14. Article

Konstatējot atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam un tādējādi noskaidrot: pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi; otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. 14.1. Apstrīdētajā normā noteiktais regulējums noguldījumu nepieejamības gadījumā liedz kredītiestādes valdes locekļiem tiesības saņemt atlīdzību no noguldījumu garantiju fonda. Šādā gadījumā nav nepieciešams veikt izmaksu nedz no noguldījumu garantiju fonda, nedz no valsts budžeta. Tādējādi tiek nodrošināta finanšu līdzekļu ekonomija un to izmaksa galvenokārt tādām personām, kurām finanšu jomā ir nepieciešama sevišķa valsts aizsardzība. Apstrīdētā norma stājās spēkā 2009. gada 20. jūnijā, bet Komisija Krājbankas valdes pilnvaras apturēja 2011. gada 21. novembrī. Savukārt 2011. gada 22. novembrī Komisija pieņēma lēmumu, ar kuru tika konstatēts, ka Krājbankā iestājusies noguldījumu nepieejamība. Tātad Pieteikuma iesniedzējai bija pietiekami daudz laika, lai apzinātos apstrīdētās normas radītās tiesiskās sekas un pieņemtu izsvērtu lēmumu par savu finanšu līdzekļu turpmāko glabāšanu konkrētajā kredītiestādē. Līdz ar to likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. 14.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē. Satversmes tiesai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie risinājumi būtu labāk piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 22. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pastāv saudzējošāks līdzeklis, ar kuru varētu sasniegt leģitīmo mērķi un kurš personas tiesības ierobežotu mazāk, proti, diferencētas atlīdzības izmaksa atkarībā no katra valdes locekļa vainas pakāpes, kas konstatēta ar spēkā stājušos spriedumu krimināllietā. 14.2.1. Administrators, kā arī visas pieaicinātās personas norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas ieteiktais saudzējošākais līdzeklis nav atzīstams par tādu, ar ko leģitīmo mērķi varētu sasniegt tikpat efektīvi kā ar apstrīdēto normu. Pieteikuma iesniedzējas piedāvātais risinājums, pirmkārt, būtu pretējs noguldījumu garantiju sistēmas jēgai un būtībai un, otrkārt, būtiski apdraudētu vienu no komerctiesību pamatprincipiem - valdes locekļu solidārās atbildības principu. Valsts ir apņēmusies kredītiestādes maksātnespējas gadījumā izpildīt šīs kredītiestādes saistības pret tās noguldītājiem noteiktā apmērā. Kredītiestāžu darbību regulē un pārrauga Komisija. Tādējādi valsts ir izveidojusi tiesisko regulējumu kredītiestāžu noguldītāju (kreditoru) aizsardzībai, proti, noguldījumu garantiju shēmu, kuras ietvaros noguldītājam tiek izmaksāta garantētā atlīdzība, ja viņam uz to ir tiesības. Šis tiesiskais regulējums ir ieviests atbilstoši 2009. gada 11. marta Direktīvai 2009/14/EK, ar ko grozīta Direktīva 94/19/EK. Noguldījumu garantiju likuma 3. panta pirmā daļa noteic, ka garantētā atlīdzība vienam noguldītājam par kredītiestādē izdarīto noguldījumu ir garantētā noguldījuma apmērā, bet ne vairāk kā 100 000 euro. Atbilstoši minētajam regulējumam katrs kredītiestādē izdarītais noguldījums līdz 100 000 euro ir pasargāts kredītiestādes maksātnespējas apstākļos un šāda apmēra noguldījuma atmaksa noguldītājam ir garantēta. Līdz ar to likumdevējs, nosakot tiesības saņemt garantēto atlīdzību, ir aizsargājis noguldītāju - bankas kreditoru - tiesības uz īpašumu. Atšķirībā no vispārējiem maksātnespējas principiem, saskaņā ar kuriem primāri tiek aizsargāts pats maksātnespējīgais uzņēmums, lai tas spētu izpildīt savas saistības pret kreditoriem, kredītiestāžu maksātnespējas risinājumi ir vērsti uz noguldītāju - tātad īpaša veida kreditoru - aizsardzību. Kredītiestādes darbība vienmēr tiek vērtēta kopsakarā ar tās iespējamo ietekmi uz visu finanšu sektoru un tautsaimniecību. Tāpēc arī kredītiestādes maksātnespējas gadījumā nepieciešams paredzēt pēc iespējas efektīvāku un savlaicīgāku risinājumu, lai vienlaikus nodrošinātu finanšu jomas stabilitāti un noguldītāju interešu aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 1. marta sprieduma lietā Nr. 2012-07-01 13. un 15.2. punktu). Viens no Noguldījumu garantiju likuma mērķiem ir radīt sistēmu, kura nodrošinātu noguldītājiem iespēju noguldījumu nepieejamības gadījumā saņemt garantēto atlīdzību īsā laikā. Saskaņā ar Noguldījumu garantiju likuma 20.1 panta pirmo daļu garantēto atlīdzību izmaksā ne vēlāk kā 20 darbdienu laikā no dienas, kad iestājusies noguldījumu nepieejamība. Šādā īsā laika posmā atbildīgajai institūcijai - Komisijai - nav iespējams pietiekami detalizēti izvērtēt visus noguldījumu nepieejamības iemeslus un katra valdes locekļa individuālo atbildību, kā arī ierosināt nepieciešamos kriminālprocesuālos pasākumus finanšu līdzekļu arestēšanai. Ierobežotajā termiņā Komisijas primārais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk izmaksāt garantēto atlīdzību atbilstoši kredītiestādes grāmatvedības dokumentos jau ietvertajai informācijai. Arī tā likumprojekta anotācijā, ar kuru Noguldījumu garantiju likumā tika ieviesta apstrīdētā norma, ir uzsvērts tas, ka iespējami savlaicīga garantētās atlīdzības izmaksāšana no noguldījumu garantiju fonda veicinās noguldītāju uzticību valsts finanšu sistēmas stabilitātei un drošībai (sk. 2009. gada 20. aprīlī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 1177/Lp9 "Grozījumi Noguldījumu garantiju likumā" anotāciju). Līdzīgi arī Eiropas Komisija ir norādījusi, ka garantētās atlīdzības izmaksāšana no noguldījumu garantiju fonda septiņu dienu termiņā mazinās kredītiestādes maksātnespējas negatīvo ietekmi uz sabiedrību, kā arī gādās par to, lai noguldītājiem nav jāizmanto valsts sociālās labklājības nodrošināšanas sistēmas pakalpojumi (sk. Eiropas Komisijas 2010. gada 12. jūlija priekšlikumu direktīvai par noguldījumu garantiju sistēmām COM/2010/0368 final skaidrojošā pielikuma 3.2. punktu). Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas piedāvātais risinājums apdraudētu citu kredītiestādes noguldītāju tiesības uz savlaicīgu garantētās atlīdzības izmaksu no noguldījumu garantiju fonda. 14.2.2. Komerclikuma 301. un 302. pants paredz, ka valde pārzina un vada komercsabiedrības lietas tikai kopīgi un arī tās mantu pārvalda un ar to rīkojas kopīgi. Komerclikums neaizliedz valdes kompetences sadalīšanu starp tās locekļiem. Taču kompetences sadalīšana neatbrīvo valdes locekli no likumā noteiktā pienākuma vadīt visu sabiedrības darbību, bet tikai maina šā pienākuma raksturu. Proti, valdes loceklis patstāvīgi izlemj jautājumus, kas ietilpst viņa atbildības jomā, un vienlaikus sadarbojas ar pārējiem valdes locekļiem. Ja valdes loceklim rodas pamatotas aizdomas par citu valdes locekļu rīcības prettiesiskumu, tad viņam ir pienākums atbilstoši reaģēt. Tātad valdes loceklis nevar, aizbildinoties ar privāttiesiska rakstura vienošanos, izvairīties no likumā noteiktās atbildības arī tādos gadījumos, ja ir uzņēmies atbildību tikai par vienu jautājumu loku, bet par citiem kredītiestādes pārvaldīšanas jautājumiem ļāvis lemt pārējiem valdes locekļiem. Komerclikuma 169. pants nosaka komercsabiedrības valdes un padomes locekļu atbildības robežas. Proti, valdes loceklim kā komercsabiedrības dalībnieku uzticības personai, kam uzticēta svešas mantas pārvaldīšana, jāsekmē sabiedrības mērķu sasniegšana - dalībnieku ekonomisko interešu īstenošana. Līdz ar to valdes loceklim ir jābūt lojālam gan pret komercsabiedrību kā patstāvīgu tiesību subjektu, gan arī pret visu tās dalībnieku ekonomiskajām interesēm un atbilstoši Komerclikuma 169. panta pirmajai daļai jāpilda savi pienākumi kā krietnam un rūpīgam saimniekam (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 25. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-25/2012 8.4. punktu, spriedums publicēts www.at.gov.lv, aplūkots 2014. gada 4. jūnijā). Komerclikuma 169. panta pirmajā daļā lietotais jēdziens "krietns un rūpīgs saimnieks" ir ģenerālklauzula, no kuras atbilstoši, piemēram, komercsabiedrības lielumam, komercdarbības veidam vai situācijai tirgū ir atvasināmi konkrēti valdes locekļa amata pienākumi. Krietna un rūpīga saimnieka iezīmes veido virkne objektīvu pienākumu, citastarp pienākums ievērot likumus, statūtus un dalībnieku sapulces lēmumus, pienākums būt lojālam un izvairīties no lēmumu pieņemšanas interešu konflikta situācijā, kā arī pienākums uz izsvērtas informācijas pamata pieņemt ekonomiski pamatotus lēmumus. Būtisks kritērijs komercsabiedrības valdes locekļa darbības tiesiskuma izvērtēšanai ir viņa rīcības atbilstība konkrētās komercsabiedrības darbības mērķiem. Valdes loceklim ir pienākums pastāvīgi kontrolēt un pārzināt komercsabiedrības finansiālo stāvokli. Tādējādi valdes locekļa atbildība saglabājas arī tādos gadījumos, kad viņš nav spējis adekvāti novērtēt komercsabiedrības finansiālo stāvokli. Krietna un rūpīga saimnieka gādības pienākums ir kreditoru interešu aizsardzības instruments, kura pamatfunkcija ir nodrošināt to, lai komercsabiedrība tiek labi pārvaldīta un nenonāk līdz maksātnespējai. Valdes loceklis nevar aizbildināties ar nespēju pildīt sava amata pienākumus, jo viņam ir jārīkojas tādā veidā, kas atbilst komerciālās attiecības regulējošajiem principiem, komerciālajai praksei un valdošajiem priekšstatiem par komercsabiedrības labu pārvaldīšanu. Turklāt Komerclikuma 169. panta otrā un trešā daļa nosaka: ja valdes loceklis nevar pierādīt, ka individuāli ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, tad viņš solidāri atbild arī par citu valdes locekļu nodarītajiem zaudējumiem. Tātad likumdevējs ieviesis prezumpciju, ka visi valdes locekļi ir solidāri atbildīgi par komercsabiedrības pārvaldību neatkarīgi no tā, kā viņu starpā sadalīti pārvaldības pienākumi. Pat tad, ja valdes loceklis vadības funkciju nav īstenojis, viņam ir visi likumā noteiktie pienākumi, tostarp pienākums atbildēt par kapitālsabiedrībai vai trešajām personām nodarītajiem zaudējumiem. Satversmes tiesa arī norāda, ka komercsabiedrības valdes locekļa atbildība par krietna un rūpīga saimnieka pienākumu nepildīšanu var iestāties nesaistīti ar to, vai viņa vaina par komercsabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem ir konstatēta ar spēkā stājušos spriedumu krimināllietā. Proti, spēkā stājies spriedums krimināllietā nav obligāts priekšnoteikums tam, lai atzītu komercsabiedrības valdes locekļa civiltiesisko atbildību par likumā noteikto krietna un rūpīga saimnieka pienākumu nepildīšanu. Ņemot vērā kredītiestāžu nozīmi tautsaimniecībā, viss to darbības regulējums, tostarp īpašās prasības, kas izvirzītas kredītiestādes valdes locekļiem, Komisijai piešķirtās plašās tiesības uzraudzīt kredītiestādes darbību un noteiktos gadījumos arī to ietekmēt, ir vērsts uz kredītiestādes maksātspējas un finanšu stabilitātes saglabāšanu. Kredītiestādes darbības pamatā ir sabiedrības uzticēšanās tās sniegto finanšu pakalpojumu drošumam, spējai izpildīt savas saistības, saglabāt un sekmīgi pārvaldīt tai uzticētos aktīvus. Tādēļ katram kredītiestādes valdes loceklim šīs kredītiestādes maksātspēja ir pats svarīgākais darbības uzdevums un mērķis. Lai valdes locekļi spētu sekmīgi vadīt tādu lielu komercsabiedrību kā, piemēram, kredītiestāde, viņu savstarpējās uzticības līmenim jābūt augstam un viņiem pietiekamā mērā jāapmainās ar informāciju par komercsabiedrības darbību un pieņemamiem lēmumiem. Taču katram kredītiestādes valdes loceklim ir jāapzinās sava civiltiesiskā atbildība un nepastarpinātais pienākums rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Tādējādi var piekrist pieaicināto personu viedoklim, ka Pieteikuma iesniedzējas piedāvātā apstrīdētās normas alternatīva būtiski apdraudētu arī kredītiestādes valdes locekļu solidārās atbildības principu. Satversmes tiesa lietas izskatīšanas laikā nav konstatējusi citas iespējamas alternatīvas, kas Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības aizskartu mazāk. Līdz ar to nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. 14.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ne visos gadījumos valdes locekļi esot atbildīgi par kredītiestādes maksātnespējas iestāšanos. Līdz ar to apstrīdētās normas radītā atšķirīgā attieksme citām personām nenodrošinot nekādu labumu. Savukārt Saeima uzskata, ka kredītiestādes valdes locekļa statuss pats par sevi varot būt pamats personas atzīšanai par tādu, kas nav aizsargājama noguldījumu nepieejamības gadījumā. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai kredītiestādes valdes locekļa statuss var kalpot par pamatu tam, lai attiecīgajām personām noguldījumu nepieejamības gadījumā liegtu tiesības saņemt atlīdzību no noguldījumu garantiju fonda. 14.4. Atbilstoši Komerclikuma 301. panta pirmajai daļai valde ir kapitālsabiedrības izpildinstitūcija, kura īsteno divas funkcijas: vadības un pārstāvības funkciju. Vadība ir uz sabiedrības darbības nodrošināšanu vērsto pasākumu īstenošana tās iekšienē, proti, saimnieciskā un organizatoriskā vadīšana, kas vērsta uz sabiedrības mērķu sasniegšanu. Savukārt pārstāvība ir sabiedrības reprezentēšana ārpusē, proti, visas lietas, kurās sabiedrība stājas attiecībās ar trešo personu, attiecas uz pārstāvību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 14. punktu). Valdes nozīmīgā loma kredītiestādes pārvaldē izriet arī no Kredītiestāžu likuma, kura normas iepretim Komerclikuma normām ir piemērojamas kā speciālās tiesību normas. Tā Kredītiestāžu likuma 24. pantā ir paredzēti stingrāki kritēriji, kas ievērojami, lai persona varētu būt par kredītiestādes valdes locekli, piemēram, noteikta izglītība, pieredze un nevainojama reputācija. Atbilstoši minētajam likuma regulējumam likumdevējs ir noteicis augstas prasības un stingrus ierobežojumus kredītiestādes valdes locekļa amata ieņemšanai, lai nodrošinātu to, ka kredītiestādi pārvalda finanšu jautājumos kompetentas personas. Arī no Komisijas 2009. gada 25. septembra normatīvo noteikumu Nr. 112 "Licenču kredītiestādes un krājaizdevu sabiedrības darbības veikšanai izsniegšanas, atsevišķu kredītiestāžu un krājaizdevu sabiedrību darbību reglamentējošo atļauju saņemšanas, dokumentu saskaņošanas un informācijas sniegšanas normatīvie noteikumi" XII nodaļas izriet, ka pirms personas iecelšanas par kredītiestādes valdes locekli ir citastarp jāpārliecinās par tās nevainojamo reputāciju un pietiekamo kompetenci finanšu vadības jautājumos. Līdzīgi arī Komisijas 2013. gada 25. jūlija ieteikumu Nr. 166 "Ieteikumi valdes un padomes locekļu un personu, kas pilda pamatfunkcijas, piemērotības novērtēšanai" 32. un 34. punkts paredz, ka, novērtējot valdes locekļu piemērotību, gan Komisijai, gan pašai kredītiestādei ir jāņem vērā personas zināšanas, kompetence, kā arī praktiskā pieredze komercsabiedrību pārvaldībā. Kredītiestāžu veiktā komercdarbība ir specifiska citastarp arī tādēļ, ka kredītiestādes rīkojas ar tām uzticētajiem naudas līdzekļiem, ko noguldījumu veidā piesaistījušas no saviem klientiem. Tāpat kredītiestāžu veiktās komercdarbības būtisks elements ir atbilstoša risku pārvaldība, kas saistīta ar šo naudas līdzekļu tālāku aizdošanu citām personām vai citiem finanšu tirgiem. Tā, piemēram, Kredītiestāžu likuma 8. panta trešā daļa paredz kredītiestādes valdes un padomes pienākumu rakstveidā informēt Komisiju par visiem apstākļiem, tai skaitā par aizdomīgiem un krāpnieciskiem darījumiem, kuri var būtiski ietekmēt stabilu un normatīvajiem aktiem atbilstošu kredītiestādes turpmāko vadību un darbību vai kuri var būtiski apdraudēt kredītiestādes reputāciju. Personām, kuras kredītiestādē ieņem valdes locekļa amatu, tiek prezumētas spējas un zināšanas finanšu vadības jomā, tātad arī spēja pieņemt adekvātus lēmumus kredītiestāžu veiktajai komercdarbībai raksturīgo risku apstākļos. Tādējādi vēl jo vairāk būtu pamatoti uzskatīt, ka šādām personām ir prezumējamas arī spējas pārzināt riskus attiecībā uz savu personisko finanšu līdzekļu pārvaldīšanu. Līdz ar to likumdevējs, ierobežojot kredītiestādes valdes locekļa tiesības noguldījumu nepieejamības gadījumā saņemt garantēto atlīdzību no noguldījumu garantiju fonda, ir ievērojis Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Noguldījumu garantiju likuma 17. panta 4. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš