20. Article

Satversmes tiesai jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums ir samērīgi līdzsvarot nepieciešamību aizsargāt tiesnešu neatkarību, tiesu varas autoritāti un citu cilvēku tiesības disciplinārlietu izskatīšanas laikā līdz brīdim, kad stājas spēkā Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā, ar nepieciešamību nodrošināt personas tiesības iegūt noteikta veida informāciju par tiesu varas darbību. Apstrīdētajā normā ietvertais Satversmes 100. panta pirmajā teikumā noteikto tiesību ierobežojums nav absolūts. Pirmkārt, tas ir terminēts, jo apstrīdētā norma darbojas no disciplinārlietas ierosināšanas brīža līdz brīdim, kad tās izskatīšana ir pabeigta un spēkā stājas Disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā. Otrkārt, apstrīdētā norma neliedz personai iegūt vispārīga rakstura informāciju par izskatāmo disciplinārlietu, ciktāl netiek skarti disciplinārlietas materiāli, pie disciplinārās atbildības saucamā tiesneša, kā arī citu personu dati. Proti, ja nepieciešams, tiesu varas pārstāvji var sniegt vispārīga rakstura informāciju, piemēram, par to, ka pret kādu tiesnesi (nenorādot vārdu un uzvārdu) ir ierosināta disciplinārlieta un pašlaik tā tiek izskatīta Disciplinārkolēģijā vai Disciplinārtiesā, kas lēmumu pieņems likumā noteiktajā termiņā. Personas tiesības iegūt informāciju par tiesu varas darbību, citastarp arī informāciju par tiesnešu disciplinārlietām, ir svarīgas, lai nodrošinātu sabiedrības vispārējo uzticēšanos tiesu varai, jo no minētās informācijas var iegūt ziņas arī par to, kā tiesu varas institūcijas pilda tām uzticētās funkcijas. Informācijai, kas tiek sniegta par tiesnešu disciplinārlietām, jābūt tādai, lai jebkura persona varētu pārliecināties par to, ka ikviena tiesneša rīcība, kas var tikt kvalificēta kā disciplinārpārkāpums, ir izvērtēta attiecīgi pilnvarotā institūcijā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, nodrošinot vispusīgu apstākļu pārbaudi un taisnīga lēmuma pieņemšanu. Satversmes tiesa atzīst, ka tieši disciplinārlietā pieņemtajam galīgajam lēmumam, nevis lēmumam par šīs lietas ierosināšanu vai šīs lietas materiāliem ir jānodrošina paļāvība uz to, ka ikviens tiesnesis, kurš izdarījis disciplinārpārkāpumu, tiks saukts pie likumā paredzētās atbildības. Tāpēc tieši šim galīgajam lēmumam jābūt pieejamam ikvienai personai. Savukārt līdz galīgā lēmuma pieņemšanai disciplinārlietā pastiprināta aizsardzība jānodrošina tiesneša neatkarībai un tiesu varas autoritātei, jo parasti tiesnesis viņa disciplinārlietas izskatīšanas laikā turpina pildīt savus amata pienākumus un netiek atstādināts (pretēji tam, kā notiek, piemēram, kriminālprocesa ietvaros). Līdz galam nepārbaudīta informācija par iespējamo tiesneša pārkāpumu, kura iegūta disciplinārlietas izskatīšanas laikā, kamēr savu galīgo vērtējumu par tiesneša rīcību nav sniegušas tam pilnvarotas institūcijas, varētu radīt šaubas par tiesneša objektivitāti vai kompetenci skatīt tam nodotās lietas. Tādējādi arī visas tiesu varas autoritāte tiktu pakļauta apdraudējuma riskam, kas varētu izpausties arī kā nepamatotu noraidījumu pieteikšana tiesnesim konkrētā tiesvedībā. Tiesu varas autoritātes saglabāšana ir visas sabiedrības interesēs. Ja apstrīdētās normas nebūtu, indivīda kā sabiedrības locekļa tiesību un likumisko interešu ierobežojums būtu lielāks nekā pašreizējais ar apstrīdēto normu radītais ierobežojums. Labums, ko visa sabiedrība gūst no tiesu varas autoritātes saglabāšanas disciplinārlietas izskatīšanas laikā, ir lielāks par kaitējumu, kas indivīdam tiek nodarīts, ierobežojot viņa tiesības iegūt līdz galam nepārbaudītu informāciju par iespējamo kāda tiesneša disciplinārpārkāpumu. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 100. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6 panta pirmo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 100. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš