12. Article

Tā kā tiesvedības turpināšana lietā varētu būt nepieciešama, lai nodrošinātu personas, iespējams, aizskarto pamattiesību aizsardzību, visupirms nepieciešams identificēt Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu un tā rašanās brīdi. Šos jautājumus jau ir vērtējusi kolēģija, lemjot par lietas ierosināšanu, jo saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 20. panta piekto daļu kolēģija, izskatot pieteikumu, ir tiesīga atteikties ierosināt lietu, ja tas neatbilst šā likuma 18. vai 19.-19.3 panta prasībām. Tomēr šajā vērtējumā kolēģija ir ierobežota tās rīcībā esošo materiālu ziņā. Satversmes tiesa, izskatot lietu, atkārtoti vērtē personas tiesību aizskārumu un tā rašanās brīdi, ņemot vērā lietas sagatavošanas stadijā savāktos materiālus (sal.: Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 8. punktu). 12.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas aizskar viņam Satversmes 90. pantā noteiktās pamattiesības. Satversmes 90. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības." Šī Satversmes norma iekļaujas tiesību virsvadības principā, atbilstoši kuram personu tiesības un pienākumus var noteikt tikai vispārsaistošas tiesību normas. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka Satversmes 90. pants ietver valsts pienākumu radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesisko regulējumu un tā saturu. Savukārt personai ir subjektīvās publiskās tiesības tikt pienācīgi informētai par tās tiesībām un arī pienākumiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punktu, 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 7.2. punktu un 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.1. punktu). Satversmes 90. pantā citstarp ietverti tiesību normu kvalitātes kritēriji, atbilstoši kuriem ikvienai tiesību normai jābūt pieejamai, kā arī pietiekami skaidrai un paredzamai (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punktu, 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu un 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 13.1. punktu). Valstij ir pienākums ne vien pieņemt normatīvos aktus, kas regulē personu uzvedību visdažādākajās tiesiskajās attiecībās, bet arī radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesiskā regulējuma izmaiņām un saturu (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punktu). Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Valsts pienākums pildīt starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā citstarp ir ietverts Satversmes 89. pantā, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 9.1. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes 90. pants ir konkretizējams kopsakarā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kurā vērtēta tiesību normas pieejamība un skaidrība. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesību normām jābūt adekvāti pieejamām, proti, personām jābūt saņēmušām adekvātas norādes par konkrētajā gadījumā piemērojamiem tiesiskajiem noteikumiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 10. janvāra sprieduma lietā "Osmanoğlu and Kocabaş v. Switzerland", pieteikums Nr. 29086/12, 51. punktu). Tiesību normas pieejamība ir citstarp atkarīga no attiecīgā normatīvā akta, nozares, pie kuras tas pieder, kā arī no tā regulēto subjektu daudzuma un statusa (sal.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1990. gada 28. marta sprieduma lietā "Groppera radio AG and others v. Switzerland", pieteikums Nr. 10890/84, 68. punktu un 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā "Lebois v. Bulgaria", pieteikums Nr. 67482/14, 66.-67. punktu). 12.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņa būvprakses sertifikāts ēku konstrukciju projektēšanā tika anulēts, pamatojoties citstarp uz to, ka viņš neesot ievērojis apstrīdētās normas. No apstrīdētajām normām viņam esot izrietējis pienākums, izstrādājot būvkonstrukciju daļas projektu, ievērot SNiP prasības, taču minētās normas neesot pietiekami pieejamas un skaidras. Līdz ar to esot aizskartas Pieteikuma iesniedzēja tiesības, kas noteiktas Satversmes 90. pantā. Pieteikuma iesniedzējs konstitucionālajā sūdzībā kā savu pamattiesību aizskāruma brīdi uzskata brīdi, kad apstrīdētās normas tika piemērotas administratīvajā procesā par viņa būvprakses sertifikāta anulēšanu. Gadījums, kad tiesību norma tiek piemērota, ir tikai viens no gadījumiem, kuros tiesību norma var aizskart personas pamattiesības Satversmes tiesas likuma 19.2 panta izpratnē. Šā panta otrā daļa paredz iespēju iesniegt konstitucionālo sūdzību ne vien gadījumos, kad ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt minētās tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (parasti tiesību normu piemērošanas akta izdošanas gadījumā), bet arī gadījumos, kad tādi nepastāv. Satversmes tiesas likums prasa, lai apstrīdētais akts (norma) aizskartu pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, taču neprasa, lai tas visos gadījumos būtu noticis, piemērojot šo aktu (normu) pieteikuma iesniedzējam (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.4. punktu). Pieteikuma iesniedzējs savus iebildumus pret apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 90. pantam saista galvenokārt ar to, ka viņam neesot bijuši pieejami apstrīdētajās normās minētie SNiP. Savā viedoklī par lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs apliecina: 2010. gada 7. jūnijā viņš paskaidrojuma rakstā pie būvkonstrukciju daļas projekta norādījis, ka projekts ir izstrādāts saskaņā ar SNiP, jo to esot imperatīvi noteikušas apstrīdētās normas. Šo atsauci viņš esot paskaidrojuma rakstā iekļāvis tāpēc, lai nepārkāptu normatīvos aktus. Satversmes tiesa konstatē, ka Pieteikuma iesniedzējam, projektējot būvkonstrukciju daļu, bija jārīkojas atbilstoši apstrīdētajām normām. No lietas materiāliem un Pieteikuma iesniedzēja paskaidrojumiem arī izriet, ka viņš minētajā brīdī ir apzinājies savu pienākumu īstenot gan apstrīdētās normas, gan arī SNiP, uz kuriem šīs normas atsaucās. Tomēr Pieteikuma iesniedzējs uzskatījis, ka nevarot noskaidrot savu, proti, būvniecības speciālista pienākumu saturu, jo viņam neesot bijušas pieejamas apstrīdētās normas, no kurām izrietot imperatīvs pienākums. Profesionāla darbība noteiktās nozarēs var būt saistīta ar paaugstinātu citu cilvēku drošības risku, tāpēc ir īpaši svarīgi, lai tajās nodarbinātie speciālisti pēc iespējas pilnīgāk pārzinātu savu pienākumu saturu un izturētos pret tiem ar atbilstošu rūpību. Par šādu jomu uzskatāma arī būvniecība. Apstrīdēto normu mērķis ir panākt drošības prasību ievērošanu citstarp būvju projektēšanas procesā. No apstrīdētajām normām izrietošo profesionālo pienākumu satura nezināšana un šo normu neievērošana var radīt nelabvēlīgas sekas, kuras var izpausties arī kā būtisks citu cilvēku dzīvības un veselības apdraudējums. Tādēļ personai, kurai sava profesionālā darbība jāveic atbilstoši apstrīdētajām normām, ir jārīkojas savlaicīgi, ja tā konstatē, ka šīs normas tai nav pieejamas. Ja valsts ar apstrīdētajām normām ir uzlikusi personai imperatīvus pienākumus, tad personai Satversmes 90. pantā ietverto tiesību aizskārums šo normu pieejamības aspektā rodas tajā brīdī, kad tai jāizpilda apstrīdētajās normās noteiktie pienākumi. 12.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskatījis, ka no apstrīdētajām normām izrietošo juridisko pienākumu saturs viņam nav pieejams. Tā kā Pieteikuma iesniedzējam nebija pieejami vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, ar kuriem viņš varētu novērst savu Satversmes 90. pantā paredzēto pamattiesību aizskārumu apstrīdēto normu pieejamības aspektā, viņam atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajai daļai bija tiesības vērsties Satversmes tiesā sešu mēnešu laikā no savu pamattiesību aizskāruma brīža. Tas nozīmē, ka Pieteikuma iesniedzējam bija tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību sešu mēnešu laikā no brīža, kad viņš apzinājās, ka būvkonstrukciju daļas projektēšanas laikā viņam ir obligāts pienākums īstenot normas, kuras viņam neesot bijušas pieejamas. Satversmes tiesa norāda, ka procesuālo termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai pamato vairāki apsvērumi. Citstarp šādu termiņu nepieciešams noteikt tādēļ, lai ātri un saprātīgā laikā būtu iespējams reaģēt uz tiesību pārkāpumiem un tiktu nodrošināta tiesiskā kārtība valstī. Termiņa ierobežojums aizsargā no situācijas novilcināšanas un tās radītajām kaitīgajām sekām. Turklāt - jo ilgāk persona pacieš savu tiesību aizskārumu, jo mazāk tā ir ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā (sal.: Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Ikviena tiesību norma var ilgstoši skart personas tiesības, tomēr tas nenozīmē, ka noilgums pieteikuma iesniegšanai neiestātos nekad. No personas tiek gaidīts, ka tā aktīvi aizsargās savas tiesības, apstrīdot tiesību normas konstitucionalitāti uzreiz pēc aizskāruma rašanās, nevis pēc vairākus gadus ilgušas bezdarbības (sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 12.2. punktu). Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzējs būvkonstrukciju daļas projektu, kurā viņam bija pienākums īstenot apstrīdētās normas, bija izstrādājis līdz 2010. gada 7. jūnijam - to apliecina Pieteikuma iesniedzēja sagatavotais būvkonstrukciju daļas projekta paskaidrojuma raksts (sk. būvkonstrukciju daļas tehniskā projekta paskaidrojuma raksta kopiju administratīvās lietas Nr. A420305714 materiālu 1. sēj. 118. lp.). Taču Satversmes tiesā viņš vērsās 2018. gada 21. jūnijā. Tātad Pieteikuma iesniedzējs nav ievērojis Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteikto konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2018-13-03 "Par Ministru kabineta 1998. gada 21. aprīļa noteikumu Nr. 139 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 205-97 "Mūra un stiegrota mūra konstrukciju projektēšanas normas"" 4. un 5. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 90. pantam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele