3. Article

No Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmās daļas izriet, ka par konstitucionālās sūdzības priekšmetu var būt vienīgi konkrēts, tiešs personas pamattiesību aizskārums. Reliģisko organizāciju likuma 6. panta trešā daļa noteic kārtību, kādā realizējamas šā panta otrajā daļā noteiktās skolēnu tiesības apgūt kristīgās ticības mācību. No šīs apstrīdētās normas izriet, ka attiecīgās kristīgās konfesijas mācību var apgūt, ja skolā ir vismaz 10 skolēnu, kuri izteikuši šādu vēlmi. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja to skolēnu skaits, kuri vēlas apgūt ticības mācību, ir mazāks, šāda apmācība valsts un pašvaldību skolā nav iespējama. Tikai tad, ja skolēnu (viņu vecāku) iesniegumu skaits ir pietiekams, lai nodrošinātu reliģisko apmācību, rodas tiesības un pienākumi citiem tiesību subjektiem. Apstrīdētajā normā ir noteikts, pēc kādām mācību programmām un kādi pedagogi var mācīt kristīgo konfesiju mācību. Kristīgajām konfesijām tiesības izvirzīt savus pedagogus rodas vienīgi tad, ja vismaz 10 skolēni ir izteikuši vēlēšanos apgūt attiecīgo reliģisko mācību. Apstrīdētā norma tiešā veidā neaizskar iesniedzēja pamattiesības. Tā neiejaucas reliģiskās organizācijas iekšējās lietās, neierobežo tās reliģisko darbību. Ņemot vērā iepriekšminēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2002-07-01 "Par Reliģisko organizāciju likuma 6. panta otrās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 99. pantam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Endziņš