18. Article

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tās uzdevums ir atbilstoši savai kompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām, kā arī dot savu vērtējumu konstitucionāli nozīmīgos jautājumos (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 11.2. punktu). Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 1. pantam Satversmes tiesa izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei. Tas nozīmē, ka Satversmes tiesa var izvērtēt tikai normatīvajos aktos formulētas tiesību normas un nevar izvērtēt kādas tiesību normas interpretācijas un piemērošanas vai neesošas normas atbilstību augstāka juridiskā spēka normai (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 5. punktu). 18.1. Pirmkārt, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajām normām atbilstošajās spēkā esošajās LBFV normās ir paredzēta atšķirīga neatkarīgo institūciju budžeta izstrādes procedūra. Proti, fakts, ka Saeima apstiprina valsts budžeta ietvara likumu, varas dalīšanas principa aspektā būtiski maina valsts budžeta, tostarp arī neatkarīgo institūciju budžetu, izstrādāšanas procedūru. Saeimas kā likumdevējas varas funkcijām parlamentārā republikā ir principiāla nozīme. Satversme piešķir Saeimai noteicošo lomu likumdošanā un tādu valstiski nozīmīgu lēmumu pieņemšanā, ar kuriem finanšu līdzekļi tiek sadalīti valsts noteikto funkciju pildīšanai. Otrkārt, pieteikumā apstrīdētais regulējums par Ministru kabinetā pausto neatkarīgo institūciju viedokļu uzklausīšanu un paziņošanu Saeimai ir uzskatāms par apstrīdēto normu un atbilstošo spēkā esošo LBFV normu interpretācijas un piemērošanas jautājumu, jo no Pieteikuma iesniedzējas un citu neatkarīgo institūciju norādītā izriet, ka iespējamo neatbilstību Satversmei izraisa tieši Ministru kabinetā pieņemtā šo normu interpretācija un piemērošanas prakse. Treškārt, fakts, ka nav noteikta kārtība, kādā neatkarīgās institūcijas tiek uzklausītas Saeimā, ir uzskatāms par tiesībpolitisku nepilnību, jo šāda regulējuma paredzēšana ir likumdevēja uzdevums. Demokrātiskā un tiesiskā valstī, ievērojot valsts varas institūcijām piešķirto funkciju apjomu, normatīvā regulējuma nepilnību atklāšana un novēršana visupirms ir likumdevēja kompetencē (sk. sprieduma lietā Nr. 2010-06-01 17.5. punktu). Vienlaikus likumdevējam, īstenojot savu kompetenci neatkarīgo institūciju finansiālās neatkarības nodrošināšanas jomā un neparedzot neatkarīgo institūciju finansiālās neatkarības aizsardzību materiālo tiesību normās, ir jāraugās, lai šī aizsardzība tiktu panākta ar efektīvām procesuālajām tiesībām, kas nodrošinātu, ka katras institūcijas finansiālās vajadzības patiesi tiek uzklausītas un ņemtas vērā. 18.2. Izskatāmajā lietā pieteikums tika iesniegts laikā, kad apstrīdētās normas vēl bija spēkā un faktiski tika piemērotas likumprojekta "Par valsts budžetu 2012. gadam" izstrādes gaitā. Pieteikuma iesniedzēja ir lūgusi atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās brīža. Pašlaik ir uzsākta likumprojekta "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2013.-2015. gadam" un likumprojekta "Par valsts budžetu 2013. gadam" izstrāde saskaņā ar spēkā esošo LBFV redakciju. Attiecībā uz gadījumu, kad spēku zaudējušas normas satversmība tiek vērtēta sprieduma taisīšanas brīdī, no tiesas procesa efektivitātes viedokļa šādās lietās spriedumam ir nozīme tikai tad, ja tam var būt noteikts atpakaļvērsts spēks. Līdz ar to tiesvedība šādās lietās ir iespējama, ja izvērtējamās tiesiskās attiecības ļauj un prasa Satversmes tiesas spriedumam piešķirt atpakaļvērstu spēku (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 6. punktu). Likums Satversmes tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās nolēmumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, vai lietā izvērtējamās tiesiskās attiecības vispār ļautu tās spriedumam piešķirt atpakaļvērstu spēku. No Satversmes 66. panta izriet Saeimas un Ministru kabineta pienākums gādāt par ilgtspējīga valsts budžeta izstrādāšanu un pieņemšanu. Proti, lemjot par valsts budžetu, ilgtermiņā ir jānodrošina līdzsvars starp valsts ekonomiskajām iespējām un visas sabiedrības labklājību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 17.5. punktu). Tādēļ arī valsts budžeta izstrādāšanas un pieņemšanas procedūrai jābūt stabilai, būtiskus šīs procedūras noteikumus nedrīkst bieži mainīt un to izmaiņas ir jāpamato ar svarīgiem iemesliem. Ja tiek pieņemts lēmums par valsts budžeta izstrādāšanas procedūras maiņu, tā jāīsteno saprātīgā laika posmā pirms kārtējā valsts budžeta izstrādes uzsākšanas. Izskatāmajā lietā pieņemta ar valsts budžeta izstrādāšanu saistīta Satversmes tiesas sprieduma atpakaļvērsts spēks varētu izraisīt tiesisko nenoteiktību jomā, kurā būtiska ir tiesiskā stabilitāte. Valsts budžets skar plašu personu loku, un tam ir būtiska ietekme uz tautsaimniecību kopumā, tādēļ atpakaļvērsta spēka piešķiršana nolēmumam izraisītu tiesisko nenoteiktību. Savukārt šis apsvērums ir pamats tiesvedības izbeigšanai. Līdz ar to izskatāmajā lietā tiesvedība ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2011-18-01 "Par Likuma par budžetu un finanšu vadību 16.2 panta ceturtās daļas un 19. panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 87. pantam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris