4. Article — iemieso un pauž nacionālas valsts principu.

Savukārt Valsts valodas likuma 18. panta pirmajā daļā noteiktais pienākums gan publiskās varas institūcijai, gan privātpersonai lietot vietas nosaukumu valsts valodā (Lībiešu krasta teritorijā - arī lībiešu valodā) ir nacionālas valsts principa izpausme. Nacionālas valsts princips uzliek valstij ne vien negatīvu pienākumu nedarīt neko tādu, kas varētu vājināt Latvijas latvisko identitāti, bet arī - un jo sevišķi - pozitīvus pienākumus to dažādos veidos stiprināt. Valstij ir pienākums ar visiem līdzekļiem gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām pildītu savu valsts valodas funkciju - būtu par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu (sk.: Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis "Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu". Grām.: Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 134. lpp.). Satversmes tiesa piekrīt pieaicinātās personas I. Druvietes izteiktajam viedoklim, ka uzrakstu un informācijas valoda norāda uz teritorijas vēsturisko identitāti. Valodas nostiprināšanai publiskajā vizuālajā informācijā ir būtiska nozīme valodas apguves un sabiedrības vienotības apziņas veicināšanā. Vietvārdi ietilpst Latvijas kultūras mantojumā, un valstij ir pienākums tos saglabāt un aizsargāt. Savukārt ielas nosaukuma zīmes ir publiska informācija, kas nepieciešama sabiedrības saziņai. Iepriekšminēto apsvērumu dēļ šajā lietā nav nozīmes Pieteikuma iesniedzējas argumentiem par latviešu valodas lietojuma faktiskā apdraudējuma mazināšanos un ierobežojuma vajadzības samazināšanos. 17. Lietā ir strīds par Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas satversmību tiktāl, ciktāl no šīs normas privātpersonai izriet aizliegums ēkas numura zīmē līdz ar ielas nosaukumu latviešu valodā norādīt to arī svešvalodā. Pieteikuma iesniedzēja argumentē, ka aizliegums ēkas numura zīmē paralēli ielas nosaukumam latviešu valodā to norādīt arī svešvalodā aizskarot viņas tiesības dzīvot pēc sava prāta, dibināt attiecības ar citiem cilvēkiem un iejaucoties viņas privātajā telpā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4. lp.). Tiesībsargs un Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās izteikuši viedokli, ka šis aizliegums neskar Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz privāto dzīvi un mājokļa neaizskaramību. Tādējādi, pirms tiek vērtēta Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas atbilstība Satversmes 96. pantam, Satversmes tiesa pārbaudīs, vai aizliegums ēkas numura zīmē ielas nosaukumu atveidot arī svešvalodā aizskar ēkas īpašnieka vai tiesiskā valdītāja privāto dzīvi vai mājokli. 18. Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Satversmes tiesa iepriekš jau atzinusi, ka šajā pantā noteikto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību galvenais mērķis ir ļaut cilvēkam attīstīt savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-10-01 11. punktu). Šajā pantā galvenais jēdziens ir "privātā dzīve", un no tā tvēruma ir atvasinātas arī tiesības uz mājokļa neaizskaramību, jo mājoklis ir vieta, kurā persona īsteno savu privātumu. Satversmes 96. panta saturs noskaidrojams kopsakarā ar Satversmes 89. pantu, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No tā izriet, ka likumdevēja mērķis citstarp ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai saistošās starptautisko cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse Latvijas tiesiskajā sistēmā arī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk. arī, piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu). Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību. Tādēļ, konkretizējot jēdzienu "privātā dzīve" tās aizsardzības un mājokļa neaizskaramības aspektā, Satversmes tiesa izmantos Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu izteiktās atziņas. 19. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz privāto dzīvi aizsargā cilvēku kā personu, tā attīstību, tiesības veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem un ārpasauli (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1992. gada 16. decembra sprieduma lietā "Niemietz v. Germany", pieteikums Nr. 13710/88, 29. punktu un 2002. gada 29. aprīļa sprieduma lietā "Pretty v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 2346/02, 61. punktu). Tiesības uz privāto dzīvi ietver tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citām personām, it īpaši emocionālajā sfērā, lai pilnveidotu un attīstītu savu personību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003. gada 28. janvāra sprieduma lietā "Peck v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 44647/98, 57. punktu). Tiesības uz privātautonomiju var aptvert arī personas publiska rakstura mijiedarbību ar citiem cilvēkiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 25. septembra sprieduma lietā "P.G. and J.H. v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 44787/98, 56. un 57. punktu). Turklāt tās aptver tiesības uz privātumu - indivīda tiesības attīstīt savu sociālo identitāti, veidojot attiecības ar citiem cilvēkiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2017. gada 5. septembra sprieduma lietā "Bărbulescu v. Romania", pieteikums Nr. 61496/08, 70. punktu). Tādējādi Satversmes 96. panta tvērumā citstarp ietilpst tiesības veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem un ārpasauli, tiesības identificēties ar noteiktu sociālo grupu un veidot saziņu ar citiem cilvēkiem. Vienlaikus šīm attiecībām starp personām ir jābūt konkrētām, lai varētu saskatīt tiešu saikni starp valsts rīcību vai tās trūkumu un personas privāto dzīvi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā neietilpst darbības, kuras pēc būtības ir publiskas un kuru mērķis nav personības pilnveidošana vai personīga rakstura attiecību izveidošana (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 24. novembra lēmuma lietā "Friend and others v. United Kingdom", pieteikumi Nr. 16072/06 un Nr. 27809/08, 41.-42. punktu). Aplūkojamā gadījumā ēkas numura un ielas nosaukuma zīmes izveidošana un izvietošana ir publiska rakstura darbības. Šādas zīmes mērķis ir sekmēt attiecīgā ģeogrāfiskā objekta viennozīmīgu identificēšanu un nodrošināt sabiedrības orientēšanos apkārtējā vidē (arī pilsētvidē). Taču ēkas numura un ielas nosaukuma zīme nav ēkas īpašnieka vai tiesiskā valdītāja personiskuma (privātuma) izpausme. Zīmes satura atveide un tās izvietošana neveido ēkas īpašnieka vai tiesiskā valdītāja personisku vai individuālu saziņu ar sabiedrību vai kādu atsevišķu sabiedrības pārstāvi. Tādējādi aizliegums ēkas numura zīmē līdz ar ielas nosaukumu latviešu valodā to norādīt arī svešvalodā neaizskar Satversmes 96. pantā paredzētās tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. 20. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka Valsts valodas likuma 18. panta pirmā daļa tiktāl, ciktāl tā paredz aizliegumu ēkas numura zīmē līdz ar ielas nosaukumu latviešu valodā to norādīt arī svešvalodā, neskar Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama. Tā kā Valsts valodas likuma 18. panta pirmā daļa neskar Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības, tiesvedība šajā lietas daļā nav turpināma. Tādējādi tiesvedība lietā arī daļā par Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 96. pantam ir izbeidzama. Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā "Par Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas un 21. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele