3. Article — citastarp paredz, ka sociālās apdrošināšanas

sistēmas mērķis ir apdrošināt personu vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas invaliditāti. Ņemot vērā minēto, invaliditātes pensiju sistēmas mērķis ir garantēt personai, kura veselības stāvokļa dēļ nevar pilnvērtīgi iesaistīties darba tirgū, ienākumu atvietojumu atbilstoši sociālās apdrošināšanas iemaksām. Savukārt personai iegūstot invaliditāti, iestājas apdrošināšanas gadījums un tiek prezumēts, ka tās darba ienākumi kļūst mazāki nekā iepriekš. Šādā situācijā valsts nodrošina personai tiesības saņemt atlīdzību (invaliditātes pensiju) par risku, kas tai iestājies. Šī atlīdzība kalpo par iepriekš gūto ienākumu daļēju vai pilnīgu atvietojumu. Personai, kuras invaliditātes grupa mainās no vieglākas uz smagāku, invaliditātes pensija tiek pārrēķināta. Likumdevējs, veidojot šādā gadījumā izmantojamo invaliditātes pensijas pārrēķina formulu, ņēmis par pamatu iepriekš minēto prezumpciju par konkrēta apmēra darbspēju zaudējuma saistību ar tāda paša apmēra darba ienākumu zaudējumu. Kā liecina lietas materiāli, likumdevējs prezumē, ka personām, kuras invaliditātes dēļ pilnībā vai daļēji zaudējušas darbspējas, ir apgrūtināta iespēja saglabāt tādus pašus ienākumus kā pirms invaliditātes iegūšanas. Pat tad, ja šīs personas turpina strādāt, to veiktās sociālās iemaksas parasti ir mazākas, nekā bija pirms invaliditātes iegūšanas, un, pārrēķinot šīm personām invaliditātes pensiju ar tādiem pašiem nosacījumiem kā to piešķirot pirmo reizi, tās apmērs būtu jāsamazina. Tātad apstrīdētajā normā ietvertās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir nodrošināt, lai šādā gadījumā invaliditātes pensijas apmērs nebūtu atkarīgs no personas sociālajām iemaksām, kas veiktas līdz invaliditātes grupas maiņas brīdim. Līdz ar to var secināt, ka apstrīdētajā normā - gan redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, gan 2013. gada 17. jūlija redakcijā - ietvertās atšķirīgās attieksmes mērķis ir aizsargāt tādu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kurām pēc invaliditātes noteikšanas, turpinot strādāt, ienākumi ir mazāki nekā līdz invaliditātes iegūšanai. Tādējādi apstrīdētā norma nodrošina konkrētās sabiedrības grupas labklājību ilgtermiņā. Ņemot vērā to, ka pienākums izveidot ilgtspējīgu sociālās apdrošināšanas sistēmu ir pamatā tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, likumdevējam speciālā budžeta finansiālās iespējas ir jāsamēro ne tikai ar personas tiesībām sociālajā jomā, bet arī ar nepieciešamību nodrošināt visas sabiedrības labklājību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 19. punktu). Līdz ar to personas tiesības saņemt invaliditātes pensiju ir saistītas ar šā budžeta ieņēmumu un izdevumu sabalansētību. Tātad apstrīdētajā normā - gan redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, gan 2013. gada 17. jūlija redakcijā - ietvertās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības nodrošināšana. 19. Konstatējot atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam un tādējādi noskaidrot: pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi; otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu). 19.1. Apstrīdētā norma redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, neparedzēja invaliditātes pensijas pārrēķinā ņemt vērā līdz invaliditātes grupas maiņai veiktās sociālās iemaksas. No Saeimas un Labklājības ministrijas sniegtās informācijas izriet, ka vairumā gadījumu apstrīdētā norma savu leģitīmo mērķi sasniedz. Proti, personām, kuras invaliditātes dēļ ir pilnībā vai daļēji zaudējušas darbspējas, parasti ir apgrūtināta iespēja saglabāt tādus pašus ienākumus kā pirms invaliditātes iegūšanas. Pat tad, ja šīs personas turpina strādāt, to veiktās sociālās iemaksas parasti ir mazākas, nekā bija pirms invaliditātes iegūšanas, un, pārrēķinot šīm personām invaliditātes pensiju, tās apmērs būtu jāsamazina (sk. lietas materiālu 51. un 91. lpp.). Tādējādi apstrīdētā norma no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim spēkā bijušajā redakcijā, saskaņā ar kuru pensijas pārrēķina gadījumā tika ņemta vērā nevis personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas, bet gan vidējā apdrošināšanas iemaksu alga, kāda bija ņemta vērā, piešķirot invaliditātes pensiju, nodrošināja to, ka šādu personu invaliditātes pensijas apmērs nesamazinājās tādēļ, ka tās periodā no invaliditātes pensijas piešķiršanas līdz invaliditātes grupas maiņas dienai nav veikušas sociālās iemaksas. Taču Satversmes tiesa ir secinājusi, ka faktiski konkrēta apmēra darbspēju zaudējums pats par sevi vēl nenozīmē, ka personai patiešām radīsies arī tāda paša apmēra ienākumu zaudējums, vai arī otrādi - darbspēju saglabāšanās konkrētā apmērā pati par sevi vēl nenozīmē, ka personai arī turpmāk būs iespējams gūt ienākumus tieši tādā pašā apmērā kā agrāk. Turklāt Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka tas, vai personas, kas saņem sociālos pakalpojumus, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, galvenokārt izšķirams nevis pēc formālajām pazīmēm, bet gan izvērtējot mērķus, kuru labad ar attiecīgo sociālo risku saistītais sociālais maksājums noteikts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 15. punktu, 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 8.2. punktu un 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 14. punktu). Kā izriet gan no izskatāmās lietas materiāliem, gan arī no pieaicināto personu viedokļiem, prezumpcija, ka, personai iegūstot 3. grupas invaliditāti, tās darba alga noteikti kļūs mazāka, ne vienmēr apstiprinās. Izskatāmajā lietā persona ar 3. grupas invaliditāti spēja tiktāl palielināt savus ienākumus, ka tie ievērojami pārsniedza ienākumus, kādus šī persona bija guvusi pirms 3. grupas invaliditātes iegūšanas. Taču, piemērojot apstrīdēto normu redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, situācijā, kādā ir pieteicējs administratīvajā lietā, netiek nodrošināta invaliditātes pensijas apmēra nesamazināšanās, jo atbilstoši apstrīdētajai normai, pārrēķinot invaliditātes pensiju personām, kurām invaliditātes grupa mainās no vieglākas uz smagāku, netiek ņemtas vērā šo personu sociālās iemaksas, kas veiktas līdz invaliditātes grupas maiņai. 19.2. Šo atšķirīgo attieksmi likumdevējs ir centies novērst un apstrīdētās normas 2013. gada 17. jūlija redakcijā paredzējis, ka, mainoties invaliditātes grupai, invaliditātes pensijas apmērs pārrēķināms, ņemot vērā citastarp pensijas pārrēķina daļu, kas tiek aprēķināta pēc Pensiju likuma 24. panta piektajā daļā ietvertās formulas. Šajā formulā viens no pensijas pārrēķina daļas elementiem ir personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga par papildinātajiem mēnešiem, kuros pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas veiktas sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai. Kā jau iepriekš secināts, Pensiju likuma 24. panta piektajā daļā ietvertā formula ir veidota tādējādi, ka vienmēr dos rezultātu, kas būs mazāks par 10 procentiem no personas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Līdz ar to šobrīd pārrēķināto 2. grupas invaliditātes pensiju veido citastarp pensijas pārrēķina daļa, kur personas vidējās apdrošināšanas iemaksu alga par papildinātajiem mēnešiem, kuros pēc invaliditātes pensijas piešķiršanas veiktas sociālās iemaksas, dod salīdzinoši niecīgu pārrēķinātās 2. grupas invaliditātes pensijas palielinājumu. Līdz ar to apstrīdētā norma spēkā esošajā redakcijā savu leģitīmo mērķi sasniedz gadījumos, kad personai sakarā ar invaliditātes iegūšanu ir samazinājušies ienākumi un attiecīgi arī veiktās sociālās iemaksas. Apstrīdētā norma spēkā esošajā redakcijā nodrošina, ka šādu personu invaliditātes pensijas apmērs pēc pārrēķina nesamazinās. Tomēr konkrētās personas situācijā apstrīdētā norma spēkā esošajā redakcijā nepietiekami ņem vērā līdz invaliditātes grupas maiņai veiktās sociālās iemaksas. Proti, pieteicējs administratīvajā lietā pēc 3. grupas invaliditātes iegūšanas ir strādājis vēl vairāk nekā 10 gadus, un vidējā apdrošināšanas iemaksu alga bija 1317, 64 lati, bet piešķirtās pensijas apmērs līdz pārrēķina dienai - 269, 32 lati. Pārrēķinātā, respektīvi, 2. grupas invaliditātes pensija atbilstoši apstrīdētajai normai ir 297, 42 lati. No tiem atbilstoši Pensiju likuma 24. panta piektajai daļai pensijas pārrēķina daļa ir 2 procenti no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas jeb 28,1 lats (sk. lietas materiālu 3., 28. un 86. lpp.). Taču, ja pieteicējam administratīvajā lietā vispirms nebūtu piešķirta 3. grupas invaliditātes pensija, kas tika pārrēķināta, bet uzreiz būtu piešķirta 2. grupas invaliditātes pensija, tad tās apmērs būtu 571, 91 lats (sk. lietas materiālu 28. lpp.). Līdz ar to var secināt, ka tādos gadījumos kā izskatāmajā lietā apstrīdētā norma nenodrošina to, lai personas sociālās iemaksas, kas veiktas līdz invaliditātes grupas maiņas dienai, samērīgi atspoguļotos pārrēķinātās invaliditātes pensijas apmērā. Ja valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros uzliek pienākumu personām, kurām invaliditāte jau ir iestājusies, veikt sociālās iemaksas tādā pašā apmērā, kādā tās veic visi pārējie, tad valstij ir jārūpējas, lai arī šo personu veiktās sociālās iemaksas samērīgi atspoguļojas pārrēķinātās invaliditātes pensijas apmērā. Apstrīdētajā normā tās pašreizējā redakcijā likumdevējs ir paredzējis, ka invaliditātes pensijas pārrēķinā tiek ņemtas vērā arī līdz invaliditātes grupas maiņas brīdim veiktās konkrētās personas sociālās iemaksas. Taču paredzētais sociālo apdrošināšanas iemaksu apmērs, neļauj sasniegt invaliditātes pensiju sistēmas mērķi. 19.3. Saeima, 2013. gada 9. jūlijā pieņemot likumu "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"", likumprojekta anotācijā nav norādījusi apsvērumus, kas bijuši par pamatu invaliditātes pensijas pārrēķina formulas izstrādei. Paskaidrojumos Satversmes tiesai Saeima norādījusi, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir tas apstāklis, ka persona, kurai pirms 2. grupas invaliditātes noteikšanas bijusi noteikta 3. grupas invaliditāte, periodā līdz 2. grupas invaliditātes iegūšanai ir saņēmusi invaliditātes pensiju, bet persona, kurai uzreiz noteikta 2. grupas invaliditāte, šādu pensiju nav saņēmusi (sk. lietas materiālu 153. lpp.). Taču šis norādījums nepierāda, ka Saeima pirms apstrīdētās normas pieņemšanas pašreizējā redakcijā būtu izvērtējusi to, kāpēc izskatāmajai lietai līdzīgos gadījumos invaliditātes pensija pārrēķināma tieši pēc Pensiju likuma 24. panta piektajā daļā paredzētās formulas. Var piekrist tam, ka pēc invaliditātes grupas maiņas pārrēķinātās invaliditātes pensijas apmēram nav jābūt identiskam ar tās invaliditātes pensijas apmēru, kura personai, kam noteikta uzreiz 2. grupas invaliditāte, tiek piešķirta pirmo reizi. Šo apgalvojumu Saeima pamato ar apsvērumu, ka persona, kurai invaliditātes pensija tiek pārrēķināta sakarā ar invaliditātes grupas maiņu, līdz 2. grupas invaliditātes iegūšanai jau ir saņēmusi invaliditātes pensiju. Taču šis apsvērums nepierāda to, ka Saeima, izvirzot minēto kritēriju par atšķirīgās attieksmes pamatu, būtu ņēmusi vērā dažādas iespējamās situācijas. Līdz ar to apstrīdētajā normā tās spēkā esošajā redakcijā attiecībā uz personām, kuras pēc invaliditātes iegūšanas turpina strādāt un gūst lielākus ienākumus nekā pirms invaliditātes iegūšanas, netiek samērīgi ņemtas vērā līdz invaliditātes grupas maiņas brīdim veiktās sociālās iemaksas. Tātad apstrīdētā norma arī 2013. gada 17. jūlija likuma redakcijā izskatāmajai lietai līdzīgos gadījumos nesasniedz savu leģitīmo mērķi un atšķirīgā attieksme pret salīdzināmajām personu grupām nav attaisnojama. Tādējādi apstrīdētā norma ne redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, ne 2013. gada 17. jūlija redakcijā neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. 20. Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu, nevērtējot šīs normas atbilstību citiem pieteikumā norādītajiem Satversmes pantiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-01 11. punktu). Tā kā izskatāmajā lietā apstrīdētā norma ir atzīta par neatbilstošu Satversmes 91. pantam, nav jāizvērtē tās atbilstība Satversmes 109. pantam. 21. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku. 21.1. Apstrīdētā norma redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, jau ir zaudējusi spēku. Līdz ar to Satversmes tiesai spriedumā nav jālemj par tās spēka zaudēšanas brīdi. 21.2. Satversmes tiesai, izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētās normas tiek atzītas par spēku zaudējušām, līdz brīdim, kad likumdevējs to vietā pieņems jaunas normas, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 16. punktu). Lai nodrošinātu apstrīdētās normas 2013. gada 17. jūlija redakcijā atbilstību Satversmei, Saeimai jāgroza likums. Minētā pienākuma izpildei nepieciešams laiks, tādēļ apstrīdētā norma 2013. gada 17. jūlija redakcijā jāatzīst par spēkā neesošu ar konkrētu brīdi nākotnē. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai jānosaka termiņš, kādā nodrošināma normatīvā regulējuma atbilstība Satversmei. Ievērojot savu līdzšinējo praksi šādu termiņu noteikšanā, Satversmes tiesa noteic, ka Saeimai līdz 2015. gada 1. jūlijam jānovērš apstrīdētās normas 2013. gada 17. jūlija redakcijā neatbilstība Satversmei. 21.3. Taču, nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesai jāizvērtē arī tas, vai konkrētajā administratīvajā lietā iesaistītās personas pamattiesību aizsardzībai ir nepieciešama apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu ar atpakaļvērstu spēku un vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā neesošu ar atpakaļvērstu spēku tikai attiecībā uz konkrētām personām (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 20. punktu). Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu no tās pieņemšanas brīža attiecībā uz pieteicēju administratīvajā lietā ir vienīgā iespēja aizsargāt viņa pamattiesības. Turklāt 2014. gada 26. maijā Satversmes tiesā saņemta Administratīvās rajona tiesas vēstule, kurā norādīts, ka tiesa apturējusi tiesvedību līdzīgā lietā, un nevar izslēgt iespējamību, ka vēl kāda persona savu ar apstrīdēto normu aizskarto pamattiesību aizsardzības nolūkā ir vērsusies valsts iestādēs. Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā, lai, nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku attiecībā uz kādu personu grupu, netiktu nodarīts kaitējums šo personu interesēm (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 10. punktu). Tāpēc ir nepieciešams apstrīdēto normu atzīt par spēku zaudējušu no tās pieņemšanas brīža attiecībā uz visām tām personām, kuras uzsākušas savu aizskarto tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt likuma "Par valsts pensijām" 16. panta ceturto daļu (redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, un 2013. gada 17. jūlija redakcijā), ciktāl tā attiecas uz invaliditātes pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā, ja invaliditātes pensijas saņēmējs līdz invaliditātes grupas maiņai ir bijis darba ņēmējs un veicis sociālās iemaksas, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. 2. Atzīt likuma "Par valsts pensijām" 16. panta ceturto daļu (2013. gada 17. jūlija redakcijā), ciktāl tā attiecas uz invaliditātes pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā, ja invaliditātes pensijas saņēmējs līdz invaliditātes grupas maiņai ir bijis darba ņēmējs un veicis sociālās iemaksas par spēkā neesošu no 2015. gada 1. jūlija. 3. Atzīt likuma "Par valsts pensijām" 16. panta ceturto daļu (redakcijā, kas bija spēkā no 1997. gada 7. janvāra līdz 2013. gada 30. septembrim, un 2013. gada 17. jūlija redakcijā), ciktāl tā attiecas uz invaliditātes pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā, ja invaliditātes pensijas saņēmējs līdz invaliditātes grupas maiņai ir bijis darba ņēmējs un veicis sociālās iemaksas, attiecībā uz Daini Pēteri Kļaviņu un citām personām, kuras ir uzsākušas savu aizskarto tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš