20. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku. Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 21. punktu). Satversmes tiesas praksē ir bijuši gadījumi, kad apstrīdētās normas tūlītēja atcelšana nebija iespējama un tādēļ tiesa noteica, ka apstrīdētā norma zaudē savu spēku no kāda brīža nākotnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 18. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu). Kā Satversmes tiesa jau vairākkārt secinājusi, gadījumos, kad tūlītēja apstrīdētās normas atcelšana Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā šīs normas atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt sprieduma izpildes termiņu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 12. punktu un 2010. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 16. punktu). Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 17.2. punktu). Likumdevējam ir jāievēro līdzsvars starp dažādām bērna pamattiesībām. Proti, nav pieļaujams bez acīmredzama pamatojuma piešķirt kādai no bērna pamattiesībām mazāku nozīmi nekā citām viņa pamattiesībām. Apstrīdētā norma aizsargā bērna tiesības uz attīstību, veicinot tieši vecāka pienākumu izpildi. Tomēr apstrīdētā norma negarantē vienlīdzīgu aizsardzību bērna tiesībām uz pilnvērtīgu attīstību un tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Ar apstrīdētās normas atzīšanu par spēku zaudējušu no sprieduma publicēšanas dienas tiktu sašaurinātas bērna pamattiesības uz pilnvērtīgu attīstību, jo mazāk tiktu sekmēts tas, lai vecāki pildītu savu pienākumu uzturēt bērnu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu un 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 16. punktu). Satversmes tiesa atzīst, ka konkrētajā situācijā likumdevējam ir atvēlams laiks izvērtēšanai, kā vislabāk būtu līdzsvarojamas bērnam Satversmes 96. un 110. pantā noteiktās pamattiesības. Līdz ar to apstrīdētā norma ir atzīstama par spēku zaudējušu no 2017. gada 1. februāra. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 5.1 pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam un spēku zaudējušu no 2017. gada 1. februāra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš