4. Article

Satversmes tiesas praksē ir bijuši vairāki gadījumi, kad ultra vires pieņemta tiesību norma (akts) tikusi atzīta par spēku zaudējušu no kāda brīža nākotnē. Šādus secinājumus Satversmes tiesa ir pamatojusi, izvērtējot dažādus apstākļus. Vienā šādā gadījumā Satversmes tiesa ņēma vērā to, ka Satversmei neatbilstošās tiesību normas kopumā bija vērstas uz personu pamattiesību un drošības aizsardzību un stāvoklis, kāds izveidotos, ja vispār neviens akts attiecīgo jomu neregulētu, būtu vēl vairāk neatbilstošs Satversmei. Tāpēc Satversmes tiesa pieļāva, ka tiesību normas, kaut arī pēc formas izdotas ultra vires, tomēr paliek spēkā līdz brīdim, kad stājas spēkā cits tiesiskais regulējums (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punktu). Citā lietā Satversmes tiesa secināja, ka, atzīstot likumdevēja pilnvarojumam neatbilstošu regulējumu par spēkā neesošu no tā izdošanas brīža, personas tiktu nostādītas nelabvēlīgā situācijā. Šā iemesla dēļ attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei tika atvēlēts nepieciešamais laiks augstāka juridiskā spēka tiesību normām atbilstoša regulējuma izstrādāšanai un izdošanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 20. punktu). Savukārt jautājumā par ultra vires izdotu tiesību normu stipendiju piešķiršanas jomā Satversmes tiesa atzina, ka tiesiskās stabilitātes principam pretēja būtu tāda situācija, ka pēc apstrīdētās normas atzīšanas par spēkā neesošu jau studiju semestra laikā augstākās izglītības iestādēm vajadzētu atkārtoti izlemt jautājumus par stipendiju piešķiršanu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 5. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 16. punktu). Vēl vienā lietā Satversmes tiesa secināja, ka pamattiesību aizskāruma novēršana nav iespējama bez Ministru kabineta rīcības. Proti, Ministru kabinetam bija jāparedz likumdevēja izvirzītajam uzdevumam atbilstoša kārtība. Tam bija nepieciešams laiks, tādēļ piemērotākais risinājums bija apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām ar konkrētu brīdi nākotnē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 19. punktu). Ievērojot citastarp arī vienlīdzības principu, līdzīgi gadījumi ir izšķirami līdzīgi. Tamdēļ Satversmes tiesai Spriedumā bija jāņem vērā minētajos nolēmumos ietvertās atziņas un jāizvērtē, vai valsts pienākums aizsargāt sabiedrības drošību tik būtiskā jomā kā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršana vēl jo vairāk nenorāda uz nepieciešamību apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām no kāda brīža nākotnē. Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka Spriedumā bija jāizvērtē, vai nepieciešamība aizsargāt sabiedrības drošību nav uzskatāma par pietiekami būtisku apstākli, lai neatzītu apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža un dotu likumdevējam un valsts iestādēm laiku sistēmiskai izvērtēšanai, kā vislabāk, citastarp ievērojot arī tiesiskās vienlīdzības principu, būtu aizsargājama sabiedrības drošība. Satversmes tiesas tiesnesis A.Laviņš Rīgā 2016. gada 15. martā