15. Article — noteic, ka dalībvalstis nodrošina, lai pēc kompetentas

iestādes lēmuma atgūstamo īpašumu, kas izņemts kriminālprocesa gaitā, bez kavēšanās atdod cietušajiem, izņemot gadījumu, kad tas vajadzīgs kriminālprocesa nolūkos. Nosacījumus vai procesuālos noteikumus par īpašuma atdošanu cietušajiem nosaka valsts tiesību akti. Atbilstoši minētās direktīvas 2. pantam ar cietušo šīs direktīvas izpratnē saprot fizisko personu, kurai ar noziedzīgo nodarījumu radīts kaitējums. Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību 14. pantā noteikts, ka, rīkojoties saskaņā ar citas dalībvalsts pieprasījumu, kas iesniegts atbilstoši šīs konvencijas 13. pantam, dalībvalsts - tādā mērā, kādā to ļauj iekšējie normatīvie akti - vispirmām kārtām izskata iespēju nodot atpakaļ konfiscētos noziedzīgi iegūtos līdzekļus vai īpašumu pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij, lai tā varētu izmaksāt kompensāciju noziegumā cietušajiem vai arī atdot atpakaļ šos noziedzīgi iegūtos līdzekļus vai īpašumu to īpašniekiem. Lai tiesisko attiecību noregulējums būtu taisnīgs, kriminālprocesā ir jāpastāv tādam tiesiskajam regulējumam, ar kuru tiktu nodrošināts cietušā tiesību aizsardzības princips. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka taisnīguma nodrošināšana ir demokrātiskas un tiesiskas valsts likumu galvenais mērķis (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 20.1. punktu). No minētā izriet, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 116. pantā ietvertajam leģitīmajam mērķim - citu cilvēku tiesību aizsardzībai. Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība. 22. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Ja tiek atzīts, ka pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tas neatbilst samērīguma principam un ir prettiesisks (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu un 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 25. punktu). 23. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi. Lietas dalībnieki pauž atšķirīgus viedokļus par to, vai apstrīdētais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pieteikuma iesniedzēja apgalvo, ka valsts ar apstrīdēto regulējumu pēc būtības atņemot tās īpašuma tiesības. Turklāt īpašums tiekot atņemts bez konkrētās situācijas izvērtējuma, proti, nevērtējot personas labticīgumu. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo cietušajai personai tiekot atjaunotas īpašuma tiesības uz lietu, ko tā zaudējusi noziedzīga nodarījuma rezultātā. 23.1. Kriminālprocesa likuma 27. nodaļa regulē rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu kriminālprocesa ietvaros. Normatīvais regulējums attiecībā uz mantu, kas atzīta par noziedzīgi iegūtu, pieļauj atšķirīgus savstarpēji nesaistītus rīcības modeļus, proti, mantas konfiskāciju vai mantas atdošanu. Mantas konfiskācija, kas ir mantas bezatlīdzības nodošana valstij (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 7.2. punktu), notiek saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 358. pantu. Savukārt noziedzīgi iegūtas mantas atdošana īpašniekam vai likumīgajam valdītājam regulēta Kriminālprocesa likuma 357. un 360. pantā. Tādējādi mantas konfiskācijas un mantas atdošanas gadījumi ir nošķirti. Izskatāmajā lietā notikusi mantas atdošana saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 360. panta pirmo daļu, nevis mantas konfiskācija. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas argumenti, kas attiecas uz noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, tostarp argumenti par ECT judikatūras piemērošanu mantas konfiskācijas lietās, nav attiecināmi uz izskatāmo lietu. 23.2. Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas norāda, ka apstrīdētais regulējums kalpo tieši cietušās personas tiesību aizsardzībai, nodrošina Kriminālprocesa likuma mērķi un palīdz to sasniegt (sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 108. lp. un Ģenerālprokuratūras viedokli lietas materiālu 1. sēj. 111. lpp.). Mantas atdošanas vispārīgais regulējums noteikts Kriminālprocesa likuma 357. pantā, savukārt atsevišķi šā likuma 360. pantā ir regulēta mantas atdošana tādā gadījumā, kad tā atrodas pie trešās personas. Turklāt ir noteikts, ka mantas atdošanas gadījumā neatkarīgi no tās atrašanās vietas manta atdodama pēc piederības tās īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, proti, cietušajai personai. Tādējādi tiek nodrošināta cietušā tiesību aizsardzība. Bez tam apstrīdētais regulējums pieļauj tikai tādas cietušās personas īpašuma tiesību aizsardzību, kura iepriekš pirmstiesas kriminālprocesā pieteikusi mantas zudumu un pēc tās atrašanas, novēršot jebkādas saprātīgas šaubas, pierādījusi savas tiesības. Tādējādi minētā procedūra paredz augstu pierādīšanas standartu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 65. lp.). Tas vienlaikus saistīts arī ar to, ka mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu pirmstiesas kriminālprocesa ietvaros vērtējama kā izņēmums no vispārīgā principa, kas noteikts Kriminālprocesa likuma 356. panta pirmajā daļā, proti, no principa, ka manta par noziedzīgi iegūtu var tikt atzīta ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu vai prokurora lēmumu par kriminālprocesa pabeigšanu. Cietušā tiesību aizsardzības interesēs likumdevējs ir noteicis tiesisko regulējumu, kas nodrošina tiesisko attiecību noregulējumu tādā veidā, lai cietušajam atjaunotu to stāvokli, kas tika iztraucēts noziedzīga nodarījuma rezultātā, un cik vien ātri tas iespējams. Ar šādu lēmumu valsts atjauno taisnīgumu un tās īpašuma tiesības, kuras tika pārtrauktas ar noziedzīgu nodarījumu. Tātad apstrīdētais regulējums paredz tādas personas tiesību aizsardzību, kura, novēršot jebkādas šaubas, ir pierādījusi, ka tai īpašuma tiesības uz konkrēto lietu atņemtas tieši noziedzīga nodarījuma rezultātā, un tādējādi pierādījusi nepieciešamību aizsargāt tās kā cietušās personas tiesības. Apstrīdētais regulējums ir vērsts uz tāda stāvokļa atjaunošanu cietušajam, kāds tas bija pirms noziedzīga nodarījuma izdarīšanas. Līdz ar to apstrīdētais regulējums nodrošina cietušā tiesību aizsardzības principa ievērošanu un sākotnējā stāvokļa atjaunošanu, jo paredz nekustamā īpašuma atdošanu īpašniekam, kas to zaudējis noziedzīga nodarījuma rezultātā. Apstrīdētais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. 24. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcībā bija mazāk ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai likumdevējs ir apsvēris apstrīdētās normas alternatīvas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 21. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pastāv vairāki iespējami alternatīvi leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi. 24.1. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, par vienu no alternatīviem leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļiem var uzskatīt iespēju Pieteikuma iesniedzējai kā trešajai personai iegūt zaudējumu kompensāciju no valsts budžeta. Trešā persona, kas paļaujas uz zemesgrāmatu ierakstiem un to pareizību, būtu uzskatāma par nekustamā īpašuma labticīgu ieguvēju, tāpēc vajadzētu būt paredzētam taisnīgam kompensācijas saņemšanas mehānismam. Saeima nenoliedz, ka kriminālprocesā var tikt skartas trešo personu tiesības un likumiskās intereses, tomēr jautājums par zaudējumu atlīdzināšanu trešajām personām neesot saistīts ar krimināltiesisko attiecību noregulējumu. Kriminālprocesa likums jau šobrīd paredz trešās personas tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Proti, Kriminālprocesa likuma 360. panta otrā daļa paredz: ja noziedzīgi iegūtu mantu atdod īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, trešajai personai, kas bija šīs mantas labticīga ieguvēja vai labticīga ķīlas ņēmēja, ir tiesības civilprocesa kārtībā iesniegt prasību par zaudējuma atlīdzināšanu, tai skaitā pret apsūdzēto vai notiesāto personu. Likumdevējs trešajām personām ir paredzējis šādas tiesības, tomēr vienlaikus nosakot, ka šis jautājums ir risināms nevis kriminālprocesa, bet gan civilprocesa ietvaros, kur tiek vērtēts trešās personas labticīgums. Pieteikuma iesniedzēja, kā arī vairākas lietā pieaicinātās personas norādījušas uz iespējamām problēmām ar zaudējumu atlīdzināšanu Kriminālprocesa likuma 360. panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā, piemēram, uz to, ka problēma var rasties, ja Pieteikuma iesniedzēja vēlētos vērsties pret vainojamo personu, taču tā jau ir mirusi (sk., piemēram, pieaicinātās personas G. Kūtra viedokli lietas materiālu 3. sēj. 114. lp.). Tomēr šāda situācija nevar būt pamats tam, lai tiktu noteikts, ka zaudējumu kompensācija piešķirama no valsts budžeta. Personas, iesaistoties tiesiskajās attiecībās un slēdzot tiesiskos darījumus, vienlaikus uzņemas arī dažādus riskus (civiltiesiskās apgrozības risks). Savu tiesību aizsardzības labad tiesiskajās attiecībās iesaistītajiem subjektiem pirms tiesisko darījumu slēgšanas šie iespējamie riski būtu ar īpašu rūpību jāizvērtē. Turklāt arī kredītiestādei, iesaistoties tiesiskajās attiecībās, ir jārēķinās ar risku, ka dažos gadījumos, pat ja saistības būs nodrošinātas, tā, iespējams, nevarēs gūt apmierinājumu visu neizpildīto saistību apmērā. Komersanta un kredītiestādes rūpības un prasmju pakāpe ir jānošķir no rūpības un prasmēm, kādas varētu būt fiziskajai personai, iegādājoties nekustamo īpašumu nekomerciālos nolūkos. Pieteikuma iesniedzējai kā kredītiestādei, kuras komercdarbība kopsakarā ar tās meitas sabiedrībām ir cieši saistīta ar īpašuma tiesību uz nekustamo īpašumu iegādi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 2. lp.), ir pietiekamas iespējas pirms darījumu slēgšanas šos riskus izvērtēt. Likumdevējam nav pienākuma pieņemt tādu normatīvo regulējumu, kas paredzētu no valsts budžeta kompensēt jebkuru risku, ko personas uzņemas, iesaistoties privāttiesiskajās attiecībās. Bez tam par saudzējošāku leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli nevar tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas no valsts prasa papildu finanšu resursus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.3. punktu). Līdz ar to zaudējumu atprasīšana no valsts budžeta nevar tikt uzskatīta par alternatīvu leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli. 24.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka par alternatīvu leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli būtu uzskatāma aresta uzlikšana nekustamajam īpašumam, tādējādi ierobežojot rīcību ar šo īpašumu. Aresta uzlikšana nekustamajam īpašumam jau šobrīd ir regulēta Kriminālprocesa likuma 28. nodaļā. Turklāt Kriminālprocesa likuma 361. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka arestu var uzlikt arī noziedzīgi iegūtai vai ar kriminālprocesu saistītai mantai, kas atrodas pie citām personām. Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas argumenti par iespējamu zaudējumu atlīdzību ir saistīti ar to, ka Pieteikuma iesniedzēja nav apmierināta ar atsevišķu procesa virzītāja rīcību tiesību normu piemērošanā. Uz atsevišķām problēmām tiesību normu piemērošanā izskatāmās lietas pamatā esošajā kriminālprocesā norāda arī pieaicinātā persona G. Kūtris (sk. lietas materiālu 3. sēj. 109. lp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iespējamā tiesību normu piemērošanas uzlabošana nav vērtējama kā alternatīvs leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 27.1. punktu). Tomēr Satversmes 92. panta trešais teikums "ietver vispārēju garantiju - ja valsts ir pārkāpusi indivīda tiesības, tam ir tiesības uz atlīdzību". Satversmes 92. pants, tāpat kā jebkura cilvēktiesību norma, ir piemērojams tieši un nepastarpināti, tātad, ja "iesniedzējs uzskata, ka viņa tiesības ir nepamatoti aizskartas, viņš, atsaucoties tieši uz Satversmes 92. panta trešo teikumu, ir tiesīgs vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par atbilstīga atlīdzinājuma piedziņu" (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1. punktu). Tādējādi persona gadījumā, kad valsts iestādes darbības vai bezdarbības rezultātā ir aizskartas tās tiesības, var vērsties tiesā, piemēram, ar prasību par zaudējumu atlīdzināšanu civilprocesa kārtībā. Saeima pamatoti norāda, ka aresta uzlikšana nenosaka galīgo rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu. Aresta uzlikšana ierobežo personas īpašuma tiesības un ir piemērojama kā līdzeklis īpašuma tiesību ierobežošanai līdz brīdim, kad stājas spēkā galīgais nolēmums. Tāpēc aresta uzlikšana nav uzskatāma par saudzējošāku leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli. Satversmes tiesa atzinusi, ka tās uzdevums ir izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). Satversmes tiesa konstatē un no lietas materiāliem izriet, ka likumdevējs ir izvēlējies saudzējošāko leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli. Tādējādi apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. 25. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte. Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums ir samērīgi līdzsvarot Pieteikuma iesniedzējas kā trešās personas tiesisko paļāvību uz zemesgrāmatu ierakstu publisko ticamību un īpašuma tiesību aizsardzību ar sabiedrības interesi nodrošināt cietušā tiesību aizsardzību un Kriminālprocesa likuma 1. pantā noteiktā mērķa īstenošanu. Šā līdzsvara panākšana pamatā ir saistīta ar personas tiesību samērīgu ierobežošanu. 25.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka uz tiesiska darījuma pamata ieguvusi nekustamo īpašumu un savas tiesības nostiprinājusi zemesgrāmatā. Iegādājoties nekustamo īpašumu, Pieteikuma iesniedzējai bijusi tiesiska paļāvība uz iepriekš izdarīto zemesgrāmatu ierakstu pareizību. Tā citstarp paļāvusies uz to, ka nekustamais īpašums nav saistīts ar kriminālprocesu. Vienlaikus Pieteikuma iesniedzējai, nostiprinot savas tiesības zemesgrāmatā, radusies paļāvība arī uz to, ka attiecīgās īpašuma tiesības tai netiks atņemtas. Uzticības aizsardzības princips tiesiskās stabilitātes veicināšanas nolūkā aizsargājot tiesību subjekta labticīgu paļaušanos uz konkrēta tiesiskā stāvokļa atbilstību patiesībai. Turpretī apstrīdētais regulējums personām liekot apšaubīt zemesgrāmatu ierakstu publisko ticamību un pareizību un tādējādi apdraudot civiltiesiskās apgrozības stabilitāti. Normatīvajam regulējumam vajagot būt tādam, lai tas nodrošinātu publiskās ticamības principa ievērošanu un trešo personu jeb labticīgo personu interešu aizsardzību, saglabājot to īpašuma tiesības, kas nostiprinātas zemesgrāmatā. Civillikuma 993. panta pirmā daļa noteic, ka īpašuma nodošana vien vēl nenodibina nekustama īpašuma ieguvējam īpašuma tiesību: to iegūst tikai ar iegūšanas tiesiskā pamata un par to izgatavotā akta ierakstīšanu zemesgrāmatā. Civillikuma 994. pants noteic: "Par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemes grāmatās. Līdz ierakstīšanai zemes grāmatās nekustama īpašuma ieguvējam pret trešām personām nav nekādu tiesību: viņš nevar izlietot nevienu no priekšrocībām, kas saistītas ar īpašumu, un viņam jāatzīst par spēkā esošu visa uz šo nekustamo īpašumu attiecošās tās personas darbība, kura pēc zemes grāmatām apzīmēta par šā īpašuma īpašnieku [..]." Savukārt no Zemesgrāmatu likuma 1. panta izriet, ka zemesgrāmatas ir visiem pieejamas un to ierakstiem ir publiska ticamība. Nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu tiesību nostiprināšana ir obligāta. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ieraksts zemesgrāmatā ļauj pārliecināties par nekustamā īpašuma piederību konkrētai personai - tā īpašniekam. Tādējādi ir nodrošināta publiskā ticamība, tiesiskā skaidrība un noteiktība, kā arī iespēja ne tikai jebkurai privātpersonai, bet arī valstij precīzi noteikt personu, kura atzīstama par konkrēta nekustamā īpašuma īpašnieku. Zemesgrāmatas ieraksts veicina drošumu darījumu attiecībās, un tas atbilst jebkura civiltiesiskās apgrozības dalībnieka interesēm (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 15. punktu). Demokrātiskā tiesiskā valstī pastāv publiskās ticamības princips, no kura ir atvasināts arī labticīga ieguvēja aizsardzības princips un kurš Latvijā citstarp tiek īstenots ar zemesgrāmatu palīdzību. Publiskās ticamības princips, no vienas puses, aizsargā personu, kas zemesgrāmatā ierakstīta kā īpašnieks, un vienlaikus rada paļāvību trešajām personām un nodrošina civiltiesiskās apgrozības stabilitāti. Pieaicinātā persona M. Osis norāda, ka publiskās ticamības princips gan mūsdienās nodrošina, gan vēsturiski ir nodrošinājis sekmīgu banku sektora darbību, kā arī veicinājis kreditēšanu. Šim principam ir būtiska nozīme tieši strīdos par īpašuma tiesību atsavināšanu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 86. lp.). Trešajai personai, iegādājoties nekustamo īpašumu vai arī pieņemot nekustamo īpašumu kā ķīlu, jābūt pārliecinātai par iegūto tiesību patiesumu, stabilitāti, neapstrīdamību un prioritāti (sk. Koncepciju par Civillikuma lietu tiesību daļas modernizāciju. Pieejama: http://tap.mk.gov.lv/ ). Arī tiesību doktrīnā atzīts, ka zemesgrāmatas ierakstam (koroborācijas ierakstam) jānodrošina publiskums, ticamība un negrozāmība (sk.: Rozenfelds J. Lietu tiesības. 4. labotais, papildinātais izdevums. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, 118. lpp.). Atsakoties no paļāvības, ko dod uzticība publiskās ticamības principam, ciestu civiltiesiskās apgrozības stabilitāte, proti, nekustamā īpašuma ieguvējs nevarētu veikt darbības ar savu nekustamo īpašumu, nebaidoties, ka atklāsies kādi defekti, vai bankas nevarētu būt drošas, ka nezaudēs ar hipotēku nodrošinātus kredītus, jo uz hipotēkas devēja īpašuma tiesībām nevar droši paļauties (sk.: Torgāns K. Īpašuma aizsardzības un mantiskās apgrozības stabilitātes interešu kolīziju risinājumi. Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Biļetens, Nr. 1/2010, 46.-47. lp.). Satversmes tiesa secina, ka publiskās ticamības princips kalpo ne tikai indivīda tiesību nodrošināšanai, bet arī sabiedrības interesei nodrošināt civiltiesiskās apgrozības stabilitāti, proti, tās paredzamību un caurskatāmību. 25.2. Lai gan nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu tiesību nostiprināšana ir obligāta un attiecīgajiem ierakstiem tiek nodrošināta publiskā ticamība pret trešajām personām, arī personas īpašuma tiesības, kas nostiprinātas zemesgrāmatā, var tikt ierobežotas. Proti, arī publiskās ticamības principam ir izņēmumi, un tas var tikt ierobežots būtisku sabiedrības interešu nodrošināšanai. Publiskās ticamības princips konkrētā lietā jāpiemēro, to izsverot un līdzsvarojot kopsakarā ar citiem demokrātiskā tiesiskā valstī spēkā esošiem vispārējiem tiesību principiem, turklāt ņemot vērā konkrēto tiesiskās sistēmas attīstības posmu. Zemesgrāmatas ieraksts nenovērš īpašuma tiesību pārejas pamatā esošos tiesiskos trūkumus (sk. pieaicinātās personas M. Oša viedokli lietas materiālu 3. sēj. 86. lp.). Par šādu trūkumu būtu uzskatāms arī pušu darbības pamatā esošais noziedzīgais nodarījums. Pieaicinātā persona R. Štirners norāda, ka Latvijā valsts iesaiste un valsts kontrole pār darījumiem ar nekustamo īpašumu nav pārliecinoša un pietiekama, jo, piemēram, trūkst visu nepieciešamo pilnas notariālas autentificēšanas soļu (pārdošanas līgums, nodošana, reģistrācija, pamatojoties uz kopēju lūgumu). Nepastāvot normatīvi regulētai stingrai preventīvai tiesībaizsardzības sistēmai, var būt pieļaujams tas, ka sākotnējā īpašnieka tiesības uz nekustamo īpašumu prevalē pār labticīgā ieguvēja tiesībām (sk. lietas materiālu 3. sēj. 62. lp.). Vienlaikus tas ir arī par pamatu, lai secinātu, ka Latvijas situācijā ir pieļaujams citāds regulējums no tā, kāda pieeja labticīgā ieguvēja aizsardzībā pastāv citās valstīs (sk.: Štirners R. Nekustamā īpašuma darījumu notariāla apliecināšana kā garants zemes reģistra ierakstu stabilitātei un ticamībai, ziņojums 2016. gada 16. septembra konferencē par plānotajiem pilnveidojumiem nekustamo īpašumu darījumu jomā, lietas materiālu 3. sēj. 80.-81. lp.). Pieaicinātā persona Ģenerālprokuratūra norādījusi, ka zemesgrāmatu publiskās ticamības princips, tostarp labticīga ieguvēja aizsardzības princips, piemērojams tikai tādā gadījumā, ja pušu darbības pamatā nav prettiesiskas rīcības. Nevarot pastāvēt tāda situācija, ka no civiltiesiskā valdījuma noziedzīga nodarījuma rezultātā izgājusī manta atkal nonāk civiltiesiskajā apgrozībā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 111. lpp.). Ja noziedzīgi iegūtā manta kādam pirms šā nodarījuma ir likumīgi piederējusi, noziedzīgais nodarījums nedrīkst būt attaisnojums tam, ka īpašuma tiesības uz šo mantu ir zaudētas. Īpašuma tiesības būtu atjaunojamas (sk.: Kūtris G. Noziedzīgi iegūta manta: tiesiskais regulējums un problemātika, Jurista Vārds, 2007. gada 17. aprīlis, Nr. 16). No publiskās ticamības principa atvasinātais labticīga ieguvēja aizsardzības princips var tikt ierobežots būtisku sabiedrības interešu nodrošināšanai, proti, nosakot, ka tādi ieraksti, kas zemesgrāmatā izdarīti pēc noziedzīga nodarījuma, nevar tikt atzīti par tiesiskiem. Satversmes tiesa ir konstatējusi, ka līdzīgu gadījumu izskatījusi arī Lietuvas Konstitucionālā tiesa. Tā norādījusi, ka var izveidoties tāda situācija, ka persona, kas likumīgi vēlas iegādāties īpašumu, iegādājas īpašumu, kuru tā īpašnieks ir zaudējis citu personu izdarīta noziedzīga nodarījuma rezultātā, bet persona, respektīvi, pircējs, to nezina un nebūtu varējusi zināt. Šai sakarā jāatzīmē: pat ja persona iegūst īpašumu, nezinot un bez jebkādas iespējas zināt, ka šo īpašumu tā īpašnieks zaudējis nozieguma rezultātā, nevar uzskatīt, ka tai, respektīvi, pircējam, šāda iegūšana radītu īpašuma tiesības. Kā vairākkārt atzinusi Lietuvas Konstitucionālā tiesa, no pretlikumīgas darbības nevar rasties tiesības (sk. Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2008. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 16/06-69/06-10/07 3.3. un 4.3. punktu, pieejams: http://www.lrkt.lt/). Satversmes tiesa secina, ka izņēmums no labticīga ieguvēja aizsardzības principa ir pieļaujams, ja tiesisko attiecību pamatā ir noziedzīgs nodarījums. Vispārējais tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips demokrātiskā tiesiskā valstī pieprasa, lai tiesību norma tiktu interpretēta citstarp sistēmiski, tas ir, ņemot vērā konkrēto tiesību sistēmu, kā arī kopējās šā brīža tiesiskās sistēmas iezīmes. Līdz ar to arī Civillikuma 994. panta pirmā daļa ir jāinterpretē sistēmiski tiesību sistēmas ietvaros, ievērojot taisnīguma principu. Tiesību sistēmā izņēmums no labticīga ieguvēja aizsardzības principa ir noteikts Kriminālprocesa likumā kā cietušā tiesību aizsardzības princips. Vienlaikus Civillikumā nav noteikts, ka šāds izņēmums no labticīga ieguvēja aizsardzības principa nevar pastāvēt. Tātad atbilstoši racionāla likumdevēja principam likumdevēja radītais regulējums ir iekšēji saskanīgs. Tiesību normu piemērošanā ir jāņem vērā gan racionāla likumdevēja princips, gan tiesību sistēmas vienotības princips. Proti, likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros, turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas. Līdz ar to kriminālprocesa mērķu un uzdevumu sasniegšanai un cietušā tiesību aizsardzībai demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams izņēmums no labticīga ieguvēja aizsardzības principa. Personai, kas nekustamo īpašumu zaudējusi noziedzīga nodarījuma rezultātā, jābūt līdzekļiem, kā šo nekustamo īpašumu atgūt. 25.3. Satversmes tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka taisnīgumu ir nepieciešams panākt gan attiecībā uz katru indivīdu, gan attiecībā uz sabiedrību kopumā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 1. punktu). Izņēmuma no publiskās ticamības principa pastāvēšana nenozīmē, ka labticīga ieguvēja īpašuma tiesības nav jāaizsargā. Pieaicinātā persona J. K. Pastille uzskata, ka labticīga ieguvēja aizsardzībai esot jāizpaužas tieši labticīgā ieguvēja īpašuma tiesību atzīšanā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 6. lp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskās paļāvības princips citstarp prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Pretējā gadījumā tiktu zaudēta personu uzticība valstij un tiesībām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu). Publiskās ticamības princips, no vienas puses, aizsargā mantas labticīgo ieguvēju, tomēr arī personai, kas nekustamo īpašumu tika zaudējusi noziedzīga nodarījuma rezultātā, bija tiesības paļauties publiskās ticamības principa ietvaros uz reģistrēto īpašuma tiesību turpmāku un netraucētu izmantošanu. Savukārt tad, ja īpašums tiek prettiesiski atņemts noziedzīga nodarījuma rezultātā, cietušajam ir tiesība paļauties, ka iepriekšējais stāvoklis tiks atjaunots un cik vien ātri tas iespējams. Tas, ka persona ir reģistrēta zemesgrāmatā kā nekustamā īpašuma īpašnieks, automātiski nenozīmē, ka šī persona vienlaikus ir arī tā labticīgais ieguvējs. Kriminālprocesa ietvaros netiek lemts par personas labticīgumu, tomēr likumdevējs noteicis, ka šāda izvērtēšana tiek veikta civilprocesa kārtībā. Proti, personai, uz kuras vārda īpašums ticis ierakstīts zemesgrāmatā, var rasties pamatota paļāvība, ka tās tiesību aizsardzība tiks nodrošināta civilprocesa kārtībā pilna apmēra kompensācijas veidā, ja šī persona tiks atzīta par nekustamā īpašuma labticīgu ieguvēju. Satversmes tiesa secina, ka ar apstrīdēto regulējumu personai radītās nelabvēlīgās tiesiskās sekas nav lielākas par labumu, ko no apstrīdētajā regulējumā ietvertā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tātad apstrīdētais regulējums samērīgi ierobežo Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības. Turklāt likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības intereses un personu tiesisko paļāvību, nosakot to, ka trešajai personai ir tiesības civilprocesa kārtībā iesniegt prasību par pilna apmēra zaudējumu atlīdzināšanu, nevis īpašuma tiesību prasību. Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, ir ievērojis samērīguma principu un apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. 26. Vairākas lietā pieaicinātās personas norāda, ka, lai arī šobrīd pastāvošais regulējums paredz nekustamā īpašuma atdošanu personai, kas to zaudējusi noziedzīga nodarījuma rezultātā, tomēr tiesisko attiecību noregulējums pilnībā netiek nodrošināts (sk. Ģenerālprokuratūras viedokli lietas materiālu 1. sēj. 113. lpp., Zemesgrāmatu nodaļas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 114. lp. un G. Kūtra viedokli lietas materiālu 3. sēj. 111. lp.). Procesa virzītāja lēmums atdot nekustamo īpašumu, kas atzīts par noziedzīgi iegūtu, tā sākotnējam īpašniekam, kas pieņemts, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 356. panta otrās daļas 2. punktu un Kriminālprocesa likuma 360. panta pirmo daļu, šobrīd praksē netiek izpildīts. Šāds procesa virzītāja lēmums nav pamats zemesgrāmatas ieraksta grozīšanai saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 44. pantu. Uz šo problēmu ir norādīts arī tiesību doktrīnā (sk.: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Pētījums "Mantas konfiskācijas tiesiskais regulējums Latvijā un Eiropas Savienībā, tās izpildes mehānisma efektivitātes nodrošināšana", 2010, 23. lpp., https://www.tm.gov.lv/). Saeimā pirmajā lasījumā ir atbalstīti grozījumi Kriminālprocesa likuma 356. pantā. Attiecīgā likumprojekta anotācijā norādīts, ka saskaņā ar nozaru normatīvajiem aktiem nekustamā īpašuma, kā arī citas tādas mantas, īpašuma tiesības uz kuru ir reģistrējamas publiskajā reģistrā, atzīšanai par noziedzīgi iegūtu ir nepieciešams tiesas lēmums (sk. 2016. gada 16. augustā Saeimai iesniegtā likumprojekta Nr. 630/Lp12 "Grozījumi Kriminālprocesa likumā" anotāciju). Tādējādi vienlaikus tiek paplašināti sevišķā procesa veida - procesa par noziedzīgi iegūtu mantu (Kriminālprocesa likuma 59.