5. Article

Vērtējot apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa nav pietiekami ņēmusi vērā izskatāmās lietas būtību un nav ievērojusi izvērtējuma robežas. Tāpat Satversmes tiesa ir atkāpusies no Spriedumā ietvertā secinājuma par apstrīdēto normu vērtēšanu to kopsakarā. 5.1. Sprieduma 10.2. punktā tiesa pamatojusi, kāpēc apstrīdētās normas analizējamas kopsakarā. Tiesa norāda: tā kā apstrīdētajā LAPK normā nav izsmeļoši uzskaitītas visas administratīvā pārkāpuma pazīmes, pienākums novietot Latvijas valsts karogu pie fiziskajām personām piederošām dzīvojamām ēkām un par šā pienākuma nepildīšanu paredzētais administratīvais sods jāvērtē kopsakarā. Taču Satversmes tiesa Sprieduma 16. punktā, pārbaudot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, nav pamatojusi atkāpi no Sprieduma 10.2. punktā norādītās metodoloģijas un apstrīdēto LAPK normu analizējusi atsevišķi no apstrīdētajām Valsts karoga likuma normām. Sākot pārbaudīt, vai likumdevēja izmantotie līdzekļi ir piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, tiesa norādījusi, ka tiks vērtēts "apstrīdētajās normās ietvertais vārda brīvības ierobežojums" (sk. Sprieduma 16.1. punktu). Taču turpmākā argumentācija līdz Sprieduma 16.4. punkta noslēgumam attiecas nevis uz apstrīdētajām normām to kopumā, bet gan vienīgi uz apstrīdētajām Valsts karoga likuma normām. Minētā punkta noslēgumā secināts, ka apstrīdētās Valsts karoga likuma normas atbilst Satversmes 100. pantam. Savukārt Sprieduma 16.5. punktā, kurā vērtēta apstrīdētā LAPK norma, tiesa konstatējusi, ka sods par valsts karoga nenovietošanu pie fiziskajām personām piederošām dzīvojamām ēkām maina pamattiesību ierobežojuma juridisko dabu. No samērīguma izvērtēšanas metodoloģijas un argumentiem, kurus tiesa izmantojusi Sprieduma 16. punktā, faktiski vajadzētu izrietēt secinājumam, ka pastāv nevis viens pamattiesību ierobežojums, kas noteikts ar apstrīdētajām normām kopumā, bet gan divi pamattiesību ierobežojumi. Proti, ar apstrīdētajām Valsts karoga likuma normām noteiktais vārda brīvības ierobežojums un apstrīdētajā LAPK normā ietvertais sods - arī kā vārda brīvības ierobežojums. To netieši atzinusi arī Satversmes tiesa, secinot, ka "apstrīdētajā LAPK normā ietvertais ierobežojums tiktāl, ciktāl tas nosaka sodu par Latvijas valsts karoga nenovietošanu pie fiziskajām personām piederošām dzīvojamām ēkām, nav samērīgs un neatbilst Satversmes 100. pantam" (sk. Sprieduma 16.8. punktu). Taču pamattiesību ierobežojuma piemērotība un nepieciešamība Spriedumā izvērtēta tikai attiecībā uz apstrīdētajās Valsts karoga likuma normās noteikto valsts karoga novietošanas pienākumu. Uzskatām, ka Satversmes tiesai bija konsekventi jāievēro Sprieduma 10.2. punktā ietvertais secinājums par nepieciešamību apstrīdētās normas vērtēt to kopsakarā. Tas būtu ļāvis nonākt pie vienota secinājuma par apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. 5.2. Mēs piekrītam tam, kas Spriedumā teikts par Latvijas valsts karoga nozīmi neatkarīgas valsts stiprināšanā. Valsts karogs kā valsts simbols ir neatņemams valsts konstitucionālās un starptautiskās identitātes elements (sk. Sprieduma 15.2. punktu). Latvijas valsts karogs ir definēts Satversmes 4. pantā. Satversmes tiesa, atsaucoties uz valststiesību zinātnes avotiem, atzinusi, ka Satversmes 77. pantā minētās normas, tostarp Satversmes 4. pants, ir pašas svarīgākās Satversmes normas, bez kuru grozīšanas vai atcelšanas nevarētu tikt grozīts Latvijas valsts iekārtas republikāniski demokrātiskais raksturs; tāpēc minētie panti ir nodoti pašas tautas aizsardzībā un nevar tikt grozīti citādi kā tautas nobalsošanas rezultātā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 14. punktu). Tomēr izskatāmajā lietā Satversmes tiesa nav ņēmusi vērā to, ka Latvijas valsts karoga īpašais Satversmē noteiktais statuss ietekmē arī konstitucionālās kontroles robežas. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesību sistēmā ietilpst arī tādi jautājumi, kuru izlemšanai nav noteiktas stingras juridiskās robežas, bet kuros pieņemamie lēmumi ir atkarīgi galvenokārt no politiskās lietderības, un par šādiem jautājumiem ir jālemj demokrātiski leģitimētiem politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām - likumdevējam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-08-0306 12. punktu). Šī atziņa attiecas arī uz jautājumiem, kas saistīti ar būtisku valsts simbolu izmantošanu un likumdevēja brīvību noteikt, kad un kādos apstākļos šie simboli lietojami. Spriedumā Satversmes tiesa nav ņēmusi vērā arī savā līdzšinējā praksē izteiktās atziņas par likumdevēja rīcības brīvību sodu politikā. Soda noteikšana par Latvijas valsts karoga novietošanas pienākuma nepildīšanu ir sodu politikas jautājums. Satversmes tiesa atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, nosakot sodu par konkrētiem nodarījumiem, kā arī paredzot nosacījumus personas atbrīvošanai no atbildības par tiem. Šādu regulējumu pieņemot, likumdevējs parasti balstās uz priekšstatiem, uzskatiem un vērtībām, ko akceptējusi sabiedrība un ko tas ir tiesīgs izteikt normatīvā veidā. Satversmes tiesas kompetencē ietilpstošā pārbaude sniedzas vienīgi tiktāl, ciktāl izvērtējams, vai likumdevējs nav acīmredzami pārkāpis tam Satversmē noteiktās rīcības brīvības robežas (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punktu un 2011. gada 6. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 5. punktu). Par Satversmē noteikto rīcības brīvības robežu pārkāpšanu būtu uzskatāma, piemēram, tāda situācija, ka tiesību norma būtiski apdraud personas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-09-01 10. punktu). Saeima ir rūpīgi izvērtējusi ne vien apstrīdētajās Valsts karoga likuma normās noteikto karoga novietošanas pienākumu, bet arī sodu par šā pienākuma nepildīšanu. Piemēram, Saeimas debatēs norādīts, ka likumdevēja mērķis nav personas bargi sodīt un brīdinājums ir piemērots sods par karoga nenovietošanu pie ēkām Saeimas noteiktajās svētku un atceres dienās [sk.9. Saeimas 2009. gada 15. oktobra sēdes stenogrammu. Latvijas Vēstnesis, 2009. gada 27. oktobris, Nr. 170 (4156)]. Piekrītam pieaicinātās personas Mārtiņa Mita viedoklim, ka apstrīdētajā LAPK normā noteiktā sankcija - sākotnēji brīdinājums, kā arī brīdinājums vai naudas sods līdz 40 euro atkārtota pārkāpuma gadījumā - ir samērīga, jo nav barga un tiesību normu piemērotājam pat atkārtota pārkāpuma gadījumā ir iespēja ņemt vērā konkrētos apstākļus un vēlreiz piemērot brīdinājumu (sk. lietas materiālu 141. lpp.). Var secināt, ka Saeima nav pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas un ir ievērojusi samērīguma principu. Saeima savas rīcības brīvības ietvaros ir noteikusi 14. jūniju par Latvijas tautai būtisku datumu, kad pie ēkām novietojams Latvijas valsts karogs sēru noformējumā, un paredzējusi samērīgu sodu par šā pienākuma nepildīšanu. 5.3. Sprieduma 16.6. punktā norādīts, ka demokrātiskā valstī līdzās imperatīviem līdzekļiem ir jārada arī vispārīga rakstura priekšnoteikumi labprātīgai pilsonisko pienākumu izpildei, kas primāri balstās nevis bailēs no soda, bet gan valstiskajā apziņā un attiecīgi izpaužas indivīda rīcībā un uzvedībā. Piekrītam Satversmes tiesas atziņai par valstiskās apziņas stiprināšanas nepieciešamību, taču par pārāk vispārinātu un nepamatotu uzskatām Spriedumā ietverto pieņēmumu, ka valsts karogs Saeimas noteiktajās svētku un atceres dienās pie ēkām tiekot novietots galvenokārt tāpēc, ka dzīvojamo māju īpašnieki baidoties no soda. Neatkarīgi no motivācijas, kuras dēļ persona pilda likuma prasības, valsts rīcībā ir jābūt arī piespiedu līdzekļiem, lai panāktu to, ka persona ievēro tiesību normas. Kā norādīts tiesību zinātnē, valsts izdotas vai atzītas tiesību normas raksturo tas, ka to ievērošanu var panākt piespiedu kārtā. Nenosakot sankcijas par nepakļaušanos tiesību normai, var rasties šaubas par šīs normas kvalitāti, bet tiesiska valsts zaudē autoritāti un ticamību (sk.: Rüthers B., Fischer C. Rechtstheorie. 5. Auflage. München: Verlag C. H. Beck, 2010, S. 39). Apstrīdētās Valsts karoga likuma normas, ciktāl tās attiecas uz fiziskajām personām, kurām pieder dzīvojamās ēkas, ar Spriedumu ir kļuvušas par deklaratīvām normām, kas šīm personām uzliek vienīgi morālu pienākumu. Ja likumdevējs tiesību normās noteicis personām objektīvu pienākumu, tad jābūt arī tiesiskiem piespiedu līdzekļiem, ar kuriem var panākt šā pienākuma izpildi. Uzskatām, ka ne vien Latvijas valsts karoga likuma 7. panta pirmā un otrā daļa, bet arī Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.43 pants atbilst Latvijas Republikas Satversmes 100. pantam. Kaspars Balodis Kristīne Krūma Rīgā 2015. gada 16. jūlijā