17. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Izmantojot minētajā normā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu). Kā jau tika minēts šā sprieduma 10. punktā, Pieteikuma iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda rezultāts ir atkarīgs no apstrīdētā regulējuma. To piemērojot, Aģentūra pārtrauca izmaksāt ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu un pieprasīja, lai viņš atmaksā pārmaksāto atlīdzību. Apstrīdētā regulējuma atzīšana par spēku zaudējušu no brīža, kad radies pieteicēja izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā pamattiesību aizskārums, ir vienīgā iespēja aizsargāt viņa pamattiesības. Apstrīdētā regulējuma atzīšana par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē ir nepieciešama, lai aizsargātu bērna vislabākās intereses un arī citu tādu personu pamattiesības, kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Kaut arī apstrīdētais regulējums pēc būtības vairs nav spēkā, tomēr tas varēja būt piemērots administratīvā procesa ietvaros laikā, kad bija spēkā, vai būtu jāpiemēro jau uzsāktā administratīvajā procesā, tādējādi aizskarot arī citām personām Satversmē noteiktās pamattiesības. Lai aizsargātu personu pamattiesības, nepieciešams noteikt, ka apstrīdētais regulējums attiecībā uz personām, kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem administratīvā procesa ietvaros, zaudē spēku no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Valsts sociālo pabalstu likuma 4. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam) vārdus "un kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā", kā arī 20. panta pirmās daļas 2. punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam), ciktāl tie attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam un spēkā neesošiem attiecībā uz personām, kurām šīs tiesību normas tika piemērotas vai būtu jāpiemēro administratīvā procesa ietvaros un kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību administratīvā procesa ietvaros, no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele