10. Article

Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. pantā nostiprinātajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kāds ir tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērums un vai apstrīdētā norma šīs tiesības izskatāmajā lietā ierobežo. 10.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar viņam Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības, jo pieļauj viņa personas datu apstrādi. Proti, apstrīdētā norma noteicot, ka informācija par Pieteikuma iesniedzējam reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem ir vispārpieejama informācija un var tikt izpausta jebkurai personai. Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Konkretizējot minētajā pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šīs tiesības aptver dažādus aspektus. Tās ietver indivīda tiesības uz savu privāto telpu, kur tas iespējami minimāli ciestu no valsts vai citu personu iejaukšanās, kā arī aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, identitāti un personas datus. Informācija par fizisko personu ietilpst jēdziena "tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību" saturā (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 10. punktu). Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 15.1. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš, noskaidrojot Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību saturu kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu, ir norādījusi, ka valsts institūcijām ir ne vien negatīvs pienākums atturēties no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, bet arī pozitīvs pienākums veikt šo tiesību aizsardzībai nepieciešamās darbības. Likumdevējam ir jāizveido tāds personas datu aizsardzības mehānisms, kas nodrošinātu to apstrādes atbilstību paredzētajam mērķim. Ar personas privāto dzīvi saistīto datu apstrāde, tostarp izpaušana un glabāšana, ietilpst personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 11.2. punktu). 10.2. Satversmes 68. pants noteic un Satversmes tiesa ir atzinusi, ka līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu. Tādējādi Latvijai, noskaidrojot nacionālo normatīvo aktu saturu un piemērojot tos, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinošie Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 16.2. un 18.4.1. punktu). Līguma par Eiropas Savienības darbību 16. panta 1. punkts un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. panta 1. punkts noteic, ka ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību. Šo tiesību aizsardzību nosaka Regula 2016/679, kas aizstāj Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (turpmāk - Direktīva 95/46/EK). Atbilstoši Regulas 2016/679 4. panta 1. punktam personas dati ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu. Identificējama fiziskā persona ir tāda persona, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem. Savukārt atbilstoši Regulas 2016/679 4. panta 2. punktam apstrāde ir jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, tostarp izpaušana, nosūtot, izplatot vai citādi darot tos pieejamus. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka jebkurai personas datu apstrādei jāatbilst, pirmkārt, Regulas 2016/679 5. pantā ietvertajiem principiem attiecībā uz datu kvalitāti un, otrkārt, vienam no Regulas 2016/679 6. pantā noteiktajiem kritērijiem datu apstrādes atzīšanai par likumīgu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 16. janvāra sprieduma lietā C-496/17 "Deutsche Post", ECLI:EU:C:2019:26, 57. punktu). Turklāt atbilstoši Regulas 2016/679 10. pantam personas datu apstrādi par sodāmību un pārkāpumiem vai ar tiem saistītiem drošības pasākumiem, pamatojoties uz šīs regulas 6. panta 1. punktu, veic tikai oficiālas iestādes kontrolē vai tad, ja apstrādi atļauj Eiropas Savienības vai dalībvalsts tiesību akti, paredzot atbilstošas garantijas datu subjektu tiesībām un brīvībām. Šo prasību ievērošana ietilpst Satversmes 96. pantā nostiprināto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā. No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka atsevišķu kategoriju personas dati ir īpaši aizsargājami (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 15. punktu). Ja reiz Regulas 2016/679 10. pants pieļauj minēto datu apstrādi tikai oficiālas iestādes kontrolē vai gadījumos, kad to atļauj Eiropas Savienības vai dalībvalsts tiesību akti, paredzot atbilstošas garantijas datu subjektu tiesībām un brīvībām, tad dalībvalsts tiesību aktā var tikt pieļauta tikai attiecīgajā tiesību normā ietvertā apstrādes subjekta veikta datu apstrāde, citstarp arī izpaušanas veidā. Tādējādi, pirmkārt, tas nozīmē, ka turpmāka minēto datu apstrāde ir pieļaujama tikai oficiālas iestādes kontrolē. Tomēr personas datu, kam ir noteikts vispārpieejamas informācijas statuss, apstrādi to neierobežotās piekļuves režīma dēļ nemaz nebūtu iespējams veikt tikai oficiālās iestādes kontrolē. Otrkārt, vispārpieejamas informācijas statusa noteikšana minētajai informācijai uz Eiropas Savienības vai dalībvalsts tiesību akta pamata pēc būtības varētu izslēgt atbilstošu garantiju paredzēšanu datu subjekta tiesībām un brīvībām, jo šāda informācija būtu pieejama jebkurai personai. Līdz ar to Satversmes 96. panta tvērumā ietilpst informācijas par fiziskas personas sodāmību un pārkāpumiem aizsardzība. 10.3. Apstrīdētā norma noteic vispārpieejamas informācijas statusu citstarp informācijai par transportlīdzekļu vadītājiem transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem. Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 10. panta trešo daļu vispārpieejamo informāciju var sniegt pēc privātpersonas pieprasījuma, kurā informācijas pieprasītājam nav īpaši jāpamato sava interese par šo informāciju, un tās saņemšanu pieprasītājam nevar liegt tāpēc, ka šī informācija neattiecas uz viņu. Savukārt atbilstoši Noteikumu Nr. 725 3.1. punktam un Ministru kabineta 2019. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 185 "Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra noteikumi" 18. punktam Direkcija vispārpieejamo informāciju no transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra var sniegt rakstiski, izmantojot elektroniskos datu nesējus, izmantojot tiešsaistes datu pārraidi, kā arī pa tālruni, ja vispārpieejamā informācija nesatur personas datus. Tādējādi apstrīdētā norma rada jebkurai personai subjektīvas tiesības pieprasīt un saņemt no Direkcijas transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā esošo informāciju par transportlīdzekļu vadītājiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem. Neraugoties uz minēto, no lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas piemērošanas praksē informācija par konkrētiem transportlīdzekļu vadītājiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem tās pieprasītājam tiek izsniegta tad, ja informācijas pieprasītājs norāda attiecīgo transportlīdzekļu vadītāju personas kodus (sk. Saeimas atbildes rakstu, kā arī Tieslietu ministrijas un Satiksmes ministrijas viedokļus lietas materiālu 38., 132. un 140. lp.). Ievērojot visu iepriekš minēto, informācija par identificējamas fiziskās personas vārdu, uzvārdu un tai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem ir uzskatāma par personas datiem, bet to izpaušana - par personas datu apstrādi Satversmes 96. panta izpratnē. Tam, vai Direkcija informāciju par Pieteikuma iesniedzējam reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem faktiski ir izpaudusi informācijas pieprasītājiem, nav izšķirošas nozīmes. Tā kā apstrīdētā norma pieļauj Pieteikuma iesniedzēja personas datu izpaušanu, līdz ar viņa pārkāpumu uzskaites punktu reģistrāciju transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā Pieteikuma iesniedzējs ir nokļuvis apstrīdētās normas tvērumā. Vienlaikus Satversmes tiesa secina, ka Ceļu satiksmes likuma 43.1 panta pirmās daļas un Noteikumu Nr. 551 1., 4. un 6. punkta izriet tas, ka pārkāpumu uzskaites punkti personai tiek automātiski reģistrēti, ja attiecībā uz šo personu pieņemts lēmums par administratīvā soda piemērošanu un beidzies šā lēmuma pārsūdzēšanas termiņš. Tas nozīmē, ka pārkāpumu uzskaites punktu reģistrācijas vai to neesības fakts ļauj secināt, vai persona ir vai nav sodīta par administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē. Lai gan pārkāpumu uzskaites punkti ir informācija, kas saistīta ar transportlīdzekļu vadītāju sodāmību administratīvo pārkāpumu lietās, Regulas 2016/679 10. pants pirmšķietami nenoteic, ka tas būtu piemērojams arī informācijai, kas saistīta ar personas sodāmību administratīvo pārkāpumu lietās.