92. Article — paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu

institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2008. gada 9. maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01 8. punktu). Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības -, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības un sacīkstes principu, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu, kā arī tiesības uz pārsūdzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Tāpēc valsts pienākums ir izveidot tādu lietu izskatīšanas kārtību, lai persona varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības un likumīgās intereses. 9.1. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Valsts pienākums pildīt starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā citstarp ir ietverts Satversmes 89. pantā, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sal.: Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punkts un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punkts). Izskatāmajā lietā Satversmes 92. panta pirmais teikums ir vērtējams citstarp kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 12. punktu). Interpretējot Satversmes un Konvencijas normas, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu to harmoniju (sal.: Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 10. punkts). 9.2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka administratīvo pārkāpumu lietas ir pielīdzināmas krimināllietām Konvencijas 6. panta izpratnē un tāpēc arī uz tām ir attiecināmas tādas pašas no tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošas garantijas, kādas ir krimināllietās (sk., piemēram, lietas materiālu 2. sēj. 84.-85. lpp.). Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr. 5101/71; Nr. 5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu), ir norādījusi trīs kritērijus, pēc kuriem var konstatēt, vai attiecīgā lieta ir skatāma Konvencijas 6. panta 1. punkta krimināltiesiskajā aspektā. Šie kritēriji ir šādi: 1) konkrētā nodarījuma kvalifikācija valsts tiesību aktos, to saistot ar krimināltiesībām; 2) konkrētā nodarījuma raksturs un smagums; 3) attiecīgajai personai par nodarījumu draudošā soda bardzība (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 13. un 14. punktu). Lai būtu piemērojams Konvencijas 6. pants tā krimināltiesiskajā aspektā, pietiek ar to, ka izpildās kaut viens no minētajiem kritērijiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003. gada 11. februāra sprieduma lietā "Ringvold v. Norway", pieteikums Nr. 34964/97, 36.-42. punktu un 1976. gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr. 5101/71; Nr. 5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu). Tātad gadījumā, ja tiktu atzīts pārkāpuma krimināltiesiskais raksturs pēc būtības vai ja par konkrēto pārkāpumu personai draudētu tāda sankcija, kas pēc sava rakstura un smaguma vispārīgi iederētos krimināltiesību jomā, Konvencijas 6. panta 1. punkts tā krimināltiesiskajā aspektā būtu piemērojams. Otrais un trešais kritērijs ir alternatīvi. Ja katra atsevišķā kritērija izvērtēšanas rezultātā nav iespējams nonākt pie skaidra secinājuma, tad šo kritēriju pārbaudē pieļaujama arī kumulatīvas pieejas izmantošana (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 31. jūlija sprieduma lietā "Zaicevs pret Latviju", pieteikums Nr. 65022/01, 31. punktu). Kodeksā citstarp ir ietverti tādi administratīvo pārkāpumu sastāvi, kuriem īstenojoties kā sankciju var piemērot naudas sodu, kas pēc apmēra atbilst krimināltiesiskai sankcijai pielīdzināmam sodam, vai administratīvo arestu. No pieteikumiem pievienotajiem dokumentiem izriet, ka katram no Pieteikumu iesniedzējiem kā sankcija piemērots kāds no šiem soda veidiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 16.-24. lpp., 2. sēj. 41.-46. un 149.-156. lpp., 3. sēj. 58.-65. un 106.-110. lpp.). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka gadījumā, ja par administratīvo pārkāpumu var tikt piemērots krimināltiesiskai sankcijai pielīdzināms sods, uz to attiecināms Konvencijas 6. panta 1. punkts tā krimināltiesiskajā aspektā (sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 13.2.2. punkts). Tomēr Kodeksā ir ietverti arī tādi administratīvo pārkāpumu sastāvi, kuriem īstenojoties piemērojamais sods pēc tā rakstura un bardzības nav uzskatāms par krimināltiesiskai sankcijai pielīdzināmu sodu. Piemēram, par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu var piemērot brīdinājumu. Turklāt atbilstoši Kodeksa 26. panta pirmajai daļai arī naudas sodu var piemērot minimālā, proti, divu euro apmērā. Ja konkrētā lieta ir pielīdzināma krimināllietai Konvencijas 6. panta izpratnē, uz to attiecas arī Konvencijas Septītā protokola 2. pants. Tas noteic, ka ikvienai personai, kuru tiesa atzinusi par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, ir tiesības uz vainas pierādījuma vai sprieduma pārskatīšanu augstākā instancē. Tas pats pants paredz, ka izņēmumi šo tiesību īstenošanā ir pieļaujami, piemēram, attiecībā uz maznozīmīgiem pārkāpumiem. Tātad Konvencijas Septītā protokola 2. panta minimālais standarts noteic valsts pienākumu nodrošināt pārsūdzības tiesības tajās lietās, kas ir pielīdzināmas krimināllietām Konvencijas 6. panta izpratnē, ja vien valsts nav izmantojusi tiesības paredzēt citādu procedūru, piemēram, attiecībā uz maznozīmīgiem pārkāpumiem. Tomēr likumdevējs ir tiesīgs noteikt augstāku pamattiesību aizsardzības līmeni, nekā nosaka Konvencija, un no Konvencijas 6. panta 1. punkta izrietošās tiesības un procesuālās garantijas, kas paredzētas krimināllietās, attiecināt arī uz administratīvo pārkāpumu lietām. Likumdevējs Kodeksa 289.17 panta pirmajā daļā ir noteicis tiesības ikvienā administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto nolēmumu pārsūdzēt augstākā instancē un nav paredzējis izņēmumus pat attiecībā uz maznozīmīgiem pārkāpumiem. Tātad likumdevējs no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas ir attiecinājis uz visām administratīvo pārkāpumu lietām. Līdz ar to valsts pienākums ir izveidot tādu administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas kārtību, kas personai nodrošinātu no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas - tādas pašas kā krimināllietās. 10. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka vairākas Kodeksa normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo tās nenodrošinot pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu procesu, kurā tiek izskatītas administratīvo pārkāpumu lietas. Proti, Kodeksa 289.20 panta piektā un septītā daļa liedzot pieeju apelācijas instances tiesai, nenodrošinot tiesības uz motivētu tiesas nolēmumu, kā arī paredzot tādu lietas izskatīšanas kārtību, kas nenodrošinot lietas izspriešanas objektivitāti. Savukārt Kodeksa 213. pants neatbilstot Satversmes 92. panta pirmajam teikumam tāpēc, ka, izskatot minētajā tiesību normā norādīto administratīvo pārkāpumu lietas, netiekot nodrošināta tiesas objektivitāte. Ievērojot to, ka Kodeksa 213. pants attiecas uz administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanu pirmās instances tiesā, bet pārējās apstrīdētās Kodeksa normas nosaka kārtību, kādā pieņemams lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību, Satversmes tiesa visupirms izvērtēs Kodeksa 213. panta atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 11. R. Bētiņš pieteikumā norāda, ka Kodeksa 213. pants neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo šajā tiesību normā norādīto administratīvo pārkāpumu lietas tiekot skatītas tādā procedūrā, kas atbilstot lietas izskatīšanai iestādē. Rajona (pilsētas) tiesa nevis veicot tiesas spriešanas funkciju, bet gan esot uzņēmusies "apsūdzības uzturētāja" lomu, kas būtu jānodrošina prokuroram. Tādējādi tiekot pārkāpta tiesas objektivitātes prasība, kas izriet no Satversmes 92. panta pirmā teikuma (sk. lietas materiālu 3. sēj. 98.-99. lpp.). Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka Kodeksa 213. pants un tajā norādīto administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas kārtība nodrošinot tiesas objektivitāti. Šajā procesā "apsūdzības uzturētāja" lomu uzņemoties nevis tiesa, bet gan institūcija, kas sastādījusi administratīvā pārkāpuma protokolu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 141.-143. lpp.). Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, kāda kārtība ir noteikta Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanai un vai tā nodrošina personai Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības uz lietas objektīvu izspriešanu. 11.1. Satversmes tiesas judikatūrā nostiprināta atziņa, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība pieņemt procesuālos likumus un gan noteikt lietu kategorijas, kuras attiecīgajos procesos tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu izskatīšanas kārtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 17. punktu). Kodeksa III sadaļa reglamentē valsts institūcijas un amatpersonas, kas ir pilnvarotas izskatīt noteiktas administratīvo pārkāpumu lietas. Kodeksa 213. pants nosaka tās administratīvo pārkāpumu lietas, kuru izskatīšana ir rajona (pilsētas) tiesas tiesneša kompetencē. Tātad šīs lietas, atšķirībā no citām Kodeksā norādītajām lietām, pēc būtības neizskata vispirms kāda valsts institūcija (iestāde) vai amatpersona, bet gan uzreiz izskata tiesa, pildot kontrolējošās iestādes funkcijas. Tādējādi šobrīd administratīvo pārkāpumu lietās iespējams gan tas, ka lēmumu par administratīvo sodīšanu pieņem kontrolējošā iestāde un šis lēmums tiesā nonāk pārsūdzības rezultātā, gan arī tas, ka lēmumu par administratīvo sodīšanu pieņem rajona (pilsētas) tiesa, pildot kontrolējošās iestādes funkcijas. Kā norāda Saeima, šāda atšķirīga administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas kārtība attiecas aptuveni uz 40 Kodeksā norādītajiem administratīvo pārkāpumu sastāviem, kuriem īstenojoties kā sankcija ir piemērojams administratīvais arests. Turklāt Kodeksa 213. pantā ir minēti arī tādi administratīvie pārkāpumi, kuru izskatīšanu to sevišķās dabas dēļ nebūtu pieļaujams uzticēt iestādei (amatpersonai), bet gan tikai tiesai, piemēram, iestāžu amatpersonu izdarītie administratīvie pārkāpumi. Lietu piekritība rajona (pilsētas) tiesai kā iestādei, kas pieņem sākotnējo lēmumu, ir noteikta tādēļ, ka par attiecīgajiem pārkāpumiem kā sankcija citstarp ir paredzēts arests. Tas ir ar brīvības atņemšanu saistīts sods, ko nevar uzlikt valsts pārvaldes iestāde, bet var uzlikt tikai tiesa (sk. lietas materiālu 3. sēj. 142. lpp.). Tātad likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros ir noteicis kārtību, kādā tiek izskatītas Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu lietas. 11.2. Kodeksa 289.16 panta pirmā daļa noteic, ka Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu lietas izskata mutvārdu procesā, taisot spriedumu Kodeksa divdesmit otrajā nodaļā noteiktajā kārtībā, un gadījumos, kas nav noregulēti Kodeksa divdesmit otrajā nodaļā, piemērojot divdesmit trešajā "a" nodaļā noteikto regulējumu. No šajās Kodeksa nodaļās ietvertā regulējuma izriet tas, ka Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu lietās kompetentā institūcija (amatpersona) uzsāk administratīvā pārkāpuma lietvedību un sastāda administratīvā pārkāpuma protokolu. Pēc administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas tā nosūta lietas materiālus rajona (pilsētas) tiesai pēc piekritības. Savukārt rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis izskata administratīvā pārkāpuma lietu pēc būtības mutvārdu procesā un sastāda vienu no šādiem spriedumiem: 1) par administratīvā soda uzlikšanu; 2) par lietvedības izbeigšanu; 3) par administratīvā pārkāpuma lietas nosūtīšanu pašvaldības administratīvajai komisijai jautājuma izlemšanai par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajam. No Kodeksa 243. panta otrās daļas izriet tas, ka pierādīšanas pienākums tiesā ir iestādei, kas uzsākusi administratīvā pārkāpuma lietvedību. Atbilstoši Kodeksa 272. pantam tiesa, izskatot administratīvā pārkāpuma lietas materiālus un uzklausot tiesas sēdē lietas dalībniekus, izvērtē, vai ir izdarīts administratīvais pārkāpums un vai to ir izdarījusi pie administratīvās atbildības sauktā persona, kā arī noskaidro citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Atšķirībā no citām administratīvo pārkāpumu lietām, Kodeksa 213. pantā minēto administratīvo pārkāpumu lietās tiesa personai var uzlikt administratīvo sodu. Nav pamatots R. Bētiņa uzskats, ka Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu lietās "apsūdzības uzturētāja" lomu ir uzņēmusies tiesa. Kā pamatoti norāda tiesībsargs, Kodeksa 213. pantā minēto administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas process pēc būtības neatšķiras no vispārējā procesa, kādā tiesa veic kontroli pār iestādes vai amatpersonas pieņemtā nolēmuma tiesiskumu un pamatotību (sk. lietas materiālu 4. sēj. 12.-14. lpp.). Administratīvā pārkāpuma procesā, atšķirībā no administratīvā procesa, nav piemērojams objektīvās izmeklēšanas princips, proti, tiesa nevar pēc savas iniciatīvas iegūt pierādījumus. Tas nav pieļaujams, jo tādā gadījumā tiesa pēc savas iniciatīvas vāktu pierādījumus par personas vainu (sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 231. lpp.). Administratīvā pārkāpuma process tiesā notiek, pamatojoties uz pierādījumiem, ko ieguvusi kompetentā institūcija. Tātad Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu lietas tiek izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošina to objektīvu izspriešanu. 11.3. Tāpat, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, R. Bētiņš norāda, ka objektivitātes prasības varot tikt pārkāptas, ja tiesa izskata lietu pēc būtības un apsūdz personu, klāt neesot prokuroram (sk. lietas materiālu 3. sēj. 99. lpp.). Kā jau norādīts šā sprieduma 11.1. punktā, likumdevējam ir plaša rīcības brīvība lemt par dažādu kategoriju lietu izskatīšanas kārtību un citstarp noteikt arī gadījumus, kad lietas izskatīšanā piedalās prokurors. Kodeksa 242. pants noteic, ka prokuroram ir tiesības: 1) ierosināt lietvedību par administratīvo pārkāpumu; 2) iepazīties ar lietas materiāliem; 3) piedalīties lietas izskatīšanā; 4) iesniegt protestu par lēmumu lietā un lēmumu, kurš pieņemts par sūdzību administratīvā pārkāpuma lietā; 5) veikt citas Prokuratūras likumā paredzētās darbības. Kodeksā ir noteikts, kādos gadījumos administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanā var piedalīties prokurors. Kā izriet no Kodeksa, lietas izskatīšanā rajona (pilsētas) tiesā prokurors var piedalīties gadījumos, kad viņš iesniedzis protestu vai vērsies tiesā, apstrīdot iestādes (amatpersonas) lēmumu (sk. Kodeksa 289.6-289.7 pantu). Tātad Kodekss neparedz, ka apsūdzības funkciju administratīvā pārkāpuma procesā īstenotu prokurors. Kā jau tika secināts šā sprieduma 11.2. punktā, Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu lietās "apsūdzības uzturētāja" lomu uzņemas kompetentā institūcija (amatpersona), kas uzsāk administratīvā pārkāpuma lietvedību. No Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizriet nedz personas subjektīvas tiesības prasīt prokurora piedalīšanos Kodeksa 213. pantā norādīta administratīvā pārkāpuma lietu izskatīšanā, nedz arī valsts pienākums šādas tiesības personai nodrošināt. Nav pamata uzskatīt, ka, izskatot lietu bez prokurora klātbūtnes, netiktu nodrošināta tās objektīva izspriešana. Līdz ar to Kodeksa 213. pants atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 12. Pieteikumu iesniedzēji lūguši izvērtēt arī Kodeksa 289.20 panta piektās un septītās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Kodeksa 289.20 panta piektā daļa noteic: ja tiesnesis, kuram apelācijas sūdzība nodota izlemšanai, atzīst, ka apelācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma, jo nepastāv tās ierosināšanas pamati, jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu 10 dienu laikā izlemj trīs tiesneši koleģiāli. Atbilstoši Kodeksa 289.20 panta septītajai daļai gadījumā, kad tiesneši vienbalsīgi atzīst, ka nepastāv neviens no Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā minētajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem, viņi pieņem lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību. Lēmumu sastāda rezolūcijas veidā, norādot tiesnešus, kuri to pieņēma. Lēmums nav pārsūdzams. Par pieņemto lēmumu paziņo apelācijas sūdzības iesniedzējam. Ņemot vērā to, ka Kodeksa 289.20 panta piektā un septītā daļa (turpmāk - apstrīdētās normas) noteic kārtību, kādā pieņemams lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību, ir lietderīgi šīs normas, ciktāl tas iespējams, aplūkot kopsakarā. 13. No Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet valsts pienākums nodrošināt neatkarīgu tiesu izveidi un paredzēt taisnīgu lietu izskatīšanas procedūru (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 11. punktu). Kā jau secināts šā sprieduma 9.2. punktā, no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, kas ievērojamas krimināllietās, ir attiecinātas uz visām administratīvo pārkāpumu lietām. Tādēļ uz tām attiecas Konvencijas Septītā protokola 2. pants, kas reglamentē apelācijas tiesības krimināllietās. Likumdevējs Kodeksa 289.17 panta pirmajā daļā ir garantējis tiesības ikvienā administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto nolēmumu pārsūdzēt apelācijas instances tiesā. Minētā tiesību norma noteic, ka rajona (pilsētas) tiesas pieņemto nolēmumu apelācijas kārtībā var pārsūdzēt apgabaltiesā, bet prokurors var iesniegt apelācijas protestu. Satversmes tiesa ir atzinusi: ja valsts šādas pārsūdzības iespējas ir paredzējusi, tiesas procesam jāatbilst tiesas pieejamības, taisnīgas procedūras un citiem tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 11. punktu). Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās normas neatbilst vairākiem tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem. Proti, tās liedzot pieeju apelācijas instances tiesai, paredzot tādu lietu izskatīšanas kārtību, kas nenodrošinot lietas izspriešanas objektivitāti, kā arī nenodrošinot tiesības uz motivētu tiesas nolēmumu. Apstrīdētās normas attiecas uz kārtību, kādā apgabaltiesas tiesnesis pēc sūdzības saņemšanas izlemj jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai personai ir nodrošināta pieeja tiesai apelācijas tiesvedības ierosināšanas aspektā, kā arī jāpārbauda, vai jautājums par apelācijas tiesvedības ierosināšanu administratīvo pārkāpumu lietās tiek izskatīts tādā kārtībā, kas nodrošina to taisnīgu un objektīvu izlemšanu. 14. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka viņi tiesai iesnieguši apelācijas sūdzības par pirmās instances tiesas spriedumiem, tomēr apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz apstrīdētajām normām, esot atteikusies ierosināt apelācijas tiesvedību. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējiem esot aizskartas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz pieeju apelācijas instances tiesai. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētās normas neliedz Pieteikumu iesniedzējiem pieeju apelācijas instances tiesai, jo viņiem esot nodrošinātas tiesības pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu. 14.1. Valsts pienākums nodrošināt tiesības uz tiesas pieejamību administratīvo pārkāpumu lietās izpaužas tādējādi, ka personai ir jābūt nodrošinātām tiesībām uz pārsūdzību vismaz vienā instancē. Konvencijas Septītā protokola 2. panta izpratnē tiesības uz pārsūdzību ir nodrošinātas arī tad, ja personai vispirms jāvēršas tiesā ar lūgumu izskatīt tās iesniegto apelācijas sūdzību, neatkarīgi no tā, vai pēc iesniegtās apelācijas sūdzības apelācijas tiesvedība tiks uzsākta vai ne (sk.: Explanatory Report to the Protocol No. 7 to the Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms, 1984, para. 19). Apstrīdētās normas neliedz personai pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu, bet gan noteic kārtību, kādā tiesa pieņem lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību. Tādā veidā tiek nodrošināta procesuālā ekonomija. Arī Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka regulējums, kas paredz augstākas instances tiesai iespēju atteikties ierosināt tiesvedību, nodrošina tiesas darbības efektivitāti, dodot iespēju novirzīt resursus citu lietu izskatīšanai (sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 10. punkts). Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētās normas šo mērķi sasniedz, jo pēc to pieņemšanas esot būtiski samazinājies neizskatīto administratīvo pārkāpumu lietu skaits apgabaltiesās un tādējādi esot iespējams novirzīt resursus citu lietu izskatīšanai (sk. lietas materiālu 1. sēj. 125.-128. lpp.). Atbilstoši Kodeksa 289.19 pantam pēc apelācijas sūdzības saņemšanas rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis pārbauda, vai ir ievērota apelācijas sūdzības iesniegšanas kārtība, citstarp pārliecinoties par to, vai sūdzībā ir norādīts kāds no Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā noteiktajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem. Ja šī kārtība ir ievērota, tiesnesis apelācijas sūdzību kopā ar lietas materiāliem nosūta apgabaltiesai pēc piekritības. Kā izriet no apstrīdētajām normām, saņemto apelācijas sūdzību sākotnēji izvērtē viens apgabaltiesas tiesnesis, citstarp iepazīstoties ar tās saturu, tiesas spriedumu un lietas materiāliem. Ja tiesnesis atzīst, ka nav pamata apelācijas tiesvedības ierosināšanai, tad jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu izlemj trīs apgabaltiesas tiesneši koleģiāli. No Kodeksa izriet, ka apelācijas tiesvedība ierosināma tikai tad, ja tiesneši secina, ka pastāv vismaz viens no Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā noteiktajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas neietverot skaidrus kritērijus, kādiem būtu jāatbilst apelācijas sūdzībai, un tādējādi pieļaujot lēmuma pieņemšanu uz tiesnešu subjektīva viedokļa pamata. Tomēr apstrīdētās normas nosaka vienīgi kārtību, kādā pieņemams lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību. Kritērijus, kas tiesai ir jāizvērtē, pirms tā pieņem lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību, nosaka Kodeksa 289.17 panta trešā daļa, taču šī norma pieteikumos nav apstrīdēta. Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka tiesa, iepazinusies ar visiem lietas materiāliem, nevarētu vispusīgi un objektīvi izvērtēt, vai pastāv kāds no Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā noteiktajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem. 14.2. No lietas materiāliem izriet tas, ka Pieteikumu iesniedzējiem pieeja apelācijas instances tiesai netika liegta. Pieteikumu iesniedzēji ir iesnieguši apelācijas sūdzības, un visas šīs sūdzības, izlemjot jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, ir izskatītas apelācijas instances tiesā, kura visos gadījumos ir secinājusi, ka nepastāv neviens no Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā noteiktajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 31. lpp., 2. sēj. 47. lpp., 3. sēj. 16., 53. un 115. lpp.). Līdz ar to apstrīdētās normas nodrošina personai no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošās tiesības uz pieeju tiesai apelācijas tiesvedības ierosināšanas aspektā. 15. A. Hāze pieteikumā norāda, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam arī tādēļ, ka tās liedz pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri lemj par apelācijas tiesvedības ierosināšanu. Tādējādi netiekot nodrošināta tiesas objektivitāte (sk. lietas materiālu 2. sēj. 8.-9. lpp.). Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas tiešām liedz pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, tomēr pastāv citi līdzekļi, kas nodrošina šo tiesnešu objektivitāti. Turklāt A. Hāze pieteikumā neesot norādījis nedz argumentus, kas liecinātu par kāda tiesneša iespējamu neobjektivitāti, nedz arī to, ka viņš būtu vēlējies pieteikt kādam tiesnesim noraidījumu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 69.-71. lpp.). 15.1. Satversmes tiesa norādījusi, ka viens no Satversmes 92. panta pirmā teikuma elementiem ir arī tiesas objektivitātes jeb neitralitātes garantija (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 2. punktu un 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 6.3. punktu). Lai novērstu šaubas par tiesneša objektivitāti, lietas dalībniekiem tiek piešķirtas tiesības pieteikt tiesnesim noraidījumu. Tas ir procesuāls līdzeklis, kas palīdz kliedēt pamatotas un saprātīgas šaubas par tiesneša spēju objektīvi izspriest lietu (sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 30.1. punkts). Satversmes tiesa jau atzinusi, ka noraidījuma institūts ir viens no tiesu objektivitātes nodrošināšanas līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.2. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka noraidījuma institūts ir viens no tiesu objektivitātes izvērtēšanas objektīvā testa elementiem, kura ietvaros citstarp tiek noskaidrots, vai uz tiesu, kas izskata konkrētu lietu, tiek attiecinātas pietiekamas procesuālas garantijas, lai tiktu izslēgtas jebkādas leģitīmas šaubas par tās objektivitāti (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2009. gada 15. oktobra sprieduma lietā "Micalleff v. Malta", pieteikums Nr. 17056/06, 93. punktu). No Kodeksa 289.8 panta sestās daļas izriet, ka lietas dalībniekiem ir tiesības pieteikt tiesnesim noraidījumu tikai tādā gadījumā, ja apelācijas tiesvedība ir ierosināta. Kodekss un tajā ietvertās apstrīdētās normas nepiešķir personai tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, jo šajā procesa stadijā persona netiek informēta par to, kuri tiesneši minēto jautājumu izlems. Arī A. Hāze pieteikumā norāda, ka to, kuri tiesneši izskatījuši viņa iesniegto apelācijas sūdzību, viņš uzzinājis tikai tad, kad saņēmis lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību (sk. lietas materiālu 2. sēj. 9. lpp.). Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai attiecībā uz apelācijas tiesvedības ierosināšanu administratīvo pārkāpumu lietās personai tiesības uz pieeju tiesai ir garantētas arī tiesas objektivitātes aspektā. 15.2. Saeima atbildes rakstā ir norādījusi, ka tiesas objektivitāti tajā procesa stadijā, kurā tiek izlemts jautājums par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, nodrošina vairāki līdzekļi. Proti, no apstrīdētajām normām izrietot, ka lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību var pieņemt tikai trīs tiesneši koleģiāli. Turklāt šādam lēmumam vajagot būt pieņemtam vienbalsīgi. Ja kaut viens no trim tiesnešiem uzskata, ka pastāv vismaz viens no Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā minētajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem, tad tiesneši pieņemot lēmumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu. Turklāt arī šajā procesuālajā stadijā tiesnesim esot pienākums atstatīties, ja vienalga kādu apstākļu dēļ varētu rasties šaubas par viņa objektivitāti (sk. lietas materiālu 2. sēj. 70. lpp.). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka pastāv vairāki veidi, kā nodrošināt tiesas objektivitāti (sal.: Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.3. punkts). Satversmes 83. pants paredz, ka "tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti". Satversmes 83. pantā ietvertais tiesnešu neatkarības princips prasa, lai tiesu sistēma nodrošinātu gan tiesas neatkarību kopumā, gan arī tiesneša neatkarību katrā konkrētajā lietā (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.3. punktu). Lietu izskatīšanas pamatprincipus nosaka likums "Par tiesu varu". Saskaņā ar minētā likuma 17. pantu tiesas pienākums ir, izskatot jebkuru lietu, noskaidrot objektīvo patiesību. Savukārt likuma "Par tiesu varu" 14. pantā noteikts tiesneša pienākums atstatīties no lietas izskatīšanas, ja viņš personiski tieši vai netieši ir ieinteresēts lietas iznākumā vai ja ir citi apstākļi, kas rada šaubas par viņa objektivitāti, kā arī likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" paredzētajos gadījumos. Tātad gan Satversme, gan likums "Par tiesu varu" paredz tiesnešu neatkarības un objektivitātes garantijas. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesneša noraidījuma institūts ir pakārtots tiesneša pienākumam atstatīties no lietas izskatīšanas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.3. punktu). Tātad atbildība par to, lai būtu nodrošinātas tiesības uz objektīvu lietas izskatīšanu, visupirms gulstas uz konkrēto tiesnesi, kurš izskata lietu. Lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību nav pārsūdzams. Tādēļ gadījumā, kad tiesnesim, kurš pieņēmis šādu lēmumu, vajadzēja atstatīties no lietas izskatīšanas, bet viņš to nav izdarījis, personai vairs nav procesuālu līdzekļu, ar kuriem tā varētu aizsargāt savas pamattiesības uz lietas objektīvu izskatīšanu. Tādā gadījumā tas, ka tiesnesim ir pienākums atstatīties no lietas izskatīšanas, nav pietiekama garantija tam, lai tiktu izslēgtas jebkādas leģitīmas šaubas par viņa objektivitāti. 15.3. Saeima atbildes rakstā norāda, ka noraidījumu tiesnesim var pieteikt vienīgi tad, kad lieta tiek iztiesāta pēc būtības, nevis tad, kad tiek izlemti procesuāla rakstura jautājumi. Lemjot par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, tiekot izvērtēts tas, vai sūdzība ir pirmšķietami pamatota, proti, vai pastāv izredzes uz tās apmierināšanu. Tādēļ šajā procesa stadijā personai nevajadzētu būt nodrošinātai iespējai pieteikt noraidījumu tiesnesim (sk. lietas materiālu 2. sēj. 70. lpp.). Tomēr, kā jau tika secināts šā sprieduma 14.1. punktā, apelācijas instances tiesa, arī lemjot par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, iepazīstas ar lietas materiāliem, pirmās instances tiesas spriedumu un iesniegtās sūdzības saturu. Ja apelācijas instances tiesa atsakās ierosināt apelācijas tiesvedību, tad tas ir galīgais nolēmums konkrētajā lietā. Jāņem vērā arī tas, ka uz administratīvo pārkāpumu lietām ir attiecināmas tādas pašas no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas kā krimināllietās. Lai nodrošinātu personas tiesības uz taisnīgu tiesu atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, arī tajā procesa stadijā, kad tiek izlemts jautājums par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, lietas dalībniekiem jābūt nodrošinātām tiesībām līdz attiecīgā lēmuma pieņemšanai uzzināt, kuri tiesneši to pieņems, kā arī tiesībām pieteikt tiesnešiem noraidījumu. Līdz ar to apstrīdētās normas, ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 16. Pieteikumu iesniedzēji pauž arī tādu uzskatu, ka apstrīdētās normas liedz viņiem tiesības uz motivētu nolēmumu, jo apelācijas instances tiesa lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību sastāda rezolūcijas veidā, nenorādot tā motīvus. Pienākums norādīt tiesas nolēmumā tā motīvus un apjoms, kādā tie jānorāda, ir atkarīgs no konkrētā nolēmuma rakstura un lietas apstākļiem, kas vērtējami katrā individuālajā gadījumā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994. gada 9. decembra sprieduma lietā "Ruiz Torija v. Spain", pieteikums Nr. 18390/91, 29. punktu). Turklāt pienākums norādīt motīvus nenozīmē prasību sniegt detalizētu atbildi uz katru argumentu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999. gada 21. janvāra sprieduma lietā "García Ruiz v. Spain", pieteikums Nr. 30544/96, 26. punktu). Tas it īpaši attiecas uz tiesas nolēmumiem, ar kuriem tiek izlemts jautājums par to, vai vispār tiks ierosināta apelācijas tiesvedība. Gadījumos, kad tiesa atsakās ierosināt tiesvedību, tai nav pienākuma sniegt detalizētu atteikuma pamatojumu, un atsevišķos gadījumos tai vispār nav pienākuma sniegt šādu pamatojumu [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 13. aprīļa sprieduma lietā "Kukkonen v. Finland (no. 2)", pieteikums Nr. 47628/06, 24. punktu un 2001. gada 29. maija lēmumu lietā "Sawoniuk v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 63716/00]. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process ietver arī tiesības uz motivētu tiesas nolēmumu (sal.: Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punkts). Motivēta nolēmuma mērķis ir nodrošināt, lai gan lietas dalībnieki, gan sabiedrība varētu saprast, kā tiesa nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lietas iznākuma, tādējādi izslēdzot tiesas patvaļas iespējamību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 22. februāra sprieduma lietā "Lalmahomed v. the Netherlands", pieteikums Nr. 26036/08, 43. punktu). Apstrīdētās normas regulē procesuālo kārtību, kādā tiek izlemts jautājums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību. To, ka lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību sastāda rezolūcijas veidā, expressis verbis noteic Kodeksa 289.20 panta septītā daļa. Tādēļ Satversmes tiesa vērtēs Kodeksa 289.20 panta septītās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 16.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka tālab, lai tiktu nodrošinātas personas tiesības uz taisnīgu tiesu, atteikumam ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā vajadzētu būt motivētam. Šim viedoklim, analizējot administratīvo pārkāpumu lietu raksturu un apelācijas instances tiesas kompetenci šo lietu izskatīšanā, pievienojas arī lietā pieaicinātās personas - tiesībsargs un E. Danovskis (sk. lietas materiālu 1. sēj. 132.-134. lpp. un 4. sēj. 18.-20. lpp.). Savukārt Saeima atbildes rakstos norāda, ka lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību, kas sastādīts rezolūcijas veidā, faktiski ir atspoguļota apelācijas instances tiesas pievienošanās pirmās instances tiesas nolēmumā paustajiem secinājumiem. Tādējādi faktisko apstākļu izklāsta un motīvu daļas trūkums tiesas lēmumā nebūt nenozīmējot to, ka šis lēmums pieņemts bez jebkāda pamata un neievērojot likuma prasības (sk., piemēram, lietas materiālu 2. sēj. 68. lpp.). 16.1.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka motīvu nenorādīšana tiesas nolēmumā varētu būt pieļaujama tad, kad lieta tiek skatīta augstāka līmeņa tiesā. Proti, ja sūdzība iesniegta tikai par tiesas nolēmuma juridiskā pamatojuma nepareizību (materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumi) un tiesa ir atteikusi šīs sūdzības izskatīšanu pēc būtības, jo nav izredžu, ka tā varētu tikt apmierināta, motīvu trūkums tiesas nolēmumā var būt pieļaujams (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 13. oktobra sprieduma lietā "Talmane v. Latvia", pieteikums Nr. 47938/07, 29. punktu). Kodeksa 289.20 panta septītā daļa attiecas uz apelācijas instances tiesas lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību. Lai tiktu ierosināta apelācijas tiesvedība atbilstoši Kodeksa 289.20 panta trešajai daļai, jāpastāv vismaz vienam apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatam un tam jābūt norādītam apelācijas sūdzībā. Proti, sūdzībā jānorāda, kādu materiālo tiesību normu pirmās instances tiesa ir nepareizi piemērojusi vai iztulkojusi vai kādu procesuālo tiesību normu tā pārkāpusi un kā tas ir ietekmējis lietas izspriešanu. Tāpat sūdzībā norādāms, kādus pierādījumus pirmās instances tiesa ir nepareizi novērtējusi, kā izpaužas lietas apstākļu juridiskā novērtējuma nepareizība un kā tas ir ietekmējis lietas izspriešanu. Tātad, lai izlemtu jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, tiesai jāpārbauda apelācijas sūdzībā norādītie iespējamie procesuālo un materiālo tiesību normu iztulkošanas vai piemērošanas pārkāpumi, kā arī japārliecinās par to, vai pirmšķietami konstatējams nepareizs lietas faktisko apstākļu juridiskais novērtējums, kas varēja ietekmēt lietas izspriešanu. Vienīgi pēc saņemtajā apelācijas sūdzībā ietverto argumentu izvērtēšanas, iepazīšanās ar pirmās instances tiesas spriedumu un citiem lietas materiāliem tiesa var izdarīt secinājumus par apelācijas tiesvedības ierosināšanas nepieciešamību. Gan Saeima, gan Tieslietu ministrija un tiesībsargs ir vienisprātis, ka apelācijas instances tiesa, lemjot par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, vērtē personas apelācijas sūdzībā norādītos apsvērumus, lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, tostarp arī tos, kas attiecas uz personai izvirzītās apsūdzības un uzliktā soda pamatotību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 68.-69. un 132. lpp., 4. sēj. 8. lpp.). Pieaicinātā persona A. Kovaļevska norāda, ka lēmumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību tiesa var pieņemt tikai tad, ja ir izvērtējusi sūdzību un konstatējusi Kodeksa 289.17 panta trešajā daļā noteikto tiesvedības ierosināšanas pamatu neesību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 152. lpp.). Satversmes tiesa jau atzinusi, ka tiesas sprieduma pārsūdzēšana apelācijas kārtībā ir sūdzības iesniegšana par spriedumu, kas vēl nav stājies likumīgā spēkā. Pārsūdzības mērķis ir pārbaudīt tiesas nolēmuma tiesiskumu un pamatotību, kā arī novērst kļūdas, ko, iespējams, pieļāvusi zemākas instances tiesa (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 secinājumu daļas 4. punktu). Atšķirībā no kasācijas instances tiesas, kurā, skatot jautājumus par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību, izšķirošā nozīme ir publiski tiesiskajām interesēm, apelācijas instances tiesā izšķirošā nozīme ir tieši lietas dalībnieku interesēm. Lai arī no Kodeksa izriet, ka tiesa, izlemjot jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu, pārbauda to, vai pirmās instances tiesa ir pareizi piemērojusi materiālo un procesuālo tiesību normas, tomēr šajā procesa stadijā tiesas kompetencē ietilpst arī pierādījumu un lietas faktisko apstākļu izvērtēšana. 16.1.2. No Kodeksa 289.20 panta septītās daļas izstrādes materiāliem secināms, ka regulējums, kas tiesai ļauj atteikties ierosināt apelācijas tiesvedību ar lēmumu, kas sastādīts rezolūcijas veidā, Kodeksā tika iekļauts, citstarp ņemot vērā to, ka analoģisks regulējums ir noteikts Civilprocesa likumā attiecībā uz maza apmēra prasības lietām (sk. 12. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2016. gada 8. marta sēdes protokolu Nr. 40 un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 88.-90. lpp., kā arī Saeimas 2016. gada 19. maija sēdes stenogrammu). Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka starp dažādiem tiesvedības procesiem ir objektīvas atšķirības. Salīdzinot dažādu tiesas procesu tiesisko regulējumu, neapšaubāmi būtu iespējams atrast vairākas visiem procesiem kopīgas pazīmes. Tomēr tās nevarētu kalpot par pamatu prasībai šos procesus pilnībā vienādot (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 27.2. punktu). Kā skaidrots juridiskajā literatūrā, administratīvo pārkāpumu process pēc būtības ir radniecīgs kriminālprocesam. Tajā institūcijas, kas ir tiesīgas izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas, veic procesuālās darbības nolūkā noskaidrot visas administratīvā pārkāpuma sastāva pazīmes un to esības gadījumā lemt par administratīvā soda piemērošanu. Arī administratīvā atbildība ir viens no juridiskās atbildības veidiem, kas privātpersonai rada tiesiskās sekas. Tās izpaužas kā administratīvais sods par prettiesisku rīcību, kuras kaitīguma pakāpe nav tik liela, lai tiktu piemērota kriminālatbildība (sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 204. un 226. lpp.). Savukārt Civilprocesa likums nosaka tiesvedības kārtību civillietās, t. i., lietās, kurās tiesa izšķir privāttiesiskus strīdus. Civilprocesuālās tiesvedības būtība izpaužas galvenokārt tādējādi, ka tiesa, ievērojot pušu sacīkstes principu, izšķir pušu savstarpējos strīdus par aizskartām tiesībām un ar likumu aizsargātām interesēm (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 18.2. punktu). Tas apstāklis, ka konkrēts regulējums ir noteikts Civilprocesa likumā, nevar kalpot par pamatu tā iekļaušanai Kodeksā, jo administratīvo pārkāpumu procesā un civilprocesā tiesa vērtē atšķirīgas tiesiskās attiecības. 16.1.3. Turklāt jāņem vērā tas, ka administratīvo pārkāpumu lietās nav paredzēta kasācijas instance, tādēļ apelācijas instances tiesas praksei ir būtiska nozīme vienveidīgas tiesu prakses veidošanā šīs kategorijas lietās. Arī 12. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2016. gada 8. marta sēdē vairāki komisijas locekļi norādījuši, ka, skatot lietas tikai rajonu (pilsētu) tiesās vai apgabaltiesās, veidojas dažāda tiesu prakse, un secināts, ka vienotu tiesu praksi iespējams nodrošināt, piemēram, ar tiesu prakses apkopojumu un videokonferenču palīdzību (sk. 12. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2016. gada 8. marta sēdes protokolu Nr. 40 un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 88.-90. lpp.). Tomēr, kā norāda lietā pieaicinātā persona E. Danovskis, administratīvo pārkāpumu lietās vienotas tiesu prakses veidošana ir būtiska problēma, tādēļ arī no šā aspekta būtu vēlama motīvu norādīšana tiesas lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību. Arī tādos gadījumos, kad apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti ir nepareizi, tieši šo nepareizo motīvu atspēkošanas rezultātā tiekot veidota judikatūra (sk. lietas materiālu 4. sēj. 20. lpp.). Arī Ģenerālprokuratūra uzskata, ka administratīvo pārkāpumu lietās trūkst vienotas tiesu prakses - par to liecinot principiālās atšķirības tiesību normu piemērošanā apgabaltiesās (sk. Ģenerālprokuratūras 2017. gada 10. janvāra vēstuli "Par priekšlikumiem likumprojekta "Administratīvo pārkāpumu procesa likums" (Nr. 16/Lp12) otrajam lasījumam"). Satversmes tiesa jau atzinusi, ka tiesiskas valsts principa būtiska sastāvdaļa ir tiesiskā noteiktība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka valsts ir atbildīga par savas tiesību sistēmas organizēšanu tādā veidā, lai pēc iespējas tiktu novērsta pretrunīgu tiesas nolēmumu pieņemšana (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā "Nejdet Şahin and Perihan Şahin v. Turkey", pieteikums Nr. 13279/05, 55. punktu). Vienveidīga tiesu prakse ir tāda prakse, ka līdzīgi gadījumi tiek izspriesti līdzīgi. Tādā veidā tiek nodrošināta taisnīguma principa ievērošana, tiesiskā noteiktība un veicināta sabiedrības uzticēšanās tiesām. Motīvu norādīšana tiesas nolēmumā ir viens no līdzekļiem, kas sekmē vienveidīgas tiesu prakses veidošanu. 16.2. Lietas izskatīšanas procedūra ir taisnīga, ja ir ievērota prasība nodrošināt personai tiesības tikt uzklausītai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 12. punktu). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības tikt uzklausītam tiek realizētas vairākos veidos - tostarp kā tiesības sagaidīt, ka tiesas nolēmums, ievērojot pušu izteikto viedokli, tiks argumentēts (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6.1. punktu). Tātad motīvu norādīšana tiesas nolēmumā ir viens no līdzekļiem, kas ļauj personai pārliecināties, ka tā ir uzklausīta un tās sniegtie argumenti ir izvērtēti. Tas ir īpaši svarīgi tieši tiesas nolēmumā krimināllietā, jo apsūdzētā izpratne par to, kādēļ viņš ir atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, visupirms izriet no nolēmuma motīviem. Motivēts nolēmums apliecina, ka apsūdzētais ir uzklausīts, un tādējādi veicina arī to, ka viņš atzīst tiesas izdarītos secinājumus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2010. gada 16. novembra sprieduma lietā "Taxquet v. Belgium", pieteikums Nr. 926/05, 91. punktu). Tā kā uz administratīvo pārkāpumu lietām attiecināmas tādas pašas no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, kādas ir krimināllietās, iepriekš minētais vienlīdz attiecas arī uz administratīvo pārkāpumu lietām. Saskaņā ar Kodeksa 289.20 panta septīto daļu lēmumu sastāda rezolūcijas veidā, norādot tiesnešus, kuri to pieņēmuši. Kodeksa 289.15 panta pirmajā daļā ir noteikts, ka, izlemjot procesuāla rakstura jautājumus, lēmumu sastāda atsevišķa procesuālā dokumenta veidā, rezolūcijas veidā vai ieraksta tiesas sēdes protokolā. Lēmumu var noformēt rezolūcijas veidā vai ierakstīt tiesas sēdes protokolā, ja tas nav pārsūdzams. Minētās tiesību normas otrajā daļā noteikts, ka lēmumā, ko sastāda atsevišķa procesuālā dokumenta veidā, citstarp norādāmi arī šā lēmuma motīvi. Kodeksā nav ietverts regulējums attiecībā uz to, kādam jābūt rezolūcijas saturam. No Kodeksa 289.20 panta septītās daļas izstrādes materiāliem secināms, ka regulējums, kas ļauj tiesai atteikties ierosināt apelācijas tiesvedību ar lēmumu, kas sastādīts rezolūcijas veidā, tika pieņemts tādēļ, ka aptuveni 70 procentos gadījumu sūdzībā tiek atkārtoti tie paši argumenti, kurus tiesa jau vienreiz ir izvērtējusi. Faktiski sūdzība tiek iesniegta tādēļ, lai panāktu to, ka rajona (pilsētas) tiesas spriedums nestājas spēkā. Tādos gadījumos tiesai nākas atkārtoti vērtēt un sniegt nolēmumos atbildes uz tiem argumentiem, kas vienreiz jau ir izvērtēti un zemākas instances tiesā noraidīti kā nepamatoti (sk. 12. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2016. gada 5. aprīļa sēdes protokolu Nr. 42 un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 91.-93. lpp.). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-26-03 12.1. punktu). Lietas sagatavošanas laikā no apgabaltiesām iegūtā informācija apstiprina, ka tās, piemērojot Kodeksa 289.20 panta septīto daļu, lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību nenorāda šāda lēmuma pieņemšanas motīvus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 135.-137. lpp. un 4. sēj. 3. lpp.). Tāpat lietas materiālos esošie lēmumi neietver pamatojumu tam, kādēļ konkrētajā gadījumā apelācijas tiesvedības ierosināšana atteikta (sk. lietas materiālu 1. sēj. 31. lpp., 2. sēj. 47. lpp., 3. sēj. 16., 53. un 115. lpp.). Arī citos procesuālajos likumos ir noteikts, ka rezolūcijas forma neparedz motīvu norādīšanu. Proti, Civilprocesa likuma 229. panta otrā daļa noteic, ka gadījumā, ja lēmumu sastāda rezolūcijas veidā, tajā norāda tikai lēmuma pieņemšanas laiku un vietu, tiesas nosaukumu un sastāvu, kā arī tiesas vai tiesneša nolēmumu. Kā norāda lietā pieaicinātā persona E. Danovskis, tādā gadījumā, kad apelācijas sūdzībā ir atkārtoti tie paši argumenti, kuri bija iekļauti sūdzībā rajona (pilsētas) tiesai un kurus tiesa jau izvērtējusi un noraidījusi kā nepareizus, apelācijas instances tiesai nebūtu pienākuma atkārtoti sniegt uz tiem atbildi. Tādā gadījumā tiesa varot norādīt, ka šie argumenti jau ir pietiekami analizēti rajona (pilsētas) tiesas nolēmumā un apelācijas instances tiesa tiem pievienojas (sk. lietas materiālu 4. sēj. 20. lpp.). Tomēr, ievērojot apelācijas instances tiesas kompetenci administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā, apelācijas sūdzībā var tikt izvirzīti tādi argumenti, citstarp arī attiecībā uz personas vainu pārkāpuma izdarīšanā un personai piemēroto sodu, kurus pirmās instances tiesa nav vērtējusi. It īpaši tas attiecas uz Kodeksa 213. pantā norādīto administratīvo pārkāpumu lietām, jo tajās apelācijas sūdzības iesniegšana ir tās iesniedzēja pirmā un vienīgā iespēja izteikt iebildumus pret viņa atzīšanu par vainīgu pārkāpuma izdarīšanā un viņam piemēroto sodu. Šādos gadījumos rezolūcijas veidā pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību liedz personai pārliecināties par to, ka tiesa izteiktos iebildumus ir izvērtējusi, un uzzināt, kādu iemeslu dēļ šie iebildumi ir noraidīti. Saeima un lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija un A. Kovaļevska norāda: lai gan Kodeksa 289.20 panta septītajā daļā noteikts, ka lēmumu pieņem rezolūcijas veidā, tas neliedz apelācijas instances tiesai īpaši nozīmīgās lietās norādīt motīvus, kuru dēļ pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 74.-75., 153.-154. lpp. un 4. sēj. 8. lpp.). Lietas sagatavošanas laikā iegūtā informācija liecina, ka Latgales apgabaltiesa, atšķirībā no citām apgabaltiesām, lēmumus par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību sastāda atsevišķa procesuāla dokumenta veidā, tajā iekļaujot arī motīvu daļu (sk. lietas materiālu 4. sēj. 1. lpp.). Tomēr Kodeksa 289.20 panta septītā daļa ir formulēta imperatīvi, paredzot, ka lēmumu sastāda rezolūcijas veidā. Savukārt rezolūcijas forma neprasa to, lai lēmumā tiktu ietverta arī motīvu daļa. Satversmes tiesa secina, ka no Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizriet tiesas pienākums sniegt detalizētu atbildi uz katru sūdzības iesniedzēja argumentu. Tomēr motīvu norādīšana tiesas lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību ir viens no līdzekļiem, kas sekmētu vienveidīgas tiesu prakses veidošanu administratīvo pārkāpumu lietās. Izskatāmajā lietā no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas liek motivēt nolēmumu tā, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējs, gan sabiedrība varētu saprast, kā tiesa nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lēmuma, tādējādi apliecinot arī to, ka persona ir uzklausīta un tiesas lēmums nav balstīts uz patvaļīgiem un subjektīviem motīviem. Motīvu izklāsta apjoms katrā konkrētā gadījumā var būt atšķirīgs, tomēr tam jābūt tādam, lai persona varētu saprast, kādēļ apelācijas tiesvedība netiek ierosināta. Līdz ar to Kodeksa 289.20 panta septītā daļa, ciktāl tā neparedz tiesas pienākumu lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā ietvert šā lēmuma motīvus, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 17. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, no kura brīža Kodeksa normas, kas atzītas par neatbilstošām Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, atzīstamas par spēkā neesošām. 17.1. A. Hāze lūdzis atzīt Kodeksa 289.20 panta piekto un septīto daļu par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža (sk. lietas materiālu 2. sēj. 23. lpp.). Satversmes tiesa secina, ka šajā gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošās normas vēl kādu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko regulējumu - izdarīt attiecīgus grozījumus Kodeksā. Ievērojot to, ka likumdevējam jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai nepieciešams saprātīgs laika posms, apstrīdēto normu atcelšanai šajā gadījumā nevar noteikt vispārēju atpakaļvērstu spēku vai atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas (sal., piemēram: Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3. punkts un 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17. punkts). Ievērojot iepriekš minēto, Kodeksa 289.20 panta piektā un septītā daļa, ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā, atzīstamas par spēkā neesošām no 2018. gada 30. novembra. Lai nodrošinātu A. Hāzes tiesības uz taisnīgu tiesu, attiecībā uz viņu Kodeksa 289.20 panta piektā un septītā daļa, ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā, atzīstamas par spēkā neesošām no šā sprieduma publicēšanas brīža. 17.2. Izskatāmajā lietā R. Bētiņš un M. Kalniņš ir izteikuši lūgumu atzīt Kodeksa 289.20 panta septīto daļu par spēkā neesošu no viņu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža (sk. lietas materiālu 2. sēj. 91. lpp. un 3. sēj. 102. lpp.). Satversmes tiesa ņem vērā to, ka izskatāmā lieta ir ierosināta pēc konstitucionālajām sūdzībām. Satversmes tiesas uzdevums ir pēc iespējas novērst personas pamattiesību aizskārumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Kodeksa 289.20 panta septītā daļa Pieteikumu iesniedzējiem ir piemērota ar tādiem apelācijas instances tiesu lēmumiem par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību, kuri jau stājušies spēkā. Lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību attiecībā uz A. Stepanovu tika pieņemts 2016. gada 1. novembrī, attiecībā uz A. Hāzi - 2017. gada 12. maijā -, attiecībā uz R. Bētiņu - 2017. gada 10. aprīlī -, attiecībā uz M. Kalniņu - 2017. gada 10. augustā -, bet attiecībā uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Alcamo" - 2017. gada 9. maijā. Tātad katrs no minētajiem datumiem uzskatāms par attiecīgā Pieteikumu iesniedzēja pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi. Saskaņā ar Kodeksa 289.20 panta septīto daļu apelācijas instances tiesas lēmums par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību nav pārsūdzams. Tātad personām, kuru pamattiesības uz motivētu tiesas nolēmumu ir aizskartas, nav iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem un vēršanās Satversmes tiesā ir vienīgais līdzeklis, ar kuru šīs personas var aizsargāt savas pamattiesības. Ja Pieteikumu iesniedzējiem un citām personām, kuras savu pamattiesību aizsardzībai jau līdz šā sprieduma spēkā stāšanās dienai ir vērsušās Satversmes tiesā, nebūtu iespēju aizsargāt savas tiesības, tad netiktu nodrošinātas šo personu tiesības uz taisnīgu tiesu. Motīvu norādīšana tiesas lēmumā novērstu šo personu pamattiesību aizskārumu, ļaujot pārliecināties par to, kā tiesa nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lietas iznākuma. Lai nodrošinātu Pieteikumu iesniedzēju un to personu tiesību aizsardzību, kuras savu pamattiesību aizsardzībai ir līdz šā sprieduma spēkā stāšanās dienai vērsušās Satversmes tiesā, kā arī dotu šīm personām iespēju iesniegt pieteikumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, Kodeksa 289.20 panta septītā daļa, ciktāl tā neparedz tiesas pienākumu lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā ietvert šā lēmuma motīvus, atzīstama par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. 17.3. Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma tiek atzīta par spēkā neesošu, līdz brīdim, kad likumdevējs tās vietā pieņems jaunu normu, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2013. gada 31. janvāra sprieduma lietā Nr. 2012-09-01 16.1. punktu). Apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu nedrīkst radīt jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17. punktu). Satversmes tiesa secinājusi: ja ir aizskartas personai Satversmē noteiktās pamattiesības, šī persona ir tiesīga vērsties tiesā, atsaucoties tieši uz attiecīgo Satversmes normu (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļu). Izskatot administratīvo pārkāpumu lietas apelācijas instances tiesā, ir jāaizsargā to personu pamattiesības, kuras iesniegušas apelācijas sūdzību par rajona (pilsētas) tiesas spriedumu. Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai šo personu tiesības uz motivētu nolēmumu nodrošināmas, tieši piemērojot Satversmes 92. pantu un šajā spriedumā izteiktās atziņas. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 213. pantu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 2. Atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.20 panta piekto un septīto daļu, ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā, par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošām no 2018. gada 30. novembra. 3. Attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju Alvi Hāzi atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.20 panta piekto un septīto daļu, ciktāl tās neparedz tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā, par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošām no šā sprieduma publicēšanas dienas. 4. Atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.20 panta septīto daļu, ciktāl tā neparedz tiesas pienākumu lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā ietvert šā lēmuma motīvus, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 5. Attiecībā uz konstitucionālo sūdzību iesniedzējiem Alekseju Stepanovu, Alvi Hāzi, Raimondu Bētiņu, Mārtiņu Kalniņu un sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Alcamo" un personām, kuras savu pamattiesību aizsardzībai ir līdz šā sprieduma spēkā stāšanās dienai vērsušās Satversmes tiesā, atzīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.20 panta septīto daļu, ciktāl tā neparedz tiesas pienākumu lēmumā par atteikšanos ierosināt apelācijas tiesvedību administratīvā pārkāpuma lietā ietvert šā lēmuma motīvus, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no attiecīgā konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele