105. Article — piešķir likumdevējam plašu rīcības brīvību noteikt,

kādas ir tās vispārējās vajadzības, kuras nepieciešams apmierināt, lai sasniegtu īpašos publiskos mērķus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.1. punktu). Tomēr likumdevēja rīcības brīvībai tādu sabiedrisko vajadzību noteikšanā, kuru apmierināšanai nepieciešams piespiedu kārtā atsavināt nekustamo īpašumu, ir vairāki ierobežojumi. Izskatot lietu, kas ierosināta pēc personas konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesas pienākums ir pārbaudīt, vai nekustamā īpašuma atsavināšana sabiedrības vajadzībām ir pamatota (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 12.2. punktu). Arī ECT praksē atzīts, ka lēmumam atsavināt nekustamo īpašumu sabiedrības vajadzībām jāietver pamatojums tam, ka īpašums tiešām tiek atsavināts sabiedrības vajadzībām (sk. ECT Lielās palātas 2000. gada 23. novembra sprieduma lietā "Case of the former king of the Greece and others v. Greece", pieteikums Nr. 25701/94, 87. punktu). Tādējādi, lai pārbaudītu, vai Pieteikuma iesniedzējai piederošā nekustamā īpašuma atsavināšana bijusi tiesiska, Satversmes tiesai jāpārliecinās, ka tā ir atbildusi sabiedrības vajadzībām. Atsavināšanas likuma 2. pantā ir noteiktas tās valsts un sabiedrības intereses, kuru nodrošināšanas labad pieļaujama īpašuma piespiedu atsavināšana. Proti, nekustamo īpašumu atsavina valsts aizsardzības, vides aizsardzības, veselības aizsardzības vai sociālās nodrošināšanas vajadzībām, sabiedrībai nepieciešamu kultūras, izglītības un sporta objektu, inženierbūvju un inženierkomunikāciju būvniecībai vai transporta infrastruktūras attīstībai, kā arī citu sabiedrības vajadzību nodrošināšanai, ja šis mērķis nav sasniedzams ar citiem līdzekļiem. Pieteikuma iesniedzējai piederošā nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana tiek pamatota ar nepieciešamību īstenot valsts autoceļa E22 posma Rīga (Tīnūži)-Koknese rekonstrukcijas projektu. Proti, kā norādīts likumprojekta anotācijā, atsavināmais nekustamais īpašums nepieciešams īpašu sabiedrības interešu un publisku mērķu sasniegšanai - transporta infrastruktūras būvniecībai, kas nodrošinās satiksmes kustības drošību un efektīvu kopējo transporta plūsmu valsts galveno autoceļu tīklā Rietumu-Austrumu koridorā (sk. 2015. gada 14. aprīlī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 237/Lp12 "Par nekustamā īpašuma "Kaktiņi" daļu Lēdmanes pagastā, Lielvārdes novadā, atsavināšanu sabiedrības vajadzībām - valsts autoceļa E22 posma Rīga (Tīnūži)-Koknese rekonstrukcijas projekta īstenošanai" anotāciju). Transporta infrastruktūras attīstības nodrošināšana, citstarp arī jaunu valsts nozīmes autoceļu izbūve, neapšaubāmi ir viens no valsts uzdevumiem. Arī Pieteikuma iesniedzēja neapstrīd, ka viņai piederošā nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana kalpo sabiedrības vajadzībām, proti, transporta infrastruktūras attīstībai. Līdz ar to nekustamā īpašuma "Kaktiņi" daļu piespiedu atsavināšana atbilst sabiedrības vajadzībām. 16. Satversmes tiesas praksē ir atzīts: "Nosacījums, ka īpašumu var atsavināt vienīgi izņēmuma gadījumā, nozīmē, ka atsavināšanas mērķi nevar sasniegt un pienācīgi īstenot ne ar kādiem citiem līdzekļiem. Tāpat tas nozīmē, ka īpašuma piespiedu atsavināšana nedrīkst kļūt par ierastu valsts vajadzību nodrošināšanas praksi. Katra īpašuma atsavināšana aplūkojama kā izņēmuma gadījums, un šādu pieeju palīdz nodrošināt atbilstošas procedūras ievērošana" (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 13. punktu). Īpašuma piespiedu atsavināšana ir viens no īpašuma tiesību ierobežošanas veidiem. Tādēļ arī uz īpašuma atsavināšanas gadījumiem attiecināms vispārējais princips, ka īpašuma tiesību ierobežojums var būt tiesisks tikai tad, ja tas ir samērīgs ar sasniedzamo mērķi (sal.: Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 13. punkts). Taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības un konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieka interesēm var tikt nodrošināts ar skaidrā un iepriekš paredzamā procedūrā noteiktas taisnīgas atlīdzības palīdzību. Tādēļ Satversmes tiesa, pārbaudot to, vai ir ievērots nosacījums, ka īpašumu var atsavināt vienīgi izņēmuma gadījumā, noskaidros arī to, vai nekustamais īpašums ir atsavināts pret taisnīgu atlīdzību. Lai izvērtētu, vai, piespiedu kārtā atsavinot Pieteikuma iesniedzējas nekustamo īpašumu, ir ievērots samērīgums, Satversmes tiesai ir jānoskaidro: 1) vai apstrīdētais likums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai apstrīdētais likums ir nepieciešams, respektīvi, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai ir ievērots taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības un konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieka interesēm. 16.1. Pieteikuma iesniedzēja neapšauba, ka ar apstrīdēto likumu ir iespējams sasniegt izvirzīto mērķi - rekonstruēt valsts autoceļa E22 posmu Rīga (Tīnūži)-Koknese. Arī pieaicinātā persona - Lielvārdes novada pašvaldība - norāda, ka Pieteikuma iesniedzējai piederošā nekustamā īpašuma atsavināšana valsts autoceļa posma rekonstrukcijai bija nepieciešama (sk. lietas materiālu 2. sēj. 59. lpp.). Apstrīdētā likuma projekta anotācijā norādīts, ka ar valsts autoceļa E22 posma Rīga (Tīnūži)-Koknese rekonstrukcijas projektu (posms 5,12.-40,6. kilometrs) paredzēts rekonstruēt valsts autoceļa P80 Tīnūži-Koknese posmu no Tīnūžiem līdz autoceļam P32, savienojot to ar valsts autoceļu A6 un tādā veidā atslogojot valsts autoceļu A6. Autoceļa P80 Tīnūži-Koknese satiksmes intensitāte katru gadu turpina pieaugt. Projekta ietvaros paredzēts likvidēt vienlīmeņa pieslēgumus, nodrošinot nokļūšanu uz autoceļa tikai pa divlīmeņu satiksmes mezgliem. Atsavināmais nekustamais īpašums nepieciešams blakusceļa izbūvei, lai varētu slēgt divus esošus pieslēgumus valsts autoceļam E22, tādējādi realizējot būvprojektā paredzēto un uzlabojot satiksmes drošību, kā arī nodrošinot Lēdmanes pagasta iekšējo satiksmi, tostarp Lēdmanes pagasta skolas autobusa satiksmi (sk. 2015. gada 14. aprīlī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 237/Lp12 "Par nekustamā īpašuma "Kaktiņi" daļu Lēdmanes pagastā, Lielvārdes novadā, atsavināšanu sabiedrības vajadzībām - valsts autoceļa E22 posma Rīga (Tīnūži)-Koknese rekonstrukcijas projekta īstenošanai" anotāciju). Līdz ar to, atsavinot Pieteikuma iesniedzējas nekustamo īpašumu, var tikt sasniegts mērķis rekonstruēt valsts autoceļa E22 posmu Rīga (Tīnūži)-Koknese. 16.2. No Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izriet, ka piespiedu kārtā var atsavināt tikai sabiedrības vajadzību nodrošināšanai nepieciešamu nekustamo īpašumu. Tas nozīmē, ka zemes īpašumu piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai tādā platībā, kāda valstij ir aktuāli nepieciešama sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Likumdevējam ir jābūt pārliecinātam par to, ka citu risinājumu sabiedrības interešu nodrošināšanai nav un īpašums patiešām tiek atsavināts izņēmuma gadījumā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 13.2. un 13.3. punktu). Ar apstrīdēto likumu sabiedrības vajadzībām atsavināta daļa no Pieteikuma iesniedzējai piederoša nekustamā īpašuma (zemes vienības daļas 0,71 un 0,25 hektāru platībā no kopējās īpašuma platības - 13,47 hektāriem). Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai likumdevējs ir pamatojis nepieciešamību sabiedrības vajadzībām atsavināt abas zemes vienības daļas 0,71 un 0,25 hektāru platībā. Saskaņā ar Lielvārdes novada domes 2012. gada 26. septembrī apstiprināto zemes ierīcības projektu zemes vienības daļa 0,71 hektāra platībā ir nepieciešama vietējā autoceļa izbūves vajadzībām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 130.-131. lpp.). Arī Pieteikuma iesniedzēja neapšauba, ka šīs zemes vienības daļas atsavināšana ir nepieciešama. Savukārt zemes vienības daļa 0,25 hektāru platībā atsavināta saskaņā ar Atsavināšanas likuma 6. pantu. Kā izriet no lietas materiāliem, šo zemes vienības daļu sākotnēji nebija plānots atsavināt. Atsavināmā nekustamā īpašuma platība mainīta pēc Pieteikuma iesniedzējas priekšlikuma (sk. lietas materiālu 2. sēj. 14., 16. un 17. lpp.). Proti, izvērtējot minētās zemes vienības turpmākās izmantošanas iespējas, secināts, ka teritorijas izvietojuma, konfigurācijas, apgrūtinājumu un nepietiekamās platības dēļ tā vairs nebūs izmantojama atbilstoši Lielvārdes novada domes 2009. gada 26. septembra saistošajiem noteikumiem Nr. 3 "Lielvārdes novada teritorijas plānojums" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 132.-133. lpp.). Atsavināšanas likuma 6. panta otrā daļa dod personai tiesības Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā apstrīdēt nepieciešamību atsavināt lielāku nekustamā īpašuma platību, nekā prasa sabiedrības vajadzības. Pieteikuma iesniedzēja iebildumus pret lēmumu papildus atsavināt zemes vienības daļu 0,25 hektāru platībā nav izteikusi. Tāpat ir vērtēta iespēja mainīt plānoto valsts autoceļa E22 posma Rīga (Tīnūži)-Koknese rekonstrukcijas projektu tā, lai tas vispār neskartu atsavināmo nekustamo īpašumu. Tomēr esot konstatēts, ka šādā gadījumā būtu vajadzīgi tehniski sarežģītāki un apjomīgāki risinājumi un ievērojami sadārdzinātos projekta izmaksas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 84. lpp.). Tādējādi likumdevējs ir pārliecinājies par Pieteikuma iesniedzējai piederošā nekustamā īpašuma daļu atsavināšanas nepieciešamību konkrēto sabiedrības vajadzību nodrošināšanai. 16.3. Satversmes 105. panta ceturtais teikums uzliek valstij pienākumu radīt taisnīgu līdzsvaru (samērīgumu) starp sabiedrības un konkrētā īpašnieka interesēm ar skaidrā un iepriekš paredzamā procesā noteiktas taisnīgas atlīdzības palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.3. punktu). Arī ECT ir atzinusi, ka iejaukšanās īpašuma tiesību netraucētā īstenošanā vienmēr ir jāveic tā, lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp vispārējām sabiedrības interesēm un indivīda pamattiesībām [sk. ECT Lielās palātas 2006. gada 29. marta sprieduma lietā "Scordino v. Italy (no. 1)", pieteikums Nr. 36813/97, 93. punktu]. Atlīdzība ir būtisks apstāklis, kas ņemams vērā, vērtējot to, vai valsts ir taisnīgi un samērīgi līdzsvarojusi indivīda un sabiedrības intereses. Īpašuma atņemšana bez saprātīgi ar tā vērtību saistītas atlīdzības parasti tiks uzskatīta par nesamērīgu un neattaisnotu iejaukšanos Konvencijas Pirmā protokola 1. pantā paredzēto tiesību īstenošanā (sk. ECT Lielās palātas 2012. gada 25. oktobra sprieduma lietā "Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju", pieteikums Nr. 71243/01, 110. punktu). Tādējādi atlīdzībai, kuru personai ir tiesības saņemt sakarā ar tās īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, visupirms jābūt taisnīgai. No Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izriet valsts pienākums nodrošināt, ka personai par tās nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām tiek piešķirta taisnīga atlīdzība. Attiecībā uz atlīdzības apmēru Satversmes tiesa jau ir atzinusi: "Lai gan atlīdzības apmēram jābūt saprātīgi saistītam ar atsavināmā īpašuma vērtību, tomēr, kā vairākkārt uzsvērts ECT praksē, Konvencijas Pirmā protokola 1. pants neparedz īpašnieka tiesības uz atsavināmā īpašuma vērtības pilnu atlīdzību, it īpaši tajos gadījumos, kad šāda atsavināšana notiek sabiedrības sevišķi nozīmīgu interešu vārdā. Kā pamatkritērijs atsavināmā īpašuma atlīdzības apmēra izvērtēšanai ECT praksē viennozīmīgi atzīts taisnīgs līdzsvars starp Konvencijas Pirmā protokola 1. pantā minētajām sabiedrības interesēm un nepieciešamību aizsargāt šajā pantā garantētās īpašnieka intereses" [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 30. aprīļa sprieduma lietā Nr. 09-02(98) secinājumu daļas 3. punktu]. ECT vairākos spriedumos ir norādījusi, ka atlīdzībai jābūt saprātīgi saistītai ar īpašuma tirgus vērtību, tomēr Konvencijas Pirmā protokola 1. pants negarantē tiesības uz pilnu atlīdzību visos apstākļos [sk., piemēram, ECT Lielās palātas 1986. gada 21. februāra sprieduma lietā "James and others v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 8793/79, 54. punktu un 2006. gada 29. marta sprieduma lietā "Scordino v. Italy (no. 1)", pieteikums Nr. 36813/97, 95. punktu]. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, nosakot taisnīgas atlīdzības apmēru, nav pieļaujams abstrahēties no atsavināmā īpašuma specifiskajām īpašībām un izmantošanas veida (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 23.3.3. punktu). Saskaņā ar Atsavināšanas likuma 20. panta pirmo daļu atlīdzību par atsavināmo nekustamo īpašumu institūcija nosaka, ņemot vērā sertificēta nekustamā īpašuma vērtētāja vērtējumu un nekustamā īpašuma īpašniekam nodarītos zaudējumus. Savukārt šā likuma 21. pantā nostiprināts princips, ka atlīdzībai jānodrošina nekustamā īpašuma bijušajam īpašniekam tāds mantiskais stāvoklis, kas ir līdzvērtīgs viņa iepriekšējam mantiskajam stāvoklim. Kā norādīts Atsavināšanas likuma 22. pantā, atlīdzību veido augstākā no šādām divām vērtībām - nekustamā īpašuma tirgus vērtība vai atlikusī aizvietošanas vērtība - un atlīdzība par zaudējumiem, kas nekustamā īpašuma īpašniekam nodarīti saistībā ar nekustamā īpašuma atsavināšanu, un, ja tiek atsavināta nekustamā īpašuma daļa, - arī zaudējumi, kas saistīti ar atsavināmā nekustamā īpašuma izmantošanu. Tāpat Atsavināšanas likumā un Noteikumos Nr. 204 minēti kritēriji, kas jāņem vērā, novērtējot nekustamo īpašumu. Šajos normatīvajos tiesību aktos ir noteikta arī procedūra, kas taisnīgas atlīdzības noteikšanā ļauj iesaistīt nekustamā īpašuma īpašnieku. Proti, lai iegūtu atlīdzības noteikšanai nepieciešamo informāciju, institūcijai ir pienākums nosūtīt nekustamā īpašuma īpašniekam uzaicinājumu iesniegt visu informāciju un dokumentus, kas raksturo nekustamo īpašumu, kā arī informāciju par zaudējumiem, kas varētu rasties nekustamā īpašuma atsavināšanas rezultātā. Institūcijai ir arī pienākums uzaicināt nekustamā īpašuma īpašnieku piedalīties nekustamā īpašuma apsekošanā. Tāpat Noteikumi Nr. 204 paredz atsavināmā nekustamā īpašuma īpašniekam tiesības piedalīties komisijas sēdē, kurā tiek izvērtēta aprēķinātā atlīdzība, un uzdot jautājumus speciālistiem, komisijai, kā arī paust savu viedokli par atlīdzības apmēru. 16.4. Pamatojoties uz Atsavināšanas likuma 9. pantu un Noteikumu Nr. 204 36.1. apakšpunktu, Satiksmes ministrija ar 2014. gada 2. jūnija lēmumu apstiprināja par atsavināmo nekustamo īpašumu izmaksājamās taisnīgas atlīdzības apmēru - 9105,53 euro (sk. lietas materiālu 2. sēj. 21. lpp.). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka pret šo apmēru viņai nav iebildumu, taču uzsver, ka konkrētajā gadījumā taisnīga atlīdzība bija jānosaka nevis naudā, bet gan kā atsavināmā nekustamā īpašuma vietā viņai piešķirams cits līdzvērtīgs nekustamais īpašums. No Atsavināšanas likuma 12. panta pirmās daļas 1. punkta un 26. panta izrietot viņas tiesības izvēlēties atlīdzības kompensācijas veidu un institūcijas pienākums to nodrošināt (sk. lietas materiālu 1. sēj. 2. lpp.). Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka nedz Satversmes 105. panta ceturtais teikums, nedz Atsavināšanas likuma 26. pants nepiešķir atsavināmā nekustamā īpašuma īpašniekam tiesības izvēlēties un saņemt taisnīgu atlīdzību konkrētā veidā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 59. lpp.). Atsavināšanas likuma 12. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka līgumā par nekustamā īpašuma labprātīgu atsavināšanu institūcija un nekustamā īpašuma īpašnieks vienojas par atlīdzības kompensācijas veidu un kārtību. Atbilstoši minētā likuma 26. pantam institūcija atlīdzību izmaksā bezskaidras naudas norēķinu veidā, bet, vienojoties ar nekustamā īpašuma īpašnieku, var izmantot citu taisnīgu atlīdzības kompensācijas veidu, piemēram, piedāvāt citu līdzvērtīgu nekustamo īpašumu. Kā norāda lietā pieaicinātā persona Elīna Grigore-Bāra, naudas atlīdzība kā vispārējs princips un primārais atlīdzības veids piespiedu atsavināšanas gadījumā pastāv vairākās Eiropas valstīs. Atlīdzība naudā salīdzinājumā ar atlīdzību līdzvērtīga nekustamā īpašuma veidā daudz mazākā mērā aizskarot indivīda brīvību. Indivīdam tiekot piešķirts kapitāls viselastīgākajā formā, kas viegli izmantojama visdažādākajos indivīdam vēlamos nolūkos. Ja atlīdzība tiktu piešķirta natūrā, tad, izmantojot šādu kapitāla formu, indivīds, iespējams, savu brīvo gribu nemaz nevarētu pienācīgi īstenot (sk. lietas materiālu 2. sēj. 47.-48. lpp.). Arī Atsavināšanas likuma projekta anotācijā skaidrots, ka pēc vispārējā principa taisnīgu atlīdzību izmaksā naudā, atlīdzības summu ieskaitot bankas kontā. Ja nekustamā īpašuma īpašnieks vēlas saņemt taisnīgu atlīdzību citā formā un institūcija var to nodrošināt, tad institūcija varot ar nekustamā īpašuma īpašnieku vienoties par taisnīgas atlīdzības izmaksu arī citā formā. Šis regulējums esot attiecināms ne tikai uz labprātīgu nekustamā īpašuma atsavināšanu, bet arī uz taisnīgas atlīdzības izmaksu, ja nekustamais īpašums tiek atsavināts uz piespiedu atsavināšanas likuma pamata, bet pēc šā likuma pieņemšanas institūcija noslēdz ar nekustamā īpašuma īpašnieku līgumu par taisnīgas atlīdzības apmēru un izmaksas veidu (sk. 2009. gada 1. decembrī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 1613/Lp9 "Par nekustamā īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām" anotāciju). Kā norāda lietā pieaicinātā persona Jānis Rozenfelds, atlīdzības kompensācijas veids ir atkarīgs no pušu vienošanās. Vienošanās procesā abām pusēm ir tiesības izteikt priekšlikumus par atlīdzības kompensācijas veidu. To pamato nepieciešamība panākt abpusēji izdevīgu, izpildāmu un taisnīgu vienošanos par nekustamā īpašuma atsavināšanas noteikumiem, tostarp arī atlīdzības kompensācijas veidu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 137. lpp.). Atlīdzība cita līdzvērtīga nekustamā īpašuma veidā ir pieļaujama nekustamā īpašuma labprātīgas atsavināšanas gadījumā, vienojoties ar nekustamā īpašuma īpašnieku. Tomēr pat tādā gadījumā, kad nekustamais īpašums ir atsavināts piespiedu kārtā uz atsevišķa likuma pamata un atsevišķais likums par konkrētā nekustamā īpašuma atsavināšanu jau ir stājies spēkā, puses vēl var vienoties par atlīdzības kompensācijas veidu. Tas izriet no Atsavināšanas likuma 29. panta pirmās daļas, kas uzliek institūcijai pienākumu pēc likuma spēkā stāšanās nosūtīt nekustamā īpašuma īpašniekam piedāvājumu sešu mēnešu laikā no likuma spēkā stāšanās dienas noslēgt līgumu par institūcijas noteiktās atlīdzības pieņemšanu un atlīdzības kompensācijas veidu. Līdzvērtīgs nekustamais īpašums var būt taisnīgs atlīdzības kompensācijas veids ne vien tajos gadījumos, kad to vēlas atsavināmā nekustamā īpašuma īpašnieks un institūcija tam piekrīt, bet arī tad, ja institūcija pati kā taisnīgu atlīdzību piedāvā citu līdzvērtīgu nekustamo īpašumu un atsavināmā nekustamā īpašuma īpašnieks šādam atlīdzības kompensācijas veidam piekrīt. 16.5. Kaut arī Satversmes 105. panta ceturtais teikums nodrošina personai tiesības uz taisnīgu atlīdzību nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā, tomēr tas negarantē iespēju saņemt šo atlīdzību konkrētā personai vēlamā veidā. Satversmes 105. panta ceturtais teikums neuzliek institūcijai pienākumu piedāvāt nekustamā īpašuma īpašniekam kā taisnīgu atlīdzību citu līdzvērtīgu nekustamo īpašumu. Institūcijai nav arī pienākuma pēc atsavināmā nekustamā īpašuma īpašnieka vēlēšanās izpildīt jebkuru tā lūgumu attiecībā uz atlīdzības kompensācijas veidu. Tas, vai institūcija piekritīs taisnīgas atlīdzības kompensācijai cita līdzvērtīga nekustamā īpašuma veidā, ir atkarīgs arī no tās rīcībā esošajiem resursiem un iespējām. Satiksmes ministrijai, rīkojoties ar valstij piederošo nekustamo īpašumu, ir jāievēro gan Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likums, gan arī Publiskas personas mantas atsavināšanas likums. Tāpat nedz valstij, nedz par atsavināšanas procesu atbildīgajai institūcijai nav pienākuma iegādāties citu nekustamo īpašumu, lai to kā taisnīgu atlīdzību piedāvātu atsavināmā nekustamā īpašuma īpašniekam. Pieteikuma iesniedzēja iebilst pret atlīdzības kompensācijas veidu, tomēr no Satversmes 105. panta ceturtā teikuma neizriet nedz Pieteikuma iesniedzējas subjektīvas tiesības uz taisnīgu atlīdzību viņai vēlamā veidā, nedz arī valsts pienākums šādu atlīdzības veidu nodrošināt. Ievērojot Satversmes 105. panta nosacījumu, par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām Atsavināšanas likumā un Noteikumos Nr. 204 noteiktajā kārtībā Pieteikuma iesniedzējai ir noteikta taisnīga atlīdzība, pret kuras apmēru viņa neiebilst. Turklāt atbilstoši Atsavināšanas likuma 26. un 29. pantam arī pēc tam, kad stājies spēkā likums par konkrētā nekustamā īpašuma atsavināšanu, institūcija un nekustamā īpašuma īpašnieks var vienoties par institūcijas noteiktās atlīdzības kompensācijas veidu. Tādējādi arī pēc apstrīdētā likuma spēkā stāšanās atlīdzības kompensācijas veids vēl var tikt mainīts, ja vien puses par to vienojas. Līdz ar to nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām ir notikusi izņēmuma gadījumā pret taisnīgu atlīdzību un apstrīdētais likums atbilst Satversmes 105. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likumu "Par nekustamā īpašuma "Kaktiņi", Lēdmanes pagastā, Lielvārdes novadā, daļu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, valsts autoceļa E22 posma Rīga (Tīnūži)-Koknese rekonstrukcijas projekta īstenošanai" par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš