258. Article — paredz: ja maksātnespējas procesa lietā tiek

konstatēts, ka strīds par tiesībām pastāv un tas izšķirams tiesā prasības kārtībā, tiesa tiesvedību aptur līdz strīda izšķiršanai. Šāds tiesas pienākums nav ierobežots attiecībā uz kādu no maksātnespējas procesa stadijām. Arī izvērtējot administratora iesniegto pieteikumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu un noslēguma kreditoru sapulces lēmumu par bankrota procedūras pabeigšanu, tiesa var konstatēt, ka pastāv šķēršļi maksātnespējas procesa izbeigšanai, proti, citā tiesā vēl risinās tiesvedība par strīdu starp iespējamo kreditoru un parādnieku. Citiem vārdiem, tiesa bez rūpīga izvērtējuma un pamatojuma nedrīkst pieņemt lēmumu par maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu, pirms citā tiesā ir izskatīts būtisks strīds par tiesībām, īpaši tajos gadījumos, kad iespējamā kreditora prasījums nodrošināts ar hipotēku vai komercķīlu. Tomēr jāņem vērā, ka maksātnespējas procesa lietas neizbeigšana negarantētu iespējamā kreditora prasījuma apmierināšanu, jo pirms bankrota procedūras pabeigšanas maksātnespējīgā komersanta īpašumi parasti jau ir atsavināti un no iegūtajiem līdzekļiem segti atzīto kreditoru prasījumi un maksātnespējas procesa izmaksas. Tādējādi kreditoru sapulces rīcības brīvība nepieņemt lēmumu par bankrota procedūras pabeigšanu un tiesas rīcības brīvība nepieņemt lēmumu par maksātnespējas procesa lietas izbeigšanu, pirms tiesā izskatīta pēc iespējamā kreditora iniciatīvas celtā prasība pret parādnieku, ir šķietama un negarantē iespējamā kreditora interešu ievērošanu. 17. Satversmes tiesa jau ir norādījusi uz administratora būtisko lomu maksātnespējas procesā. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 8. panta pirmo daļu un 26. panta otro daļu administrators ir administratora sertifikātu ieguvusi fiziskā persona, kurai ir šajā likumā noteiktās tiesības un pienākumi un kurai jānodrošina maksātnespējas procesa likumība un efektivitāte. 17.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par administratoru var tikt izvirzīts vienīgi kandidāts ar nevainojamu reputāciju. Turklāt, ievērojot administratora pienākumu apjomu, nepieciešams, lai viņam būtu atbilstoša kvalifikācija, zināšanas un pieredze. Ja administrators ir kvalificēts un pieredzējis, viņš var nodrošināt to, ka saīsinās maksātnespējas procesa ilgums, samazinās šā procesa izmaksas un palielinās atgūto līdzekļu apmērs, tātad var nodrošināt ne vien maksātnespējas procesa netraucētu norisi, bet arī sabiedrības uzticēšanos maksātnespējas regulējuma efektivitātei. Tas atbilst kreditoru, parādnieka un valsts interesēm, kā arī veicina šo interešu sabalansēšanu. Ievērojot to, Satversmes tiesa atzinusi par pamatotu arī prasību, ka administratoriem nepieciešama augstākā izglītība tiesību zinātnē. Juridiskās zināšanas administratoram vajadzīgas, lai pareizi piemērotu tiesību normas un panāktu optimālu un taisnīgu risinājumu konkrētās maksātnespējas procesa situācijās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 10.2. punktu un 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. un 18. punktu). Turklāt Maksātnespējas likuma 20. panta pirmā daļa noteic, kādos gadījumos administrators nevar pildīt administratora pienākumus konkrētā maksātnespējas procesā, tostarp tad, ja administrators atrodas interešu konflikta situācijā attiecībā pret maksātnespējas subjektu vai kreditoru (3. punkts) vai ja administrators ir personiski ieinteresēts maksātnespējas lietā vai ir citi apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par viņa objektivitāti (6. punkts). Tādējādi likums skaidri paredz to, ka administratoram maksātnespējas procesā jābūt objektīvam. 17.2. Viens no administratora pienākumiem pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas ir kreditoru prasījumu pieņemšana, reģistra kārtošana, pārbaude, kā arī pamatota lēmuma pieņemšana par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. To detalizēti regulē Maksātnespējas likums. Satversmes tiesa secina, ka kreditoru un to prasījumu precīza konstatēšana ir viens no būtiskiem maksātnespējas procesa elementiem un priekšnosacījumiem tam, lai varētu tikt īstenots šā procesa mērķis - aizsargāt kreditoru intereses - un lai šis process būtu likumīgs un efektīvs. Tāpēc kreditoru lokam jābūt noskaidrotam līdz bankrota procedūras pabeigšanai, lai kreditoru sapulcē būtu pārstāvētas visu to personu intereses, kurām ir prasījumi pret parādnieku. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas mērķis ir nodrošināt vienīgi to, lai administrators nenovilcina bankrota procedūras pabeigšanu pēc tam, kad apmierināti visu kreditoru prasījumi. Šādas novilcināšanas sekas būtu nelabvēlīgas, tostarp pieaugtu maksātnespējas procesa izmaksas. Taču bankrota procedūras pasākumus nevar uzskatīt par pabeigtiem, kamēr nav noskaidrots kreditoru kopums. Tādējādi administrators, ņemot vērā visu kreditoru intereses un konkrētā maksātnespējas procesa apstākļus, izlemj jautājumus par bankrota procedūras pasākumu izpildi un noslēguma kreditoru sapulces sasaukšanu. 18. No personas tiesību aizsardzības viedokļa būtiski ir tas, kādas tiesības un pienākumus Maksātnespējas likums un citas tiesību normas piešķir maksātnespējīgā komersanta kreditoram. Kreditors maksātnespējas procesā savu interešu aizsardzībai var izmantot šādus līdzekļus: 1) iesniegt prasījumu administratoram Maksātnespējas likuma 70. pantā noteiktajā laikā; 2) ja administrators kreditora prasījumu neatzīst, - pārsūdzēt tiesā administratora lēmumu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 76. pantu. Tiesa saskaņā ar CPL 363.17 pantu var kreditora sūdzību vai nu apmierināt, uzdodot administratoram novērst pieļauto pārkāpumu, vai noraidīt, kā arī, konstatējot, ka pastāv strīds par tiesībām, noteikt termiņu, kādā kreditors var celt prasību tiesā vispārējā kārtībā; 3) celt prasību pret parādnieku vispārējā kārtībā, ja tiesa, izskatot sūdzību par administratora lēmumu neatzīt personu par kreditoru, konstatējusi, ka pastāv strīds par tiesībām; 4) būtisku materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumu gadījumā - lūgt Augstākās tiesas priekšsēdētāju, Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāju vai ģenerālprokuroru iesniegt protestu par spēkā stājušos tiesas nolēmumu Senātam saskaņā ar CPL 483. un 484. pantu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2012. gada 31. decembrim); 5) iesniegt sūdzību par administratora rīcību Maksātnespējas administrācijai saskaņā ar Maksātnespējas likuma 189. pantu; 6) pārsūdzēt tiesā Maksātnespējas administrācijas lēmumu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 190. pantu; 7) celt tiesā prasību pret administratoru gada laikā pēc maksātnespējas procesa izbeigšanas saskaņā ar Maksātnespējas likuma 29. pantu. Tādējādi maksātnespējas procesā no iespējamā kreditora tiek gaidīta aktīva rīcība attiecībā uz viņa prasījuma atzīšanu, citādi tas savas prasījuma tiesības pret parādnieku var zaudēt. 19. Satversmes tiesa secina, ka strīdi par tiesībām paralēli maksātnespējas procesam būtu jāizskata vienīgi tad, kad tiesa, izskatot iespējamā kreditora sūdzību par administratora lēmumu neatzīt to par kreditoru, konstatē šāda strīda esamību un nosaka termiņu, kurā kreditoram jāceļ tiesā prasība vispārīgā kārtībā. Var piekrist Saeimai un pieaicinātajām personām, ka šāds regulējums vērsts uz maksātnespējas procesa efektivitātes un ātruma nodrošināšanu, tāpēc ir saprātīgs un neaizskar personas tiesības. Tomēr maksātnespējas procesa kopējais mērķis (aizsargāt kreditoru kopuma intereses) un bankrota procedūras mērķis (pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus) nav pretstatāms atsevišķa kreditora pamattiesībām uz tā tiesību aizsardzību. CPL 1. pantā konkretizētas Satversmes 92. pantā noteiktās personas tiesības uz taisnīgu tiesu, attiecinot tās uz personas civilo tiesību un interešu aizsardzību. CPL 1. panta pirmā daļa nosaka: "Katrai fiziskajai un juridiskajai personai [..] ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā." Nevienai personai nav aizliegts savu interešu aizsardzībai vērsties tiesā ar prasību pret parādnieku pēc savas iniciatīvas, ja tiesa, izskatot maksātnespējas procesa lietu, strīdu par tiesībām nav konstatējusi. Ja tiesa apmierina iespējamā kreditora celto prasību, tas nozīmē, ka strīds par tiesībām ir bijis. Tāpēc šādu personas rīcību nevar uzskatīt par tiesu sistēmu apgrūtinošu vai maksātnespējas procesu kavējošu. Tiesiskuma un personas civilo interešu aizsardzības principiem šādā gadījumā ir prioritāte pār speciālajiem maksātnespējas procesa principiem. Tātad strīds par tiesībām var tikt konstatēts divējādi: pirmkārt, kad to konstatē tiesa, izskatot iespējamā kreditora sūdzību par administratora lēmumu neatzīt to par maksātnespējīgā komersanta kreditoru; otrkārt, kad to konstatē tiesa, kas izskata pēc iespējamā kreditora iniciatīvas celtu prasību, ja cita tiesa, kas izskata maksātnespējas procesa lietu, strīdu par tiesībām nav konstatējusi. Abos gadījumos ir skaidrs, ka strīds starp pusēm pastāv, atšķiras vienīgi šā strīda konstatēšanas brīdis un veids. Tādējādi abas šīs situācijas faktiski ir līdzīgas un nav strikti nošķiramas. Administratoram ir tiesības pārsūdzēt tiesas spriedumu, ar kuru persona atzīta par parādnieka kreditoru, taču viņam jāņem vērā, ka arī galīgajā tiesas spriedumā varētu tikt atzīts iespējamā kreditora prasījums pret parādnieku un tādējādi vēl iespējamas izmaiņas kreditoru kopumā. Šādā situācijā administrators var virzīt maksātnespējas procesu, nodrošinot to, ka netiek aizskartas iespējamā kreditora intereses, proti, tā, lai iespējamā kreditora prasījumu varētu apmierināt gadījumā, ja viņš ar galīgo tiesas spriedumu tiktu atzīts par nodrošināto kreditoru. Tas neliedz segt atzīto kreditoru prasījumus no līdzekļiem, kas iegūti, atsavinot to parādnieka mantu, ar kuru nav nodrošināts iespējamā kreditora prasījums un par kuru nav strīda. Savukārt atzīto kreditoru prasījumu apmierināšana no līdzekļiem, kas iegūti, atsavinot iespējamam kreditoram par labu ieķīlātos īpašumus, kā arī noslēguma kreditoru sapulces sasaukšana pirms galīgā tiesas nolēmuma spēkā stāšanās ir pretēja civilprocesa, maksātnespējas procesa un bankrota procedūras mērķiem. Maksātnespējas procesa ātrums nevar būt pašmērķis, un tā dēļ nedrīkst tikt pieļauti būtiski personas tiesību aizskārumi. Tāpat nevar runāt par maksātnespējas procesa efektivitāti tad, ja citu kreditoru prasījumi tiek apmierināti, kamēr netiek ņemtas vērā tāda kreditora intereses, kura prasījums nodrošināts ar hipotēku vai komercķīlu, kas atzīstamas par vienu no drošākajiem aizdevuma nodrošinājuma veidiem. Īpaši šādā gadījumā iespējamam kreditoram vajadzētu būt vismaz iespējai sagaidīt galīgo tiesas nolēmumu, kurā noteikts, vai prasījums ir atzīstams. Turklāt šajā gadījumā nav nozīmes tam, ka iespējamais kreditors ir kredītiestāde. Nenoliedzami, izsniedzot aizdevumu, kredītiestādei ir pienākums izvērtēt darījuma riskus un kredītņēmēja spēju aizdevumu atdot. Taču maksātnespējas procesā kredītiestādei ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā jebkuram citam nodrošinātajam kreditoram. Kredītiestādes pienākums pievērst pastiprinātu uzmanību aizdevuma riskiem neietver nepieciešamību rēķināties ar tādu iespēju, ka tiesību normas varētu tikt interpretētas un piemērotas kļūdaini un maksātnespējas procesa rezultātā kreditora prasījums varētu tikt apšaubīts. Šāda izpratne negatīvi ietekmētu tautsaimniecības vidi un komerctiesisko apriti un nav arī savienojama ar tiesiskas valsts pamatprincipiem. Satversmes tiesa atzīst, ka bankrota procedūras ietvaros ne vienmēr var tikt apmierināti visu kreditoru prasījumi un viena kreditora intereses parasti nav stādāmas augstāk par pārējo kreditoru interesēm, maksātnespējas procesa ātrumu un efektivitāti. Kurām interesēm konkrētajā situācijā piešķirama prioritāte, tas administratoram jāizvērtē individuāli. Piemēram, ja pret maksātnespējīgo komersantu prasību tiesā pēc savas iniciatīvas cēlis neatzīts kreditors, kura prasījums ir salīdzinoši neliels, turklāt nav nodrošināts, tas neliegtu pabeigt bankrota procedūru, pirms stājies spēkā tiesas spriedums par strīdu par tiesībām. Līdz ar to administratoram ir pienākums izvērtēt, kurām interesēm maksātnespējas procesā dodama prioritāte, un nepieciešamības gadījumā rīkoties tādējādi, lai bankrota procedūra netiktu pabeigta un maksātnespējīgais komersants netiktu likvidēts, pirms stājies spēkā galīgais tās tiesas nolēmums, kurā tiek skatīts maksātnespējīgā komersanta un tā iespējamā kreditora strīds par tiesībām. 20. No konstitucionālās sūdzības un lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja ir aktīvi rīkojusies, lai panāktu sava prasījuma atzīšanu, un izmantojusi iepriekš minētos savu interešu aizsardzības līdzekļus. Arī pēc tam, kad tiesa, izskatot Pieteikuma iesniedzējas sūdzību par administratora lēmumu neatzīt to par nodrošināto kreditoru, nesaskatīja strīdu par tiesībām un nenoteica laiku prasības celšanai tiesā vispārējā kārtībā, Pieteikuma iesniedzēja, aizstāvot savas tiesības, vērsās vispārējās jurisdikcijas tiesā. Šajā lietā arī konstatēts, ka administrators sasauca noslēguma kreditoru sapulci pirms tam, kad stājās spēkā galīgais tiesas spriedums attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējas un maksātnespējīgā komersanta strīdu par tiesībām. Satversmes tiesa pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka Pieteikuma iesniedzējas argumenti par tās pamattiesību aizskārumu attiecas nevis uz apstrīdēto normu, bet gan tās piemērošanu konkrētajā maksātnespējas procesā. Noskaidrojot apstrīdētās normas patieso saturu un mērķi, Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības aizskārusi nevis apstrīdētā norma per se, bet gan tās interpretācija un piemērošana konkrētajā maksātnespējas procesā. Savukārt sistēmiskā un teleoloģiskā tiesību normu interpretācijas metode ļauj apstrīdēto normu iztulkot atbilstoši Satversmes 92. un 105. pantam. Līdz ar to tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama. Nolēmumu daļa Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2012-25-01 "Par 2007. gada 1. novembra Maksātnespējas likuma 138. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. un 105. pantam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris