8. Article — ir saistīts arī ar Regulu 2016/679. Tādējādi nosacījumi,

ar kādiem īstenojamas personas tiesības uz savu personas datu aizsardzību kā Eiropas Savienības vispārējs tiesību princips, kas ietverts Hartas 8. pantā, bija paredzēti gan Direktīvā 95/46/EK, gan Regulā 2016/679 (sk. Direktīvas 95/46/EK ievada 10. apsvērumu un Regulas 2016/679 ievada 1., 2. un 4. apsvērumu; sk. arī Eiropas Kopienu Tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma apvienotajās lietās C-465/00, C-138/01 un C-139/01 "Österreichischer Rundfunk u. c." 68. punktu). No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka Hartas 8. pantā ietvertās personas tiesības uz savu datu aizsardzību kā Eiropas Savienības vispārējs tiesību princips tiek nodrošinātas galvenokārt tādējādi, ka jebkurai personas datu apstrādei ir jāatbilst, pirmkārt, Direktīvas 95/46/EK 6. pantā vai Regulas 2016/679 5. pantā minētajiem datu kvalitātes principiem un, otrkārt, vienam no šīs direktīvas 7. pantā vai šīs regulas 6. pantā norādītajiem principiem, saskaņā ar kuriem datu apstrāde atzīstama par likumīgu (sk. Eiropas Kopienu Tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma apvienotajās lietās C-465/00, C-138/01 un C-139/01 "Österreichischer Rundfunk u. c." 65. punktu un Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 16. janvāra sprieduma lietā C-496/17 "Deutsche Post" 57. punktu). Minētajās Direktīvas 95/46/EK un Regulas 2016/679 normās ir konkretizēti tādi personas datu apstrādes principi kā likumīgums, godprātība, pārredzamība, nolūka ierobežojumi, datu minimizēšana, precizitāte, glabāšanas ierobežojums, kā arī pārskatatbildība. Šo principu saturu Direktīvā 95/46/EK un Regulā 2016/679 raksturo kontinuitāte (sk. Regulas 2016/679 ievada 9. apsvērumu, Eiropas Komisijas 2012. gada 25. janvāra paskaidrojošo rakstu par Vispārīgās datu aizsardzības regulas projektu un Eiropas Savienības Padomes 2016. gada 3. maija paskaidrojošo rakstu par nostāju Nr. 6/2016; sal. sk. arī Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā C-311/18 "Facebook Ireland un Schrems" 71. punktu un 2021. gada 17. jūnija sprieduma lietā C-597/19 "M.I.C.M." 107. punktu). 15.2.2. Atbilstoši Direktīvas 95/46/EK 2. panta "a" punktam un Regulas 2016/679 4. panta 1. punktam personas dati ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu. Identificējama fiziskā persona ir tāda persona, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem. Savukārt atbilstoši Direktīvas 95/46/EK 2. panta "b" punktam un Regulas 2016/679 4. panta 2. punktam apstrāde ir jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, tostarp izpaušana. Apstrīdētā norma nosaka vispārpieejamas informācijas statusu citstarp informācijai par transportlīdzekļu vadītājiem transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem. Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 10. panta trešo daļu vispārpieejamo informāciju var sniegt pēc privātpersonas pieprasījuma, kurā informācijas pieprasītājam nav īpaši jāpamato sava interese par šo informāciju, un tās saņemšanu pieprasītājam nevar liegt tāpēc, ka šī informācija neattiecas uz viņu. Savukārt atbilstoši Ministru kabineta 2014. gada 25. novembra noteikumu Nr. 725 "Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā un traktortehnikas un tās vadītāju informatīvajā sistēmā esošās informācijas pieprasīšanas kārtība" 3.1. punktam un Ministru kabineta 2019. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 185 "Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra noteikumi" 18. punktam Direkcija vispārpieejamo informāciju no transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra var sniegt rakstiski, izmantojot elektroniskos datu nesējus vai tiešsaistes datu pārraidi. Tādējādi apstrīdētā norma rada jebkurai personai subjektīvas tiesības pieprasīt un saņemt no Direkcijas transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā esošo informāciju par transportlīdzekļu vadītājiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem. Ievērojot visu iepriekš minēto, informācija par identificējamas fiziskās personas vārdu, uzvārdu un tai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem ir uzskatāma par personas datiem, bet to izpaušana - par personas datu apstrādi Direktīvas 95/46/EK 2. panta un Regulas 2016/679 4. panta izpratnē. Tā kā Direktīvas 95/46/EK un Regulas 2016/679 noteikumi par to attiecīgajām darbības jomām nodrošina nepārtrauktību un Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka apstrīdētajā normā paredzētā personas datu apstrāde ietilpst Regulas 2016/679 materiālās darbības jomā, Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka minētā apstrāde ietilpst arī Direktīvas 95/46/EK darbības jomā (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā C-439/19 "Latvijas Republikas Saeima (Points de pénalité)" 60. un 62.-72. punktu). Uz minēto apstrādi attiecas Regulas 2016/679 6. panta 1. punkta "e" apakšpunkts un Direktīvas 95/46/EK 7. panta "e" apakšpunkts, saskaņā ar kuru apstrāde ir likumīga, ja un ciktāl tā ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras (sk. turpat 99. punktu). Turklāt atbilstoši Regulas 2016/679 10. pantam pret minēto datu apstrādi to saistības ar kriminālpārkāpumiem un attiecīgi īpašas sensitivitātes dēļ ir nodrošināma lielāka aizsardzība (sk. turpat 74. un 92.-94. punktu). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma, kurā paredzēta personas datu apstrāde, pēc būtības ir saistīta ar Eiropas Savienības tiesību aktu - Direktīvas 95/46/EK un vēlāk arī Regulas 2016/679 - ievērošanu. Tas nozīmē, ka ir piemērojami Eiropas Savienības vispārējie tiesību principi un, ievērojot Hartas 51. panta 1. punktā noteikto, arī Harta (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 26. februāra sprieduma lietā C-617/10 "Åkerberg Fransson" 19.-21. punktu un 2017. gada 9. marta sprieduma lietā C-406/15 "Milkova" 50. un 51. punktu). Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesai, konkretizējot Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ir jānodrošina harmonija ar Hartas 8. pantā atspoguļotajām personas tiesībām uz savu datu aizsardzību kā Eiropas Savienības vispārēju tiesību principu. Šajā ziņā Satversmes tiesai jo īpaši jāņem vērā personas datu apstrādes principi, kuri ietverti Direktīvas 95/46/EK 6. un 7. pantā un Regulas 2016/679 5. un 6. pantā un kuru ievērošana ietilpst Satversmes 96. pantā garantēto tiesību tvērumā (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 13. punktu un 2019. gada 4. jūnija lēmuma par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai lietā Nr. 2018-18-01 10.2. punktu). Šajās Eiropas Savienības tiesību normās noteiktās prasības atbilst Satversmes 96. pantā ietvertajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un tādējādi stiprina Latviju kā demokrātisku, tiesisku un uz katram cilvēkam piemītošo cieņu un brīvību balstītu valsti. 15.3. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā noteiktā informācija par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem ir saistīta ar personas privāto dzīvi un šīs informācijas apstrāde, tostarp arī tas, ka šāda informācija tiek darīta pieejama, ir jāatzīst par iejaukšanos personas privātajā dzīvē. Tam, vai Direkcija informāciju par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem patiešām ir izpaudusi informācijas pieprasītājiem, nav izšķirošas nozīmes. Līdz ar pārkāpumu uzskaites punktu reģistrāciju transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā attiecīgā persona nokļūst apstrīdētās normas tvērumā. Līdz ar to apstrīdētā norma personai, kurai reģistrēti pārkāpumu uzskaites punkti, ierobežo Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. 16. Lai izvērtētu Satversmes 96. pantā ietverto pamattiesību ierobežojuma satversmību, jānoskaidro, vai: 1) ierobežojums ir noteikts ar likumu; 2) ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) ierobežojums ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 12. punktu). 17. Izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, Satversmes tiesa pārbauda, vai likums ir: 1) pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 17. punktu). Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 15. punktu). 17.1. Ceļu satiksmes likuma 14.1 pants likumā tika ietverts ar 2003. gada 8. jūlija likumu "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā", kas stājās spēkā 2004. gada 1. janvārī. Sākotnēji Ceļu satiksmes likuma 14.1 panta otrā daļa nenoteica, ka informācija, kas atrodas transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā, ir vispārpieejama informācija. Ar 2005. gada 26. maija likumu "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā" Ceļu satiksmes likuma 14.1 panta otrā daļa tika izteikta jaunā redakcijā, citstarp paredzot arī to, ka transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā esošā informācija ir vispārpieejama informācija. Šajā laikā jau bija stājusies spēkā Ceļu satiksmes likuma 43.1 panta pirmā daļa, kas noteica, ka transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā ir iekļaujama arī informācija par pārkāpumu uzskaites punktiem. Saeima attiecīgo likumprojektu izskatīja trijos lasījumos. Valsts prezidente 2005. gada 15. jūnijā izsludināja likumu oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 94 normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā. 17.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai, kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan paredzamai. Proti, tiesību normai jābūt formulētai tik precīzi un skaidri, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas, kā arī tā, lai norma nodrošinātu aizsardzību pret tās patvaļīgu piemērošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu). No apstrīdētās normas un Ceļu satiksmes likuma 43.1 panta pirmās daļas persona, kam ir reģistrēti pārkāpumu uzskaites punkti, var secināt un paredzēt tiesiskās sekas, kādas attiecībā uz to ir iestājušās. Proti, jebkurai citai personai šādā gadījumā ir tiesības pieprasīt no Direkcijas informāciju par personu, kam ir reģistrēti pārkāpumu uzskaites punkti. Tādējādi apstrīdētās normas formulējums ir pietiekami skaidrs, persona var izprast tās saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. 17.3. Vairākas lietā pieaicinātās personas pēc būtības ir norādījušas, ka likumdevējs neesot vērtējis apstrīdētās normas atbilstību Eiropas Savienības tiesībām, konkrētāk - Regulai 2016/679 (sk. L.L.M. Katrīnes Pļaviņas un Mg. iur. Agneses Bobovičas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 138. lp. un 2. sēj. 6. lp.). Satversmes 21. pantā ir noteikts, ka iekšējās darbības un kārtības noteikšanai Saeima izstrādā sev kārtības rulli. Satversmes 21. pantā ir ietverts parlamenta autonomijas princips, proti, Saeima pati sev nosaka darba kārtību (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-08-01 14. punktu). Līdzsvarojot minēto principu ar varas dalīšanas principu un tiesiskas valsts principu, Satversmes tiesa 2019. gada 6. marta spriedumā lietā Nr. 2018-11-01 secināja, ka atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam ir pienākums izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstību citstarp Eiropas Savienības tiesību normām un saskaņot likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu). Apstrīdētā norma tika pieņemta 2005. gadā, kad Latvija bija kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti un tai bija saistoša Direktīva 95/46/EK, kurā konkretizēti personas datu aizsardzības principi. No attiecīgā likumprojekta izstrādes materiāliem neizriet, ka likumdevējs būtu konstatējis apstrīdētās normas saistību ar Eiropas Savienības tiesību normām (sk. 8. Saeimai 2004. gada 30. novembrī iesniegtā likumprojekta Nr. 1028 "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā" anotāciju. Pieejama: www.saeima.lv; sk. arī 8. Saeimai 2004. gada 30. novembrī iesniegtā likumprojekta Nr. 1028 "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā" izstrādes dokumentus lietas materiālu 1. sēj. 76.-117. lp.). Tomēr uz apstrīdētajā normā paredzēto personas datu apstrādi bija attiecināmas personas tiesības uz savu datu aizsardzību kā Eiropas Savienības vispārējais tiesību princips, kas konkretizēts Direktīvā 95/46/EK un vēlāk - Regulā 2016/679. No lietas materiāliem izriet, ka Ceļu satiksmes likuma 14.1 pants tika grozīts ar 2018. gada 12. aprīļa likumu "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā", 12. Saeimai trešajā lasījumā atbalstot likumprojektu Nr. 1111/Lp12. Pirms minētā likumprojekta otrā lasījuma Saeimā Satiksmes ministrija iesniedza priekšlikumu, kas paredzēja apstrīdētajā normā norādīt to, ka informācija par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem ir vispārpieejama (sk. Satiksmes ministrijas 2018. gada 14. februāra vēstuli Nr. 04-011471 "Par priekšlikumiem likumprojektam "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā" (Nr. 1111/Lp12)". Pieejama: titania.saeima.lv). Minētais priekšlikums tika apspriests citstarp 12. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2018. gada 20. februāra un 20. marta sēdēs. Tajās Saeimas Juridiskais birojs un Datu valsts inspekcija aicināja izvērtēt apstrīdētajā normā paredzētās datu apstrādes atbilstību Regulas 2016/679 prasībām (sk. audioierakstus lietas materiālu 1. sēj.). Tomēr lietā nav materiālu, kas norādītu uz to, ka likumdevējs minēto izvērtējumu būtu veicis. Satversmes tiesa ir atzinusi: ne katrs likumdošanas procesā izdarīts pārkāpums ir pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai likumdošanas procesā izdarīta pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, likumdevējs pieņemtu atšķirīgu lēmumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.5. punktu). Izskatāmajā lietā likumdevējs nebija vērtējis apstrīdētās normas atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām, taču Satversmes tiesa nav konstatējusi citus pārkāpumus apstrīdēto normu pieņemšanas procedūrā. Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā to, ka apstrīdētajā normā paredzētajai personas datu apstrādei piemērojamās Eiropas Savienības tiesību normas nebija skaidras un Satversmes tiesa, vērsdamās Eiropas Savienības Tiesā un uzdodot jautājumus prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai, uz tām neattiecināja acte clair doktrīnu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 4. jūnija lēmuma par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai lietā Nr. 2018-18-01 11. punktu). Tādēļ tas vien, ka likumdevējs nav vērtējis apstrīdētās normas atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām, izskatāmajā lietā pats par sevi nevar būt pamats atzīt to, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums nebūtu noteikts ar likumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 13.2. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips. Līdz ar to no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 18. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 18. punktu). Satversmes tiesas procesā pienākums uzrādīt un pamatot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 20. punktu). Savukārt Satversmes tiesai ir pienākums objektīvi izvērtēt ne tikai institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, viedokli, bet visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību vai - tieši pretēji - neesību (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23. punktu). Saeima norāda, ka apstrīdētās normas mērķis ir nodrošināt to, ka ikvienai personai, kurai atbilstoši tai Satversmes 100. pantā ietvertajām tiesībām uz informāciju ir pamatota un ar ceļu satiksmes drošību saistīta nepieciešamība pārliecināties, vai citai personai var uzticēt transportlīdzekļa vadīšanu, ir iespēja iegūt ziņas par citai personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem. Turklāt apstrīdētās normas mērķis esot arī preventīvi nodrošināt to, ka jebkurš transportlīdzekļa vadītājs ir motivēts nepieļaut ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus. Tā tiekot uzlabota ceļu satiksmes drošība. Tādējādi esot uzskatāms, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka atsevišķā tiesību normā paredzēti pasākumi, kurus valsts veic, lai novērstu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus, var tikt atzīti par tādiem, kas kopā ar citās tiesību normās paredzētiem pasākumiem kalpo viena virsmērķa - ceļu satiksmes drošības aizsardzība - sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 18.4. punktu). Arī apstrīdētajā normā paredzētais pasākums - informācijas par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem izpaušana - paredzēts tam, lai šī persona atturētos no jaunu pārkāpumu izdarīšanas ceļu satiksmē, kā arī citas personas atturētos no šādu pārkāpumu izdarīšanas. Satversmes tiesa ņem vērā to, ka ceļu satiksmes negadījumi Latvijā notiek salīdzinoši bieži, piemēram, pēdējo piecu gadu laikā ik gadu bijuši apmēram 3700 ceļu satiksmes negadījumi ar cietušajiem (sk.: Ceļu satiksmes negadījumu skaita dinamika Latvijā. Pieejams: www.csdd.lv). Tādējādi likumdevēja nolūks, pieņemot apstrīdēto normu, pēc būtības bija tieši uzlabot ceļu satiksmes drošību un aizsargāt ceļu satiksmē iesaistīto personu tiesības uz dzīvību un veselību. Arī Satversmes 100. pantā ietverto tiesību uz brīvu pieeju informācijai īstenošana kā apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis konkrētajā gadījumā pēc būtības ir saistītas tieši ar ceļu satiksmi un tās drošības uzlabošanu. Gan sabiedrības drošības, gan citu personu tiesību aizsardzība konkrētajā gadījumā ir cieši saistīti un viens otru papildinoši mērķi attiecībā uz ceļu satiksmes drošības uzlabošanu, tādēļ izskatāmajā lietā aplūkojami kopsakarā. Tas savukārt atbilst Eiropas Savienības vispārējo interešu mērķim ceļu satiksmes drošības uzlabošanā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā C-439/19 "Latvijas Republikas Saeima (Points de pénalité)" 108. punktu). Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzība. 19. Noskaidrojot, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa pārbauda: 1) vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai labums, ko gūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 17. punktu). 20. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu). Vairākas pieaicinātās personas lietā ir izteikušas apsvērumus par to, ka nav pietiekamu datu, kas liecinātu, ka tieši apstrīdētā norma pati par sevi, nevis pārkāpumu uzskaites punktu sistēmas ieviešana uzlabo ceļu satiksmes drošību Latvijā (sk. Datu valsts inspekcijas, Mg. iur. Agneses Bobovičas un Mg. iur. Signes Plūmiņas viedokļus lietas materiālu 1. sēj. 131. un 138. lp. un 2. sēj. 21. lp.). Līdzīgu viedokli likumprojekta Nr. 1111/Lp12 izskatīšanas laikā 12. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2018. gada 20. marta sēdē pauda Saeimas Juridiskais birojs, norādot uz iespējamību, ka ceļu satiksmes drošību uzlabo nevis apstrīdētā norma, bet gan pārkāpumu uzskaites punktu sistēma vispār (sk. audioierakstu lietas materiālu 1. sēj.). Pārkāpumu uzskaites punktu sistēma ir vērsta uz transportlīdzekļu vadītāju tiesiskās apziņas ietekmēšanu ceļu satiksmes noteikumu ievērošanas aspektā, proti, tiek veicināta normatīvajos tiesību aktos noteiktajām prasībām atbilstoša un droša ceļu satiksme. Noteikumu Nr. 551 12. punktā ir noteikti transportlīdzekļu vadītāju ietekmēšanas līdzekļi, kas atkarībā no sasniegtā pārkāpumu uzskaites punktu daudzuma ietver rakstisku brīdinājumu, apmācības kursus ceļu satiksmes drošības jautājumos un transportlīdzekļa drošas vadīšanas jautājumos vai braukšanas uzvedības korekcijas grupu nodarbības, eksāmenu ceļu satiksmes drošības jautājumos un transportlīdzekļu vadīšanas iemaņu pārbaudi, kā arī transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegumu. Attiecīgās sekas ietekmē transportlīdzekļa vadītāja rīcību, jo ir tieši saistītas ar to teorētisko un praktisko zināšanu, kā arī tehnisko un sociālo prasmju uzlabošanu, kuras personai nepieciešamas dalībai ceļu satiksmē. Savukārt apstrīdētajā normā paredzētā informācijas par pārkāpumu uzskaites punktiem izpaušana ir daļa no pārkāpumu uzskaites punktu sistēmu veidojošo pasākumu kopuma, kas atvieglo sabiedrībai piekļuvi informācijai par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem, tādējādi atsevišķos gadījumos preventīvi mazinot šādas personas iespējas piedalīties ceļu satiksmē. Tādā veidā tiek sekmēta ceļu satiksmes noteikumu ievērošana un ceļu satiksmes drošības uzlabošana un tiek aizsargāta sabiedrības drošība un citu personu tiesības. Līdz ar to likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. 21. Pārbaudot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa izvērtē, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 19. punktu). Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt arī tad, ja informācijai par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem būtu noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss un tā varētu tikt izsniegta uz pamatota pieprasījuma pamata. Turpretī Saeima norāda, ka alternatīvu apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļu nav. Proti, informācija par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem esot nepieciešama daudzām personām, tādēļ būtu bezjēdzīgi minētajai informācijai noteikt ierobežotas pieejamības informācijas statusu. Ja tas tiktu izdarīts, tad šāds tiesiskais regulējums nesamērīgi apgrūtinātu Direkciju, jo tai būtu jāvērtē liels skaits informācijas pieprasījumu. Turklāt informācijas pieprasījumu pamatotības izvērtēšanas kritērijus nemaz neesot iespējams noteikt. 21.1. Ceļu satiksmes drošības nodrošināšana un veicināšana ir balstīta apsvērumos par ceļiem un transportlīdzekļiem izvirzāmajām zinātniski tehniskajām prasībām, valsts budžeta izlietojumu un konkrētajā sabiedrības attīstības pakāpē piemērotākajiem veidiem, kādos ietekmēt ceļu satiksmes dalībnieku uzvedību un sekmēt ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu. Tas nozīmē, ka ceļu satiksmes drošības veicināšanā likumdevējam ir pieejams salīdzinoši plašs iespējamo pasākumu klāsts un konkrēta pasākuma izvēlē Satversme pieļauj zināmu likumdevēja rīcības brīvību. Tomēr šāda rīcības brīvība nav neierobežota, proti, tā nevar tikt izmantota patvaļīgi, pretēji vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, kā arī starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 29.1. punktu). Konkrētajā gadījumā likumdevējs ceļu satiksmes drošības veicināšanas nolūkā apstrīdētajā normā paredzējis personas datu - informācijas par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem - apstrādi. Šajā situācijā likumdevējam bija jānodrošina minētās datu apstrādes atbilstība Hartas 8. pantā ietvertajām personas tiesībām uz savu datu aizsardzību kā Eiropas Savienības vispārējam tiesību principam, kas konkretizēts Regulas 2016/679 5. un 6. pantā un Direktīvas 95/46/EK 6. un 7. pantā. Konkrētāk - Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka apstrīdētajā normā paredzētajai personas datu apstrādei jāatbilst jo īpaši vispārējiem datu apstrādes likumības nosacījumiem, kas paredzēti Regulas 2016/679 5. panta 1. punkta "c" apakšpunktā un 6. panta 1. punkta "e" apakšpunktā, un Regulas 2016/679 10. pantā paredzētajiem īpašajiem ierobežojumiem, kas attiecas uz personas datiem par krimināltiesiska rakstura pārkāpumiem. Proti, informācija par pārkāpumu uzskaites punktiem ir atzīstama par personas datiem par pārkāpumiem Regulas 2016/679 izpratnē, tādēļ, pieļaujot šīs informācijas izpaušanu, jāparedz atbilstošas garantijas datu subjekta tiesībām (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā C-439/19 "Latvijas Republikas Saeima (Points de pénalité)" 93., 94., 102., 104. un 106. punktu). Eiropas Savienības Tiesa, vērtējot Eiropas Savienības dalībvalstu praksi ceļu satiksmes drošības veicināšanā, ir atzinusi, ka minēto mērķi iespējams sasniegt ar datu subjekta - personas, kurai reģistrēti pārkāpumu uzskaites punkti, - tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, ir iespējams par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem paredzēt efektīvus sodus, tostarp aizliegumu vadīt transportlīdzekli, nepastāvot vajadzībai par to paziņot sabiedrībai. Turklāt ir iespējams īstenot preventīvus pasākumus, sākot no kolektīvās izpratnes veicināšanas kampaņas līdz individuālu pasākumu veikšanai, proti, likt autovadītājam apmeklēt apmācību un kārtot eksāmenus, arī šajā situācijā nepastāvot vajadzībai par šādu individuālu pasākumu veikšanu paziņot sabiedrībai. Citiem vārdiem - nav pamata uzskatīt, ka pārkāpumu uzskaites punktu sistēma, kuras daļa ir arī apstrīdētā norma, nevarētu uzlabot ceļu satiksmes drošību, ja informācija par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem nebūtu vispārpieejama. Turklāt situācijā, kad minētā informācija ir vispārpieejama, ir iespējams, ka tā tiek izpausta personām, kuras tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar ceļu satiksmes drošību kā Eiropas Savienības vispārējo interešu mērķi, cenšas iegūt informāciju par konkrētai personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem. Ievērojot minēto, Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka apstrīdētajā normā paredzētā informācijas par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem izpaušana ir pretrunā ar Regulas 2016/679 normām (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā C-439/19 "Latvijas Republikas Saeima (Points de pénalité)" 111.-115., 118. un 122. punktu). Arī Satversmes tiesa secina, ka, apstrīdētajā normā paredzot informācijas par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem izpaušanu jebkuram šādas informācijas pieprasītājam, tiek pieļauts tas, ka šo informāciju saņem arī tādas personas, kurām tā nav nepieciešama saistībā ar ceļu satiksmes drošības nodrošināšanu un veicināšanu. Turklāt arī pati Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma ir vērsta tieši uz to, lai nodrošinātu iespēju iegūt informāciju par citai personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem tieši tām personām, kurām ir pamatota nepieciešamība pārliecināties par to, vai citai personai var uzticēt transportlīdzekļa vadīšanu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 44. lp.). Proti, personas, kam informācija par konkrētai personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem patiešām ir vajadzīga, varētu šo informāciju iegūt arī tad, ja tai būtu ierobežotas pieejamības informācijas statuss, un tādējādi tiktu nodrošinātas atbilstošas garantijas datu subjekta tiesībām un brīvībām. 21.2. Satversmes tiesa atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē un kurš no valsts un sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu ieguldījumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.3. punktu). No lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis nevarētu tikt sasniegts tādā pašā kvalitātē, ja, piemēram, informācijai par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem būtu ierobežotas pieejamības informācijas statuss. Proti, tas nozīmētu, ka minētā informācija tiek izsniegta tikai tādām personām, kurām ir ar ceļu satiksmes drošību saistīta un pamatota interese attiecīgo informāciju saņemt. Šādā gadījumā valsts ieguldījums, paredzot atbilstošas garantijas datu subjekta tiesībām un brīvībām un nosakot Direkcijai pienākumu izvērtēt iesniegto informācijas pieprasījumu pamatotību, izskatāmajā lietā nevar tikt atzīts par nesamērīgu. Šāds secinājums izriet, pirmkārt, no tā, ka, padarot informāciju par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem pieejamu, notiek būtiska iejaukšanās attiecīgās personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un datu aizsardzību, jo tādējādi var rasties sabiedrības nosodījums un pieļauta datu subjekta stigmatizācija (sk. arī Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā C-439/19 "Latvijas Republikas Saeima (Points de pénalité)" 112. punktu un L.L.M. Katrīnes Pļaviņas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 7. lp.). Otrkārt, situācijai, kurā apstrīdētajā normā paredzētā personas datu apstrāde neatbilst Eiropas Savienības tiesībām, turpinoties, datu subjekti varētu vērsties tiesā, prasot pārtraukt viņu personas datu prettiesisku apstrādi un lūdzot atlīdzināt viņiem nodarīto kaitējumu. Turklāt Direkcijai jau šobrīd atbilstoši Ceļu satiksmes likuma 14.1 panta pirmajai daļai un Ministru kabineta 2019. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 185 "Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistra noteikumi" 19. un 20. punktam ir pienākums vērtēt tāda informācijas pieprasījuma pamatotību, kas attiecas uz, piemēram, informāciju par fiziskajai personai piederošajiem transportlīdzekļiem. Tādējādi konkrētajā gadījumā pastāv tādi personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē. Tas nozīmē, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums neatbilst samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. pantam. 22. Pieteikuma iesniedzējs arī norādījis, ka Direkcija, nododot informāciju par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem atkalizmantošanai, ir rīkojusies neatbilstoši Direktīvai 2003/98/EK. Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka Direktīva 2003/98/EK atbilstoši tās ievada 21. apsvērumam un 1. panta 4. punktam nemainīja un nekādā veidā neskāra personu aizsardzības līmeni attiecībā uz personas datu apstrādi, tostarp saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, un it īpaši nekādi neizmainīja ar Direktīvu 95/46/EK un Regulu 2016/679 noteiktos pienākumus un tiesības. Konkrētajā gadījumā tas nozīmē, ka informācija par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem nevarēja tikt nodota komersantiem, lai tie šo informāciju varētu atkalizmantot un izpaust sabiedrībai (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā C-439/19 "Latvijas Republikas Saeima (Points de pénalité)" 126.-129. punktu). 23. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktam Satversmes tiesas ekskluzīvā kompetencē ir lemt par citu brīdi, ar kuru apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, zaudē spēku. Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesas procesā līdzsvarojams tiesiskās drošības princips, no vienas puses, un atsevišķu personu pamattiesības, no otras puses. Tiesai jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 4. jūnija lēmuma par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai lietā Nr. 2018-18-01 14. punktu un 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 25. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa ņem vērā to, ka visas personas, kurām reģistrēti pārkāpumu uzskaites punkti, ir nonākušas apstrīdētās normas tvērumā, jo tā paredz šo personu datu izpaušanu jebkurai citai personai neatkarīgi no tā, vai šai personai ir pamatota interese minēto informāciju iegūt. Tas nozīmē, ka šādas personas datu izpaušanas rezultātā ir iespējama nekontrolēta personas datu apstrāde bez jebkādām datu subjekta tiesību garantijām. Turklāt Satversmes tiesa konstatē, ka apstrīdētā norma neatbilst arī Regulas 2016/679 5. un 6. pantā un Direktīvas 95/46/EK 6. un 7. pantā konkretizētajiem personas datu apstrādes un aizsardzības principiem, kas nodrošina Hartas 8. pantā ietverto personas tiesību uz savu datu aizsardzību kā Eiropas Savienības vispārējā tiesību principa ievērošanu. Šādā situācijā ar Eiropas Savienības tiesību normām nesaderīga nacionālā tiesiskā regulējuma seku saglabāšana būtu pretrunā ar Eiropas Savienības tiesību pārākuma principu. Atkāpes no minētā noteikuma būtu iespējamas, ja izpildītos divi kumulatīvi kritēriji, proti, ieinteresēto personu, kas atsaucas uz attiecīgā nacionālā tiesiskā regulējuma seku saglabāšanu, labticība un risks, ka Eiropas Savienības tiesību normu interpretācija varētu radīt būtiskus traucējumus. Tomēr konkrētajā gadījumā būtisku traucējumu rašanās risks nav konstatējams (sk. arī Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija sprieduma lietā C-439/19 "Latvijas Republikas Saeima (Points de pénalité)" 132., 136. un 137. punktu). Apstrīdētajā normā paredzētā personas datu apstrāde ir pretrunā ne vien ar Satversmes 96. pantu, bet arī ar Eiropas Savienības tiesību normām. Lai šādu situāciju novērstu un tādējādi Eiropas Savienībā veicinātu brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi un iekšējā tirgus ekonomisko izaugsmi, izskatāmajā lietā apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās dienas, proti, 2005. gada 29. jūnija. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda atzīt Ceļu satiksmes likuma 14.1 panta otro daļu, ciktāl tā noteic, ka informācija par pārkāpumu uzskaites punktiem ir vispārpieejama informācija, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam un spēkā neesošu no spēkā stāšanās dienas. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas priekšsēdētāja S. Osipova