7. Article

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 2. punktam un Administratīvā procesa likuma 104. panta otrajai daļai administratīvā tiesa var apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas normas, kas tika piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā administratīvajā lietā, proti, normas, no kurām ir atkarīgs administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda risinājums. Savukārt Satversmes tiesai, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata ierosinātu lietu, vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo administratīvo lietu būs tās spriedumam. Tādēļ gadījumos, kad lieta ir ierosināta uz administratīvās tiesas pieteikuma pamata, par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt tas, ka administratīvās lietas atrisināšanai ir nepieciešams atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 12. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-23-01 9. punktu). Par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt arī tas, ka apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē nepieciešama, lai aizsargātu arī citu tādu personu pamattiesības, kuras uzsākušas šo pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Izskatāmā lieta tika ierosināta, pamatojoties uz diviem Augstākās tiesas pieteikumiem. Turklāt Satversmes tiesā ir saņemta informācija, ka sakarā ar izskatāmās lietas ierosināšanu tika apturēta tiesvedība vēl divās administratīvajās lietās: Administratīvās rajona tiesas lietvedībā esošajā lietā Nr. A420253716 un Augstākās tiesas lietvedībā esošajā lietā Nr. SKA-930/2017. Visās minētajās lietās administratīvās tiesas atzina apstrīdēto normu par piemērojamu, izlemjot jautājumu par pieteikuma pieņemšanu un administratīvās lietas ierosināšanu, proti, vērtējot pieteikuma pieļaujamību. Gan Latvijas, gan arī citu kontinentālās Eiropas valstu administratīvajam procesam tiesā ir raksturīgs tāds materiālo tiesību normu piemērošanas princips, ka tiesa, vērtējot nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu, piemēro tās materiālo tiesību normas, kuras bija spēkā šā administratīvā akta izdošanas brīdī. Savukārt, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesa piemēro tās materiālo tiesību normas, kuras ir spēkā tad, kad tiek pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības, ja vien citas tiesību normas nenoteic citādi. Šis princips atklājas Administratīvā procesa likuma 250. panta otrās daļas otrajā teikumā un 254. panta pirmajā daļā, kā arī ir konkretizēts tiesību zinātnē (sk.: Onževs M. Tiesību normu laika aspekti tiesiskā un demokrātiskā valstī. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2016, 58.-59. lpp.). Administratīvā tiesa, izvērtējot pieteikuma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu pamatotību pēc būtības, vienlaikus pārbauda arī tā pieļaujamību (citstarp pakļautību administratīvo tiesu kontrolei). Tādēļ arī pieteikuma pieļaujamība pamatā ir izvērtējama pēc tām tiesību normām, kuras ir spēkā attiecīgās lietas izskatīšanas vai jautājuma par pieteikuma pieļaujamību izlemšanas brīdī. Atbilstoši minētajam principam Administratīvajai rajona tiesai un Augstākajai tiesai, to lietvedībā esošajās administratīvajās lietās pārbaudot, vai attiecīgie Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmumi ir pārsūdzami, būs jāpiemēro attiecīgās lietas izskatīšanas laikā spēkā esošās Kodeksa normas. Tātad, lai atrisinātu jau ierosinātās administratīvās lietas, kurās iepriekš bija piemērojama apstrīdētā norma, nav nepieciešama apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka nav tādu apstākļu, kuru dēļ tiesvedība izskatāmajā lietā būtu turpināma.