71. Article — noteic, ka par zvērinātu advokātu profesionālās

ētikas normu pārkāpšanu pret advokātu var tikt ierosināta disciplinārlieta. Saskaņā ar Latvijas Zvērinātu advokātu ētikas kodeksa (turpmāk - Ētikas kodekss) 1.1. punktu advokātam jābūt pilnīgi neatkarīgam un brīvam no jebkādas ietekmes, jo sevišķi tādas, kas var rasties sakarā ar viņa personīgajām interesēm vai kādas ietekmes rezultātā. Advokāts nedrīkst iesaistīties citā darbā vai darbības jomā, ja tas var ietekmēt viņa neatkarību. Skaidrojot šā principa saturu, Eiropas Advokāta profesijas pamatprincipu hartā norādīts, ka advokātam, veicot darbības, konsultējot un pārstāvot klientu, ir jābūt brīvam - politiski, ekonomiski un intelektuāli (sk.: Eiropas Advokāta profesijas pamatprincipu harta. Pieņemta Eiropas Advokatūru un juristu biedrību padomē 2006. gada 24. novembrī. Pieejama: http://www.ccbe.eu/). Interešu konflikta novēršanas likuma 28. pants reglamentē kārtību, kādā tiek veikta deklarāciju un tajās norādīto faktu pārbaude. Saskaņā ar Interešu konflikta novēršanas likuma 28. panta ceturto daļu Birojam, kas kontrolē likuma izpildi, deklarācijas pārbaudes gaitā ir tiesības, ja tas nepieciešams, pieprasīt un saņemt informāciju un dokumentus no tām personām, kuras norādītas vai saskaņā ar šā likuma noteikumiem bija jānorāda attiecīgajā deklarācijā. Tātad likums paredz valsts iestādēm tiesības pieprasīt papildu informāciju, kas apliecina deklarācijās norādītos faktus. Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 214.2 pantu Birojs izskata administratīvo pārkāpumu lietas korupcijas novēršanas jomā un ir tiesīgs uzlikt administratīvos sodus. Tāpat, lai atklātu Krimināllikumā paredzētos noziedzīgos nodarījumus valsts institūciju dienestā, ja tie ir saistīti ar korupciju, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 386. un 387. pantu Birojs ir procesa virzītājs. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 210. pantu, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 2. panta trešo daļu un Operatīvās darbības likumu Birojs ir arī operatīvās darbības subjekts, kas ir tiesīgs veikt speciālās izmeklēšanas darbības, izmantot operatīvās darbības līdzekļus un metodes. Valsts amatpersonas jēdziens ir definēts arī Krimināllikuma 316. pantā. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Interešu konflikta novēršanas likumā minētās personas pēc būtības atbilst Krimināllikuma 316. pantā ietvertajam valsts amatpersonas jēdzienam (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 35. punktu). Personu, kura ir amatpersona Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē, atšķirībā no personām, kuras nav valsts amatpersonas, pēc procesa virzītāja ierosinājuma var saukt pie kriminālatbildības par Krimināllikuma 317.-330. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu. Pieteikumu iesniedzēji ir administratori un vienlaikus arī advokāti. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 79. panta otro daļu advokāti var būt aizstāvji kriminālprocesā. Sakarā ar administratoriem noteikto valsts amatpersonas statusu to advokātu neatkarība, kuri vienlaikus ir arī administratori, var būt pakļauta riskam tajos gadījumos, kad Birojs ir procesa virzītājs kriminālprocesā. Arī vairākas pieaicinātās personas - Latvijas Zvērinātu advokātu padome un J. Pastille - norāda, ka apstrīdētās normas var nelabvēlīgi ietekmēt advokātu neatkarību (sk. lietas materiālu 5. sēj. 38. un 121.-122. lpp.). Advokāta neatkarība citastarp ir nepieciešama, lai kriminālprocesā nodrošinātu aizstāvamā tiesību un interešu aizstāvību un pušu procesuālo līdztiesību. Tātad advokāta neatkarība ir būtisks nosacījums tam, lai varētu tikt īstenotas personas tiesības uz taisnīgu tiesu. 21.2.2. Advokāta konfidencialitātes princips izriet no Advokatūras likuma 6. panta, kas aizliedz iejaukties advokātu profesionālajā darbībā, ietekmēt vai iespaidot viņus, pieprasīt no advokātiem ziņas un paskaidrojumus, kā arī nopratināt viņus kā lieciniekus par faktiem, kas viņiem kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību. Tāpat ir aizliegts kontrolēt pasta, telegrāfa korespondenci un dokumentus, kurus advokāti saņēmuši vai sastādījuši, sniedzot juridisko palīdzību, pieprasīt no klientiem ziņas par advokātu sniegtās palīdzības faktu un tās saturu, pakļaut advokātus jebkādām sankcijām vai draudiem sakarā ar juridiskās palīdzības sniegšanu klientiem saskaņā ar likumu, saukt advokātus pie jebkura veida atbildības par rakstveidā vai mutvārdos izteiktiem paziņojumiem, kurus viņi snieguši, godprātīgi pildot savus profesionālos pienākumus. Konfidencialitātes principa saturs atklāts Ētikas kodeksa 1.3. punktā. Saskaņā ar šo principu advokāts nedrīkst izpaust to, kas viņam kļuvis zināms, sniedzot juridisko palīdzību, pat tad, ja viņš vairs nav klienta padomdevējs un neved tā lietas. Šis pienākums attiecas arī uz advokātu palīgiem un personālu. Skaidrojot konfidencialitātes principa saturu, Eiropas Advokāta profesijas pamatprincipu hartā norādīts, ka advokātam ir tiesības un pienākums ievērot konfidencialitāti klienta lietās un cienīt profesionālo noslēpumu. Advokātam ir pienākums ievērot visas tās informācijas konfidencialitāti, kuru tas uzzinājis savas profesionālās darbības laikā. Turklāt konfidencialitātes pienākums nav ierobežots laikā. Advokāta amata pienākumu pamatā ir klienta iespēja uzticēt advokātam lietas, ko klients neatklātu citām personām, - personisku informāciju vai vērtīgus komercnoslēpumus. Tāpēc advokāta un viņa klienta savstarpējai informācijas apmaiņai jābūt konfidenciālai. Uzticība nevar pastāvēt bez pārliecības par konfidencialitāti. Tādēļ konfidencialitāte ir advokāta galvenā un pamata tiesība un pienākums. Kriminālprocesa likuma 122. pantā ir noteikts aizliegums pratināt advokātu kā liecinieku par faktiem, kas viņam kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību jebkādā formā, kontrolēt, apskatīt vai izņemt dokumentus, kurus advokāts sastādījis, vai korespondenci, kuru viņš saņēmis vai nosūtījis, sniedzot juridisko palīdzību, kā arī izdarīt pie advokāta kratīšanu, lai atrastu un izņemtu šādu korespondenci un dokumentus. Ir aizliegts kontrolēt advokāta juridiskās palīdzības sniegšanai izmantojamās informācijas sistēmas un sakaru līdzekļus, noņemt informāciju no tiem un iejaukties to darbībā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) ir norādījusi, ka advokāta un viņa klienta savstarpējā informācijas apmaiņa neatkarīgi no tās mērķa ir īpaši aizsargājama. Advokāts nespēj veikt savus amata pienākumus, ja viņš nevar garantēt konfidencialitāti klienta lietās. Advokātu konfidencialitāte ir viens no tiesiskā valstī atzītiem tiesvedības principiem. Tomēr konfidencialitātes princips nav absolūts. ECT ir vērtējusi zvērinātu advokātu pienākumu ziņot par aizdomīgiem darījumiem un atzinusi, ka tas nav nesamērīgs advokātu konfidencialitātes principa ierobežojums (sk. ECT 2012. gada 6. decembra sprieduma lietā "Michaud v. France", pieteikums Nr. 12323/11, 117., 118. un 123.-131. punktu). Tas, ka advokāta un viņa klienta savstarpējā informācijas apmaiņa tiek aizsargāta kā profesionāls noslēpums, izriet no klienta tiesībām nepalīdzēt veidot pret viņu pašu izvirzāmo apsūdzību (sk. ECT 2008. gada 24. jūlija sprieduma lietā "André and Another v. France", pieteikums Nr. 18603/03, 41. punktu). Ņemot vērā to, ka advokāta bankas kontu izrakstos norādīto informāciju aizsargā profesionāls noslēpums, ECT ir atzinusi, ka tiesībaizsardzības iestādēm, iepazīstoties ar advokāta bankas kontu izrakstiem, bija jāpieaicina neatkarīgas institūcijas - advokātu kolēģijas - pārstāvji (sk. ECT 2015. gada 1. decembra sprieduma lietā "Brito Ferrinho Bexiga Villa-Nova v. Portugal", pieteikums Nr. 69436/10, 57. punktu). Advokāta sniegtā juridiskā palīdzība ir efektīva un nodrošina personas tiesību un likumisko interešu aizsardzību taisnīgā tiesā tikai tad, ja tiek garantēta konfidencialitāte klienta lietās. Var būt tādas situācijas, kad konfidencialitātes princips liedz pieprasīt ziņas ne tikai par advokāta sniegtās juridiskās palīdzības saturu, bet arī par to, kādām konkrētām personām tā sniegta. Šāds aizliegums attiecas arī uz valsts iestādēm, kam jārespektē advokāta neatkarība. Saeima atbildes rakstā norāda, ka advokāta konfidencialitātes princips attiecoties tikai uz to informāciju, kas viņam kļuvusi zināma, sniedzot juridisko palīdzību. Tas neliedzot advokātam izpaust informāciju par to, kura klienta interesēs un par kādu samaksu juridiskā palīdzība ir sniegta. Taču šāds Saeimas viedoklis varētu nonākt pretrunā ar Advokatūras likuma 6. pantā noteiktajām advokātu profesionālās darbības garantijām. Kā jau iepriekš tika norādīts, dažkārt jau pats fakts, ka juridiskā palīdzība sniegta konkrētai personai, ir pilnībā konfidenciāls. Turklāt saskaņā ar Advokatūras likuma 67. pantu advokāts nedrīkst izpaust sava klienta noslēpumus arī pēc atbrīvošanās no lietas vešanas vai pēc lietas pabeigšanas. Valsts amatpersonai noteiktais pienākums deklarācijā ietvert normatīvajos tiesību aktos prasīto informāciju par noslēgtajiem uzņēmuma un pilnvarojuma līgumiem un šo līgumu pusēm, kā arī ienākumiem un to gūšanas avotu var nonākt pretrunā ar advokāta darbības konfidencialitātes principu, jo tādējādi tiktu atklāta informācija par to, ka advokāts sniedzis juridisko palīdzību konkrētai personai. Turklāt Interešu konflikta novēršanas likumā ietvertais regulējums paredz valsts institūcijām tiesības pieprasīt papildu informāciju un dokumentus saistībā ar deklarācijā ietvertajām ziņām. Līdz ar to varētu tikt pārkāpta advokāta konfidencialitāte viņa klienta lietās un nebūtu nodrošinātas personu tiesības uz taisnīgu tiesu. 21.3. Pieteikumos uzsvērts, ka Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības ierobežo Interešu konflikta novēršanas likumā valsts amatpersonai noteiktais aizliegums nodarboties ar reklāmu. Interešu konflikta novēršanas likuma 17. pants aizliedz valsts amatpersonai nodarboties ar jebkāda veida reklāmu, izņemot gadījumus, kad tas ietilpst šīs valsts amatpersonas amata pienākumos. Maksātnespējas likums administratoriem nenosaka tādus amata pienākumus, kas būtu saistīti ar reklāmu. Savukārt Advokatūras likuma 113. pants noteic, ka piedāvāt advokāta palīdzību lietu vešanai tiesās, kā arī reklamēt šādu palīdzību ir tiesīgi vienīgi Latvijas zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi. Tātad Advokatūras likums ļauj advokātiem reklamēt savus pakalpojumus. Arī Latvijas Zvērinātu advokātu padomes 2010. gada 23. marta lēmumā Nr. 77 "Latvijas zvērinātu advokātu personiskās reklāmas pamatprincipi" skaidrots, ka advokāts var informēt par sniedzamo juridisko palīdzību, reklāmā iekļaujot arī informāciju par advokāta profesionālo darbību. Advokāta tiesības reklamēt savu profesionālo darbību nodrošina to, ka personas tiek informētas par iespēju saņemt juridisko palīdzību no advokāta. Taču Interešu konflikta novēršanas likuma 17. pantā noteiktais, ka valsts amatpersonai ir aizliegts nodarboties ar jebkāda veida reklāmu, attiecas arī uz administratoriem, kuri vienlaikus ir advokāti. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ietver arī personas tiesības uz juridisko palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 1. punktu). Objektīva iespēja saņemt juridisko palīdzību no advokāta nodrošina personai Satversmes 92. pantā nostiprinātās pamattiesības uz taisnīgu tiesu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 24. un 26. punktu). Tādējādi personai ir jābūt faktiskai iespējai pēc savas izvēles saņemt juridisko palīdzību no advokāta un savukārt advokātam ir jābūt iespējai šādus pakalpojumus piedāvāt. Konkrētajā situācijā, kad Pieteikumu iesniedzēji ir administratori, kuri vienlaikus darbojas arī kā advokāti, Interešu konflikta novēršanas likumā noteiktais aizliegums nodarboties ar reklāmu negatīvi ietekmē advokāta sniegtās juridiskās palīdzības pieejamību, turklāt sašaurina Pieteikumu iesniedzēju iespējas piedāvāt savus pakalpojumus un tādējādi ierobežo viņu tiesības saglabāt pašu izvēlēto nodarbošanos. 21.4. Satversmes tiesa secina, ka Interešu konflikta novēršanas likumā valsts amatpersonai noteiktais aizliegums nodarboties ar reklāmu nav savienojams ar Advokatūras likumu, kas nosaka kārtību, kādā advokāti var reklamēt savu darbību, tādējādi nodrošinot personām iespēju saņemt juridisko palīdzību no advokāta. Jāņem vērā tas, ka administrators, kurš vienlaikus ir arī advokāts, var būt aizstāvis kriminālprocesā. Advokātam, aizstāvot savu klientu, ir jābūt neatkarīgam, jo tikai tad advokāta sniegtā juridiskā palīdzība nodrošinās personas tiesību un likumisko interešu aizsardzību taisnīgā tiesā. Tomēr apstrīdētās normas var pakļaut riskam advokāta neatkarību kriminālprocesā. Tāpat sakarā ar valsts amatpersonai noteikto pienākumu iesniegt valsts amatpersonas deklarāciju, kurā citastarp norādāma informācija par klientiem un noslēgtajiem darījumiem, var rasties tādas situācijas, kad konfidencialitāte un personu tiesības uz taisnīgu tiesu netiek nodrošinātas. Tātad Pieteikuma iesniedzējiem kā valsts amatpersonām savā profesionālajā darbībā nākas ievērot tādus pienākumus un aizliegumus, kas apdraud viņu iegūtās tiesības darboties gan kā administratoram, gan kā advokātam. Tādējādi ar apstrīdētajām normām tiek ierobežotas Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības saglabāt esošo nodarbošanos. 22. Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības saglabāt esošo nodarbošanos var tikt ierobežotas, taču Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 2. punktu). 23. Lai gan apstrīdētās normas vērtējamas kā vienots regulējums, tomēr Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai katra no apstrīdētajām normām ir pieņemta pienācīgā kārtībā. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu un 2008. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 14. punktu). Lai izvērtētu apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, visupirms jāpārbauda, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, t.i.: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos tiesību aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī vai likums nodrošina aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu). 23.1. Pieteikumos norādīts, ka pastāv šaubas par to, vai apstrīdētā 2014. gada 25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" norma pieņemta pienācīgā kārtībā. Pieteikumu iesniedzēju iebildumi pret apstrīdētās normas pieņemšanas kārtību saistīti ar apstākli, ka šī norma likumprojektā tika iestrādāta tikai pirms tā trešā lasījuma. 2012. gada 24. septembrī Saeimai tika iesniegts likumprojekts "Grozījumi Maksātnespējas likumā" (Nr. 367/Lp11). Saeimas deputāts Andrejs Judins ar 2013. gada 27. decembra vēstuli Nr. 8/3-22-2006-11/13 "Priekšlikums likumprojekta "Grozījumi Maksātnespējas likumā" (Nr. 367/Lp11) trešajam lasījumam", kura adresēta Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, iesniedza priekšlikumu papildināt Maksātnespējas likuma 9. panta pirmo daļu ar tekstu, ka "amata darbībā maksātnespējas procesa administratori ir pielīdzināmi valsts amatpersonām" (sk. lietas materiālu 3. sēj. 70. lpp.). Šis priekšlikums tika iekļauts likumprojektā "Grozījumi Maksātnespējas likumā" (Nr. 367/Lp11) trešajam lasījumam. Saeima 2014. gada 25. septembra sēdē atbalstīja likumprojektu Nr. 367/Lp11 trešajā lasījumā. Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka Saeima trešajā lasījumā ir tiesīga pieņemt normas arī attiecībā uz tādu jautājumu, ko sākotnēji iesniegtajā likumprojektā regulēt nebija paredzēts (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 11.2. punktu). Pieteikumu iesniedzēji norāda arī uz to, ka abu apstrīdēto normu pieņemšanas procesā nav ņemtas vērā to administratoru intereses, kuri vienlaikus ir arī advokāti, un nav notikušas diskusijas ar nozares ekspertiem un juristiem. No lietas materiālos ietvertajiem sēžu protokoliem un audioierakstiem izriet, ka diskusijas par administratoru darbības uzraudzības reformu un administratoru pielīdzināšanu valsts amatpersonām Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē notikušas Maksātnespējas jautājumu konsultatīvās padomes sēdē, kurā piedalījies arī biedrības "Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācija" pārstāvis (sk. lietas materiālu 3. sēj. 11.-15. lpp.). Tāpat biedrība "Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācija" iebildumus pret administratoru pielīdzināšanu valsts amatpersonām izteikusi Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai adresētajās vēstulēs, lūdzot nenodot likumprojektu Nr. 367/Lp11 izskatīšanai trešajā lasījumā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 76.-86. un 114.-125. lpp.). Likumprojekts "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" (Nr. 1273/Lp11) izskatīts steidzamības kārtībā. No lietas materiāliem izriet, ka gan biedrības "Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācija" pārstāvji, gan zvērināti advokāti V. Ritenberga un R. Sjademe piedalījušies Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs un tiem bijusi iespēja paust savu viedokli par administratoru pielīdzināšanu valsts amatpersonām Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē (sk. lietas materiālu 3. sēj. 114.-122. lpp.). Satversmes tiesas praksē atzīts - lai gan normu adresātu viedokli būtu vēlams uzklausīt, tomēr nedz Satversme, nedz Saeimas kārtības rullis nenosaka šādu uzklausīšanu par obligātu priekšnoteikumu tiesību normu pieņemšanai. Tiesību normu adresātu viedoklis par šo normu projektu nevar liegt Saeimai pieņemt lēmumus (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 18.1. punktu). Līdz ar to no lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas pieņemtas, ievērojot normatīvajos tiesību aktos paredzēto kārtību. 23.2. Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētās normas ir izsludinātas normatīvajos tiesību aktos paredzētajā kārtībā un bijušas publiski pieejamas. Tātad apstrīdētās normas ir izsludinātas un publiski pieejamas atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām. 23.3. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesību normai, kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt formulētai pietiekami precīzi, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu plānot savu rīcību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. maija sprieduma lietā Nr. 2010-55-0106 13.1. punktu). Pieteikumā citastarp norādīts, ka apstrīdētās normas esot neskaidras, jo neesot saprotams, kādas jaunas tiesības un pienākumus personai radīšot tajās ietvertais regulējums. Norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar iztulkošanas paņēmienu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu). Apstrīdētās normas nosaka vien to, ka administratori amata darbībā ir pielīdzināmi valsts amatpersonām Interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē. Kādus pienākumus un ierobežojumus personai uzliek valsts amatpersonas statuss, to nosaka citas Interešu konflikta novēršanas likuma normas. Tātad, lai noskaidrotu, kādas tiesiskās sekas Pieteikumu iesniedzējiem rada apstrīdētās normas, tās aplūkojamas sistēmiski ar citām Interešu konflikta novēršanas likuma normām. Tas, ka attiecīgie pienākumi un ierobežojumi izriet no vairākām likuma normām, nenozīmē, ka apstrīdētās normas būtu atzīstamas par nesaprotamām un neskaidrām. Papildus norādāms, ka Tieslietu ministrija 2015. gada 11. maijā sarīkojusi semināru "Administrators - valsts amatpersona", kura mērķis bija iepazīstināt administratorus ar plānotajām normatīvā regulējuma izmaiņām, ņemot vērā to, ka 2016. gada 1. janvārī stāsies spēkā Interešu konflikta novēršanas likuma normas, kas administratoriem piešķir valsts amatpersonas statusu. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 24. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu). Satversmes 116. pants noteic, ka Satversmes 106. pantā paredzētās tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību". 24.1. Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai. Saeima norāda, ka apstrīdētās normas pieņemtas, lai nodrošinātu administratoru darbības caurskatāmību, mazinātu interešu konflikta un korupcijas risku administratoru darbībā, kā arī stiprinātu sabiedrības uzticēšanos administratoriem. Proti, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība (sk. lietas materiālu 5. sēj. 84.-85. lpp.). Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētās normas nodrošinot tiesisku maksātnespējas procesa norisi, parādnieku, kreditoru un trešo personu tiesību aizsardzību maksātnespējas procesā, kā arī sabiedrības tiesisku un ekonomisku paļāvību uz valsts iedibināto finansiālās stabilitātes sistēmu. Turklāt apstrīdētajām normām esot preventīva nozīme, jo tās novēršot valsts amatpersonu amata pienākumu pildīšanu interešu konflikta situācijā (sk. lietas materiālu 5. sēj. 93. un 101. lpp.). Lai konstatētu, kāds ir pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis, Satversmes tiesai jānoskaidro, kādēļ likumdevējs konkrētajā gadījumā administratorus to amata darbībā pielīdzinājis valsts amatpersonām. 24.2. Maksātnespējas likuma 1. pantā noteikts, ka šā likuma mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktos principus un tiesiskos risinājumus. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka maksātnespējas process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 9.4. punktu). Satversmes tiesa, izvērtējot administratoriem noteiktās kvalifikācijas prasības, atzinusi, ka administrators ir tiesas iecelta persona, kura pilda valstij nozīmīgas funkcijas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 19.4. punktu). Administratora galvenais uzdevums ir nodrošināt maksātnespējas procesa efektivitāti (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 10.2. punktu). Turklāt administratoram, pildot amata pienākumus, jāgādā par maksātnespējas procesa likumīgu norisi. Maksātnespējas likums paredz administratoram plašas pilnvaras juridiskās personas maksātnespējas procesā un fiziskās personas maksātnespējas procesā, citastarp pilnvarojot administratoru pārņemt parādnieka mantu un rīkoties ar to, pieņemt lēmumus, kas ietekmē kreditoru intereses, kā arī kļūt par faktiski vienīgo maksātnespējīgā komersanta likumīgo vadītāju (amatpersonu) ar visplašākajām tiesībām pieņemt lēmumus un slēgt darījumus. Taču ne Maksātnespējas likums, ne citi normatīvie tiesību akti neparedz administratora profesijas piederību pie kādas amatu grupas un līdz ar to arī neparedz administratoram nevienai amatu grupai raksturīgus pienākumus un ierobežojumus (sk. Tieslietu ministrijas informatīvo ziņojumu "Par maksātnespējas procesa administratora darbības uzraudzības sistēmas pilnveidošanu", kas pieņemts zināšanai Ministru kabineta 2013. gada 10. decembra sēdē). Maksātnespējas administrācija norāda, ka, neraugoties uz Maksātnespējas likuma regulējumu, kas jau paredz administratoru darbības kontroli un nepieļauj administratora amata pienākumu izpildi interešu konflikta situācijā, sūdzību par administratoru darbu joprojām ir diezgan daudz (sk. lietas materiālu 5. sēj. 67.-68. lpp.). Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija 2015. gada 25. februāra ziņojumā par Latviju norādījusi uz zemo maksātnespējas procesa efektivitāti, proti, uz to, ka kreditoru līdzekļu atgūšanas rādītāji ir zemi un sekmīgu maksātspējas atjaunošanas gadījumu skaits - neliels. Maksātnespējas procesu ļaunprātīga izmantošana var negatīvi ietekmēt ekonomiku un radīt zaudējumus galvenajām tajā ieinteresētajām pusēm: uzņēmumiem, ieguldītājiem, darbiniekiem un valsts sektoram (sk.: OECD Economic Surveys: Latvia 2015, p. 99. Pieejams: http://www.oecd.org/). Līdz ar to administratoru darbības uzraudzības un kontroles uzlabošana ir nozīmīgs valsts politikas jautājums. 24.3. Interešu konflikta novēršanas likuma 2. pantā noteikts, ka likuma mērķis ir nodrošināt valsts amatpersonu darbību sabiedrības interesēs, novēršot jebkuras valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekmi uz valsts amatpersonas darbību, veicināt valsts amatpersonu darbības atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā, kā arī sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai. Var piekrist Saeimai, ka likumdevējs administratorus to amata darbībā pielīdzinājis valsts amatpersonām citastarp tādēļ, lai nodrošinātu administratoru darbības caurskatāmību, kā arī mazinātu interešu konflikta un korupcijas risku. Administratoru pielīdzināšana valsts amatpersonām var sekmēt ne vien kreditoru un parādnieka tiesību un interešu aizsardzību maksātnespējas procesā, bet arī sabiedrības uzticēšanos maksātnespējas normatīvā regulējuma efektivitātei. Apstrīdētajās normās noteiktajam pamattiesību ierobežojumam jānodrošina administratoru darbības atbilstība sabiedrības interesēm, kā arī jāveicina administratoru darbības atklātums. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais regulējums ir vērsts uz to, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, proti, kreditoru un parādnieku tiesības un intereses maksātnespējas procesā. Maksātnespējas procesa efektīva un likumīga norise ir nozīmīga visai valsts ekonomikai, tātad apstrīdētās normas kalpo arī tādam mērķim kā sabiedrības labklājības aizsardzība. Līdz ar to pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. 25. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu). 26. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu). Interešu konflikta novēršanas likums citastarp reglamentē ierobežojumus un aizliegumus, kas jāievēro valsts amatpersonām, valsts amatpersonu mantiskā stāvokļa deklarēšanu, kā arī valsts amatpersonu deklarāciju pārbaudes mehānismu. Valsts amatpersonas statuss uzliek personai pienākumu iesniegt valsts amatpersonas deklarāciju. Saskaņā ar Interešu konflikta novēršanas likuma 26. pantu šī deklarācija, izņemot tās nepublicējamo daļu, ir publiski pieejama. Tāpat Interešu konflikta novēršanas likumā noteikta kārtība, kādā tiek veikta deklarāciju un tajās atspoguļoto faktu pārbaude. Interešu konflikta novēršanas likuma 30. panta pirmajā daļā noteikts, ka par šā likuma pārkāpumiem personu sauc pie likumos noteiktās atbildības. Valsts amatpersonai saskaņā ar šā panta noteikumiem ir pienākums atlīdzināt nodarītos zaudējumus. Saskaņā ar Interešu konflikta novēršanas likuma 31. panta pirmo daļu Birojam un VID ir pienākums par valsts amatpersonas darbībā konstatētajiem šā likuma pārkāpumiem informēt sabiedrību, ievietojot informāciju attiecīgās institūcijas mājaslapā internetā. Šis regulējums vērsts uz to, lai nodrošinātu administratoru darbības caurskatāmību, mazinātu interešu konflikta un korupcijas risku. Efektīvs un caurskatāms maksātnespējas process ir viens no faktoriem, kas nodrošina ekonomisko izaugsmi un stabilitāti. Līdz ar to likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. 27. Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā ir pienācīgi apsvērtas iespējas izmantot tādus alternatīvus līdzekļus, kas personai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk, bet leģitīmo mērķi ļautu sasniegt tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr. 2011-09-01 14. punktu). 27.1. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka jau šobrīd ir izveidota un pastāv visaptveroša un pietiekama administratoru darbības uzraudzības sistēma. Ja pastāvošā administratoru darbības uzraudzības sistēma nav efektīva, to varot uzlabot, izdarot grozījumus normatīvajos tiesību aktos un pilnveidojot to piemērošanu. Tātad Satversmes tiesai jānoskaidro, kāda ir pastāvošā administratoru uzraudzības sistēma un vai tās iespējamā pilnveidošana ir saudzējošāks apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis. Administratoru darbības uzraudzības sistēma ir reglamentēta Maksātnespējas likumā. Pirmkārt, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 85. pantu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators katru ceturksni sagatavo un elektroniski nosūta kreditoriem un Maksātnespējas administrācijai savas darbības pārskatu. Kāda informācija norādāma administratora darbības pārskata veidlapā, to nosaka Ministru kabineta 2010. gada 26. oktobra noteikumi Nr. 1003 "Noteikumi par maksātnespējas procesa administratora darbības pārskatu un tā aizpildīšanas kārtību". Pārskatā norāda maksātnespējas procesa nodrošināšanas izmaksas, no kādiem līdzekļiem un kādā apmērā segtas maksātnespējas procesa izmaksas, informāciju par parādnieka mantu, parādnieka gūtajiem ienākumiem, naudas summām, ko parādnieks novirzījis kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai. Tāpat pārskatā ietver informāciju par kreditoriem izmaksātajām summām, administratora izvērtētajiem parādnieka darījumiem, administratora uzsāktajām tiesvedībām, kreditoru sapulcēm un turpmāk plānotajām darbībām maksātnespējas procesā. Tātad administratora darbības pārskats ietver tikai tādas ziņas, kas saistītas ar konkrēto maksātnespējas procesu, bet nesniedz pilnīgu priekšstatu par visiem administratora ienākumiem. Otrkārt, administratoru darbu Maksātnespējas administrācija var kontrolēt, izmantojot Maksātnespējas likuma 174. panta otrajā daļā minētos instrumentus, citastarp tā var iesniegt tiesai pieteikumu par administratora atcelšanu no tiesiskās aizsardzības procesa un administratora pienākumu pildīšanas. Lai nodrošinātu tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa uzraudzību, Maksātnespējas administrācija saskaņā ar Maksātnespējas likuma 174. panta pirmo daļu kontrolē administratora darbību tiesiskās aizsardzības procesā, juridiskās personas maksātnespējas procesā un fiziskās personas maksātnespējas procesā, kā arī izskata sūdzības par administratora rīcību. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 174. panta otro daļu Maksātnespējas administrācija tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa uzraudzības nodrošināšanai ir tiesīga pieprasīt no valsts un pašvaldību institūcijām ar tiesiskās aizsardzības procesu un maksātnespējas procesu saistīto informāciju, nepieciešamās ziņas un dokumentus par tiesiskās aizsardzības procesu un maksātnespējas procesa norisi; pieprasīt un saņemt no administratora nepieciešamās ziņas un attiecīgos dokumentus par tiesiskās aizsardzības procesa un maksātnespējas procesa norisi; pieprasīt, lai administrators uzrāda dokumentu oriģinālus, un saņemt administratora rīcības likumības pārbaudei nepieciešamo dokumentu norakstus; pieprasīt un saņemt administratora paskaidrojumus par viņa rīcību tiesiskās aizsardzības procesā un maksātnespējas procesā; uzaicināt administratoru ierasties Maksātnespējas administrācijā, lai sniegtu paskaidrojumus par tiesiskās aizsardzības procesa un maksātnespējas procesa norisi; uzlikt administratoram tiesisku pienākumu; iesniegt tiesai pieteikumu par administratora atcelšanu no tiesiskās aizsardzības procesa un maksātnespējas procesa administratora pienākumu pildīšanas; ierosināt jautājumu par administratora sertifikāta darbības izbeigšanu vai anulēšanu. Kā izriet no minētajām tiesību normām, Maksātnespējas administrācijas uzdevums ir uzraudzīt tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa atbilstību normatīvajiem tiesību aktiem, kontrolējot administratoru rīcību. Administratora rīcību Maksātnespējas administrācija var pārbaudīt un kontrolēt, izmantojot Maksātnespējas likuma 174. panta otrajā daļā minētos instrumentus. Tomēr arī šī kontrole ir saistīta tikai ar konkrēto maksātnespējas procesu. Turklāt, kā norāda Maksātnespējas administrācija, šis kontroles mehānisms nav pietiekams administratoru darbības caurskatāmības nodrošināšanai (sk. lietas materiālu 5. sēj. 65. lpp.). Treškārt, arī tiesa kontrolē administratoru darbību, izskatot sūdzības par administratora lēmumiem un rīcību konkrētā maksātnespējas procesā. Turklāt administratora darbības uzraudzību nodrošina arī kreditori, kuriem Maksātnespējas likums paredz visai plašas kontroles iespējas. Taču arī tiesas un kreditoru veiktā uzraudzība ir aprobežota ar konkrētas lietas ietvariem, kas ne vienmēr ļauj gūt pilnīgu priekšstatu par administratora darbību. Pieteikumu iesniedzēji nav norādījuši, kādi grozījumi būtu izdarāmi administratoru darbības uzraudzības regulējumā, lai viņu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Pieteikumos minētie apsvērumi par nepieciešamību pilnveidot administratoru darbības uzraudzību ir saistīti ar jau spēkā esošā normatīvā regulējuma piemērošanas uzlabošanu. Taču iespējamā tiesību normu piemērošanas uzlabošana nav vērtējama kā alternatīvs leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis. 27.2. Pieteikumu iesniedzēji par saudzējošāku, bet tikpat efektīvu administratoru darbības kontroles uzlabošanas līdzekli uzskata to, ka administratoriem būtu noteikts pienākums iesniegt vēl kādus pārskatus vai deklarācijas, bet netiktu noteikts valsts amatpersonas statuss. Arī pieaicinātā persona A. Strupišs norāda, ka alternatīvs līdzeklis varētu būt regulējums, kas uzliktu administratoriem pienākumu iesniegt tādu ienākumu deklarāciju, kas pēc satura būtu līdzīga valsts amatpersonas deklarācijai, bet nepielīdzinātu administratorus valsts amatpersonām (sk. lietas materiālu 5. sēj. 149. lpp.). Izšķiršanās par to, vai administratori amata darbībā ir pielīdzināmi valsts amatpersonām, ir likumdevēja kompetences jautājums, un šāda pielīdzināšana pati par sevi vēl nenozīmē neatbilstību Satversmei. Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka tā ir tiesīga pārbaudīt, vai pastāv tādi saudzējošāki leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, kurus izvēloties Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Saeima norāda, ka apstrīdētās normas ir daļa no administratoru darbības uzraudzības reformas, kas ir diezgan apjomīga (sk. lietas materiālu 1. sēj. 150. lpp.). Ieviešot tik nozīmīgas izmaiņas administratoru darbības uzraudzībā, likumdevējam ir jāizvērtē, vai administratoriem papildus noteiktie ierobežojumi, aizliegumi un pienākumi nesamērīgi neierobežo viņu pamattiesības. Grozot administratoru darbības uzraudzības regulējumu, likumdevējam jāizvēlas tādi leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, kas nodrošinātu arī to administratoru pamattiesību aizsardzību, kuri ir advokāti. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tā pati nemeklē optimālus risinājumus, jo tas ir likumdevēja uzdevums. Tiesa var vienīgi norādīt, ka šādi saudzējošāki līdzekļi pastāv (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu). Izskatāmajā gadījumā šādi saudzējošāki līdzekļi varētu būt izņēmumu paredzēšana attiecībā uz tiem Interešu konflikta novēršanas likumā valsts amatpersonai noteiktajiem aizliegumiem, kas nav savienojami ar advokātu profesionālās darbības garantijām, kuras visupirms noteiktas Advokatūras likumā. Piemēram, likumdevējs varētu neattiecināt uz administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, Interešu konflikta novēršanas likumā noteikto aizliegumu nodarboties ar reklāmu. Tāpat ar apstrīdētajām normām Pieteikumu iesniedzējiem radītās nelabvēlīgās sekas varētu mazināt, ieviešot tādu regulējumu attiecībā uz valsts amatpersonas deklarācijas iesniegšanu, kas nodrošinātu to administratoru profesionālās darbības garantijas, kuri vienlaikus ir arī advokāti. Paredzot administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, atšķirīgu regulējumu vienīgi attiecībā uz publicējamo un nepublicējamo deklarācijas daļu, viņi netiktu atbrīvoti no pienākuma valsts amatpersonas deklarācijā norādīt tādu pašu ziņu apjomu, kādu ir pienākums sniegt jebkurai valsts amatpersonai. Tas Interešu konflikta novēršanas likuma izpildi uzraugošajām institūcijām ļautu uzzināt arī tādu informāciju par administratora darbību advokāta amatā, uz kuru attiecas konfidencialitātes princips. 27.3. Satversmes tiesa ir atzinusi - ja izvirzīto leģitīmo mērķi var sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas personas tiesības ierobežo mazāk, bet vienlaikus prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un sabiedrības, tad nevar uzskatīt, ka valstij būtu pienākums šādu līdzekli izvēlēties (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 19.2. punktu). To, ka citāda regulējuma izstrāde neprasa nesamērīgi lielus ieguldījumus, apliecina fakts, ka likumdevējs 2015. gada 10. septembrī ir pieņēmis likumu "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"", ar ko precizējis regulējumu attiecībā uz amatu savienošanu un pienākumu iesniegt valsts amatpersonas deklarāciju. Attiecībā uz pienākumu iesniegt valsts amatpersonas deklarāciju ar 2015. gada 10. septembra likuma "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" 8. pantu Interešu konflikta novēršanas likuma 26. panta ceturtā daļa papildināta ar teikumu šādā redakcijā: "Ja deklarāciju iesniedz šā likuma 4. panta pirmās daļas 26. punktā minētā valsts amatpersona, papildus šajā daļā norādītajam publiski nepieejamā deklarācijas daļa ir ziņas par advokāta profesionālās darbības ietvaros izpildāmo uzņēmuma līgumu un pilnvarojumu, kā arī informācija par advokāta profesionālās darbības ietvaros veiktajiem darījumiem un šo darījumu apmēru." Saskaņā ar šā likuma pārejas noteikumu 9. punktu grozījumi stājas spēkā 2016. gada 1. janvārī. Kā norādīts likumprojekta anotācijā, grozījumi izdarīti tādēļ, lai deklarācijas publiskojamā daļā netiktu norādīta konfidenciāla informācija par advokāta profesionālo darbību un tiktu nodrošināta advokāta klienta konfidencialitāte (sk. likumprojekta Nr. 275/Lp12 "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" anotāciju). 27.4. Lietā apkopotie materiāli neliecina par to, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, būtu pienācīgi izvērtējis, kādas sekas to piemērošana radīs tiem administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, un vai ar apstrīdētajām normām administratoriem noteiktie ierobežojumi, aizliegumi un pienākumi nav pretrunā ar advokāta darbības neatkarības un konfidencialitātes principiem. Satversmes tiesa norāda, ka advokāti ir gandrīz puse no administratoru kopskaita. Proti, 2015. gadā Latvijā bija 333 administratori un no tiem 158 - zvērināti advokāti (sk. lietas materiālu 5. sēj. 45. lpp.). Satversmes tiesas uzdevums nav paust savu viedokli par piemērotāko no dažādiem iespējamiem risinājumiem. Šāda izvēle ir likumdevēja tiesības un pienākums. Lietas materiāli neliecina par to, ka likumdevējs būtu apzinājis riskus, kādiem apstrīdētās normas pakļauj Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības, un apsvēris alternatīvus līdzekļus, kas nodrošinātu tiem administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, likumos paredzētās advokātu profesionālās darbības garantijas. Iepriekš norādītais ļauj izdarīt secinājumu, ka pastāv tādi Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Proti, pastāv līdzekļi, kas vienlaikus ar administratoru pielīdzināšanu valsts amatpersonām nodrošinātu tām personām, kuras ir ne vien administratori, bet arī advokāti, profesionālās darbības garantijas izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi iespējamie saudzējošākie līdzekļi (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2. punktu). Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežo pamattiesības. Līdz ar to apstrīdētās normas, ciktāl tās nenodrošina administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, profesionālās darbības garantijas izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai, neatbilst samērīguma principam. 28. Konstatējot apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, nav nepieciešams papildus vērtēt to atbilstību Satversmes 1. pantam. 29. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Pieteikumu iesniedzēji ir lūguši apstrīdētās normas attiecībā uz viņiem atzīt par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža. Apstrīdētā likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" norma pieņemta 2014. gada 25. septembrī, bet apstrīdētais likums "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" - 2014. gada 30. oktobrī. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, no kura brīža katra apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu. 29.1. Apstrīdētais 2014. gada 30. oktobra likums "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" stāsies spēkā 2016. gada 1. janvārī. Tātad Interešu konflikta novēršanas likumā valsts amatpersonai noteiktie ierobežojumi, aizliegumi un pienākumi Pieteikumu iesniedzējus skars tikai no 2016. gada 1. janvāra. Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata atzīt apstrīdēto 2014. gada 30. oktobra likumu "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"" par spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža. 29.2. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu 34. punktu apstrīdētā 2014. gada 25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" norma ir stājusies spēkā 2015. gada 1. martā. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums ir pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Šādā gadījumā Satversmes tiesai būtu jākonstatē, ka apstrīdētā norma rada Pieteikumu iesniedzējiem Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu. Apstrīdētā 2014. gada 25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" norma ir cieši saistīta ar apstrīdēto 2014. gada 30. oktobra likumu "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"". No lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka apstrīdētā 2014. gada 25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" norma nolēmuma taisīšanas brīdī tik ļoti aizskartu Pieteikumu iesniedzēju tiesības, ka šā aizskāruma novēršanai būtu nepieciešams noteikt nolēmumam atpakaļvērstu spēku. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt 2014. gada 25. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" 2. pantu un 2014. gada 30. oktobra likumu "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"", ciktāl tie nenodrošina maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, profesionālās darbības garantijas izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai, par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš