4. Article

Mēs nepiekrītam Sprieduma 15.3. punktā paustajam secinājumam, ka Saeima, pilnvarojot Ministru kabinetu izdot apstrīdētās normas, ar Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmajā daļā ietverto regulējumu ir noteikusi izņēmumu no vispārīgās tiesiskās kārtības civiltiesībās, atbilstoši kurai prasījuma tiesības ar tīri personisku raksturu nav mantojamas. 4.1. Personai nodarītu kaitējumu, kas izpaudies kā tās fiziskas vai garīgas ciešanas, kuras Latvijas tiesību sistēmā tiek apzīmētas arī ar terminu "morālais kaitējums", aptver jēdziens "nemantisks kaitējums". Savukārt jebkurš mantisks zaudējums ietilpst jēdzienā "mantisks kaitējums". Atbilstoši Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmajai daļai no Ārstniecības riska fonda ir izmaksājama atlīdzība par pacienta dzīvībai vai veselībai radīto kaitējumu, tai skaitā morālo kaitējumu, kā arī atlīdzība par izdevumiem, kas saistīti ar ārstniecību. Tātad saskaņā ar minēto normu atlīdzība no Ārstniecības riska fonda izmaksājama gan par ārstniecības procesā radīto nemantisko kaitējumu - pacienta fiziskajām un garīgajām ciešanām jeb morālo kaitējumu -, gan arī par mantisko kaitējumu - ārstniecības izdevumiem, kas bija nepieciešami nemantiskā kaitējuma seku novēršanai. Eiropas Savienības Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka no Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību sistēmām neizriet kopējs princips, saskaņā ar kuru mirušā tiesību pārņēmējiem (pēcnācējiem) valsts tiesa atlīdzinātu morālo kaitējumu, kas mirušajai personai radīts pirms tās nāves (sk. Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 7. decembra sprieduma lietā Nr. T‑401/11 P‑RENV‑RX 175. un 176. punktu). Vispārējā tiesa konstatēja, ka no dalībvalstu tiesību sistēmām izriet tāds kopējs princips, ka, pastāvot automātiskai zaudējumu atlīdzības sistēmai, mirušā tiesību pārņēmēji, ja tie uzskata, ka viņiem nodarītais morālais kaitējums nav atlīdzināts, var vērsties valsts tiesā vispārējā kārtībā. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākās lietās ir atzinusi, ka to mirušas personas tiesību aizskārumam, kuras ietvertas virknē Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) pantu, tostarp 2. un 8. pantā, principā ir personisks raksturs un tāpēc tas nepāriet uz mirušās personas tiesību pārņēmējiem. Atsevišķos gadījumos lietās, kas saistītas ar Konvencijas 5., 6. vai 8. pantu, tiesa ir piešķīrusi cietušā statusu mirušas personas radiniekiem, kas nacionālajās tiesību sistēmās uzskatāmi par tās tiesību pārņēmējiem, un ļāvusi viņiem iesniegt pieteikumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ja viņi ir izrādījuši morālu interesi, piemēram, aizsargājot savu un savas ģimenes reputāciju, vai pierādījuši savu būtisku interesi, pamatojoties uz konkrētā tiesību aizskāruma tiešo ietekmi uz viņu finansiālajām tiesībām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 13. janvāra sprieduma lietā "Elberte v. Latvia", pieteikums Nr. 61243/08, 64., 65. un 66. punktu, 2014. gada 24. jūnija sprieduma lietā "Petrova v. Latvia", pieteikums Nr. 4605/05, 55. punktu un 2007. gada 20. decembra sprieduma lietā "Nikolova and Velichkova v. Bulgaria", pieteikums Nr. 7888/03, 83.-85. punktu). Objektīvi izmērīt fiziskas vai garīgas ciešanas naudas vienībās nav iespējams, tādēļ nemantiska kaitējuma "atlīdzības" mērķis ir nevis kompensēt šo kaitējumu, bet gan pēc citiem kritērijiem noteikt, cik liela naudas summa cietušajam būtu saprātīgi vajadzīga, lai viņu mierinātu (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2014. gada tiesu prakses apkopojuma "Morālā kaitējuma atlīdzināšana civillietās" 9. lpp.). Attiecīgi Latvijas civiltiesību doktrīnā atzīts, ka tiesības uz atlīdzību par personas veselībai un dzīvībai nodarīto kaitējumu ir tīri personiska rakstura tiesības un tādēļ nevar tikt mantotas (sk.: Gencs Z., Krauze R. Civillikuma komentāri: Mantojuma tiesības. Rīga: Mans Īpašums, 1997, 267. lpp.). Tātad tiesības uz atlīdzinājumu sakarā ar nemantisku kaitējumu - gan fiziskajām, gan garīgajām ciešanām - ir cieši saistītas ar cietušā personību, un tādēļ vispārīgi tās var īstenot tikai pats cietušais. Tiesības uz atlīdzību par dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu ir analizētas arī Latvijas judikatūrā. Civillietā, kas tika ierosināta, pamatojoties uz miruša pacienta mātes pieteikumu par pacientam nodarīto miesas bojājumu un morālo ciešanu atlīdzināšanu, Augstākā tiesa secināja: tiesības uz atlīdzinājumu mantiskas kompensācijas veidā par morālām vai fiziskām ciešanām izriet no fakta, ka pacientam tika nodarīts miesas bojājums, tādēļ tās atzīstamas par cieši saistītām ar pacienta personu. Augstākā tiesa norādīja, ka šīm tiesībām ir tīri personisks raksturs, jo tās nevar pastāvēt un līdz ar to arī tikt realizētas atdalīti no cietušās personas (sk. Augstākās tiesas 2009. gada 2. decembra lēmumu lietā Nr. SKC‑927/2009). Savukārt, izvērtējot apelācijas instances tiesas spriedumu krimināllietā daļā par morālā kaitējuma kompensācijas piedzīšanu, Augstākā tiesa norādīja: tā kā tiesībām uz atlīdzību par morālo kaitējumu ir personisks raksturs, tās nevar tikt realizētas atdalīti no cietušās personas, un uz cietušās personas mantiniekiem tās nepāriet. Tādēļ Augstākā tiesa, ņemot vērā to, ka cietusī persona attiecīgajā krimināllietā bija mirusi, nolēma atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu no apsūdzētā un izbeidza kriminālprocesu šajā daļā (sk. Augstākās tiesas 2016. gada 10. novembra lēmumu lietā Nr. SKK‑499/2016). Arī K. Zīle norāda, ka tiesību doktrīnā un judikatūrā ir atzīts tas, ka tiesības uz atlīdzinājumu sakarā ar personas veselībai nodarīto kaitējumu ir tīri personiska rakstura tiesības. 4.2. Tomēr likumdevējam ir tiesības gan grozīt likumus, gan arī pieņemt jaunus likumus, kuros tiek ietvertas gan jaunākas, gan arī speciālas normas iepretim citām jau spēkā esošām tiesību normām, kā arī noteikt atsevišķus izņēmuma gadījumus. Šāda rīcības brīvība likumdevējam ir nepieciešama, lai mainīgajos sociālajos, ekonomiskajos un politiskajos apstākļos ar tiesību normu palīdzību visdažādākās tiesiskās situācijas noregulētu tā, ka tās atbilstu sociālajai realitātei (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011‑11‑01 12. punktu). Likumdevējs ir tiesīgs, ievērojot Satversmi un vispārējos tiesību principus, brīvi regulēt tiesiskās attiecības un noteikt personu tiesības un pienākumus, kā arī to īstenošanas kārtību, balstoties uz lietderības, efektivitātes un politiskiem apsvērumiem. Tas nozīmē, ka likumdevējs var paredzēt izņēmumus un ar speciālām normām noregulēt konkrētus jautājumus atšķirīgi no vispārīgās attiecīgajā nozarē pastāvošās tiesiskās kārtības. Likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādus jautājumus un kādā veidā Ministru kabinets ir tiesīgs noregulēt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002‑01‑03 secinājumu daļu un 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑0306 10. punktu). Likumdevējs, Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmajā daļā nosakot tiesības uz atlīdzību no Ārstniecības riska fonda pacienta nāves gadījumā, nav skaidri noteicis no šīs normas izrietošo izņēmumu no tās vispārīgās tiesiskās kārtības, ka tiesības uz atlīdzību par nemantisku kaitējumu ir tīri personiska rakstura tiesības. Proti, likumdevējs nav skaidri noteicis, ka tiesības saņemt atlīdzību par nemantisku kaitējumu konkrētajā gadījumā (kad pēc pacienta nāves tā tiek pieprasīta no Ārstniecības riska fonda) var izlietot citas personas, - šis izņēmums varētu tikt izsecināts tikai netieši, Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmās daļas tālākveidošanas ceļā. Turklāt likumdevējs nav noteicis šā izņēmuma saturu un tvērumu, proti, tiesīgo personu loku vai vismaz kritērijus, pēc kuriem tās identificējamas. Savukārt apstrīdētās normas noteic, ka tiesības saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda par pašam pacientam pirms viņa nāves radīto nemantisko kaitējumu - fiziskajām un garīgajām ciešanām - ir konkrētām personām, proti, mirušā pacienta mantiniekiem. Tas nozīmē, ka apstrīdētās normas pēc būtības ir materiālo tiesību normas, ar kurām Ministru kabinets noteicis no likuma izsecināmā izņēmuma tvērumu. Taču Ministru kabinets saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 16. panta trešo daļu ir pilnvarots noteikt tikai Ārstniecības riska fonda darbības procesuālo regulējumu un nav pilnvarots pieņemt materiālo tiesību normas. Turklāt jāņem vērā, ka būtisks izņēmums no Latvijā un citās kontinentālās Eiropas valstīs plaši atzītā civiltiesību principa, par kura piemērošanas īpatnībām notiek diskusija vairākos tiesiskos formātos, proti, izņēmums no principa, ka prasībai sakarā ar personas veselībai un dzīvībai nodarīto kaitējumu ir tīri personisks raksturs, ir pietiekami svarīgs jautājums, lai to izšķirtu pats likumdevējs. Turklāt tā nav tikai juridiska dilemma, jo pirms juridiska risinājuma pieņemšanas ir jāatrisina ētiska dilemma, proti, jārod atbilde uz jautājumu, cik ētiska ir miruša pacienta ciešanu materiāla kompensēšana viņa tuviniekiem, tādējādi zināmā mērā raisot viņu materiālu ieinteresētību šajās ciešanās. Apstrīdētais regulējums nosaka: jo vairāk cietis pacients, jo lielāka summa tiek viņa tuviniekiem. Vai mirēja ciešanas vispār var novērtēt materiālā izteiksmē? Tātad noteikti būtu nepieciešama gan juridiska speciālistu diskusija par šo jautājumu, gan arī plašāka sociāla diskusija par to, vai attiecīgais izņēmums no vispārīgās kārtības tiešām ir nepieciešams. Satversmes tiesas judikatūrā ir uzsvērts, ka par ikviena tāda svarīga un nozīmīga valsts un sabiedrības dzīves jautājuma reglamentāciju, kuros nepieciešama konceptuāla izšķiršanās un politiska diskusija, jālemj likumdevējam pašam (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010‑40‑03 10.1. punktu). Ārstniecības likumā šāds izņēmums nav noteikts, un no likumprojekta izstrādes materiāliem ir secināms, ka Saeimā diskusija par šo jautājumu nav notikusi. Līdz ar to uzskatām, ka apstrīdētās normas, ciktāl tās paredz miruša pacienta mantinieku tiesības saņemt atlīdzību par viņam nodarīto nemantisko kaitējumu, neatbilst Satversmes 64. pantam.