10. Article

Satversmes tiesas praksē ir uzsvērts, ka valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība. Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā regulējuma detaļas. Likumdevēja izšķiršanās par to, kāds nodoklis būtu samērīgs un nepieciešams, ir politikas un lietderības jautājums (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. un 11. punktu). Savukārt personām ir konstitucionāls pienākums maksāt pienācīgā kārtībā noteiktus nodokļus (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 10. punktu). Minētais pienākums ir nesaraujami saistīts ar šā pienākuma izpildi nodrošinošo līdzekļu noteikšanu, proti, valsts ne vien uzliek nodokļu maksātājiem par pienākumu samaksāt noteikta apmēra nodokļus, bet arī paredz šo nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību, kā arī atbildību par pienākuma nepildīšanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 13. punktu). Turpretim likumdevējam nav konstitucionāla pienākuma, bet ir tiesības paredzēt noteikta veida vai apjoma nodokļu maksāšanas režīma atvieglojumus (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 16.2. punktu). Saimnieciskās darbības legāldefinīcija ir noteikta Nodokļa likuma 11. panta 1.1 daļā. Turklāt Ministru kabineta 2001. gada 27. marta noteikumu Nr. 150 "Noteikumi par nodokļu maksātāju un nodokļu maksātāju struktūrvienību reģistrāciju Valsts ieņēmumu dienestā" 4.1.2. punkts noteic, ka Valsts ieņēmumu dienestā kā nodokļu maksātājus reģistrē personas, kuras veic saimniecisko darbību. Tādējādi personai, kas veikusi nekustamo īpašumu atsavināšanu peļņas gūšanas nolūkā, bija jāapzinās savs pienākums reģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā. Savukārt saskaņā ar Komerclikuma 75. panta pirmo daļu fiziskajai personai, kas veic saimniecisko darbību, ir pienākums pieteikt sevi ierakstīšanai komercreģistrā kā individuālo komersantu, ja gada apgrozījums no veiktās saimnieciskās darbības pārsniedz 200 000 latu. Tas, vai persona patiešām veic saimniecisko darbību, ir vērtējams katras konkrētās lietas ietvaros. No lietas materiālos esošās informācijas secināms, ka VID, veicot iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu, visupirms ir rūpīgi jāizvērtē, vai fiziskās personas darbības attiecībā uz nekustamo īpašumu atsavināšanu atbilst saimnieciskās darbības pazīmēm. Ja šāda atbilstība ir konstatējama, tad apstrīdētā norma neatbrīvo personu no pienākuma maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Noskaidrojusi apstrīdētās normas patieso saturu, Satversmes tiesa uzskata, ka nav pamata turpināt lietas izskatīšanu un vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo būtībā šī lieta ir izšķirama, apstrīdēto normu interpretējot un piemērojot atbilstoši tās mērķim un likumdevēja paustajai gribai. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2011-15-01 "Par likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta pirmās daļas 19. punkta "c" apakšpunkta (2001. gada 22. novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam". Lēmums nav pārsūdzams. Rīcības sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris