9. Article — , saskaņā ar kuru tā dalībvalstis atzīst ikviena cilvēka

tiesības uz sociālo drošību, ieskaitot sociālo apdrošināšanu. Pakta saturu citastarp atklāj ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, kas izveidota, lai uzraudzītu Pakta īstenošanu, savā skaidrojumā (turpmāk - Skaidrojums) (sk. UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No. 19. The right to social security, E/C.12/GC/19, 4 February 2008). Tomēr, jāņem vērā, ka šajā skaidrojumā secinātais ir vērtējams tikai kā pietiekami autoritatīvs viedoklis, kas valstīm iesaka izvēlēties optimālo rīcības modeli konkrētas problēmas risināšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 6. jūnija spriedumu lietā Nr. 2005-25-01 22. punktu). Šādi skaidrojumi nav juridiski saistoši, un tajos ietvertie ieteikumi atzīstami par izteikti rekomendējoša raksturu avotiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 16. punktu). Skaidrojumā norādīts, ka valstu pienākums ir nodrošināt visām personām tiesības baudīt cilvēktiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī. Tas, citastarp, ietver tādu sociālās apdrošināšanas sistēmu izveidošanu, kuras prasa obligātus maksājumus no darba ņēmējiem, darba devējiem un atsevišķos gadījumos no valsts (Skaidrojuma 4. punkta "a" apakšpunkts). Valsts pienākums ir nodrošināt efektīvu sociālās aizsardzības sistēmas administrēšanu un pārraudzību, vienlaikus nodrošinot arī pensiju sistēmas ilgtspēju, lai tiesības uz sociālo nodrošinājumu varētu īstenot gan pašreizējās, gan arī nākamās paaudzes (Skaidrojuma 11.punkts). Skaidrojuma 59. punktā ir uzskaitītas pamatprasības, kas uzskatāmas par Paktā ietverto obligāti nodrošināmo tiesību kodolu. Valsts pienākums citastarp ir nodrošināt sociālos pakalpojumus un citu palīdzību tiem vecajiem cilvēkiem, kuri, sasniedzot pensijas vecumu, nav uzkrājuši nepieciešamo stāžu vai arī neiegūst tiesības saņemt uz apdrošināšanas iemaksām balstītu pensiju un kuriem nav citu ienākumu avotu (Skaidrojuma 15. punkts). Turklāt pensiju sistēmas ietvaros ir jānodrošina tas, ka indivīdiem ir pieejama informācija par sociālās apdrošināšanas sistēmu un tās darbības kārtību pārskatāmā veidā (Skaidrojuma 26. punkts). Taču Pakts neliek izveidot noteikta modeļa sociālās apdrošināšanas sistēmu. Toties Pakts uzliek likumdevējam obligātu pienākumu veikt efektīvus un nepieciešamus likumdošanas un citus pasākumus, lai vērstos pret darba devējiem un personām, kas neveic iemaksas sociālās apdrošināšanas sistēmā (Skaidrojuma 45. punkts). Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai izveidotā pensiju sistēma spēj nodrošināt sociālo tiesību kodolu un vai likumdevējs pilda savu pienākumu piemērot attiecīgus pasākumus personām, kuras neveic iemaksas sociālās apdrošināšanas sistēmā. 15.3. Satversmes 109. pantā nav reglamentēti pensiju sistēmas noteikumi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu). Līdz ar to pensiju sistēmas uzbūves un darbības principi ir likumdošanas ceļā izlemjams jautājums, proti, likumdevējs ir tiesīgs sociālo tiesību saturu konkretizēt likumos. Likumdevējs ir paredzējis personu tiesības uz Satversmes 109. pantā garantēto sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas veidā. Satversmes tiesa ir secinājusi: "[..] ja darba ņēmējs ir apdrošināts kādam obligātās sociālās apdrošināšanas veidam, tad, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir tiesības uz attiecīgu nodrošinājumu" (Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11. punkts). Tiesības saņemt pensiju ietilpst Satversmes 109. pantā noteiktajās pamattiesībās uz sociālo nodrošinājumu. Pensiju sistēmas pirmā līmeņa obligātais un uz sociālās apdrošināšanas principa balstītais raksturs veido saikni starp visiem obligātajiem iedzīvotāju veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem un galarezultātā sniedzamo pakalpojumu līmeni (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. punktu). Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais teikums pēc būtības paredz to, ka personai piešķirtās valsts vecuma pensijas apmērs ir atkarīgs no faktiski veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Ar apstrīdētajām normām ir mainīta sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtība attiecībā uz pensiju apdrošināšanu. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, nav ierobežojis personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, jo tiesības uz pensijas izmaksu tādā apmērā, kādā persona līdzdarbojusies pensijas kapitāla uzkrāšanā, saglabājas neatkarīgi no tā, kādā kārtībā ir uzskaitītas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tātad apstrīdētās normas nav vērtējamas kā ierobežojums tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Apstrīdētās normas neskar arī valsts pozitīvo pienākumu izveidot un uzturēt sistēmu, kas vērsta uz pensionēšanās vecumu sasniegušo personu sociālo un ekonomisko aizsardzību, jo šāda sistēma jau pastāv neatkarīgi no sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtības. Sociālo tiesību jomā valsts pozitīvo pienākumu pamatkodolā ietilpst tikai tādas sociālās palīdzības nodrošināšana, kas tiek garantēta pat tad, ja persona nav veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas. Personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālā līmenī tiek garantētas ar Pensiju likuma pārejas noteikumu 34. punktu, kas paredz minimālo pensijas apmēru, kurš ir atkarīgs no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra. Līdz ar to konkrētajā gadījumā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī netiek skartas. 15.4. Satversmes 109. pants neliedz likumdevējam mainīt izveidoto sociālās drošības sistēmu, proti, likumdevējs var izvēlēties citus risinājumus noteiktu sociālo problēmu risināšanai (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009-86-01 10. punktu). Likumdevējs ne vien izstrādā pensiju sistēmas tiesisko regulējumu, bet arī lemj par apstākļiem, kādos būtu izdarāmas izmaiņas pensiju sistēmā. Līdz ar to likumdevējam ir tiesības mainīt pensiju sistēmas darbības noteikumus, ja tam ir objektīvi iemesli un pienācīgs pamatojums. Sociālo tiesību īpašais raksturs nosaka arī tiesu varas kontroles robežas šajā jomā. Īstenojot sociālās tiesības, likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko situāciju, tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.14. punktu). Savukārt "tiesu varai ir pienākums izvērtēt, vai likumdevējs ievērojis šīs rīcības brīvības robežas" (Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16. punkts). Satversmes tiesa jau iepriekš uzsvērusi: ja likumdevējs ir izšķīries veidot tādu pensiju sistēmu, kurā pensijas apmērs ir atkarīgs no personas līdzdarbības pensijas kapitāla uzkrāšanā, tad Satversmes 109. pants prasa, lai valsts turpmākā rīcība attiecībā uz šo pensiju sistēmu atbilstu tiesiskas valsts principiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 16. punktu). Tātad likumdevēja rīcības brīvības apjomam, pieņemot lēmumus sociālo tiesību jomā, ir jāatbilst Satversmes normām un principiem. Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros ir jāpārbauda: 1) vai likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir rīkojies tiesiski, proti, atbilstoši Satversmes normām un principiem, un vai pensiju sistēmas darbības noteikumi mainīti ar pienācīgu pamatojumu, proti, vai konkrētais regulējums ir vērsts uz sabiedrībai nozīmīgu interešu īstenošanu un konstitucionāli nozīmīgu vērtību aizsardzību; 2) vai ir ievērots tiesiskās paļāvības princips un sociāli atbildīgas valsts princips. II 16. Satversmes tiesa jau vairākos nolēmumos ir analizējusi Latvijā pastāvošo pensiju sistēmu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 1. punktu, 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. punktu, 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 17. punktu un 2011. gada 17. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-20-0106 6.2. punktu). Lai secinātu, vai faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām, ir jānoskaidro, uz kādiem principiem ir balstīta Latvijā pastāvošā pensiju sistēma. 16.1. 1995. gadā Saeima akceptēja Pensiju reformas koncepciju. Likumdevējs bija iecerējis izveidot tādu pensiju sistēmu, kura "nodrošinātu sociālās garantijas personām, kas ar savām iemaksām piedalījušās tās veidošanā"(Pensiju reformas koncepcijas 10. lpp.). Tādēļ no 1996. gada 1. janvāra Latvijā ir ieviesta individualizētā sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaite. Līdz ar to pensiju sistēma atbilstoši sociālās apdrošināšanas iemaksām garantē ienākumu aizvietojumu, iestājoties pensijas vecumam, proti, pensijas apmērs ir tieši atkarīgs no ienākumiem, no kuriem aprēķinātas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Pēc likumdevēja ieskata, šāda pensiju sistēma "lielā mērā atbilst priekšstatiem par sociālo taisnīgumu, jo likvidē stimulu noslēpt savu nodarbinātību (iedzīvotāji ir ieinteresēti izdarīt sociālos maksājumus, legāli piedalīties darba tirgū) vai daļu savas izpeļņas" (sk. Pensiju reformas koncepcijas 12. lpp.). 1995. gadā izstrādātā Pensiju reformas koncepcija paredzēja ieviest trīs līmeņu pensiju sistēmu, kas ietver paaudžu solidaritātes pensiju shēmu, fondēto pensiju shēmu un privātos pensiju fondus. Likumdevējs bija iecerējis izstrādāt pensiju sistēmu, kura spētu saglabāt stabilitāti neatkarīgi no ekonomiskajām izmaiņām (sk. Pensiju reformas koncepcijas 10. lpp.) Tāpēc tika izstrādāts regulējums, kas personām dod iespēju ar privāto pensiju fondu starpniecību uzkrāt un ieguldīt personu pašu izdarītās un to labā brīvprātīgi izdarītās naudas līdzekļu iemaksas, tādējādi nodrošinot papildu pensijas kapitālu (sk.: Likums "Par privātajiem pensiju fondiem"// Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 20. jūnijs, Nr. 150/151). Tika izstrādāta arī fondēto pensiju shēma, lai sekmētu uzkrājumu veidošanu, kuri kalpotu kā papildu balsts sociālās drošības sistēmai (sk.: Valsts fondēto pensiju likums // Latvijas Vēstnesis, 2000. gada 8. marts, Nr. 78/87). Tā kā otrais un trešais pensiju līmenis prasa personas līdzdarbību pensijas kapitāla uzkrāšanā, tad atbildība par pienācīgu pensijas apmēru jāuzņemas arī pašai personai. Pensiju sistēma, it sevišķi tās pirmais līmenis, balstās uz solidaritātes, taisnīguma un individuālā ieguldījuma principiem. Pirmais minētais princips paredz solidaritāti starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem, proti, pensijas tiek finansētas no pašreizējo sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju iemaksām. Taisnīguma princips paredz to, ka pensijas apmērs ir proporcionāls sociālās apdrošināšanas iemaksu lielumam un darba ņēmēja darba stāžam. Savukārt individuālā ieguldījuma princips paredz: lai gan visi sociālās apdrošināšanas maksājumi visa darba stāža garumā tiek ieskaitīti speciālajā budžetā, iemaksātie līdzekļi tiek reģistrēti, novirzīti un uzkrāti katra maksātāja individuālā pensiju iemaksu kontā. Šo principu nozīmību pensiju sistēmas sekmīgā un ilgtspējīgā funkcionēšanā tiesas sēdes laikā akcentēja arī pieaicinātā persona Dr. oec. E. Voļskis (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 29. novembra sēdes stenogramma, lietas materiālu 2. sējuma 110. - 120. lpp.). 16.2. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka pensiju reformas rezultātā Latvijā izveidotā sociālās apdrošināšanas sistēma spēj nodrošināt pensiju un citu sociālo pakalpojumu pieejamību ilgtermiņā atbilstoši apmēram, kādā persona šajā sistēmā līdzdarbojusies. Latvijā izveidotās pensiju sistēmas ilgtspēju nodrošina trīs elementi: adekvātums, finansiālā ilgtspēja un spēja pielāgoties pārmaiņām. Tas nozīmē, ka pensiju sistēmas ietvaros tiek garantēti droši finansēti, adekvāti ienākumi, kas nedestabilizē valsts finanses un neuzliek pārlieku apgrūtinājumu nākamajām paaudzēm, tajā pašā laikā nodrošinot taisnīgumu un solidaritāti, kā arī iespēju reaģēt uz mainīgajām indivīdu un sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 23. un 27.2. punktu). Līdz ar to pensiju sistēmas sekmīga darbība ilgtermiņā iespējama vienīgi tad, ja tiek ievēroti solidaritātes, taisnīguma un individuālā ieguldījuma principi un nodrošināta to mijiedarbība. Aplūkojot Latvijā izveidotās pensiju sistēmas darbības pamatprincipus, jāsecina, ka pensiju sistēma citastarp ietver arī personas pašas sociālo atbildību par savu nākotni un savas pensijas apmēru. Tātad pensiju sistēma balstās uz to, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas ir personas ilgtermiņa ieguldījums, kas tai garantē sociālo nodrošinājumu nākotnē. Turklāt pensiju sistēmai ir raksturīgs tāds aspekts kā personas līdzdarbība visā nodarbinātības periodā. Tādējādi no pensiju sistēmas darbības pamatprincipiem izriet tas, ka likumdevējs ir tiesīgs prasīt personu līdzdarbību pensijas kapitāla veidošanā un uzkrāšanā. Līdz ar to persona Satversmes 109. pantā paredzētās tiesības var pilnvērtīgi izmantot tad, ja tā līdzdarbojusies pensiju sistēmā. Tādā gadījumā valsts vecuma pensijas apmērs ir proporcionāls veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. 17. Lai izvērtētu, vai likumdevējs, mainot pensiju sistēmas darbības noteikumus, ir rīkojies tiesiski, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai likumdevējs ir rīkojies parlamentārās procedūras ietvaros, proti, vai apstrīdētās normas uzskatāmas par pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un vai likumdevējs, reglamentējot sociālās tiesības, ir ievērojis vispārējos tiesību principus, tostarp pensiju sistēmas darbības pamatprincipus. Apstrīdētās normas veido vienotu, savstarpēji cieši saistītu regulējumu, jo tās kopumā nosaka faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtības īstenošanu. Līdz ar to minētajos jautājumos Satversmes tiesa apstrīdētās normas vērtēs kā vienotu regulējumu. 18. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka tas, vai likums pieņemts pienācīgā kārtībā, izvērtējams saskaņā ar Satversmes 21. pantu. Tajā ir ietverts princips, ka Saeima pati nosaka sev darbības kārtību [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3. punktu, 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 5. punktu un 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.1. punktu]. 2010. gada 20. decembrī Saeima valsts budžeta likumprojektu paketes ietvaros pieņēma apstrīdētās normas. Valsts budžets kā saimnieciska rakstura politikas plānošanas dokuments ietver ne vien konkrētu izdevumu un ieņēmumu aprēķinu - finanšu līdzekļu kopumu -, bet arī pasākumu kopumu, kas paredz labumu pārdali un sadali starp sabiedrības grupām. Likumdevēja uzdevums ir raudzīties, lai valsts budžetā būtu pietiekami daudz līdzekļu, kā arī tiktu izstrādāts pienācīgs regulējums sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Tādēļ Saeimas kārtības rullī paredzēta īpaša procedūra valsts budžeta pieņemšanai. Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pants paredz, ka budžeta likumprojektu paketi veido gadskārtējā valsts budžeta likuma projekts un likumprojekti, kuri nosaka vai groza valsts budžetu jeb ar budžetu saistīti likumprojekti. Tā kā valsts finanšu līdzekļu plānošanas pamats ir valsts ienākumu un izdevumu aprēķins, likumdevējam ir tiesības un tai pašā laikā arī pienākums valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē reglamentēt vienīgi tādus jautājumus, kas attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka speciālais budžets ir valsts budžeta sastāvdaļa un tātad starp abiem šiem budžetiem pastāv finansiālas kopsakarības. Mainoties sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumiem vai ienākumiem, tiek ietekmēts visa valsts budžeta līdzsvars (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 21. punktu). Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. panta 1. punkts noteic, ka sociālās apdrošināšanas iemaksa ir nodoklis. Līdz ar to apstrīdētās normas ir cieši saistītas ar speciālā budžeta ieņēmumiem un to plānošanu. Apstrīdētajās normās ietvertais regulējums pārsniedz viena saimnieciskā gada ietvaru, tomēr situācija speciālajā budžetā prasīja neatliekamu rīcību un nepieciešamību izstrādāt regulējumu, kas būtu vērsts uz šā budžeta finansiālās ilgtspējas nodrošināšanu. Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļa likumprojektā tika iestrādāta kā atbildīgās komisijas - Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas - priekšlikums, sagatavojot likumprojektu otrajam lasījumam. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka Saeimas kārtības rullis ievērojamu likumprojekta sagatavošanas darba daļu uztic Saeimas komisijām. Atbildīgā komisija nodrošina, ka likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.4. punktu un 2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 11.2. punktu). Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2010. gada 10. un 16. decembra sēžu protokoli Nr. 19 un Nr. 23 neatspoguļo argumentus, kas bijuši pamatā konkrētā regulējuma pieņemšanai, proti, Saeimas Juridiskais birojs savā atzinumā vērsis komisijas uzmanību uz to, ka, sākotnēji izvērtējot, šķiet, ka apstrīdētās normas ir pretrunā ar Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109 izdarītajiem secinājumiem (sk. lietas materiālu 1. sējuma 45. - 64. lpp.). Satversmes tiesa jau iepriekš vērsusi Saeimas uzmanību uz to, ka būtisku atzinumu izvērtēšanas neatspoguļošana komisijas sēdes protokolā liedz gūt pilnvērtīgu ieskatu par komisijas sēdes gaitu un lēmumiem (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-72-0106 18.4. punktu). Tomēr izskatāmajā lietā minētais apsvērums nedz pamato, nedz izslēdz apstrīdēto normu atbilstību Satversmei. Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētās normas ir izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā. Apstrīdētās normas ir pieņemtas un izsludinātas pienācīgā procesuālā kārtībā. 19. Saeima norāda, ka apstrīdētajām normām ir divi savstarpēji saistīti mērķi - sabalansēt speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus un īstenot citu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, garantējot, ka šīs tiesības būs realizējamas arī nākotnē. Saeima arī uzskata, ka apstrīdētās normas ir vērtējamas kā viens no pasākumiem, kas vērsti uz ēnu ekonomikas apkarošanu. Satversmes tiesa jau iepriekš par tiesiski nozīmīgu apsvērumu sociālo tiesību jomā ir atzinusi mērķi sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu daļas. Sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzsvarošana uzskatāma par pamatu šā budžeta ilgtspējas garantēšanai, tādēļ būtiski ir izvairīties no deficīta veidošanās speciālajā budžetā, kā arī nodrošināt to, lai pensiju izmaksas būtu iespējamas arī nākotnē, kad demogrāfiskais stāvoklis, iespējams, būs citāds (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 8. punktu). Ņemot vērā to, ka pienākums izveidot ilgtspējīgu pensiju sistēmu ir pamatā tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, likumdevējam speciālā budžeta finansiālās iespējas ir jāsamēro ne tikai ar personas tiesībām sociālajā jomā, bet arī ar nepieciešamību nodrošināt visas sabiedrības labklājību. Atbildība par speciālā budžeta sabalansēšanu un saprātīgu šā budžeta līdzekļu izlietošanu gulstas uz valsti. Līdz ar to speciālā budžeta pašfinansēšanās princips personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu saista ar šā budžeta ieņēmumu un izdevumu sabalansētību. Ēnu ekonomikā plaši izplatīta ir nelegālā nodarbinātība, nodokļu nemaksāšana, arī darba algu izmaksa "aploksnēs", darījumu apliecinošu čeku neizsniegšana, dubultā grāmatvedība un citas nelikumīgas darbības. Ēnu ekonomika veicina nevienlīdzīgu konkurenci, izkropļo tirgu un negatīvi ietekmē nodokļu iekasēšanu (sk. Ministru kabineta 2004. gada 29. janvāra rīkojuma Nr. 60 "Pamatnostādnes "Par nelegālās nodarbinātības samazināšanas pasākumiem"" informatīvās daļas 3.lpp.). Arī Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija norādījusi, ka liela daļa sabiedrības ir gatava nepildīt saistības pret valsti un nemaksāt nodokļus, ja tas uzlabotu attiecīgo personu tūlītējo materiālo stāvokli (sk. Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas pārskata ziņojuma par sabiedrības noskaņojumu 2009. gadā 6. punktu http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3168, aplūkots 2011. gada 6. decembrī). Tā kā par personām, kuras ir nelegāli nodarbinātas, faktiski netiek maksāti nodokļi, nodokļu slogs gulstas uz tiem darba devējiem un darba ņēmējiem, kuri maksā visus nodokļus. Līdz ar to nelegālā nodarbinātība citastarp negatīvi ietekmē sociālā budžeta sabalansētību un būtiski kaitē šā budžeta finansiālajai ilgtspējai. Var piekrist Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka darba devēju pienākumu izpildes uzraudzība un ēnu ekonomikas apkarošana ir valsts uzdevums. Tomēr pamatots ir arī Saeimas pārstāvja viedoklis, ka ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumu veikšana bez ieinteresēto personu un visas sabiedrības iesaistīšanās nebūs efektīva. Viens no demokrātijas priekšnoteikumiem ir sabiedrības aktīva līdzdarbība pasākumos, kas skar sabiedrības sociālekonomiskās dzīves kvalitāti. Sabiedrības vajadzību nodrošināšana prasa aktīvu pilsonisko līdzdarbību un to, ka valsts iedzīvotāji uzņemas kopēju atbildību par valsts ilgtspējīgu attīstību. Ministru kabineta 2010. gada 27. maija rīkojumā Nr. 287 "Par Pasākumu plānu ēnu ekonomikas apkarošanai" norādīts, ka nepieciešams izstrādāt "sabiedrības informēšanas/izglītošanas sistēmu, lai sniegtu informāciju par iekasēto nodokļu izlietojumu un visiem labumiem, ko nodokļu maksātājs gūst no nodokļu maksāšanas". Apstrīdētajās normās ietvertais regulējums, kas paredz personas pensijas apmēru saistīt ar tās veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu kopsummu, varētu veicināt personas ieinteresētību maksāt nodokļus. Tas, ka ar apstrīdēto normu palīdzību varētu tikt samazināts ēnu ekonomikas īpatsvars, vērtējams kā pozitīvs blakus efekts, kas vērsts uz sabiedrības labklājības aizsardzību. Apstrīdētās normas ir vērstas uz pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanu, līdzsvarojot speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus, un līdz ar to arī uz sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzību. Apstrīdētās normas pieņemtas gan sabiedrībai nozīmīgu interešu, gan konstitucionālo vērtību aizsardzības labad. 20. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu nozīmīga ir politiskā dimensija, proti, lēmumi šajā jomā parasti tiek pieņemti, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet vairāk no politiskiem apsvērumiem, kas savukārt ir atkarīgi no likumdevēja priekšstata par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas principiem, valsts ekonomiskās situācijas un sabiedrības vai kādas tās daļas īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 16. punktu). Labklājības ministrija norāda, ka citi līdzekļi, ar kādiem varētu panākt pensiju sistēmas un sociālā budžeta ilgtspēju, ir personām vēl nelabvēlīgāki vai arī var radīt virkni nelabvēlīgu sociālekonomisku seku. Tā kā speciālais budžets veidojas no sociālās apdrošināšanas iemaksām, tad ietaupījumu tajā var radīt vai nu sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes paaugstināšana, vai personām noteiktā sociālā nodrošinājuma apmēra samazināšana. Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto pamattiesību īstenošanai. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu. Lai izvērtētu, vai likumdevējs nav pārkāpis savas rīcības brīvības robežas, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmes 109. pantā paredzēto pamattiesību īstenošanai, Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai ir ievēroti tiesiskās paļāvības un sociāli atbildīgas valsts principi. 21. Pieteikumā pausts uzskats, ka apstrīdētās normas neatbilst no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības principam. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis norādīja, ka, ieviešot jauno regulējumu, tiekot būtiski ietekmētas personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas. Nenosakot pārejas periodu jaunā regulējuma ieviešanai un atceļot deklarēto sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību, tiekot pārkāpts Satversmes 1. pantā nostiprinātais tiesiskās paļāvības princips. Tiesiskās paļāvības princips nozīmē, ka persona var paļauties uz to, ka tiesības un likumiskās intereses, kuras tā ir ieguvusi, tai vēlāk netiks atņemtas. Šā principa pamatā ir personas paļaušanās uz valsts tiesisku un konsekventu rīcību. Tā galvenais uzdevums ir aizsargāt personas tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). Taču tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 19. punktu). Tiesiskās paļāvības princips citastarp noteic arī to, ka personas reiz iegūtās tiesības nevar pastāvēt neierobežoti ilgi, proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 9.3. punktu). Apstrīdētās normas tika pieņemtas 2010. gada 20. decembrī un stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī. Faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība tika attiecināta uz nākotnē veicamām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Apstrīdētās normas neietekmē tās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas bija veiktas saskaņā ar deklarēto sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību, un tādējādi normatīvā regulējuma grozījumi nenoved pie privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas neuzliek personai jaunus pienākumus. Personai nav pienākuma regulāri pieprasīt informāciju par to, vai darba devējs pienācīgi veic sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo tās ir personas tiesības. Līdz ar to likumdevējam šajā gadījumā nebija jānosaka pārejas periods, lai personas varētu pielāgoties jaunajai kārtībai. Apstrīdētās normas neskar tiesiskās paļāvības principu, tādēļ nav nepieciešams izvērtēt to atbilstību šim principam. 22. No sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums izstrādāt ilgtspējīgu un sabalansētu politiku sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Tāpēc likumdevējam jārada tāds tiesiskais regulējums, kas būtu vērsts uz valsts ilgtspējīgu attīstību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 21.3. punktu). Satversmes tiesa ir konstatējusi, ka situācija sociālajā budžetā ir nesaraujami saistīta ar valsts kopējo ekonomisko situāciju, ko raksturo ekonomiskās aktivitātes mazināšanās. Minētie apstākļi arī izraisa sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoma samazināšanos (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.1. punktu un 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 20. punktu). Jau vairākus gadus demogrāfiskā situācija Latvijā ir negatīva, jo turpinās sabiedrības novecošanās, ko raksturo zema dzimstība un vidējā mūža ilguma pieaugums. Sabiedrības novecošanās ir nopietns risks sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitātei ne tikai pašlaik, bet arī turpmāk (sk. Koncepcijas informatīvās daļas 5. lpp. http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3518, aplūkota 2011. gada 2. decembrī; Koncepcija apstiprināta ar Ministru kabineta 2010. gada 17.novembra rīkojumu Nr. 647 //Latvijas Vēstnesis, 2010. gada 23. novembris, Nr. 185). Turklāt jāņem vērā arī Centrālās statistikas pārvaldes dati, kas liecina, ka Latvijā ir negatīvs migrācijas saldo un pieaugusi darbspējas vecuma iedzīvotāju mirstība (sk.: Par Latvijas iedzīvotāju vecumsastāva izmaiņu tendencēm http://www.csb.gov.lv/notikumi/par-latvijas-iedzivotaju-vecumsastava-izmainu-tendencem-32045.html, aplūkots 2011. gada 7.decembrī). Tātad valsts ekonomiskā un demogrāfiskā situācija ietekmē speciālā budžeta stabilitāti. Satversmes tiesa atkārtoti uzsver, ka Saeimai šajā sakarā ir pienākums rīkoties, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību ilgtermiņā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.2 punktu). Satversmes tiesa jau norādījusi, ka likumdevējam jāapsver katra lēmuma ietekme uz pensiju sistēmas ilgtspēju un savlaicīgi jāveic ekonomiskā un demogrāfiskā riska novērtēšanas pasākumi. Nenovēršot riskus savlaicīgi, pensiju sistēma var tikt vājināta pat tik lielā mērā, ka tās normālas funkcionēšanas atjaunošana prasītu ilgāku laiku un daudz lielākus resursus (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 20.3. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka pārsteidzīgie un iepriekš nepietiekami izsvērtie lēmumi līdztekus ar valsts ekonomisko stāvokli ir izraisījuši pašreizējo nelabvēlīgo situāciju speciālajā budžetā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.1.2. punktu). Arī šajā lietā Satversmes tiesa konstatē, ka speciālā budžeta finansiālo ilgtspēju apdraud vairākas problēmas, kurām vēl joprojām nav rasts pienācīgs risinājums (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 29. novembra sēdes stenogramma, lietas materiālu 2. sējuma 83. - 93. lpp.). Satversmes tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un norādīt uz piemērotākiem lēmumiem vai arī noteikt, kā sadalāmi valsts budžeta līdzekļi. Konkrētajā gadījumā Satversmes tiesas pienākums ir vērst likumdevēja uzmanību uz nepieciešamību rast šīs situācijas risinājumu. Likumdevēja pārmērīgā vilcināšanās izlemt, kādā veidā tiks nodrošināta speciālā budžeta finansiālā ilgtspēja, rada sabiedrības interešu un pamattiesību pārkāpšanas risku. Pasākumi, ar kādiem īstermiņā var sakārtot valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu, nenovērš speciālā budžeta finansiālo problēmu cēloņus. Pārdomātas un sabalansētas ilgtermiņa politikas trūkums, kā arī adekvātu un ekonomiski pamatotu pasākumu neesamība liecina par to, ka pensiju sistēmas un sociālā budžeta pastāvēšana var tikt apdraudēta. 23. Pensiju sistēmas sekmīga darbība ir cieši saistīta ar personu uzticēšanos šai sistēmai un ieinteresētību veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādēļ persona ir jāinformē par dažādos pensiju sistēmas līmeņos paredzētajām iespējām nodrošināt pienācīgu pensijas apmēru. Nesaprotama, sarežģīta un nestabila pensiju sistēma mazina personu ieinteresētību tajā līdzdarboties. Likumdevējam ir jāveicina stabilitāte, sniedzot skaidru informāciju par pensiju sistēmas darbību un turpmāko sociālo politiku. Pensiju sistēmas darbībai jāvieš sabiedrībā pārliecība par to, ka pensijas apmēru noteiks veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas atbilstoši normatīvajos aktos regulētajai pensiju aprēķināšanas shēmai. Tikai tad persona varēs pieņemt līdzsvarotus un saprātīgus lēmumus par savas pensijas nodrošināšanu. Atbilstoši labas pārvaldības principam valstij ir pienākums nodrošināt, lai ikviena persona un visa sabiedrība būtu pienācīgi un savlaicīgi informēta par pensiju sistēmas darbības pamatprincipiem. No lietas materiāliem un tiesas sēdē paustajiem viedokļiem Satversmes tiesa nav guvusi pārliecību par to, ka šobrīd ikviena persona apzinās un saprot, kā faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība ietekmē pensiju aprēķināšanu un apmēru. Turklāt jānorāda, ka minēto apstākļu dēļ sociālās apdrošināšanas iemaksas varētu samazināties un līdz ar tām būtiski samazinātos arī speciālā budžeta ieņēmumi. Finanšu līdzekļu trūkums valstij liegtu iespēju garantēt tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā pat tām personām, kas līdz šim līdzdarbojušās pensiju sistēmā. Jāņem vērā arī tas, ka sociālās apdrošināšanas pakalpojumu nodrošināšanai nesamērīgi liels slogs gulstas uz personām, par kurām sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas, un tādējādi faktiski tiek apdraudēta solidaritātes principa efektīva īstenošana. Sociālais taisnīgums prasa, lai no speciālā budžeta līdzekļiem visupirms tiktu finansētas pensijas tām personām, kuras pienācīgi līdzdarbojušās pensijas kapitāla uzkrāšanā. Arī Saeima savā atbildes rakstā atzīst, ka valstij nav jāuzņemas atbildība par personām, kuras nav veltījušas pietiekamu uzmanību tam, vai darba devējs veic sociālās apdrošināšanas iemaksas un pilda likumā noteiktos pienākumus, bet paļāvušās uz to, ka nepieciešamības gadījumā valsts tām tāpat sniegs sociālo nodrošinājumu. 24. Izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību sociāli atbildīgas valsts principam, par kritēriju kalpo tas, vai likumdevēja izraudzītais risinājums ir sociāli atbildīgs. Sociāli atbildīgs risinājums ir tāds risinājums, kura rezultātā atsevišķu personu tiesiskās intereses tiek saskaņotas ar visas sabiedrības interesēm. Tāpēc ir jāvērtē likumdevēja izraudzītie līdzekļi kopsakarā ar nepieciešamību nodrošināt līdzsvaru starp valsts ekonomiskajām iespējām, visas sabiedrības labklājību un sociāli taisnīgu risinājumu. Sociāli atbildīgs risinājums šādos apstākļos var tikt balstīts uz to, ka vienlaikus ar izmaiņām normatīvajos aktos tiek paredzēta iespēja personai īstenot tās tiesības, ko valsts tai reiz piešķīrusi, atbilstoši valsts finansiālajām iespējām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 22. punktu). Saeima uzskata, ka ar apstrīdēto normu palīdzību likumdevējs veic sociāli taisnīgas un sabiedrības interešu ievērošanai nepieciešamas reformas. Tādējādi apstrīdēto normu pieņemšana ir uzskatāma par sociāli atbildīgu risinājumu, proti, tādu risinājumu, kura rezultātā atsevišķu personu tiesiskās intereses tiek saskaņotas ar visas sabiedrības interesēm. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta spriedumā lietā Nr. 2009-44-01 jēdziens "sociāli atbildīgs risinājums" lietots reformu kontekstā. Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrajā teikumā paredzēto sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtību var uzskatīt par sociālās apdrošināšanas sistēmas reformu, jo pensijas apmērs var mainīties, ja tā tiek aprēķināta, ņemot vērā faktiski veiktās, nevis deklarētās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Turklāt Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais teikums pieņemts nozīmīgu sabiedrības interešu nodrošināšanas labad, jo likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir centies uzlabot sociālās apdrošināšanas sistēmu, lai nodrošinātu tās ilgtspēju, kā arī palielinājis personas iespēju līdzdarboties pensiju sistēmā. Satversmes tiesa secina, ka faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība atbilst no Satversmes izrietošajiem principiem, proti, nodrošina to, ka personas pensijas apmērs būs taisnīgs - proporcionāls veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām - un atkarīgs no personas līdzdalības pensijas kapitāla veidošanā. Vienlaikus tiek nodrošināta pensiju sistēmas ilgtspēja, jo nākamajām paaudzēm ir tiesības uz pensiju atbilstoši faktiski veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Likumdevējs, ieviešot faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību, ir ievērojis no Satversmes izrietošos principus un rīkojies savas rīcības brīvības ietvaros. Līdz ar to faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība atbilst sociāli atbildīgas valsts principam un tādējādi Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais teikums atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. III 25. Satversmes tiesa jau secinājusi, ka nodokļi ir valstiski organizētas sabiedrības priekšnoteikums un valsts politikas sastāvdaļa. Ieņēmumi no nodokļiem veido būtisku kopējo valsts budžeta ieņēmumu daļu, nodrošinot valsts spēju pildīt savas funkcijas, arī savus pienākumus pamattiesību nodrošināšanas jomā. Personas konstitucionālais pienākums maksāt likumā noteiktos nodokļus izriet gan no Satversmes 66. panta, gan netieši arī no Satversmes 73. panta (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Valsts finansiālās dzīves pamatprincipa īstenošanu reglamentē Satversmes 66. pants, paredzot, ka Saeima ik gadu pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu budžetu. No šīs konstitucionālās normas izriet tas, ka, no vienas puses, likumdevējam ir tiesības pēc saviem ieskatiem izraudzīties sabiedrības labklājības nodrošināšanai nepieciešamo regulējumu, taču, no otras puses, likumdevējam ir arī pienākums paredzēt pienācīgu mehānismu, lai panāktu šā regulējuma ievērošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20.maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 13. punktu). Līdz ar to likumdevējam, veidojot sociālās apdrošināšanas sistēmu, lai īstenotu Satversmē garantētās personu pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu, ir konstitucionāls pienākums izveidot efektīvu šo tiesību normu īstenošanas mehānismu. Ņemot vērā to, ka pensiju sistēma paredz personas līdzdarbības pienākumu, lai nodrošinātu pienācīgu pensijas apmēru, valstij ir jānodrošina efektīva uzraudzība pār sociālās apdrošināšanas iemaksu administrēšanu un uzkrātā pensijas kapitāla aizsardzību ilgtermiņā. Likumdevējs Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta otrajā daļā paredzējis, ka darba ņēmējs sociālās apdrošināšanas iemaksas veic ar darba devēja starpniecību, proti, darba devējs aprēķina un iemaksā speciālajā budžetā gan darba devēja, gan darba ņēmēja iemaksu daļu. Tā kā sociālās apdrošināšanas iemaksas ir arī nodoklis, likumdevējam ir konstitucionāls pienākums izveidot pienācīgu un efektīvu mehānismu šā nodokļa administrēšanai. Pienācīga nodokļu administrēšana ietver savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu un vienlaikus novērš izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 13. un 19.1. punktu). Likumdevēja konstitucionālā pienākuma nepienācīga izpilde apdraud tādu konstitucionālo vērtību kā sabiedrības labklājība. Līdz ar to, no vienas puses, likumdevējam ir pienākums uzturēt pensiju sistēmu administratīvā līmenī, proti, nodrošināt to, ka normatīvie akti paredz personai reālu iespēju uzkrāt pensijas kapitālu. Taču, no otras puses, likumdevējam ir pienākums radīt piespiedu mehānismu nodokļu iekasēšanai, lai mazinātu darba ņēmēju sociālās aizsargātības līmeņa nepamatotu mazināšanu, darba devējam neievērojot normatīvos aktus. Tādējādi atbildība par ilgtspējīgu pensiju sistēmu ir sadalīta starp valsti, darba devēju un darba ņēmēju. Apstrīdētās normas nedz atceļ darba devēja konstitucionālo pienākumu veikt likumā noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, nedz atbrīvo likumdevēju no konstitucionālā pienākuma izveidot tādu mehānismu, lai izpildvara pienācīgi iekasētu sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tātad personai ir tiesības pieprasīt, lai darba devējs veic un valsts pienācīgā kārtībā iekasē sociālās apdrošināšanas iemaksas. 26. Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109 secināja, ka "likums neparedz arī apdrošināmajām personām pienākumu vai iespējas realizēt kontroli pār darba devēju - apdrošināšanas iemaksu veicēju". Tiesas sēdē Saeimas un Labklājības ministrijas pārstāvji norādīja, ka normatīvie akti paredz darba ņēmējam iespēju kontrolēt to, vai un kā darba devējs par viņu veic sociālās apdrošināšanas iemaksas. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums izvērtēt, vai šobrīd ir paredzēts efektīvs mehānisms, ar kura palīdzību persona var iegūt informāciju par to, vai darba devējs un likumdevējs pienācīgi pilda savus konstitucionālos pienākumus, proti, vai sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas un iekasētas likumā noteiktajā kārtībā. 27. Saskaņā ar Darba likuma 71. pantu darba devējs, izmaksājot darbiniekam darba samaksu, izsniedz darba samaksas aprēķinu, kurā citastarp vajag būt norādītām darba devēja veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tā kā darba samaksu saskaņā ar Darba likuma 69. panta pirmo daļu darba devējs izmaksā ne retāk kā reizi mēnesī, darbiniekam informācija par veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām tiek sniegta regulāri. Papildus tam Sociālās apdrošināšanas likuma 23. panta ceturtā daļa paredz, ka jebkurai sociāli apdrošinātai personai ir tiesības bez maksas saņemt no VSAA informāciju par sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras par to ir veicis darba devējs. Turklāt persona var arī attālināti pieprasīt un saņemt no VSAA informācijas sistēmas informāciju par darba devēja veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, proti, portālā www.latvija.lv ir pieejama informācija par sociālās apdrošināšanas iemaksām un apdrošināšanas periodiem. Šo informāciju persona var saņemt tiešsaistē. Tātad persona informāciju par to, vai darba devējs faktiski veic sociālās apdrošināšanas iemaksas, var pārbaudīt un pievērst darba devēja vai valsts institūciju uzmanību tam, ka likumā noteiktais pienākums nav pienācīgi izpildīts. Šajā sakarā gan jānorāda, ka personai ir tiesības, nevis pienākums sekot līdzi sava pensijas kapitāla uzkrāšanai. Tomēr personai ir jāapzinās, ka šādu tiesību neizmantošana varētu ietekmēt tai piešķirtās valsts vecuma pensijas apmēru. Personai ir nodrošināta efektīva iespēja saņemt informāciju par to, vai darba devējs ir pienācīgi veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas. 28. Valsts institūcijām, kas uzrauga sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanu un citus ar nodarbinātību saistītus jautājumus, ir pienācīgi jāpilda tām likumā noteiktie pienākumi un jāgādā par personu sociālo tiesību īstenošanu. Lai faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība nelabvēlīgi neietekmētu pensiju apdrošināšanu, būtiska nozīme ir efektīvai nodokļu administrācijas darbībai (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 1. sadaļas 4. punktu). Tiesas sēdē VID pārstāve norādīja, ka piedziņas darba rezultātā 2011. gada desmit mēnešos valsts sociālās apdrošināšanas iemaksās kopā tika iekasēti 59,6 miljoni latu. Vienlaikus ar sociālās apdrošināšanas vispārīgo principu maiņu, ieviešot faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību attiecībā uz valsts vecuma pensiju apdrošināšanu, VID pārskatījis darba organizācijas prioritātes, lai nodrošinātu efektīvu nodokļu iekasēšanu. Šobrīd VID uzdevums esot savlaicīgi apzināt sociālās apdrošināšanas iemaksu parādniekus un apstiprinātās nodokļu pārmaksas novirzīt sociālās apdrošināšanas iemaksu parādu segšanai. Turklāt nodokļu maksātājam sociālās apdrošināšanas iemaksu segšanas termiņa pagarinājumu varot piešķirt tikai pamatojoties uz argumentētiem un rūpīgi izvērtētiem lietas apstākļiem un, ievērojot likuma "Par nodokļiem un nodevām" 24. panta nosacījumus. Nodokļu parādu iekasēšanas procesā par prioritāti esot izvirzīta tieši sociālās apdrošināšanas iemaksu parādu iekasēšana un līdz ar to arī savlaicīga nokavēto maksājumu piedziņas uzsākšana. Īpašu uzmanību VID pievēršot parādniekiem, kuru darba ņēmēji tuvākajā laikā sasniegs likumā noteikto pensijas vecumu. Ja preventīvi pasākumi ir veikti, bet parāds tomēr netiek samaksāts, VID uzsākot nokavēto nodokļu maksājumu bezstrīda piedziņu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 15. novembra sēdes stenogramma, lietas materiālu 1. sējuma 56. - 65. lpp.). Informatīvajā ziņojumā "Par faktiski veikto valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu pensiju apdrošināšanai ietekmi uz personu sociālo nodrošinājumu" norādīts, ka par 209 tūkstošiem jeb 85,6 procentiem darba ņēmēju vecumā virs 50 gadiem sociālās apdrošināšanas iemaksas veiktas pilnā apmērā, bet par 24,9 tūkstošiem darba ņēmēju jeb 10,2 procentiem šīs iemaksas nav veiktas pilnā apmērā. Savukārt par 5,1 tūkstoti darba ņēmēju jeb 2,1 procentu sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veiktas vispār. Ziņojumā norādīts, ka analizētajā periodā par 95,8 procentiem darba ņēmēju vecumā virs 50 gadiem sociālās apdrošināšanas iemaksas ir veiktas. Valstī ir izveidots pienācīgs piespiedu mehānisms, lai panāktu to, ka darba devējs veic likumā noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas. 29. Papildus sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanai un iespējai saņemt informāciju par sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēru, ir jāvērtē arī tie mehānismi, kas nodrošina personas tiesību aizsardzību gadījumā, kad darba devējs vispār neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas vai neveic tās pilnā apmērā. Saeimas un Labklājības ministrijas pārstāvji norāda, ka šādā gadījumā persona var vērsties valstī izveidotajās kontrolējošajās institūcijās, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestā vai Valsts darba inspekcijā, kas uzrauga un kontrolē darba tiesisko attiecību atbilstību normatīvajiem aktiem. Arī atbilstoši likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" izveidotais fonds aizsargājot darbinieku tiesības uz darba samaksu un to, lai par viņiem tiktu veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Papildus tam arī Maksātnespējas likumā esot paredzēts, ka darba ņēmējs var pieteikt darba devēja maksātnespēju, ja tas nav pilnībā izmaksājis darba samaksu vai nav veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas. Turklāt Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļa paredz, ka noteiktos apstākļos pašai personai ir tiesības par sevi veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, ja darba devējs tās nav veicis. Tā kā katrs no minētajiem mehānismiem paredz atšķirīgus īstenošanas priekšnoteikumus, tie vērtējami atsevišķi. 30. Personas tiesības ierosināt darba devēja maksātnespējas procesu norādīto apstākļu dēļ nav uzskatāmas par efektīvu mehānismu personas sociālo pamattiesību īstenošanai. Pirmkārt, Maksātnespējas likuma 57. panta 4. punkts noteic, ka viena no juridiskās personas maksātnespējas pazīmēm ir tā, ka "parādnieks [..] nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas". Tomēr likumdevējs attiecībā uz šādiem gadījumiem nav nedz noteicis darba ņēmējam vienkāršotu kārtību savu tiesību aizsardzībai, nedz atbrīvojis viņu no Civilprocesa likumā paredzētās valsts nodevas nomaksas un Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā paredzētā pienākuma iemaksāt depozītu divu minimālo mēnešalgu apmērā. Tātad personai jārēķinās ar papildu izdevumiem, lai tā varētu atgūt darba devēja neveiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Otrkārt, Maksātnespējas likuma 2. panta otrā daļa paredz, ka attiecībā uz valsti, pašvaldību vai citu publisko tiesību juridisko personu šajā likumā noteikto maksātnespējas procesu nepiemēro. Treškārt, maksātnespējas procesa ierosināšana gadījumā, kad darba devējs nav veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas, varētu būtiski apdraudēt saimniecisko darbību, jo darba devēja maksātnespējas process vienlaikus nozīmē arī to, ka darba ņēmējs, visticamāk, zaudēs savu darba vietu darba devējam piederošās komercsabiedrības likvidācijas dēļ. 31. Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļa paredz, ka persona, sasniedzot pensijas vecumu, ir tiesīga veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai, ja darba devējs tās nav veicis. Šī norma pēc būtības ir dispozitīva, proti, persona var izvēlēties, vai tā veiks vai neveiks sociālās apdrošināšanas iemaksas, kuras darba devējs nav veicis. Tātad tikai pati persona, izvērtējot visus apstākļus, var pieņemt ekonomiski pamatotu lēmumu par nepieciešamību papildināt savu pensijas kapitālu ar sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras darba devējs nav veicis un valsts institūcijas vēl nav iekasējušas. Šī norma neuzliek personai pienākumu veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo persona var arī gaidīt, līdz valsts institūcijas piedzīs no darba devēja tā neveiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Pēc Satversmes tiesas ieskata, Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļa ir personai labvēlīga, jo paredz tai iespēju ietekmēt sava pensijas kapitāla apmēru gadījumā, kad darba devējs sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veicis likumā noteiktajā kārtībā. Vienlaikus Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka Ministru kabinets kārtību, kādā persona veic valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai, izstrādājis ar nokavēšanos. Ministru kabinetam kā izpildvaras institūcijai bija pienākums nekavējoties gādāt par likuma izpildi un iespējami īsā termiņā izdot attiecīgos noteikumus. Tomēr Ministru kabineta bezdarbība nevar būt par pamatu tam, lai liegtu personai izmantot likumā noteiktās tiesības. Jāņem vērā arī tas apstāklis, ka vairumā gadījumu sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds veidojas īslaicīgi - kamēr valsts institūcijas nepiedzen neveiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Saskaņā ar VID sniegto informāciju vidējais sociālās apdrošināšanas iemaksu parāda ilgums ir divi gadi un seši mēneši. Situācijas atrisinājuma varianti ir divi: vai nu sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds tiks samaksāts un neradīs personai nekādas nelabvēlīgas sekas, vai arī neveiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas tiks kompensētas no Darbinieku prasījumu garantiju fonda atbilstoši likumam "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" un arī šādā gadījumā nelabvēlīgu seku nebūs. Turklāt Pensiju likuma pārejas noteikumu 23. punkts nosaka: ja tiek iegūtas tiesības uz pensijas palielināšanu sakarā ar sociālās apdrošināšanas iemaksu papildināšanu par periodu pirms pensijas piešķiršanas, pensija pārrēķināma ar tās piešķiršanas dienu. Likums noteic, ka pensijas pārrēķins izdarāms ne biežāk kā reizi pusgadā. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai par periodu pirms pensijas piešķiršanas tiks papildinātas - proti, darba devējs nomaksās parādu vai iemaksas tiks segtas no Darbinieku prasījumu garantiju fonda -, pensija, pamatojoties uz personas iesniegumu, tiks pārrēķināta ar tās piešķiršanas dienu, bet ne biežāk kā reizi pusgadā. Pārrēķinot pensiju, tiks aprēķināta un personai izmaksāta līdz šim izmaksātās un pārrēķinātās pensijas apmēru starpība. Tātad persona saņems tādu pensiju, kāda tai pienāktos. Tādējādi Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļa ir vērtējama kā viens no elementiem, kas nodrošina personas iespējas efektīvi līdzdarboties sava pensijas kapitāla uzkrāšanā. Turklāt visi minētie mehānismi aplūkojami kompleksi, proti, persona var sekot līdzi sava pensijas kapitāla uzkrāšanai un tādējādi pārbaudīt, vai darba devējs pienācīgi pilda likumā noteiktos pienākumus. Ja persona konstatē, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veiktas, tā var vērsties valsts institūcijās, kuru pienākums ir novērst normatīvo aktu neievērošanu. Tādējādi Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļā ietvertais regulējums uzskatāms par pēdējo līdzekli adekvāta pensijas apmēra nodrošināšanai. Turklāt tas ir pagaidu līdzeklis, jo personas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek atmaksātas, tiklīdz VID tās piedzinis no darba devēja. Tomēr norādāms, ka personai nav pienākuma izmantot Sociālās apdrošināšanas likuma 21. panta 2.1 daļā ietverto regulējumu. Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais teikums un 21. panta 2.1 daļa pēc būtības neskar jautājumu par likumdevēja konstitucionālo pienākumu pienācīgā kārtā iekasēt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Būtisks ir arī tas apstāklis, ka apstrīdētajās normās ietvertais regulējums ir regulāri vērtējams, proti, Sociālās apdrošināšanas likuma pārejas noteikumu 49. punkts uzliek Ministru kabinetam un Saeimai par pienākumu regulāri izvērtēt šā regulējuma efektivitāti. Ja tiek secināts, ka apstrīdētajās normās paredzētais mehānisms nedod plānoto efektu, Saeimai un Ministru kabinetam ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu nelabvēlīgās sekas. Likumdevējs, ieviešot faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību, ir veicis pasākumus pensiju sistēmas stabilizēšanai un izveidojis pienācīgu mehānismu šīs kārtības īstenošanai, turklāt personām ir paredzēta iespēja līdzdarboties sava pensijas kapitāla veidošanā un uzkrāšanā. Līdz ar to Sociālās apdrošināšanas likuma 5. panta ceturtās daļas otrais teikums un 21. panta 2.1 daļa atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 5. panta ceturtās daļas otro teikumu un 21. panta 2.1 daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Spriedums pasludināts Rīgā 2011. gada 20. decembrī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris