59. Article — noteic, ka medicīnisko dokumentu lietvedības kārtību

ārstniecības iestādēs nosaka Ministru kabinets. Medicīniskie dokumenti ir ikviena rakstveidā, radiodiagnostiskās filmās vai elektroniskā formā fiksēta ziņa par pacientu, viņa veselības stāvokli, slimības diagnozi un prognozi, lietotajām profilakses, diagnostikas un ārstēšanas metodēm, kā arī diagnostikas un ārstniecības rezultātiem, kā to nosaka Pacientu tiesību likuma 1. panta otrās daļas 4. punkts. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 265 10. punktu medicīniskajos ierakstos iekļauj informāciju, kas nodrošina pacienta atpazīstamību, apliecina diagnozi, pamato izmeklējumus un ārstēšanas metodes, kā arī precīzi ataino ārstēšanas rezultātus. Noteikumi Nr. 265 citstarp nosaka medicīnisko ierakstu kvalitātes prasības. Atbilstoši Noteikumu Nr. 265 29. punktam medicīniskais ieraksts ir pilnīgi pabeigts, ja tajā ir ierakstītas visas pacienta galīgās diagnozes un komplikācijas. Savukārt tad, ja medicīniskajos ierakstos pamatotu iemeslu dēļ nepieciešams veikt labojumus, jānodrošina medicīniskajos ierakstos ietvertās sākotnējās informācijas saglabāšana un pievienošana labojumiem, kā to nosaka minēto noteikumu 30. punkts. Atbilstoši Noteikumu Nr. 265 12. pielikumam - veidlapai Nr. 027/u - izrakstā no pacienta medicīniskās kartes citstarp jānorāda pilna diagnoze. Ikvienam ārstam, sniedzot izziņas par pacientu veselības stāvokli, ir noteikts pienākums tajās iekļaut patiesas un pilnīgas ziņas, kurās norādītas visas galīgās diagnozes. Tātad gadījumā, ja personai ir noteikta diagnoze "alkohola atkarība", ārstam, sniedzot atzinumu un izrakstu no personas medicīniskajiem ierakstiem, nav tiesību šo diagnozi nenorādīt. 15.4. Alkohola atkarība ir slimība, un likumdevējs ir noteicis kārtību, kādā tā ārstējama. Atbilstoši Ārstniecības likuma 61. pantam alkohola atkarības slimnieku ārstēšana notiek labprātīgi pēc viņu vēlēšanās narkoloģiskajās ārstniecības iestādēs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Savukārt saskaņā ar minēto Ārstniecības likuma pantu izdoto Noteikumu Nr. 70 7. punkts paredz ne mazāk kā trīs gadus ilgu no alkohola atkarīgās personas dinamisko novērošanu, ko veic narkologs. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 70 10.1. apakšpunktu dinamiskā novērošana tiek pārtraukta, ja pacientam pēc ārstēšanās ir objektīvi pierādīta stabila remisija, nav konstatēta alkohola lietošana un narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu lietošana vai pacients nav spēlējis azartspēles vai datorspēles. Tādējādi personas ar diagnosticētu alkohola atkarību dinamiskā novērošana var tikt pārtraukta, taču tas nenozīmē, ka persona būtu pilnībā izārstējusies un tai vairs nebūtu piemērojama diagnoze "alkohola atkarība", jo šī slimība ir hroniska. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka attiecīgā diagnoze personai tiek noteikta uz mūžu. 15.5. Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 16.2. punktu). Likumdevējs Apsardzes darbības likumā ir noteicis Valsts policijai pienākumu pirms apsardzes sertifikāta izsniegšanas pārbaudīt, vai attiecībā uz personu nepastāv konkrēti ierobežojumi apsardzes sertifikāta izsniegšanai, tostarp pārbaudīt, vai personai nav diagnosticēta alkohola atkarība. Galvenā kārtības policijas pārvalde, kas piemērojusi apstrīdēto normu, viedoklī Satversmes tiesai norādījusi, ka Apsardzes darbības likums nenosaka apsardzes darbinieku grupas vai kategorijas pēc amatu aprakstiem vai pienākumu apjoma, piemēram, tādas kā inkasācijas apsargs vai apsargs mācību iestādē. Līdz ar to jebkurai personai, kas vēlas iegūt apsardzes sertifikātu, ir izvirzīti vieni un tie paši nosacījumi un vērtēšanas kritēriji un Valsts policijai visi apsardzes darbinieki ir jāvērtē pēc vienotiem kritērijiem. Galvenā kārtības policijas pārvalde norāda, ka apstrīdētā norma ir imperatīva tiesību norma, kas tieši aizliedz izsniegt apsardzes sertifikātu personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība. Tādējādi Valsts policijai, konstatējot, ka personai ir diagnosticēta alkohola atkarība, nav rīcības brīvības un ir jāizdod obligātais administratīvais akts - atteikums izsniegt apsardzes sertifikātu - neatkarīgi no norādes par remisiju. Valsts policijai saskaņā ar apstrīdēto normu nav tiesību izvērtēt, vai katrā individuālajā gadījumā personai diagnosticētā alkohola atkarība ietekmē tās spēju veikt apsardzes darbības. Valsts policija vērtē personas veselības stāvokļa atbilstību apsardzes darbiniekam izvirzītajām prasībām, ņemot vērā narkologa vai psihiatra atzinumā ietverto norādi uz to, vai personai ir diagnosticēta alkohola atkarība (sk. lietas materiālu 2. sēj. 47. lp.). Savukārt narkologi, kas snieguši atzinumus par pieteicēju administratīvajā lietā, norāda, ka narkologam ir jāsniedz informācija par personas diagnozi un slimības gaitu konkrētajā brīdī. Arī slimības, proti, alkohola atkarības, remisijas gadījumā narkologam neesot tiesību norādīt, ka nav pretindikāciju darbam apsardzē, jo apstrīdētā norma neparedzot nekādus izņēmumus attiecībā uz remisijas ilgumu (sk. narkoloģes Lailas Atiķes viedokli, kas sniegts Valsts policijai, lietas materiālu 1. sēj. 109. lp. un narkoloģes Jeļenas Sorokinas viedokli, kas sniegts Administratīvajai apgabaltiesai, lietas materiālu 1. sēj. 137. lp.). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma liedz personai iegūt apsardzes sertifikātu, ja tai ir diagnosticēta alkohola atkarība, neatkarīgi no tā, vai ir konstatēta slimības remisija vai citas veselības stāvokļa izmaiņas. Līdz ar to personas pamattiesību aizskārums izriet no apstrīdētās normas. Tādējādi tiesvedība lietā ir turpināma. 16. Apstrīdētā norma noteic aizliegumu izsniegt apsardzes sertifikātu ne tikai personām, kurām diagnosticēta alkohola atkarība, bet arī personām, kurām diagnosticēti psihiski traucējumi, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarība vai uzvedības traucējumi. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi: ja apstrīdētā norma attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu, tad nepieciešams precizēt, ciktāl tā šo normu izvērtēs (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 12.1. punktu). Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 106. panta pirmajam teikumam tiktāl, ciktāl tā noteic absolūtu aizliegumu izsniegt apsardzes sertifikātu personai, kurai ir diagnosticēta alkohola atkarība. Arī lietas materiālos ir informācija tikai par aizliegumu izsniegt apsardzes sertifikātu personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība. Tādējādi Satversmes tiesa izskatāmajā lietā vērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmei tikai attiecībā uz personām, kurām diagnosticēta alkohola atkarība. 17. Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai." Satversmes 106. panta pirmais teikums paredz personai tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, ņemot vērā visu to spēju, zināšanu un prasmju kopumu, kas raksturo konkrētās personas sagatavotību un piemērotību noteikta darba veikšanai, ņemot vērā gan izglītību, gan arī praktisko pieredzi konkrētā darbā, gan arī citas zināšanas, prasmes un iemaņas, ko attiecīgā persona ieguvusi un attīstījusi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-08-01 7. punktu). Savukārt šajā pantā ietvertās tiesības "brīvi izvēlēties" prasa, lai indivīdam tiktu nodrošināta iespēja izvēlēties, taču neprasa, lai tiktu nodrošināta iespēja katram strādāt, turklāt strādāt tieši to darbu, ko viņš vēlas. Tomēr jēdziens "izvēlēties" šai pantā tulkojams kā personas apzināta un mērķtiecīga darbība, nevis tikai iekšējs lēmums (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-16-01 2. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 106. pantā paredzētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu nozīmē, pirmkārt, visām personām vienlīdzīgu pieeju darba tirgum un, otrkārt, to, ka valsts nedrīkst noteikt personām citus ierobežojošus kritērijus kā vien konkrētas to spēju un kvalifikācijas prasības, bez kurām persona nevarētu pildīt attiecīgā amata pienākumus (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 1. punktu). Satversmes 106. panta pirmais teikums neliedz valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu nodarbošanos varētu īstenot. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tostarp tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, var ierobežot, taču attiecīgajam ierobežojumam jāatbilst kādam no Satversmes 116. pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem un jābūt samērīgam (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu). Likumdevējam ir rīcības brīvība izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 13.1. punktu), un valstij ir pienākums atturēties no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai īstenot tās tiesības "brīvi izvēlēties" nodarbošanos (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.1. punktu). Apsardzes darbības kvalifikācijas pārbaudījuma nokārtošana ir viens no apsardzes sertifikāta saņemšanas priekšnosacījumiem, bet ar to vien nepietiek, lai persona varētu strādāt par apsardzes darbinieku, - tai ir nepieciešams saņemt apsardzes sertifikātu, kuru saskaņā ar Apsardzes darbības likumu un Noteikumiem Nr. 380 izsniedz Valsts policija. No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs administratīvajā lietā ir veicis darbības, lai izpildītu apsardzes sertifikāta saņemšanai izvirzītos priekšnosacījumus: apguvis profesionālās pilnveides izglītības programmu "Personu un īpašuma aizsardzība, apsardzes darbs" un sekmīgi nokārtojis programmas kvalifikācijas pārbaudījumu, kā arī ieskaiti pirmajā palīdzībā autovadītājiem un ieroču nēsātājiem un iesniedzis iesniegumu apsardzes sertifikāta saņemšanai, samaksājot attiecīgo valsts nodevu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 101.-103. lp.). Valsts policija konstatējusi, ka uz minēto personu attiecas apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu, jo šai personai diagnosticēta alkohola atkarība. Šā iemesla dēļ pieteicējs administratīvajā lietā nav tiesīgs veikt apsardzes darbu. Ja personai ir apsardzes darba veikšanai atbilstošas spējas un kvalifikācija, bet ir diagnosticēta alkohola atkarība, tad apstrīdētā norma liedz izsniegt šai personai apsardzes sertifikātu un tādējādi liedz tai strādāt par apsardzes darbinieku. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. 18. Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos var tikt ierobežotas, taču Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 21. punktu). 19. Lai izvērtētu apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, visupirms jāpārbauda, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, t. i.: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 15. punktu). Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25. punktu). Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka apstrīdētā norma ir pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Apstrīdētā norma tika iekļauta Apsardzes darbības likumā tā sākotnējā redakcijā. Likumprojekts Nr. 740/Lp11 "Apsardzes darbības likums" tika iesniegts Saeimai 2013. gada 16. jūnijā un izskatīts trijos lasījumos. Likumprojekta izskatīšanas laikā par to saņemti Saeimas Juridiskā biroja, kā arī Iekšlietu ministrijas sagatavotie priekšlikumi, kas apspriesti 11. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdēs (sk. lietas materiālu 2. sēj. 64.-150. lp. un 3. sēj. 1.-10. lp.). Apsardzes darbības likums tika pieņemts 2014. gada 13. februārī un izsludināts 2014. gada 6. martā oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 47. Tādējādi apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai, kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan paredzamai. Proti, tiesību normai jābūt formulētai pietiekami precīzi un skaidri. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri paredzēt noteikumu piemērošanas jomu un nozīmi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ikvienai personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, strādāt par apsardzes darbinieku ir formulēts pietiekami skaidri. Tādējādi persona var izprast no apstrīdētās normas izrietošo tiesību saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Lietas dalībnieku un pieaicināto personu argumentus par to, vai apstrīdētā norma paredz absolūtu aizliegumu un vai likumdevējs, nosakot šādu aizliegumu, ir atbilstoši labas likumdošanas principam pienācīgi izvērtējis tā nepieciešamību, Satversmes tiesa pārbaudīs, vērtējot to, vai apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai šis ierobežojums atbilst samērīguma principam. 20. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu). Satversmes 116. pants noteic, ka Satversmes 106. pantā paredzētās tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību". Ja ir noteikti personas tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu). Saeima norāda, ka persona, kurai piemīt alkohola atkarība, nevar pilnvērtīgi veikt apsardzes darbiniekam uzticēto sabiedrības drošības aizsardzības pienākumu un pati ar savām darbībām var pakļaut riskam sabiedrības drošību. Persona, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, esot pakļauta alkohola negatīvajai ietekmei, proti, šāda persona varot sākt rīkoties agresīvi, varot zaudēt uzmanību un kognitīvās spējas, kā arī spējas adekvāti izvērtēt riskus. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības drošības aizsardzība (sk. Saeimas atbildes raksta 6. lp.). Ierobežojumi attiecībā uz iespēju strādāt konkrētās profesijās vai veikt konkrētas darbības, kas noteikti personām, kurām diagnosticēta alkohola atkarība, ir vērsti uz sabiedrības drošības aizsardzību. Likuma "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" 32.3 panta pirmajā daļā noteikts, ka apsardzes darbinieks ir reglamentētā profesija apsardzes darbības jomā. Citstarp šā likuma mērķis atbilstoši tā 2. panta pirmajai daļai ir nodrošināt profesionālās darbības atbilstību noteiktiem kritērijiem, ja šī darbība ir saistīta ar sabiedrības interešu aizsardzību, tās drošību un veselības aizsardzību, kā arī aizsargāt atsevišķas sabiedriski nozīmīgas profesijas pret neatbilstošu personu iesaistīšanu tajās, nosakot šīm profesijām paaugstinātas prasības. Savukārt Apsardzes darbības likuma 2. panta pirmā daļa noteic, ka šā likuma mērķis ir radīt tiesisku pamatu apsardzes darbības veikšanai, lai nodrošinātu personu un sabiedrības drošību. Ņemot vērā apsardzes darbinieku pilnvaras un darba specifiku, likumdevēja noteiktā mērķa sasniegšanai šīm personām tiek izvirzītas paaugstinātas prasības attiecībā uz apsardzes sertifikāta iegūšanu. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, neatkarīgi no remisijas izsniegt apsardzes sertifikātu ir vērsts uz to, lai veicinātu sabiedrības drošību, nodrošinot to, ka par sabiedrības drošību rūpējas personas ar atbilstošām spējām un kvalifikāciju. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības drošības aizsardzība. 21. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu un 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 15. punktu). 22. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu). Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa - sabiedrības drošības aizsardzība - sasniegšanai (sk. Saeimas atbildes raksta 5.-6. lp.). Arī Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums kalpo Satversmes 116. pantā norādītā leģitīmā mērķa - aizsargāt sabiedrības drošību - sasniegšanai, jo apsardzes darbinieka kompetences neapšaubāmi ir saistītas ar sabiedriskās drošības un kārtības nodrošināšanu, tostarp arī ar personu tiesību un tiesisko interešu aizsardzību un aizsargājamo objektu apdraudējumu novēršanu (sk. pieteikuma 23. punktu lietas materiālu 1. sēj. 7.-8. lp.). Apsardzes darbības likuma 15. pantā ir noteikti apsardzes sertifikāta izsniegšanas ierobežojumi, un viens no tiem ir ietverts apstrīdētajā normā. Tātad personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, ar likumu ir aizliegts izsniegt apsardzes sertifikātu. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums nodrošina to, ka par apsardzes darbinieku nestrādās neviena persona, kurai ir diagnosticēta alkohola atkarība, neatkarīgi no slimības gaitas, citstarp arī remisijas. Tādā veidā tiek novērsts sabiedrības drošības apdraudējums, kas varētu rasties gadījumā, ja apsardzes darbinieks ar alkohola atkarību nepienācīgi pildītu savus darba uzdevumus un tādējādi nevis aizsargātu sabiedrības drošību, bet pat to apdraudētu, piemēram, nepamatoti pielietojot spēku vai ieroci. Līdz ar to likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. 23. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajā regulējumā ietvertais aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, ir absolūts (sk. lietas materiālu 1. sēj. 11.-12. lp.). Līdzīgu viedokli pauž arī vairākas pieaicinātās personas (sk., piemēram, tiesībsarga viedokli lietas materiālu 1. sēj. 69. lp. un asoc. prof. Dr. iur. Alda Lieljukša viedokli lietas materiālu 1. sēj. 29. lp.). Savukārt Saeima un Iekšlietu ministrija norāda, ka šis aizliegums nav absolūts, jo apstrīdētā norma ir piemērojama, veicot individuālu personas izvērtējumu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 32. lp. un Iekšlietu ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 11. lp.). Satversmes tiesa savā judikatūrā jau vairākās lietās ir vērtējusi tādus pamattiesību ierobežojumus, kuri uzskatāmi par absolūtiem (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra spriedumu lietā Nr. 2017-07-01, 2019. gada 5. decembra spriedumu lietā Nr. 2019-01-01 un 2020. gada 17. decembra spriedumu lietā Nr. 2020-18-01). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka tiesiskajam regulējumam, kas nepieļauj nekādus izņēmumus, ir absolūts raksturs (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2007. gada 10. aprīļa sprieduma lietā "Evans v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 6339/05, 89. punktu). Savukārt tiesību doktrīnā atzīts, ka par absolūtu aizliegumu uzskatāmas tādas tiesību normas, kas bez jebkādiem izņēmumiem attiecas uz visām personām, kuras nonāk to tvērumā, kā arī tādi tiesību normās ietverti personas pamattiesību ierobežojumi, kuri pēc būtības nav atkarīgi ne no kādiem individuālajiem apstākļiem (sk.: Cumper P., Lewis T. Uncertainty, Irony and Subsidiarity: Blanket Bans and the European Court of Human Rights' Procedural Turn. International and Comparative Law Quarterly, 2019, Volume 68, Issue 3, p. 613). Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ir ietverts absolūts personas pamattiesību ierobežojums, ir jāņem vērā, pirmkārt, vai tas attiecas vai neattiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām, proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā gadījuma izvērtējumu un tādējādi pieļauj izņēmumus, un, otrkārt, vai tas ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu, 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 19.2. punktu un 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 20. punktu). Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu attiecas uz ikvienu personu, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, un tādējādi pilnībā liedz šādai personai strādāt par apsardzes darbinieku. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums, kā to Satversmes tiesa jau ir konstatējusi, neparedz katra konkrētā gadījuma individuālu izvērtējumu, tātad nepieļauj nekādus izņēmumus. Turklāt šis aizliegums ir noteikts uz mūžu - tas ir spēkā arī tad, ja personas slimības gaita ir mainījusies un persona vairs nelieto alkoholu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 137. lp.). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu attiecas uz ikvienu personu, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, un ir noteikts uz mūžu. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir absolūts. 24. Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv nekādi citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka absolūtā aizlieguma stingri ierobežojošā rakstura dēļ tā atbilstībai samērīguma principam ir izšķiroša nozīme (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 19.2. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir noskaidrot, vai likumdevējs, attiecībā uz konkrētu personu grupu nosakot absolūtu aizliegumu, ir apsvēris to, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē paredzētās pamattiesības aizskartu mazāk. Lai to izvērtētu, Satversmes tiesai ir jāpārliecinās par to, vai likumdevējs ir: 1) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību; 2) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas; 3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 21. punktu un 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 21. punktu). Minētie apsvērumi pēc būtības konkretizē labas likumdošanas principa saturu gadījumos, kad likumdevējs lemj par absolūta aizlieguma ietveršanu kādā tiesību normā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 23. punktu). 24.1. Saeima 2014. gada 13. februārī pieņēma Apsardzes darbības likumu. No likumprojekta "Apsardzes darbības likums" anotācijas izriet, ka jauns likums bija jāpieņem, lai izpildītu prasības, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra regulas Nr. 1214/2011 par euro skaidras naudas profesionāliem pārrobežu autopārvadājumiem starp eurozonas dalībvalstīm (turpmāk - Regula), kas stājās spēkā 2012. gada 29. novembrī (sk. likumprojekta anotācijas I sadaļas 1. un 2. punktu un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2013. gada 17. septembra sēdes protokolu lietas materiālu 2. sēj. 66. lp.). Likumdevējam atbilstoši Regulai bija jānosaka iestāde, kas izsniegs pārrobežu skaidras naudas pārvadājumu atļauju, un jāizstrādā kārtība šīs atļaujas izsniegšanai. Apsardzes darbības likumā tika iekļauti arī citi, ar Regulu nesaistīti grozījumi, kuru mērķis bija ēnu ekonomikas novēršana (sk. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2013. gada 19. novembra sēdes protokolu lietas materiālu 2. sēj. 72. lp.). No Apsardzes darbības likuma izstrādes materiāliem izriet, ka attiecībā uz apstrīdēto normu tika iesniegts tikai viens priekšlikums - par redakcionāliem grozījumiem tās tekstā. Arī Saeimas Juridiskais birojs nav sniedzis ierosinājumus attiecībā uz apstrīdēto normu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 129.-130. lp.), un tajā ietvertais aizliegums nav apspriests arī Saeimas debatēs. Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs šo ierobežojumu nav vērtējis kā absolūtu aizliegumu un līdz ar to arī nav pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību. 24.2. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs ir izvērtējis tā būtību un piemērošanas sekas. Proti, nosakot absolūto aizliegumu, likumdevēja pienākums ir pārliecināties un pamatot, ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23. punktu un 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 23. punktu). Vērtējot apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu kā absolūtu aizliegumu, nozīme ir ne tikai tam, ka personai ir diagnosticēta alkohola atkarība, bet arī tam, ka šāds ierobežojums saglabājas uz mūžu neatkarīgi no tā, vai konstatēta remisija un izmaiņas slimības gaitā. Personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, likumdevējs var noteikt papildu ierobežojumus vai juridiskas sekas tad, ja tas nepieciešams būtisku interešu aizsardzībai un nodrošināšanai. Taču personai noteiktā diagnoze "alkohola atkarība" pati par sevi nenozīmē to, ka persona dzīves gaitā nevarētu mainīties un ilgstoši atturēties no alkohola lietošanas. Tāpēc Latvijas Ārstu biedrība uzskata, ka persona ar alkohola atkarību, kura ilgstoši atturas no alkohola lietošanas un kurai nav konstatētas slimības izraisītas bioloģiskas un sociālas sekas, nevar apdraudēt apkārtējos (sk. Latvijas Ārstu biedrības viedokli lietas materiālu 1. sēj. 31. lp.). Izvērtējot Apsardzes darbības likuma izstrādes materiālus, nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs, nosakot absolūto aizliegumu personām, kurām diagnosticēta alkohola atkarība, strādāt par apsardzes darbiniekiem, būtu pēc būtības apspriedis iespēju, ka personas uzvedība un slimības izpausmes dzīves laikā var mainīties tādā veidā, ka sabiedrības drošība vairs netiek apdraudēta. Līdz ar to likumdevējs nav izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un tā piemērošanas sekas. 24.3. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs ir pamatojis, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Proti, likumdevējam, nosakot absolūtu aizliegumu, ir jāpārliecinās, ka absolūts aizliegums ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi. Tikai tādā gadījumā likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūtu aizliegumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izņēmumi no absolūta aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj individuālu izvērtējumu, gan likumā precīzi formulēti izņēmumi, gan regulējums, kas noteic periodisku aizlieguma nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu). Pieteikuma iesniedzēja un vairākas pieaicinātās personas norāda uz vairākiem iespējamiem alternatīviem līdzekļiem, proti, izņēmumiem no apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma, kuri personas pamattiesības ierobežotu mazāk, bet ar kuriem tā mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē (sk., piemēram, pieteikuma 33. punktu lietas materiālu 1. sēj. 13.-14. lp., tiesībsarga viedokļa 5. punktu lietas materiālu 1. sēj. 72. lp. un asoc. prof. Dr. iur. Alda Lieljukša viedokļa 3. punktu lietas materiālu 2. sēj. 28.-29. lp.). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ilgstošu remisiju raksturo stabilas atturības stāvoklis. Savukārt recidīva risks ir mazināms, nosakot regulāras veselības pārbaudes personām, kurām ir diagnosticēts alkohola atkarības sindroms (sk. pieteikuma 35. punktu lietas materiālu 1. sēj. 15. lp.). Apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums attiecas uz ikvienu personu, kurai ir diagnosticēta alkohola atkarība. Tomēr tas vien, ka personai ir diagnosticēta alkohola atkarība, nenozīmē, ka persona atrodas aktīvā saslimšanas fāzē, proti, lieto alkoholu, un tādējādi nav spējīga pildīt darba pienākumus, tostarp strādāt apsardzē, vai ka tā, pildot darba pienākumus, radītu sabiedrības drošības apdraudējumu. Starp personām, kurām diagnosticēta alkohola atkarība, ir arī tādas personas, kuras atrodas trīs un vairāk gadu remisijas fāzē un risku sabiedrības drošībai nerada. Nosakot izņēmumus un precizējot, kā var tikt veikts individuāls personas izvērtējums, ir jāņem vērā tas, ka ierobežojums izsniegt apsardzes sertifikātu personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, joprojām būtu viens no līdzekļiem, ar kuriem var nodrošināt sabiedrības interesi - drošības aizsardzību. 24.3.1. Ja izvirzīto leģitīmo mērķi var sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas personas tiesības ierobežo mazāk, bet vienlaikus prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un sabiedrības, tad nevar uzskatīt, ka valstij būtu pienākums šādu līdzekli izvēlēties (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 19.2. punktu). Atbilstoši Noteikumu Nr. 380 24.2. apakšpunktam persona iesniedz Valsts policijā iesniegumu apsardzes sertifikāta saņemšanai un iesniegumam pievieno psihiatra un narkologa izsniegta derīga atzinuma kopiju par savu veselības stāvokli. Tādējādi personu, kas vēlas saņemt apsardzes sertifikātu, izvērtē psihiatrs un narkologs. Taču normatīvais regulējums nenosaka tādu mehānismu, ka ārstam būtu tiesības vērtēt katra konkrētā gadījuma individuālos apstākļus, lai pārliecinātos, vai personas ar diagnosticētu alkohola atkarību personība un slimības gaita neliecina par to, ka šī persona varētu apdraudēt sabiedrības drošību. Vairāki lietas dalībnieki kā iespējamu alternatīvo līdzekli, ar kuru ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē, ir norādījuši individuālu izvērtējumu, veicot veselības pārbaudes personām, kuras glabā (nēsā) ieročus un veic darbu ar ieročiem (sk., piemēram, pieteikuma 33. punktu lietas materiālu 1. sēj. 13.-14. lp. un tiesībsarga viedokļa 4.6. punktu lietas materiālu 1. sēj. 72. lp.). Ieroču aprites likuma 27. panta pirmā daļa noteic, ka veselības pārbaudi veic, lai izvērtētu fiziskās personas veselības stāvokļa atbilstību ieroču glabāšanai (nēsāšanai) vai darbam ar ieročiem un noteiktu, vai personai nav medicīnisku pretindikāciju ieroču glabāšanai (nēsāšanai), tostarp arī to, vai personai nav diagnosticēta alkohola atkarība, kuras dēļ persona nav spējīga lietot šaujamieroci vai lielas enerģijas pneimatisko ieroci. Saskaņā ar Ieroču aprites likuma 27. panta sesto daļu ir izstrādāts Ministru kabineta noteikumu projekts "Noteikumi par veselības pārbaudēm personām, kas glabā (nēsā) ieročus un veic darbu ar ieročiem" (turpmāk - Noteikumu projekts), kas 2019. gada 5. decembrī tika izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē (sk. Noteikumu projektu Nr. VSS-1209. Pieejams: http://tap.mk.gov.lv). Noteikumu projekta 8. punkts kopsakarā ar 1. pielikuma 3. punktu paredz, ka personai, kurai konstatēta alkohola pārmērīga, kaitējoša lietošana, ieroča atļauju iespējams saņemt tikai pēc objektīvi pierādīta divu gadu atturības perioda, ja ir veikta pārbaude pie narkologa un nepieciešamie izmeklējumi. Savukārt tad, ja ir konstatēta alkohola atkarība, ieroča atļauju iespējams saņemt tikai pēc ārstēšanās un objektīvi pierādīta vismaz piecu gadu stabila atturības perioda, ja ir veiktas regulāras pārbaudes pie narkologa un nepieciešamie izmeklējumi. Arī spēku zaudējušie Ministru kabineta 2014. gada 22. jūlija Noteikumi Nr. 418 "Noteikumi par veselības pārbaudēm personām, kas glabā (nēsā) ieročus un veic darbu ar ieročiem" paredzēja šādu kārtību. Proti, personām, kas vēlas saņemt ieroču glabāšanas (nēsāšanas) atļauju un veikt darbu ar ieročiem, tiek veikts individuāls izvērtējums un tiek ņemts vērā remisijas periods. Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka jau šobrīd būtu iespējams efektīvi veikt personas individuālu izvērtējumu un paredzēt izņēmumu no absolūtā aizlieguma tādā gadījumā, ja persona, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, ir stabilā remisijas fāzē un tai nav medicīnisku pretindikāciju apsardzes darbinieka pienākumu veikšanai. Turklāt nav konstatējams, ka šāds risinājums prasītu nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts. Veids, kādā attiecībā uz konkrētu personu realizējams individuāls risinājums, jau pastāv - arī šobrīd personai ir jāvēršas pie psihiatra un narkologa un izvērtējums tiek veikts. Taču apstrīdētā norma nepieļauj izņēmumus un tādējādi liedz ārstam norādīt atzinumā to, ka nav pretindikāciju darbam apsardzē. 24.3.2. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2. punktu). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, proti, paredzot izņēmumus no šā aizlieguma, kuri mazāk ierobežotu personai Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības. Tomēr likumdevējs, nosakot absolūtu aizliegumu, nav noskaidrojis, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kā arī nav izvērtējis un pamatojis to, ka personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, ir nosakāms absolūts aizliegums strādāt par apsardzes darbinieku. Likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūtu aizliegumu tikai tad, ja tas ir vienīgais leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums neatbilst samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. 25. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata ierosinātu lietu, tai vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo administratīvo lietu būs tās spriedumam (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu un 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 25. punktu). Turklāt administratīvās tiesas pieteikuma gadījumā nozīme citstarp ir pieteikuma priekšmetam konkrētajā administratīvajā lietā. Ja prasījums ir par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, administratīvā tiesa piemēros tiesību normas, kuras ir spēkā laikā, kad lieta tiek izskatīta tiesā (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-46/2012 8. punktu). Apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu ikvienai personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, strādāt par apsardzes darbinieku bez individuāla apstākļu izvērtējuma par to, vai noteiktā diagnoze "alkohola atkarība" rada uzvedības traucējumus un konkrētā persona, veicot apsarga darba pienākumus, apdraudētu sabiedrības drošību, neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Lai Apsardzes darbības likuma piemērošana līdz apstrīdētās normas grozīšanai vai jauna regulējuma izstrādei neradītu Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu personām, kurām diagnosticēta alkohola atkarība un kuras vēlas saņemt apsardzes sertifikātu, apstrīdētā norma uz šīm personām attiecināma, tieši piemērojot Satversmi, Apsardzes darbības likumu un šajā spriedumā ietvertās atziņas - tostarp, nodrošinot, ka tiek veikts individuāls personas veselības stāvokļa izvērtējums, un pārliecinoties par sabiedrības drošības apdraudējuma iespējamību. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Apsardzes darbības likuma 15. panta 8. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu izsniegt apsardzes sertifikātu personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja S. Osipova