14. Article

Saeima atbildes rakstā lūgusi Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā daļā par likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestā un astotā teikuma atbilstību Satversmes 92. pantam, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu. Saeima norāda, ka ir grozījusi likumā "Par valsts noslēpumu" noteikto kārtību attiecībā uz atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu vai šā sertifikāta anulēšanu. Grozījumi likumā "Par valsts noslēpumu" stāsies spēkā 2018. gada 1. jūlijā. Arī lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija, Ģenerālprokuratūra un Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce pievienojas Saeimas viedoklim par tiesvedības izbeigšanu lietā. Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 12. punktu). Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Šis likuma punkts ir vērsts uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Tomēr likums paredz iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu). Tāpēc Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu). Tādējādi, lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu, ir jānoskaidro: 1) vai apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 6. punktu un 2017. gada 3. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-20-01 5. punktu). 14.1. Lieta ierosināta par likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestā un astotā teikuma redakcijā, kas ir spēkā kopš 2006. gada 13. jūnija, atbilstību Satversmes 92. pantam. Ar Grozījumiem likumā "Par valsts noslēpumu" likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektā daļa tika izteikta jaunā redakcijā, un pašlaik spēkā esošais šīs daļas sestais un astotais teikums 2018. gada 1. jūlijā zaudēs spēku. 14.1.1. Lai gan Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts formulēts tādējādi, ka, gramatiski interpretēts, tas attiecas tikai uz gadījumiem, kuros tad, kad tiek taisīts lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā, apstrīdētā norma jau ir zaudējusi spēku, tomēr šā punkta jēga ir plašāka. Proti, tas piemērojams arī gadījumos, kad lēmuma pieņemšanas brīdī norma formāli spēku nav zaudējusi, taču institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, jau pati ir novērsusi strīdu, tas ir, noteikusi, ka norma zaudēs spēku (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 23. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2005-01-01 7. punktu). Tātad tas apstāklis, ka likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais un astotais teikums zaudēs spēku 2018. gada 1. jūlijā, varētu būt uzskatāms par Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktā minēto tiesvedības izbeigšanas pamatu. 14.1.2. Gadījumā, kad ir grozīts normatīvā regulējuma saturs, Satversmes tiesai ir jānoskaidro arī veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, ka tiesību normas saturs pēc būtības ir mainījies, proti, ka institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, patiešām ir novērsusi strīdu. Pretējā gadījumā tiesību normu izdevējs varētu to tekstā izdarīt tikai redakcionālus grozījumus, kas vienmēr būtu uzskatāmi par formālu pamatu lūgt tiesvedības izbeigšanu lietā. Šāda situācija nonāktu pretrunā ar tiesiskas valsts principu, neveicinātu ne personas pamattiesību aizsardzību, nedz arī valsts vai sabiedrības interešu īstenošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 6. punktu un 2016. gada 12. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-23-01 8. punktu). Likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais un astotais teikums paredz, ka ģenerālprokurora lēmums, kuru viņš pieņēmis, izskatot sūdzību par Satversmes aizsardzības biroja direktora lēmumu par atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu vai tā anulēšanu, kas liedz tiesības izmantot valsts noslēpumu, ir galīgs un nav pārsūdzams un ka paziņojums par atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu vai par tā anulēšanu pretendentam tiek nosūtīts, neizklāstot tajā atteikuma pamatojumu. Savukārt ar Grozījumu likumā "Par valsts noslēpumu" 1. pantu, kas stāsies spēkā 2018. gada 1. jūlijā, likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas piektais teikums izteikts šādā redakcijā: "Satversmes aizsardzības biroja direktora lēmumu par atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu vai par tā anulēšanu komersants var apstrīdēt un pārsūdzēt tādā pašā kārtībā kā lēmumu par speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam atteikumu, anulēšanu vai kategorijas pazemināšanu." Tāpat ar šo Grozījumu likumā "Par valsts noslēpumu" pantu ir izslēgts likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais teikums. Ar minētajiem grozījumiem šīs panta daļas astotais teikums izteikts šādā redakcijā: "Ja tiek pieņemts lēmums par atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu vai par tā anulēšanu, Satversmes aizsardzības birojs nodrošina komersanta informēšanu un uzklausīšanu tādā pašā kārtībā, kāda paredzēta attiecībā uz personu, kura pretendē uz pieeju valsts noslēpumam." Saskaņā ar Grozījumu likumā "Par valsts noslēpumu" 9. pantu pēc tam, kad šie grozījumi būs stājušies spēkā, atbilstoši likuma "Par valsts noslēpumu" 16. pantam lēmumu par speciālās atļaujas atteikumu, anulēšanu vai kategorijas pazemināšanu persona varēs apstrīdēt, iesniedzot sūdzību ģenerālprokuroram, un ģenerālprokurora lēmums savukārt būs pārsūdzams administratīvajā tiesā. Satversmes aizsardzības biroja direktora lēmumu par atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu vai par tā anulēšanu komersants varēs apstrīdēt un pārsūdzēt tādā pašā kārtībā. Tādējādi likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas saturs ir mainīts pēc būtības un šī norma zaudēs spēku. 14.2. Noskaidrojot, vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt, jāņem vērā, ka konstitucionālo sūdzību persona iesniedz, lai aizstāvētu savas Satversmē noteiktās pamattiesības. Tādēļ, apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, Satversmes tiesai visupirms jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personām Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var liecināt arī tas, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Grozījumu izdarīšana normatīvajā aktā, kuras rezultātā apstrīdētā norma zaudē spēku, var nebūt pietiekama, lai novērstu visas negatīvās sekas, kas personai radušās sakarā ar apstrīdēto normu. Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt savu aizskarto tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 7. punktu). Izskatāmā lieta ir ierosināta uz konstitucionālās sūdzības pamata. Pieteikuma iesniedzējas ir lūgušas Satversmes tiesu attiecībā uz tām atzīt citstarp likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sesto un astoto teikumu par spēkā neesošu no Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskāruma rašanās brīža (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 27.-28. lp.). Tādēļ tiesvedības turpināšana lietā varētu būt nepieciešama, lai nodrošinātu, iespējams, aizskarto Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizsardzību. Izskatāmajā lietā apstrīdēto normu spēka zaudēšana nākotnē nevar tikt uzskatīta par pietiekamu pamatu tiesvedības izbeigšanai, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jo tādējādi varētu palikt nenovērsts iespējamais pamattiesību aizskārums. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir turpināma.