107. Article — ir attiecināms arī uz tiesu izpildītāju tiesībām

saņemt amata atlīdzību, savukārt valstij ir pienākums noteikt tiesu izpildītāju darbības finansēšanas kārtību. 14. Jēdziens "tiesu izpildītāja amata atlīdzība" ir saistīts ar Satversmes 107. pantā noteiktajām tiesībām saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka tiesu izpildītājiem nav citu ienākumu avotu kā tikai amata atlīdzība. No tās tiesu izpildītājiem esot jāsedz biroja uzturēšanas izmaksas, jāalgo darbinieki, jāsedz ar profesionālās kvalifikācijas celšanu saistītie izdevumi, jāapdrošina savas darbības risks, jāmaksā nodokļi, kā arī jāsedz visi citi nepieciešamie izdevumi (sk. pieteikumu, lietas materiālu 1. sēj. 3. lpp.). Taču nav tādu konkrētu juridisku kritēriju, pēc kuriem varētu noteikt, kādai ir jābūt "veiktajam darbam atbilstošajai samaksai". Pieteikumu iesniedzēju prasījums nav saistīts ar tiesībām saņemt vismaz minimālo algu, nedz arī ar prasību pēc konkrēta apmēra amata atlīdzības. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas un piedziņa no parādnieka nav iespējama, tiesu izpildītāji vispār nesaņem amata atlīdzību. Satversmes tiesa lietā Nr. 2012-04-03 Satversmes 107. panta kontekstā vērtēja jautājumu, vai apstrīdētā norma neliedz tiesības saņemt darba samaksu pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03). Līdzīgi arī izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai CPL 567. panta trešā daļa neliedz tiesu izpildītājiem saņemt darba samaksu pēc būtības. 15. Kā jau iepriekš Satversmes tiesa norādīja, atbilstoši Tiesu izpildītāju likuma 79. pantam tiesu izpildītāji ir tiesīgi saņemt atlīdzību par katru amata darbību. Šī norma var tikt vērtēta kā likumdevēja noteiktais pamatprincips, kas regulē tiesu izpildītāju amata atlīdzības iekasēšanas kārtību un attiecīgi arī Satversmes 107. pantā ietverto tiesu izpildītāju pamattiesību īstenošanu. Kaut arī Tiesu izpildītāju likuma 79. pantā ir paredzētas tiesības saņemt atlīdzību par katru amata darbību, šīs normas tekstu nevar interpretēt tikai gramatiski. Noteikumos Nr. 451 ir paredzēta kārtība, kādā izpildu lietā par piedziņu ir maksājama amata atlīdzība. Tā veidojas, summējot atbilstoši piedzenamajai summai noteikto fiksēto amata atlīdzību, kā arī procentuālo amata atlīdzību, kas atkarīga no faktiski piedzītajiem finanšu līdzekļiem. Šāda summētā amata atlīdzība neietver samaksu par katru atsevišķo amata darbību, bet gan par visu izpildu lietā veikto piedziņas darbību kopumu. Vadoties no principa a minore ad maius (no mazākā uz lielāko), var piekrist Saeimas argumentam, ka tiesu izpildītāju amata atlīdzība, kas nodrošinātu visus prakses uzturēšanas izdevumus, ir aprēķināma kopumā, ņemot vērā visus ienākumus, kas gūti profesionālās darbības laikā, nevis atsevišķi par katru veikto darbību vai izpildu lietu. Ministru kabinets, Noteikumos Nr. 451 nosakot amata atlīdzības takses, ir paredzējis, ka tām jānodrošina ne vien samaksa konkrētā piedziņas lietā, bet arī tas, "lai, pirmkārt, tiesu izpildītāji varētu segt visus ar viņa praksi saistītos izdevumus, otrkārt, lai saņemtā atlīdzība varētu vismaz daļēji kompensēt nesaņemtos ienākumus tajās izpildu lietās, kurās piedzinēji ir atbrīvoti no sprieduma izpildes izdevumu nomaksas un to piedziņa nav iespējama, kā arī lai tā nodrošinātu tiesu izpildītāju tādu ienākumu līmeni, kāds ir atbilstošs viņa profesijas izglītības un darba pieredzes prasībām un atbildībai" (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta "Noteikumi par zvērinātu tiesu izpildītāju amata atlīdzības taksēm" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 7.-8. lpp.). Līdz ar to Ministru kabinets ir ņēmis vērā, ka tiesu izpildītāju iekasētajai amata atlīdzībai jānodrošina finansējums arī tajās piedziņas lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Turklāt CPL 568. panta pirmā daļa nosaka: "Sprieduma izpilde notiek uz parādnieka rēķina. Pēc tam, kad izpildu dokuments iesniegts izpildei, sprieduma labprātīga izpilde vai sprieduma izpilde tieši piedzinējam neatbrīvo parādnieku no sprieduma izpildes izdevumu atlīdzināšanas." Saskaņā ar minēto normu sprieduma izpildes izdevumus, tostarp arī amata atlīdzību, tiesu izpildītājs ir tiesīgs piedzīt no parādnieka. Tādējādi tiesu izpildītāji saņem amata atlīdzību gan tajās lietās, kurās piedzinējs netiek atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, gan arī tajās lietās, kuras noslēdzas ar sekmīgu piedziņu no parādnieka. Šajās lietās iekasētā amata atlīdzība nodrošina šķērssubsīdijas tām lietām, kurās tiesu izpildītāji amata atlīdzību nesaņem. Līdz ar to valsts ir veikusi pasākumus Satversmes 107. pantā ietverto pamattiesību īstenošanai. 16. Pieteikumu iesniedzēji norāda uz atsevišķiem gadījumiem, kad līdzekļu trūkuma dēļ tiesas sprieduma izpilde tikusi kavēta, kā arī uz apsvērumiem par līdzekļu pietiekamības lomu kvalitatīvas un efektīvas tiesu izpildītāju darbības nodrošināšanā. Tomēr izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzēji nav snieguši pierādījumus tam, ka šobrīd finansējuma trūkuma dēļ tiesu izpildītāji nespētu nodrošināt savas prakses darbību vai būtu apdraudēta pienācīga tiesas nolēmumu izpilde. Satversmes tiesai nav pamata izdarīt secinājumu, ka likumdevēja radītā sistēma nespētu nodrošināt pienācīgu finansējumu tiesu izpildītāju prakses uzturēšanas izdevumu segšanai. Tātad Pieteikuma iesniedzējiem ir nodrošināta iespēja īstenot savas tiesības vismaz minimālā apmērā. Tā kā tiesu izpildītājiem ir tiesības piedzīt sprieduma izpildes izdevumus no parādnieka un pastāv šķērssubsīdiju sistēma viņi var saņemt amata atlīdzību arī tajās lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Turklāt nav objektīva pamata uzskatīt, ka likumdevēja izveidotā sistēma nespētu nodrošināt finansējumu tiesu izpildītāju prakses uzturēšanai un personisko izdevumu segšanai. Tādējādi CPL 567. panta trešā daļa nerada Satversmes 107. pantā nostiprināto pamattiesību aizskārumu. Līdz ar to CPL 567. panta trešā daļa atbilst Satversmes 107. pantam. 17. Pieteikumu iesniedzēji apstrīd Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkta atbilstību Satversmes 64. un 105. pantam. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, likumdevējs esot paredzējis lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, izpildu darbību veikšanai nepieciešamos izdevumus pilnā apmērā segt no valsts budžeta. Savukārt Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktā tiekot paredzēta vien daļēja kompensācija par izpildu darbību veikšanai nepieciešamajiem izdevumiem. Ministru kabinets neesot ievērojis likumdevēja pilnvarojumu un esot rīkojies pretēji Satversmes 64. pantam. Tādējādi tiekot aizskartas arī Satversmes 105. pantā nostiprinātās Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, jo pastāv skaidrs tiesisks pamats, tostarp arī gadījumos, ja ienākumi jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). CPL 567. panta trešā daļa paredz, ka gadījumos, kad piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem. Šī tiesību norma ir pamats, uz kura tiesu izpildītāji var prasīt izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu no valsts budžeta, un šis prasījums ir atzīstams par tādu, kuru iespējams apmierināt. Šādu tiesību ierobežojums, ciktāl tas izriet no Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkta, var tikt vērtēts kā Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību aizskārums. Vērtējot Satversmes 105. pantā nostiprināto pamattiesību aizskāruma tiesiskumu, pirmkārt ir jāvērtē, vai ierobežojums ir noteikts ar likumu vai arī uz likuma pamata (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 11. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-01 9. punktu). Tas, vai ierobežojums noteikts uz likuma pamata, ir atkarīgs arī no tā, vai apstrīdētās normas pieņemtas atbilstoši likumdevēja sniegtajam pilnvarojumam. Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus - noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura virzienus. Šāds pilnvarojums izdot apstrīdētās normas ir ietverts CPL 567. panta ceturtajā daļā, kas nosaka: "Izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets." Tādējādi Satversmes tiesai jāizvērtē, kāds ir likumā ietvertā pilnvarojuma apjoms. CPL 567. panta ceturtajā daļā ietvertais pilnvarojums attiecas uz visām izpildu lietām, gan tādām, kuras tiek vestas vispārējā kārtībā, gan arī tādām, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Izskatāmās lietas ietvaros izvērtējamie jautājumi ir saistīti tieši ar izmaksām no valsts budžeta līdzekļiem, tāpēc likumdevēja sniegtais pilnvarojums vērtējams kopsakarā ar CPL 567. panta trešo daļu. Minētā norma paredz, ka gadījumos, kad piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem. Tomēr nedz šajā, nedz arī kādā citā tiesību normā likumdevējs nav expresis verbis noteicis Ministru kabinetam tiesības paredzēt atšķirīgu izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru atkarībā no tā, vai attiecīgos izdevumus maksā piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem. Tādējādi tiesu izpildītāji ir tiesīgi saņemt izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu vienādā apmērā neatkarīgi no tā, vai tos maksā piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem. 18. Izskatāmās lietas ietvaros ir būtiski nošķirt CPL 567. panta ceturtajā daļā lietoto jēdzienu "apmērs", kas piešķir tiesības izdot materiāla rakstura tiesību normas, no jēdziena "kārtība", kas piešķir tiesības izdot procesuāla rakstura tiesību normas. Izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmērs ir regulēts Noteikumu Nr. 670 II nodaļā, savukārt III nodaļā ir noteikta izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu maksāšanas kārtība. Noteikumu Nr. 670 II nodaļa ir attiecināma uz visām piedziņas lietām neatkarīgi no tā, vai izpildu darbību veikšanai nepieciešamos izdevumus maksā piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem. Turklāt tā pēc būtības paredz visu izdevumu segšanu to faktiskajā apmērā un par šo regulējumu lietā strīda nav. Satversmes tiesa piekrīt, ka Noteikumu Nr. 670 III nodaļā, kas ietver arī apstrīdētās normas, Ministru kabinetam, iespējams, būtu jānosaka atšķirīga izdevumu segšanas kārtība lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Kārtība, kādā izpildu darbību veikšanai nepieciešamos izdevumus sedz piedzinējs, nenoliedzami būs atšķirīga no kārtības, kādā šie izdevumi tiek segti no valsts budžeta. Ministru kabinets pauž viedokli, ka likumdevēja sniegtais pilnvarojums neprecizējot ne sedzamo izdevumu robežas, ne to noteikšanas kritērijus un neparedzot arī nekāda veida ierobežojumus vai pamatprincipus izdevumu segšanas mehānisma noteikšanai, bet minētos jautājumus atstājot noregulēšanai valdības izdotajos normatīvajos aktos (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj. 137. lpp.). Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka tiesību normai, ar kuru likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt Satversmē noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana, atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu. Ja likumdevēja pilnvarojuma apmērs rada šaubas, Ministru kabinetam šis pilnvarojums jāīsteno, iespēju robežās izvairoties no personas pamattiesību ierobežošanas, ja uz ierobežojumu nepieciešamību nav tieši norādīts pilnvarojošajā normā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu). Jēdziens "kārtība" norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 13.3. punktu). Tādējādi Ministru kabinetam ir tiesības paredzēt dažādus procesuālus nosacījumus, piemēram, noteikt, kādi dokumenti tiesu izpildītājam ir jāiesniedz, prasot izdevumu segšanu, kādā kārtībā tie tiek izvērtēti, kādā termiņā vai cik bieži tiek veikta samaksa, u. tml. Tomēr Ministru kabineta noteiktā kārtība, ja tā nav balstīta uz skaidru likumdevēja pilnvarojumu, nevar ietvert materiāla rakstura tiesību normas, kas ietekmē izdevumu segšanas apmēru. Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts pēc būtības ne vien nosaka maksāšanas kārtību, bet izveido kompensācijas sistēmu, saskaņā ar kuru izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi tiek segti tikai nelielā daļā. Tādējādi Ministru kabineta noteiktā kārtība ietver ne vien procesuāla rakstura tiesību normas, bet arī materiāli tiesisko regulējumu, kas ietekmē izmaksājamo līdzekļu apmēru. Tā kā likumdevējs nav pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt atšķirīgu izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru atkarībā no tā, vai šos izdevumus maksā piedzinējs vai arī tie tiek segti no valsts budžeta, uzskatāms, ka Ministru kabinets ir rīkojies ultra vires - ārpus tam sniegtā pilnvarojuma robežām. Tādējādi arī Satversmes 105. pantā ietverto Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību ierobežojums nav noteikts saskaņā ar likumu. Līdz ar to Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam. 19. Pieteikumu iesniedzēji lūdz atzīt Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktu par spēkā neesošu no konstitucionālās sūdzības iesniegšanas dienas. Jau pašlaik tiesu izpildītāji esot nostādīti netaisnīgā situācijā, kurā viņiem papildus amata pienākumu pildīšanai jāspēj rast pietiekami līdzekļi, lai šos pienākumus varētu izpildīt. Šādai situācijai turpinoties, tiesu izpildītāju amata pienākumu izpilde vairs nebūšot iespējama. Satversmes tiesas likums piešķir pašai tiesai pilnvaras lemt par sprieduma izpildes nodrošināšanu, proti, noteikt savu spriedumu tiesiskās sekas. Vienlaikus konstitucionālajai tiesai likums ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu). Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa paredz pamatprincipu, ka apstrīdētā norma zaudē spēku no sprieduma publicēšanas dienas. Nosakot citādu apstrīdētās normas spēka zaudēšanas brīdi, ciktāl tas nav pamatots jau ar pašā spriedumā ietvertajiem argumentiem, Satversmes tiesai savs lēmums ir jāmotivē. Satversmes tiesa ir atzinusi Noteikumu Nr. 670 8.-12. punktu par neatbilstošu Satversmei. Tomēr izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskāruma novēršana nav iespējama bez Ministru kabineta rīcības. Proti, Ministru kabinetam jāizdara grozījumi Noteikumos Nr. 670, paredzot kārtību, kādā atbilstoši likumdevēja izvirzītajam uzdevumam izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu segšanas. Noteikumu Nr. 670 grozīšanai ir nepieciešams laiks, tādēļ lietā piemērotākais risinājums ir apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām ar konkrētu brīdi nākotnē. Ņemot vērā to, ka sprieduma izpildei nepieciešamo izdevumu segšana ir nesaraujami saistīta ar valsts budžetā ieplānotajiem līdzekļiem, par grozījumu izdarīšanai Noteikumos Nr. 670 piemērotu un nākamā gada valsts budžeta spēkā stāšanās datumam atbilstošu termiņu uzskatāms 2014. gada 1. janvāris. Šāds risinājums dos Ministru kabinetam pietiekamu laiku tiesiskā regulējuma pilnveidošanai. Līdz ar to Noteikumu Nr. 670 8.-12. punkts atzīstams par spēkā neesošu no 2014. gada 1. janvāra. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1) atzīt Civilprocesa likuma 567. panta trešo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 107. pantam; 2) atzīt Ministru kabineta 2011. gada 30. augusta noteikumu Nr. 670 "Noteikumi par izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas kārtību" 8., 9., 10., 11. un 12. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un spēkā neesošu no 2014. gada 1. janvāra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris