21. Article

Izvērtējot to, vai pamattiesību ierobežojums atbilst tā leģitīmajam mērķim, Satversmes tiesa pārbauda, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesību ierobežojumu. 21.1. SEN veic fiskālu funkciju, jo nodrošina ieņēmumus valsts budžetā. Tādēļ izskatāmajā lietā sabiedrības gūtais labums ir raksturojams kā valsts budžeta ieņēmumi, kuri tālāk var tikt izmantoti sabiedrības labklājības aizsardzībai. Proti, Satversme expressis verbis pilnvaro likumdevēju pieņemt valsts budžetu, tātad arī noteikt valsts budžeta ieņēmumus. Līdz ar to likumdevējam jāīsteno tāda fiskālā politika, kas nodrošina nepieciešamos ienākumus valsts budžetā. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka sabiedrības labklājības nodrošināšanas nolūkā personai ir konstitucionāls pienākums maksāt pienācīgā kārtībā noteiktos nodokļus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 13. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010-59-01 9. un 10. punktu). 2014. gadā ar SEN valsts budžetā tika iekasēti vairāk nekā 30 miljoni eiro. Šie līdzekļi veido daļu no valsts budžeta un var tikt izlietoti dažādiem sabiedrības labklājības aizsardzības pasākumiem, tostarp arī elektroenerģijas cenas pieauguma ierobežošanai vai citiem elektroenerģijas galalietotāju atbalsta pasākumiem. 21.2. Pārbaudot pamattiesību ierobežošanas tiesiskumu nodokļu lietās, Satversmes tiesa vērtē galvenokārt to, vai nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs adresātam. Izvērtējot, vai nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs adresātam, citastarp jāapsver tas, vai piemērotais nodoklis pēc sava rakstura nav konfiscējošs (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 20. punktu). SEN likme pati par sevi neliecina, ka šim nodoklim būtu konfiscējošs raksturs. Apstrīdētās normas neierobežo Pieteikumu iesniedzējiem piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī tiesības saņemt garantēto maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Proti, ar SEN ieviešanu netiek mainīti elektroenerģijas ražošanas nosacījumi, pārdošanas apjoms un cena, kā arī netiek ierobežota to tiesību īstenošana un izmantošana, kuras Pieteikumu iesniedzējiem izriet no tiem piešķirtajām tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību ierobežojums izpaužas kā to pienākums maksāt nodokli SEN likumā paredzētajā apmērā. Vēršoties Satversmes tiesā, Pieteikumu iesniedzēji norādīja, ka SEN piemērošana subsidētās elektroenerģijas ražotājiem varētu tos novest līdz maksātnespējai. SEN piemēro no 2014. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 31. decembrim. Tātad Pieteikumu iesniedzējiem ir iespēja pielāgot un plānot savu rīcību tā, lai mazinātu iespējamās ar nodokļa maksāšanas pienākumu radītās negatīvās sekas. Starp subsidētās elektroenerģijas ražotājiem ir atšķirības, kas atkarīgas no tā, cik ilgi tie jau saņēmuši valsts atbalstu un ciktāl spējuši atpelnīt veiktās investīcijas, no izraudzītā komercdarbības modeļa peļņas rādītājiem, no elektroenerģijas ražošanas veida, saistības ar siltumenerģijas ražošanu koģenerācijas procesā, resursu izmaksām un tamlīdzīgiem faktoriem. Tāpēc Satversmes tiesa neanalizēs katra subsidētās elektroenerģijas ražotāja komercdarbības efektivitāti un SEN ietekmi uz peļņas rādītājiem. Pieteikumu iesniedzēji nav izvirzījuši tādus argumentus, kas ļautu secināt, ka SEN pēc sava rakstura ir konfiscējošs nodoklis. Arī no lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka izskatāmajā lietā SEN varētu atzīt par konfiscējošu. Lai nodrošinātu nodokļa nastas samērīgumu, Saeima noteikusi diferencētas SEN likmes, ņemot vērā elektroenerģijas ražošanā izmantotā energoresursa veidu. SEN pamata likme ir 15 procenti, savukārt samazinātā likme ir 10 procenti vai 5 procenti. Līdz ar to ir nodrošināta nodokļa likmju individualizācija. Proti, enerģijas ražotājiem, kas izmanto fosilos energoresursus un rada nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, SEN jāmaksā 15 procentu apmērā, bet enerģijas ražotājiem, kas izmanto atjaunojamos energoresursus, - 10 procentu apmērā. Šādas diferencētas nodokļa likmes veicina atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Tātad diferencētās SEN likmes ir vērstas uz to, lai atbalstītu elektroenerģijas ražošanu no videi labvēlīgiem energoresursiem. Vienlaikus tās varētu veicināt enerģētikas nozares ilgtspējīgu attīstību un tādējādi nodrošināt tautsaimniecības konkurētspēju. Proti, energoresursu efektīva izmantošana nodrošina valsts ekonomikas izaugsmi. Arī tiesas sēdē Ekonomikas ministrijas pārstāvis J. Spiridonovs uzsvēra, ka SEN ir viens no konkurētspējīgas ekonomikas attīstības nodrošināšanas instrumentiem. 21.3. Ikviens nodoklis ir likumdevēja īstenotās nodokļu politikas sastāvdaļa, un parasti ikvienai personai ir pienākums maksāt vairākus nodokļus. Katram nodoklim ir atšķirīgi mērķi, objekti, likme, aprēķināšanas un piemērošanas kārtība. Arī katrs no Pieteikumu iesniedzējiem vienlaikus maksā vairākus nodokļus. Turklāt dažādu nodokļu maksāšanas pienākums un tā radītā finansiālā ietekme atšķiras atkarībā no Pieteikumu iesniedzēju tiesiskā statusa, darbības veida, līgumiskajām saistībām un citiem apstākļiem. Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata izdarīt secinājumu, ka tieši SEN piemērošana atstāj negatīvu ietekmi uz subsidētās elektroenerģijas ražotājiem, jo tā ir saistīta arī ar citu nodokļu maksāšanas pienākumu, izejvielu izmaksām un pašu elektroenerģijas ražotāju izraudzīto komercdarbības stratēģiju. Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata izdarīt secinājumu, ka tieši SEN piemērošana būtu uzskatāma par nesamērīgu slogu nodokļa adresātiem vai radītu maksātnespējas draudus Pieteikumu iesniedzējiem. Izskatāmajā lietā ir svarīgi arī tas, ka ar apstrīdētajām normām ieviests jauns pienākums, proti, pienākums maksāt SEN. Satversmes tiesa jau norādīja, ka gadījumā, kad likumdevējs nosaka jauna nodokļa maksāšanas pienākumu, personas tiesiskā paļāvība nav aizsargājama tādā pašā mērā kā citos gadījumos, kad tiesībām uz īpašumu tiek noteikti ierobežojumi (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 21. punktu). Tādēļ komersantam nevar veidoties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka valsts nodokļu sistēma netiks mainīta tādā veidā, kas varētu negatīvi ietekmēt tā saimniecisko darbību. Satversmes 105. pants neparedz tiesisko aizsardzību personas iespējām gūt peļņu, jo šāda abstrakta iespējamība nav uzskatāma par īpašuma tiesību objektu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums iecerēts kā terminēts pasākums. Saeima SEN likuma pārejas noteikumos ietvērusi pastāvīgu kontroles mehānismu. Saskaņā ar SEN likuma pārejas noteikumu 3. punktu Ministru kabinetam, sagatavojot priekšlikumus par kārtējo valsts budžetu, jāiesniedz Saeimai izvērtējums par iespējām samazināt SEN likuma 5. pantā paredzētās nodokļa likmes. Tātad atbilstoši normatīvajam regulējumam SEN apmērs ir regulāri jāpārvērtē. Līdz ar to labums, ko sabiedrība gūst no SEN, ir lielāks par ierobežojumu, ko apstrīdētās normas nosaka nodokļa maksātājiem. Tātad apstrīdētais ierobežojums atbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma 3. panta 1. un 2. punktu, 4. panta 1. punktu un 5. pantu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš