13. Article

Jautājums par Vienošanās noteikto starptautisko saistību izpildi sākotnēji tika aktualizēts Valsts kontroles 2011. gada 17. oktobra revīzijas ziņojumā Nr. 5.1-2-3-1/2011 "Paralēlā likumības revīzija par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas atbildīgo valsts institūciju darbību, nodrošinot saistību izpildi, kas izriet no Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību" (turpmāk - Valsts kontroles revīzijas ziņojums). Valsts kontroles revīzijas ziņojumā secināts, ka netiek pildīti Vienošanās 9. panta nosacījumi, t.i., Krievijas Federācija pēc tam, kad personām piešķirta Latvijas vecuma pensija, joprojām tām izmaksā militāro pensiju. Tādējādi daudzos gadījumos abu valstu pensijas tiekot izmaksātas par vienu un to pašu periodu (pārklājās mācību un obligātā militārā dienesta vai virsdienesta periodi) (sk. Valsts kontroles revīzijas ziņojuma 96.-98. punktu). No Saeimas atbildes raksta izriet, ka tieši Valsts kontroles revīzijas ziņojums kalpojis par iemeslu apstrīdētās normas pieņemšanai (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 147. lpp.). Šajā sakarā izskatāmajā lietā ir būtiski ņemt vērā tieši Vienošanās 9. pantu, kas nosaka: "Bijušajām militārpersonām, kuras ieguvušas tiesības uz pensijas nodrošinājumu saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem, pēc viņu vēlēšanās Latvijas Republikas attiecīgie kompetentie orgāni var piešķirt un izmaksāt pensijas par Latvijas Republikas līdzekļiem. Turklāt Krievijas Federācijas agrāk noteikto pensiju izmaksa tiek apturēta uz laiku, kamēr pensiju izmaksā Latvijas Republikas orgāni." Minētā norma paredz Latvijas tiesības piešķirt un izmaksāt pensijas bijušajām PSRS militārpersonām atbilstoši Latvijas normatīvajiem aktiem. Tomēr jāuzsver, ka tās ir Latvijas tiesības, nevis pienākums. Tātad atbilstoši Vienošanās 9. pantam Latvijai ir rīcības brīvība - vai nu pensiju izmaksu bijušajām PSRS militārpersonām atstāt Krievijas Federācijas ziņā, vai arī pēc attiecīgas personas lūguma piešķirt tai pensiju atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajiem tiesību aktiem. Latvija savas rīcības brīvības ietvaros visiem Pieteikumu iesniedzējiem bija piešķīrusi vecuma pensiju, par to informējot Krievijas Federāciju. Katrs Pieteikumu iesniedzējs ir pensionējies atšķirīgā laikā no 1997. gada līdz 2007. gadam. Attiecīgi laika gaitā ir mainījies arī Pensiju likuma tiesiskais regulējums, uz kura pamata savulaik Pieteikumu iesniedzējiem tika piešķirta vecuma pensija. Vispārinot var apgalvot, ka atbilstoši Pensiju likuma 11. panta vēsturiskajām redakcijām vecuma pensijas piešķiršanas kritēriji bija šādi: noteikta vecuma sasniegšana (60-62 gadi) un desmit gadu darba stāžs. Savukārt darba stāžā, par kuru tiek piešķirta Latvijas vecuma pensija, saskaņā ar Pensiju likuma pārejas noteikumu 1. punkta 1. un 4. apakšpunktu tika ieskaitīts arī obligātais karadienests un mācību laiks augstākajās mācību iestādēs. Šie paši stāža periodi tika ņemti vērā, piešķirot arī Krievijas Federācijas militāro pensiju. Atbilstoši Vienošanās 9. pantam Krievijas Federācijai bija jāaptur pensijas izmaksa par periodiem, par kuriem pensiju piešķīrusi Latvijas Republika, tomēr Krievijas Federācija to nav izdarījusi. Labklājības ministrija pamatoti norāda, ka Vienošanās mērķis nav dubulti maksāt par noteiktiem darba periodiem un tiem pielīdzināmajiem periodiem, jo gadījumos, kad Latvijas Republikas vecuma pensija ir piešķirta un tiek izmaksāta, Vienošanās 9. pants uzliek Krievijas Federācijai pienākumu apturēt Krievijas Federācijas piešķirtās militārās izdienas pensijas izmaksu. Tātad persona, piesakoties uz Latvijas vecuma pensiju, izdara apzinātu izvēli par labu tai, apzinoties, ka saskaņā ar Vienošanās nosacījumiem Krievijas Federācijas piešķirtās militārās pensijas izmaksa tiks apturēta uz laiku, kamēr tiek izmaksāta Latvijas vecuma pensija. Novērst periodu dubultošanos pensijas stāžā - tas ir vispārējs tiesību princips sociālās drošības starptautisko līgumu jomā, un tas paredz, ka par vienu un to pašu apdrošināšanas (darba un tam pielīdzināmo) periodu pensiju vai pabalstu piešķir tikai viena valsts (sk. Labklājības ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 18.-19. lpp.). Tādējādi Vienošanās 9. pants ir aplūkojams ciešā kopsakarā ar šīs normas pieņemšanas mērķi - novērst tādu situāciju, ka pensiju par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu vienlaikus izmaksā abas valstis. No minētā izriet, ka Pieteikumu iesniedzējiem nekad nav bijis subjektīvu tiesību par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu vai tam pielīdzināmu periodu vienlaikus saņemt vairāku valstu piešķirtas pensijas. Šādas tiesības neizriet no Vienošanās nosacījumiem, un tās neaizsargā arī Satversmes 109. pants. Tādējādi arī dubulto sociālās apdrošināšanas periodu izslēgšana no personas sociālās apdrošināšanas stāža un tam sekojošā pensijas pārrēķināšana nerada personas pamattiesību ierobežojumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. pants attiecībā uz pensijām personai nodrošina mazāku tiesību aizsardzības apjomu nekā Satversmes 109. pants (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 20. punktu). Ja nav konstatējams Satversmes 109. pantā nostiprināto pamattiesību ierobežojums, nav pamata uzskatīt, ka apstrīdētā norma ierobežotu arī Satversmes 105. pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu. Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošais no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības princips aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā tiesību principa kodols. Tā kā tiesību normas nekad nav paredzējušas personai subjektīvas tiesības par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu vai tam pielīdzināmu periodu saņemt pensiju no vairākām valstīm, Pieteikumu iesniedzējiem nevarēja izveidoties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka šāda situācija agrāk vai vēlāk netiks novērsta. Tas apstāklis, ka Pieteikumu iesniedzēji pretēji Vienošanās nosacījumiem vairākus gadus par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu saņēma pensiju no divām valstīm, nerada aizsargājamu tiesisko paļāvību. Tādējādi apstrīdētās normas pieņemšana nav pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu. Vērtējot iespējamo Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības principa aizskārumu, Satversmes tiesai visupirms jāpārliecinās, vai personu grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips neprasa nodrošināt kādai personu grupai tiesības saņemt divas pensijas par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu. Tieši pretēji, šādu tiesību piešķiršana kādai personu grupai to nostādītu labvēlīgākā situācijā nekā citus pensionārus un tādējādi radītu vienlīdzības principa pārkāpumu. Tātad apstrīdētā norma neparedz atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Līdz ar to apstrīdētā norma nerada Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantā nostiprināto pamattiesību aizskārumu.