16. Article

Pieteikuma iesniedzējas lūdz atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no 2008. gada 1. janvāra (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 22. - 23. lpp.). Šis lūgums ir pamatots ar apsvērumu, ka Pieteikuma iesniedzējas būšot tiesīgas celt zaudējumu atlīdzības prasību pret valsti (sk. Pieteikuma iesniedzēju paskaidrojumus pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem, lietas materiālu 3. sēj. 194. lpp.). Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Satversmes tiesai, izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētās normas zaudē spēku, līdz brīdim, kad likumdevējs to vietā pieņems jaunas normas, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Pieteikuma iesniedzēju prasījums pēc būtības ir saistīts ar apstrīdēto normu pārāk šauro tvērumu un nepieciešamību tās papildināt ar mūsdienu tehnoloģijām un reproducēšanas paradumiem atbilstošiem nesējiem un iekārtām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu). Satversmes tiesa nevar noteikt, kādi nesēji un iekārtas ir obligāti ietverami apstrīdētajās normās. Ir iespējami tādi tiesiski apsvērumi, saskaņā ar kuriem Ministru kabinets kādu nesēju vai iekārtu var arī neietvert apstrīdētajās normās. Tādējādi tiesiskais pamats nesēja atlīdzības iekasēšanai par konkrētiem nesējiem un iekārtām var tikt radīts vienīgi ar Ministru kabineta noteikumiem. Satversmes tiesa ir atzinusi apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmes 113. pantam, balstoties uz to, ka Ministru kabinets nav izpildījis savu pienākumu attiecībā uz apstrīdēto normu satura pilnveidošanu. Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām ar atpakaļejošu datumu vai ar sprieduma publicēšanas dienu radītu Pieteikuma iesniedzējām vēl nelabvēlīgākas tiesiskās sekas nekā pašreizējā apstrīdēto normu redakcija. Lai nodrošinātu apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, Ministru kabinetam ir pienākums pēc būtības pārvērtēt apstrīdētajās normās ietverto nesēju un iekārtu sarakstu. Šā pienākuma izpildei ir nepieciešams laiks, tādēļ lietā piemērotākais risinājums ir apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām ar konkrētu brīdi nākotnē. Līdz ar to Ministru kabinetam ir jāizvērtē nepieciešamība iekļaut citus nesējus un iekārtas apstrīdētajās normās. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Ministru kabineta 2005. gada 10. maija noteikumu Nr. 321 "Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību" 3. un 4. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 113. pantam un spēkā neesošu no 2012. gada 1. novembra, ja Ministru kabinets nepārvērtē nesēju un iekārtu saraksta atbilstību autortiesību likuma 34. pantā ietvertajam deleģējumam saistībā ar tehnoloģiju attīstības radītajām pārmaiņām. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris