4. Article

Pat tad, ja konstitucionālā sūdzība būtu atbildusi Satversmes tiesas likumā noteiktajiem sūdzības pieņemamības kritērijiem, lieta būtu skatāma, izmantojot nevis pamattiesību ierobežojuma pārbaudes metodoloģiju, bet gan valsts pozitīvā pienākuma izpildes pārbaudes metodoloģiju. Proti, no Satversmes izriet ne tikai valsts pienākums atturēties no iejaukšanās personas tiesībās, bet arī valsts pienākums veikt šo tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2002-08-01 secinājumu daļu, 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 10. punktu, 2009. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-05-01 9. un 10. punktu un 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-21-01 7. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt norādījusi, ka gadījumos, kad parādnieks ir privāttiesību subjekts, valsts nav tieši atbildīga par privātpersonu parādiem un tās pienākums aprobežojas ar palīdzības sniegšanu kreditoram tiesas spriedumu izpildes nodrošināšanā (Drittwirkung). Līdz ar to tiesa līdzīgos gadījumos pārbauda, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu attiecībā uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pantā ietverto īpašumtiesību aizsardzību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2012. gada 3. aprīļa sprieduma lietā "Kotov v. Russia", pieteikuma Nr.54522/00, 90. punktu, kā arī 109.punktu un turpmākos punktus). Pieteikuma iesniedzēji tiesas procesā apstiprināja, ka viņiem ir saglabājušās īpašumtiesības noguldījuma apmērā, jo viņu prasījuma tiesības palikušas nemainīgas, izņemot to daļu, kuru atmaksājusi valsts kā garantēto noguldījuma summu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 22. janvāra sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 89. un 90. lpp.). Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēju īpašumtiesību apmērs ir saglabājies nemainīgs. Satversmes tiesa savā spriedumā ir atsaukusies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, tostarp uz minēto spriedumu, un secinājusi, ka kreditoru tiesības izlemt jautājumu par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā, bet Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmā daļa ietver Satversmes 105. pantā paredzēto pamattiesību ierobežojumu (sk. Sprieduma 13. un 14. punktu). Satversmes tiesa jau daudzkārt ir atzinusi, ka katrā pamattiesību jomā valstij ir trīskāršs pienākums: gan respektēt, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. punktu, 2009. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-05-01 9. punktu un 2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-72-01 11.1. punktu). Izmantojot valsts pozitīvā pienākuma izpildes pārbaudes metodoloģiju, Satversmes tiesai vajadzētu noskaidrot, vai un kādā apmērā Satversmes 105. pants paredz valstij pozitīvu pienākumu ar likumu noteikt konkrētas tiesības maksātnespējīgas kredītiestādes kreditoriem vai kreditoru sapulcei maksātnespējas procesā. Spriedumā būtu jānorāda, kādi pasākumi veikti, lai kreditori varētu savas tiesības īstenot, kā arī jāizvērtē, vai šie pasākumi ir veikti pienācīgi un vai ir ievēroti no Satversmes izrietošie vispārējie tiesību principi. Līdz ar to tiesai būtu bijis jāpārbauda tikai tas, vai Kredītiestāžu likumā paredzētais mehānisms pietiekami efektīvi aizsargā kreditoru pamattiesības, nevis tas, vai Pieteikuma iesniedzējiem radītais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs. Satversmes tiesas tiesnese K.Krūma Satversmes tiesas tiesnese A.Branta Rīgā 2013.gada 12.martā