6. Article

Lai noteiktu, vai ir pamats izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, nepieciešams noskaidrot to patieso jēgu. Gramatiskā iztulkošanas metode ir tikai pirmā no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas. Iztulkojot tiesību normu pēc gramatiskās metodes, rezultāts nav galīgs, un pēc citu iztulkošanas metožu pielietošanas tas ne vienmēr var tikt apstiprināts. Ja tiesību normas pieņēmējs, izsakot savu gribu tekstuāli, to ir izdarījis neprecīzi, jāņem vērā tā patiesā griba. 6.1. Iztulkojot apstrīdētās normas sistēmiski saistībā arī ar citām Noteikumu par upēm normām, var izdarīt vairākus secinājumus. 6.1.1. Noteikumu par upēm mērķis, kas ietverts arī šo noteikumu nosaukumā, ir zivju resursu aizsardzība, nosakot tās upes, uz kurām aizliegts būvēt un atjaunot hidroelektrostaciju aizsprostus un veidot jebkādus mehāniskus šķēršļus. Savukārt ar apstrīdētajām normām šim aizliegumam noteikti izņēmumi. Analizējot apstrīdētās normas, var secināt, ka izņēmumu mērķis ir aizsargāt to hidroelektrostaciju īpašnieku likumiskās intereses, kuri jau bija uzsākuši hidroelektrostaciju projektu īstenošanu un ieguldījuši šajā procesā ievērojamus materiālos resursus. Līdz grozījumu izdarīšanai Zvejniecības likuma 26.pantā līdzšinējā valsts politika mazo hidroelektrostaciju jomā ne vien neierobežoja hidroelektrostaciju būvēšanu un atjaunošanu, bet pat veicināja to. Saskaņā ar Enerģētikas likuma 40.panta pirmo daļu astoņus gadus pēc hidroelektrostacijas nodošanas ekspluatācijā, ja tas izdarīts līdz 2003.gada 1.janvārim, to saražotās elektroenerģijas pārpalikums, kas atlicis pēc elektroenerģijas izlietošanas pašu vajadzībām un atbilst valstī noteiktajiem elektroenerģijas parametriem, tiek iepirkts par cenu, kas atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam. Līdz ar to var pieņemt, ka Noteikumu par upēm 2.punktā minētie izņēmumi ir noteikti, lai nodrošinātu tiesiskās paļāvības principa ievērošanu. Tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, tas ir, personas var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, tiks saglabātas un varēs tikt reāli īstenotas (sk. Satversmes tiesas 2004.gada 25.oktobra sprieduma lietā Nr.2004-03-01 9.2.punktu). 6.1.2. Salīdzinot apstrīdētās normas, redzams, ka tās abas kā hidroelektrostaciju projektu īstenošanas nosacījumu paredz ne tikai Ekonomikas ministrijas atļaujas, bet arī būvatļaujas esamību. No Noteikumu par upēm 2.2.punkta teksta izrietošā prasība, ka Ekonomikas ministrijas atļauja un būvatļauja bija jāsaņem līdz šo noteikumu spēkā stāšanās brīdim, nav loģiska, jo būvatļauju neizsniedz, pirms nav saņemta Ekonomikas ministrijas atļauja. Ja tiesību normas pieņēmējs būtu vēlējies noteikt, ka hidroelektrostacijai būvatļauja bija jāsaņem līdz noteikumu spēkā stāšanās brīdim, nosacījums par Ekonomikas ministrijas atļauju būtu lieks. Tā kā Noteikumu par upēm 2.2.punktā prasība par Ekonomikas ministrijas atļauju tomēr ir ietverta, prasību par būvatļauju būtu bijis loģiski formulēt tāpat kā 2.3.punktā: "… un tiem [hidroelektrostaciju projektiem] būvniecības uzsākšanai tiek izsniegta būvatļauja normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā". Pretējā gadījumā, iztulkojot Noteikumu par upēm 2.2.punktu burtiski, būtu jāsecina, ka tiesību normas pieņēmējs vēlējies dot iespēju īstenot savus projektus tiem hidroelektrostaciju īpašniekiem, kuri vēl nebija saņēmuši Ekonomikas ministrijas atļauju, bet aizliegt tiem, kuri šo atļauju jau bija saņēmuši. Līdz ar to varētu secināt, ka tiesiskās paļāvības princips uz šiem hidroelektrostaciju īpašniekiem netiek attiecināts, un tas ir pretrunā ar sistēmiskās iztulkošanas rezultātu. 6.2. Patieso normas jēgu palīdz noskaidrot vēsturiskā iztulkošanas metode. Zemkopības ministrijas izstrādātajā Noteikumu par upēm sākotnējā projektā bija paredzēts, ka aizliegums būvēt un atjaunot aizsprostus neattiecas uz hidroelektrostacijām, kas līdz noteikumu spēkā stāšanās brīdim saņēmušas Ekonomikas ministrijas atļauju (sk. Zemkopības ministrijas 2001.gada 19.oktobra vēstuli Nr.31/545 Valsts kancelejai). Ministru kabinets iesniegto Noteikumu par upēm projektu pieņēma un vienlaikus uzdeva "Zemkopības ministrijai precizēt noteikumu projektu, ņemot vērā Ekonomikas ministrijas iesniegto priekšlikumu, kopīgi ar Ekonomikas ministriju un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju saskaņot 2.punkta redakciju un iesniegt projektu Valsts kancelejā" (sk. Ministru kabineta 2002.gada 15.janvāra sēdes protokola Nr.3 5.§). 6.2.1. Ekonomikas ministrija ierosināja aizliegumu būvēt un atjaunot aizsprostus neattiecināt arī uz tām hidroelektrostacijām, kuru projekti līdz likuma "Grozījumi Zvejniecības likumā" spēkā stāšanās dienai iesniegti Ekonomikas ministrijas atļaujas saņemšanai (sk. Ekonomikas ministrijas 2002.gada 14.janvāra vēstuli Nr.1-47 Valsts kancelejai). Šīs hidroelektrostacijas tika iekļautas Noteikumu par upēm 2.pielikumā. Šādu priekšlikumu Ekonomikas ministrija iesniedza, lai novērstu potenciālās uzņēmēju prasības pret valsti par zaudējumu kompensēšanu, jo uz laiku bija pārtraukta Ekonomikas ministrijas atļauju izsniegšana turpmāk minēto apstākļu dēļ. 2001.gada 10.maijā pieņemtais likums "Grozījumi Enerģētikas likumā" uzdeva Ministru kabinetam pieņemt noteikumus par kopējo apjomu jaudu uzstādīšanai, ja elektroenerģijas ražošanai izmanto reģeneratīvos energoresursus, paredzot konkrētu apjomu katram veidam un reģeneratīvo energoresursu veidu attīstības teritoriālo izvietojumu (sk. Enerģētikas likuma 40.panta ceturto daļu). Līdz šo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās brīdim, tas ir, līdz 2002.gada 9.februārim, Ekonomikas ministrijai nebija tiesiska pamata izsniegt atļaujas jaunu reģeneratīvos energoresursus izmantojošu elektrostaciju jaudu ieviešanai. Ekonomikas ministrijas atļauju izsniegšanas pārtraukuma laikā tika iesniegti 40 projekti, 17 no tiem tika iekļauti Noteikumu par upēm 2.pielikumā. Hidroelektrostaciju projekti, kuri jau bija saņēmuši Ekonomikas ministrijas atļauju, netika iekļauti 2.pielikumā, jo Noteikumu par upēm projekta sākotnējās redakcijas 2.2.punktā prasība pēc būvatļaujas nebija ietverta (sk. Ekonomikas ministrijas 2002.gada 1.augusta vēstuli Nr.1-906 Andim Namniekam). 6.2.2. Priekšlikumu par Noteikumu par upēm projekta 2.2.punkta papildināšanu ar vārdiem "un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir saņēmušas būvatļauju" iesniedza Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Ministrija šā papildinājuma nepieciešamību pamatoja ar apstākli, ka hidroelektrostaciju īpašnieki nereti pārprotot Ekonomikas ministrijas atļaujas būtību un sākot īstenot projektus uzreiz pēc Ekonomikas ministrijas atļaujas saņemšanas, aizmirstot, ka nepieciešama arī būvatļauja (sk. 2001.gada 11.decembra vēstuli Nr.2.1-07/4303 Zemkopības ministrijai - atzinumu par Noteikumu par upēm projektu; 2002.gada 31.jūlija vēstuli Nr.5.1/1-136 Andim Namniekam). Tādējādi šie dokumenti apliecina, ka ne iepriekš minētajām ministrijām, ne Ministru kabinetam nebija nolūka noteikt atšķirīgu regulējumu tām hidroelektrostacijām, kuras līdz noteikumu spēkā stāšanas brīdim bija saņēmušas Ekonomikas ministrijas atļauju, bet vēl nebija saņēmušas būvatļauju, un tām hidroelektrostacijām, kuras nebija saņēmušas Ekonomikas ministrijas atļauju un bija iekļautas Noteikumu par upēm 2.pielikumā. Var piekrist Administratīvās apgabaltiesas secinājumam, ka Noteikumu par upēm 2.punkta redakcija ir ministriju nesaskaņotu viedokļu sekas un ministrijām nav bijis mērķa noteikt šādu regulējumu. Tādējādi apstrīdētās normas paredz vienādu pieeju abām hidroelektrostaciju projektu grupām un nav pamata izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91.pantam. Šādā situācijā tiesvedības turpināšana lietā ir neiespējama.