14. Article

Satversmes tiesas likuma 32. panta pirmā daļa noteic, ka Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un stājas spēkā pasludināšanas brīdī. Turklāt atbilstoši tā paša panta trešajai daļai tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesai iespēju robežās ir jāgādā, lai situācija, kāda varētu veidoties no šā brīža, nenodarītu būtisku kaitējumu atsevišķu personu interesēm (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-25-01 21. punktu). Turklāt pat tad, ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par neatbilstošu Satversmei, Satversmes tiesas uzdevums ir nepieļaut tādu situāciju, ka sprieduma atpakaļvērstais spēks būtiski aizskartu citu personu tiesības. Tieši pretēji - tiesas uzdevums ir pēc iespējas līdzsvarot personu atšķirīgās intereses (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 15. punktu). Tādējādi, izšķiroties par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa katrā konkrētā lietā līdzsvaro tiesiskās drošības principu, no vienas puses, un atsevišķu personu pamattiesības, no otras puses. Ņemot vērā šā lēmuma 11. un 12. punktā izteiktos apsvērumus, Satversmes tiesa tādā gadījumā, ja izskatāmajā lietā tiktu atzīts, ka apstrīdētā norma un ar to pieļautā informācijas par transportlīdzekļu vadītājiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem apstrāde neatbilst Regulas 2016/679 prasībām un Satversmes 96. pantam, varētu lemt par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku. Tomēr izskatāmajā lietā, pieņemot šādu lēmumu, būtu jāievēro tas, ka tiesiskās drošības princips ir daļa no Eiropas Savienības tiesiskās kārtības (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2007. gada 21. jūnija sprieduma lietā C-158/06 "ROM-projecten", ECLI:EU:C:2007:370, 24. punktu). Kā atzinusi Eiropas Savienības Tiesa, tiesiskās drošības princips prasa, lai Eiropas Savienības tiesiskais regulējums ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tām noteikto saistību apjomu. Personām nepārprotami jāzina savas tiesības un pienākumi un jāspēj atbilstoši rīkoties (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 10. marta sprieduma lietā C-345/06 "Heinrich", ECLI:EU:C:2009:140, 44. punktu). Pēc Satversmes tiesas ieskata, gadījumos, kad varētu būt konstatējama nacionālā tiesiskā regulējuma neatbilstība Eiropas Savienības tiesībām, atbilstība tiesiskās drošības principam būtu jāvērtē kopsakarā ar Eiropas Savienības tiesību sistēmas pārākuma principu, kas noteic, ka attiecības starp Līguma noteikumiem un tieši piemērojamiem iestāžu aktiem, no vienas puses, un dalībvalstu tiesību normām, no otras puses, ir tādas, ka līdz ar minēto noteikumu un aktu stāšanos spēkā automātiski tiek liegta jebkādu pretrunīgu valsts tiesību normu piemērošana (sk. Eiropas Savienības Tiesas 1978. gada 9. marta sprieduma lietā C-106/77 "Amministrazione delle finanze dello Stato v Simmenthal", ECLI:EU:C:1978:49, 17. punktu). Tomēr atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas līdzšinējai judikatūrai, pamatojoties uz primāriem tiesiskās drošības apsvērumiem, kas saistīti gan ar publiskām, gan privātām interesēm, izņēmuma kārtā varētu būt pieļaujama tāda situācija, ka Eiropas Savienības tiesības netiek piemērotas, Eiropas Savienības Tiesai paredzot šādas ierobežošanas nosacījumus (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 8. septembra sprieduma lietā C-409/06 "Winner Wetten", ECLI:EU:C:2010:503, 67. punktu). Pēc Satversmes tiesas ieskata, izskatāmajā lietā varētu būt vērā ņemami tādi tiesiskās drošības apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētā norma, pat ja tā un tajā paredzētā personas datu apstrāde neatbilst Regulas 2016/679 prasībām, tomēr būtu piemērojama un tās tiesiskās sekas būtu saglabājamas uz laiku līdz Satversmes tiesas galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim. Par šādu apsvērumu varētu uzskatīt, piemēram, to, ka apstrīdētā norma ir bijusi spēkā ilgu laika posmu, kurā informācija par pārkāpumu uzskaites punktiem tika apstrādāta. No izskatāmās lietas materiāliem izriet, ka Direkcija šajā laika posmā ikdienā ir veikusi liela datu apjoma apstrādi (sk. 12. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2018. gada 20. februāra sēdes audioierakstu lietas materiālos, 20.14 - 20.43 minūte). Tādējādi arī to tiesisko attiecību skaits, kuras tiktu ietekmētas ar Satversmes tiesas galīgo nolēmumu, ir liels. Turklāt apstrīdētajā normā noteiktā informācija par transportlīdzekļu vadītājiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem tika nodota Atkalizmantošanas komersantiem, kas veikuši tās turpmāku apstrādi. Līdz ar to izskatāmās lietas izspriešanai varētu būt nepieciešams noskaidrot, vai tad, ja apstrīdētā norma un ar to pieļautā informācijas par transportlīdzekļu vadītājiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem apstrāde ir pretrunā ar Regulas 2016/679 un Satversmes 96. panta prasībām, tiesiskās drošības princips un Eiropas Savienības tiesību pārākuma princips būtu interpretējami tādējādi, ka atbilstoši tiem izskatāmās lietas apstākļos pastāv tādi apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētā norma varētu būt piemērojama un tās tiesiskās sekas saglabājamas uz laiku līdz Satversmes tiesas galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim. Satversmes tiesa 2017. gada 28. februārī ir pieņēmusi lēmumu par kārtību, kādā tā pieņem lēmumu par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmo daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pantu, Satversmes tiesa nolēma: