26. Article

Lai izvērtētu, vai apstrīdētajās normās ietvertā vienādā attieksme atbilst samērīguma principam, jāpārbauda: 1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja darbība ir samērīga, tas ir, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 18. punktu). 26.1. Izvērtējot, vai vienādā attieksme ir samērīga, visupirms jāpārliecinās, vai apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam iekļaujoša izglītība skaidrota kā process, kurā tiek nodrošinātas atbilstošas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena izglītojamā līdzdalības iespējas mācību procesā, kultūrā un dažādās kopienās un samazinot iespējas kādu izslēgt no izglītības un izglītības ieguves procesa. Valsts valodas apguve un lietošana Latvijas izglītības sistēmā ir viens no tās centrālajiem principiem. Prasība pēc valsts valodas zināšanām caurstrāvo visu izglītības sistēmu, tā noteiktā līmenī un proporcijā izmantojama katrā izglītības pakāpē. Valsts valodas zināšanas ir nepieciešamas, lai indivīdam būtu iespēja nākotnē veiksmīgi iekļauties demokrātiskas sabiedrības dzīvē. Mazākumtautībai piederošam bērnam ar īpašām vajadzībām ir īpašs risks tikt izstumtam no sabiedrības, tādēļ valsts valodas apgūšana šādā situācijā ir vēl jo svarīgāka. Tādējādi ar apstrīdētajām normām noteiktā vienādā attieksme ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. 26.2. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka uz pirmsskolas izglītības iestādēm, kurās tiek īstenota mazākumtautību speciālā izglītības programma, nebūtu attiecināma prasība lietot latviešu valodu. Pēc pieaicinātās personas Sandras Milleres ieskata, šajās iestādēs saziņai ar bērnu varētu tikt citstarp izmantota bērna dzimtā valoda. Ministru kabinets par šo jautājumu nav izteicies. Pieteikuma iesniedzēju apsvērumi nav vērtējami kā argumenti par iespējamu alternatīvu līdzekli, ar kuru būtu iespējams sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Arī no pārējiem lietas materiāliem neizriet, ka Pieteikuma iesniedzēji vai kāda cita persona būtu norādījuši uz iespējamu citu līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai tādā pašā kvalitātē. Arī bērnam ar īpašām vajadzībām jānodrošina iespēja apgūt valsts valodu. Pretējā gadījumā bērns ar īpašām vajadzībām, kurš, beidzot pirmsskolas izglītības iestādi, slikti zinātu vai nemaz nezinātu latviešu valodu, būtu vēl vairāk pakļauts izstumtībai un izolācijai no sabiedrības. Tātad vienīgi dzimtās valodas izmantošana bērna ar īpašām vajadzībā izglītošanā pirmsskolas izglītības pakāpē nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Savukārt Sandras Milleres apsvērumi ir vērsti uz bilingvālās pieejas izmantošanu atbilstoši ikviena bērna individuālajām spējām, un tā, kā Satversmes tiesa jau konstatējusi, ir viena no pirmsskolas izglītības mācību procesā izmantojamām metodēm. 26.3. Noskaidrojot, vai vienāda attieksme ir samērīga jeb atbilstoša, Satversmes tiesa pārbauda, vai labums, ko no šādas attieksmes gūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Bērna tiesību komiteja ir mudinājusi dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību bērna ar īpašām vajadzībām maksimālai iekļaušanai sabiedrībā. Attiecīgajiem pasākumiem jābūt izstrādātiem tā, lai nodrošinātu bērnam ar īpašām vajadzībām efektīvu pieeju izglītībai. Šajā kontekstā īpaša nozīme ir pirmsskolas izglītībai. Agrīna bērna ar īpašām vajadzībām izglītošana ir īpaši būtiska, lai palīdzētu bērnam pilnībā izmantot viņa potenciālu. Tā bērnam paver daudz lielākas iespējas gūt labumu no pirmsskolas izglītības, kas būtu veidojama tā, lai atbilstu viņa vai viņas individuālajām vajadzībām (sk.: Committee on the Rights of the Child, General comment No. 9 (2006), U.N.Doc. CRC/C/GC/9, 27 February 2007, para 14, para 65). Iekļaujoša izglītība ir viena no Satversmē ietvertajām tiesībām. Tas izriet no Satversmes 91. panta kopsakarā ar 112. pantu. Iekļaujoša izglītība neapšaubāmi ir bērna ar īpašām vajadzībām izglītošanas mērķis. Tas nozīmē ne tikai formālu vienādu prasību piemērošanu visiem bērniem, bet gan patiesu bērna ar īpašām vajadzībām integrēšanu izglītības sistēmā. Likumdevējam ir pozitīvs pienākums nodrošināt, lai bērns ar īpašām vajadzībām netiktu, citstarp uz valodas pamata, izslēgts no vispārējās izglītības sistēmas. Likumdevējam ir jāparedz tāds iekļaušanas veids un forma, kas pēc iespējas atbilstu katra bērna individuālajām izglītības vajadzībām un sekmētu viņa efektīvu izglītību. No Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 24. panta izriet saprātīgas pielāgošanās princips. No tā ir atvasināmi iespējamie pasākumi, kas veicami, lai palīdzētu izglītojamam ar īpašām vajadzībām iegūt izglītību vienlīdzīgi ar citiem (sk. UNICEF informatīvo materiālu par iekļaujošu izglītību. Pieejams: https://www.unicef.org/eca/sites/unicef.org.eca/files/IE_summary_accessible_220917_0.pdf). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir attīstīts saprātīgas pielāgošanās princips. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvērusi, ka iekļaujoša izglītība tiek plaši atzīta par vispiemērotāko līdzekli iekļaušanas un nediskriminācijas mērķu sasniegšanai izglītības jomā. Valsts iestādēm ir pienākums nodrošināt saprātīgu pielāgošanos bērna īpašajām vajadzībām no brīža, kad tas tiek pieprasīts. Tomēr šis pienākums nedrīkst uzlikt nesamērīgu slogu valsts iestādēm. Saprātīgi pielāgojumi var būt dažādas formas - materiāli, nemateriāli, izglītības vai organizatoriski - un attiekties uz skolas ēku arhitektonisko pieejamību, skolotāju sagatavošanu, mācību programmas pielāgošanu vai piemērotu iespēju nodrošināšanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 25. jūnija sprieduma lietā "Stoian v. Romania", pieteikums Nr. 289/14, 102. un 103. punktu). Valsts izstrādātie izglītības iegūšanas vispārējie noteikumi ne vienmēr būs piemēroti bērna īpašajām vajadzībām. Pielāgošanās princips ietver prasību, ka valstij šie vispārējie noteikumi jāpielāgo katra bērna īpašajām vajadzībām. Tas nozīmē arī to, ka likumdevējam jāizstrādā tādi noteikumi, kas ir pietiekami elastīgi, lai tajos ietvertās prasības varētu izpildīt, ņemot vērā katra bērna īpašās vajadzības un individuālās spējas. No Izglītības likuma 2. panta izriet, ka katram Latvijas iedzīvotājam jābūt iespējai attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu. Izglītības sistēmā paredzētās iespējas tiek nodrošinātas atbilstoši izglītojamā vecumam un vajadzībām. Lai nodrošinātu katram bērnam vienādas iespējas neatkarīgi no viņa attīstības vajadzībām un spējām, Latvijas izglītības sistēma paredz iespēju īstenot arī speciālās izglītības programmu. Vispārējās izglītības likuma 49. panta pirmā daļa noteic: "Speciālās izglītības programmas nodrošina izglītojamajiem ar iegūtiem vai iedzimtiem funkcionāliem traucējumiem iespēju iegūt vispārējo izglītību atbilstoši viņu speciālajām vajadzībām." Gan mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmas, gan mazākumtautību speciālās izglītības programmas īstenošanas mērķis ir veicināt bērna vispusīgu attīstību un veselības nostiprināšanu, sekmēt etniskās kultūras apguvi un sagatavošanos pamatizglītības ieguvei (noteikumu Nr. 716 2. pielikuma 1. punkts un 4. pielikuma 1. punkts). Mazākumtautību speciālās izglītības programmas īstenošana notiek atbilstoši bērna spējām, attīstības līmenim, veselības stāvoklim, interesēm, individuālajai pieredzei un vajadzībām, sekmējot katra bērna individuālos sasniegumus (noteikumu Nr. 716 4. pielikuma 5. punkts). Organizējot pedagoģisko procesu, izglītības iestāde nodrošina: 1) mācību procesu, kas atbilst bērna spējām, attīstības līmenim un veselības stāvoklim; 2) bērnam nepieciešamo pedagoģisko un psiholoģisko atbalstu; 3) pamatprasmju un darbības pieredzi, kas bērnam dod iespēju rīkoties gan zināmās, gan jaunās situācijās (noteikumu Nr. 716 4. pielikuma 6. punkts). Papildus šiem noteikumiem ir izvirzītas arī vispārīgās prasības, kas attiecas gan uz mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmu, gan uz mazākumtautību speciālo pirmsskolas izglītības programmu. Saskaņā ar noteikumu Nr. 716 4. pielikuma 8.4. apakšpunktu obligātā mācību satura īstenošanu neatkarīgi no bērna vecuma plāno un organizē, nodrošinot katru dienu latviešu valodas mācību satura apguvi, regulāras fiziskās aktivitātes un veselību veicinošu ieradumu attīstību. Tātad noteikumi Nr. 716 attiecībā uz mazākumtautību speciālo izglītības programmu īpaši uzsver nepieciešamību ņemt vērā un vērtēt bērna ar īpašām vajadzībām spējas, attīstības līmeni un veselības stāvokli. Ir paredzēti papildu atbalsta pasākumi, tostarp prasība katru dienu nodrošināt latviešu valodas mācību satura apguvi. Tas nepieciešams, lai bērns ar īpašām vajadzībām no pirmsskolas izglītības gūtu tādu pašu labumu kā bērns, kuram šādu vajadzību nav jeb sasniegtu to mērķi, kāds noteikts abām mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmām. Iekļaujoša izglītība ir vērtību, principu un prakses kopums, kura mērķis ir jēgpilna, efektīva un kvalitatīva izglītība visiem izglītojamiem, kas organizēta, nodrošinot mācību apstākļu un prasību daudzveidību. Šo mērķi var sasniegt ar dažādiem organizatoriskiem līdzekļiem, respektējot bērna vajadzības. Saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 51. panta pirmo daļu izglītojamo ar īpašām vajadzībām iekļaušana var izpausties kā speciālās izglītības programmas apguve 1) vispārizglītojošā klasē; 2) vispārizglītojošas iestādes speciālajā klasē vai grupā; 3) speciālās izglītības iestādē. Vispārējās izglītības likuma 53. panta pirmā daļa noteic, ka izglītojamos ar īpašām vajadzībām var uzņemt vispārējās izglītības programmās. Šā panta otrā daļa noteic, ka atbilstošu atbalsta pasākumu pieejamību izglītojamajam ar īpašām vajadzībām, kurš uzņemts vispārējās izglītības programmā, nodrošina izglītības iestāde. Izglītības iestāde katram uzņemtam izglītojamajam ar īpašām vajadzībām izstrādā individuālu izglītības programmas apguves plānu. Noteikumu Nr. 716 2. pielikuma 10. punktā noteikts, ka, īstenojot speciālo pirmsskolas izglītības programmu, pirmsskolas izglītības grupā, ievērojot normatīvo regulējumu, iekļauj bērnu ar īpašām vajadzībām un izstrādā viņam individuālu izglītības programmas apguves plānu. Šo noteikumu 4. pielikuma 11. punktā noteikts, ka pirmsskolas izglītības grupā iekļauj bērnu ar īpašām vajadzībām, ievērojot normatīvo regulējumu un izstrādājot viņam individuālu izglītības programmas apguves plānu. No iepriekš minētā izriet, ka Latvijā tiek īstenoti īpaši pasākumi, lai bērns ar īpašām vajadzībām iekļautos pirmsskolas izglītībā. Šā mērķa sasniegšanai ir izveidota speciāla izglītības programma, kuras mērķis un pamatprasības, tostarp latviešu valodas apguve, pēc iespējas sakrīt ar mazākumtautību izglītības programmas noteikumiem. Turklāt likumdevējs paredzējis, ka iekļaušanu nevar praktizēt neatkarīgi no bērna individuālajiem apstākļiem un vajadzībām. Lai bērnu patiesi iekļautu izglītības sistēmā, īpaša uzmanība pievērsta bērna īpašajām vajadzībām un atbalsta pasākumu veikšanai, pēc nepieciešamības arī pielāgojot mācību programmas apguves prasības, proti, izstrādājot individuālu programmas apguves plānu. Ne mazāk būtiska ir vide, kādā paredzēta bērna ar īpašām vajadzībām iekļaušana. Likumdevējs ir paredzējis, ka speciālās izglītības programmu var īstenot gan vispārējās izglītības iestādes vispārizglītojošā klasē, gan speciālā klasē, gan speciālā iestādē, pirmajos divos gadījumos pēc iespējas nodrošinot bērnam ar īpašām vajadzībām saskarsmi ar bērniem, kuriem šādu vajadzību nav. Tas saskan ar iepriekš norādīto starptautisko standartu bērna tiesību jomā. Kārtība, kādā tiek izvērtēts, kā organizēt bērna ar īpašām vajadzībām apmācību, noteikta Ministru kabineta 2012. gada 16. oktobra noteikumos Nr. 709 "Noteikumi par pedagoģiski medicīniskajām komisijām" (turpmāk - noteikumi Nr. 709). Saskaņā ar noteikumu Nr. 709 3. punktu pašvaldību komisiju kompetencē ir sniegt atzinumu par atbilstošāko pirmsskolas izglītības programmu vai speciālo pirmsskolas izglītības programmu. Šo noteikumu 6. punktā noteikti pašvaldību komisijas pienākumi, tostarp pienākums izvērtēt pašvaldības administratīvajā teritorijā dzīvojoša bērna veselības stāvokli, spējas un attīstības līmeni un sniegt atzinumu par bērnam atbilstošāko izglītības programmu, tas ir, pirmsskolas izglītības programmu vai speciālo pirmsskolas izglītības programmu (noteikumu Nr. 709 6.1.1. apakšpunkts), kā arī pienākums veicināt pašvaldības administratīvajā teritorijā dzīvojoša bērna ar īpašām vajadzībām integrēšanu pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajās vispārējās izglītības iestādēs (noteikumu Nr. 709 6.4. apakšpunkts) un nodrošināt metodisku un organizatorisku atbalstu attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajām izglītības iestādēm bērna attīstības līmeņa un spēju izvērtēšanā, kā arī bērna ar īpašām vajadzībām individuālā izglītības plāna sagatavošanā (noteikumu Nr. 709 6.9. apakšpunkts). Ņemot vērā minēto, no apstrīdētajām normām neizriet prasība izmantot latviešu valodu, neņemot vērā bērna īpašās vajadzības. Gluži pretēji, skatot apstrīdētās normas kā daļu no iepriekš minētā regulējuma, secināms, ka abos pirmsskolas izglītības posmos bērnam ar īpašām vajadzībām tiek nodrošināts atbalsts, kā arī īpaša un individuāla pieeja un attieksme, kas nepieciešama, lai viņam būtu iespēja iegūt atbilstošu izglītību vienlīdzīgi ar citiem. Tostarp, nodrošinot pieeju izglītības sistēmai un latviešu valodas apguvei, tiek nodrošināta individuāla pieeja. Tātad, lai arī sasniedzamā mērķa aspektā likumdevējs ir noteicis vienādu attieksmi pret bērnu ar īpašām vajadzībām un bērnu, kuram šādu vajadzību nav, tomēr šā mērķa sasniegšanā tiek piemērota atšķirīga attieksme, proti, tiek veikti pozitīvi pasākumi, lai pārliecinātos, ka bērns ar īpašām vajadzībām pēc iespējas labāk iekļaujas Latvijas izglītības sistēmā un līdz ar to sabiedrībā, apgūstot latviešu valodu savu iespēju robežās. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1) atzīt Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra noteikumu Nr. 716 "Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem" 2. pielikuma 9. punktu un 4. pielikuma 9. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 112. panta pirmajam teikumam; 2) atzīt Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra noteikumu Nr. 716 "Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem" 2. pielikuma 9. punktu un 4. pielikuma 9. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 114. pantam; 3) atzīt Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra noteikumu Nr. 716 "Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem" 2. pielikuma 9. punktu un 4. pielikuma 9. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam; 4) atzīt Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra noteikumu Nr. 716 "Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem" 2. pielikuma 9. punktu un 4. pielikuma 9. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 64. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele