11. Article

Izskatāmajā lietā nepieciešams noskaidrot, kāds ir Regulas 2016/679 10. panta saturs. Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pants noteic, ka Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Eiropas Savienības līgumu interpretāciju un Eiropas Savienības tiesību aktu spēkā esību un interpretāciju. Ja šāds jautājums radies lietā, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumi saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, tad šai tiesai jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā. Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc gadījumos, kad lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības tiesību aktu interpretācijas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir pietiekami skaidrs, bet, ja attiecīgās normas nav pietiekami skaidras, - vai šo jautājumu jau iepriekš ir izskaidrojusi Eiropas Savienības Tiesa (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-12-01 15. punktu). Regulas 2016/679 10. pants ir attiecināms uz personas datu apstrādi par sodāmību un pārkāpumiem vai ar tiem saistītiem drošības pasākumiem. Pirmšķietami šī norma neattiecas uz datiem par personas sodāmību administratīvo pārkāpumu lietās. Atbilstoši Regulas 2016/679 ievada 9. apsvērumam Direktīvas 95/46/EK mērķi un principi joprojām ir spēkā, un saskaņā ar Regulas 2016/679 94. panta otro daļu atsauces uz atcelto direktīvu ir uzskatāmas par atsaucēm uz Regulu 2016/679. Direktīvas 95/46/EK 8. panta 5. punkts noteica, ka uz pārkāpumiem, sodāmību krimināllietās vai drošības pasākumiem attiecināmu datu apstrādi var veikt tikai valsts iestādes kontrolē vai tad, ja attiecīgās valsts tiesības pieļauj speciālu garantiju piemērošanu atbilstoši valsts piešķirtam izņēmuma statusam saskaņā ar šīs valsts noteikumiem, kas paredz konkrētas speciālas garantijas, tomēr pilnīgu reģistru par sodāmību krimināllietās var uzglabāt tikai valsts iestādes kontrolē. Dalībvalstis var paredzēt, ka uz administratīvām sankcijām vai lēmumiem civillietās attiecināmi dati arī tiek apstrādāti valsts iestādes kontrolē. Tādējādi, pēc Satversmes tiesas ieskata, laikā, kad Direktīva 95/46/EK bija spēkā, dalībvalstīm bija pienākums nodrošināt īpašu prasību ievērošanu to personas datu apstrādē, kas bija attiecināmi uz pārkāpumiem, sodāmību krimināllietās vai drošības pasākumiem. Savukārt īpaša regulējuma noteikšana tiem personas datiem, kas bija attiecināmi uz administratīvajām sankcijām, bija dalībvalsts tiesības. Latvijā Direktīvas 95/46/EK prasības tika ieviestas citstarp ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu. Šā likuma 12. pants redakcijā, kas bija spēkā no 2007. gada 1. septembra, noteica, ka personas datus, kuri attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, sodāmību krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās, kā arī uz tiesas nolēmumu vai tiesas lietas materiāliem, drīkst apstrādāt tikai likumā noteiktās personas un likumā noteiktajos gadījumos. Fizisko personu datu aizsardzības likums zaudēja spēku 2018. gada 5. jūlijā, stājoties spēkā Fizisko personu datu apstrādes likumam, ar kuru pēc Regulas 2016/679 piemērošanas uzsākšanas paredzēts radīt tiesiskus priekšnoteikumus fiziskās personas datu aizsardzības sistēmas izveidošanai nacionālajā līmenī, paredzot šim nolūkam nepieciešamās institūcijas, nosakot to kompetenci un darbības pamatprincipus, kā arī reglamentējot datu aizsardzības speciālistu darbību un datu apstrādes un brīvas aprites noteikumus. Tādējādi jau vairāk nekā 10 gadu garumā līdz brīdim, kad tika uzsākta Regulas 2016/679 piemērošana, Latvijas tiesību sistēmā ar sodāmību krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās saistīto personas datu apstrādei bija izvirzītas līdzīgas prasības. Atbilstoši Regulas 2016/679 ievada 4. apsvērumam tiesības uz personas datu aizsardzību ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Pēc Satversmes tiesas ieskata, Regulas 2016/679 10. panta funkcija sabiedrībā ir personas datu par sodāmību un pārkāpumiem aizsardzība, sekmējot to, lai personas privātā un profesionālā dzīve netiktu nepamatoti negatīvi ietekmēta tādēļ, ka persona ir iepriekš sodīta. Šī funkcija varētu būt vienlīdz attiecināma uz personas datu aizsardzību par sodāmību kā krimināllietās, tā arī administratīvo pārkāpumu lietās. Turklāt Satversmes tiesa, ņemot vērā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu un atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, ir atzinusi, ka attiecībā uz garantijām, kas personai izriet no tiesībām uz taisnīgu tiesu, administratīvo pārkāpumu lietas, pastāvot noteiktiem kritērijiem, var tikt pielīdzinātas krimināllietām (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 13. un 14. punktu). Tas jāņem vērā arī attiecībā uz personas datu par sodāmību un pārkāpumiem aizsardzību. Ja Regulas 2016/679 10. pants paredz īpašus noteikumus arī tādu personas datu apstrādei, kuri attiecas uz personas sodāmību un pārkāpumiem administratīvo pārkāpumu lietās tādā situācijā kā izskatāmajā lietā, tad informācijai par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem nevarētu tikt noteikts vispārpieejamas informācijas statuss. Izskatāmajā tiesību jautājumā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra nav izveidojusies. Ņemot vērā minētos apstākļus, Regulas 2016/679 normas nevarētu uzskatīt par tādām, kas paredz skaidrus un precīzus pienākumus, kuri to izpildes vai seku ziņā nav atkarīgi no jebkāda turpmāka akta pieņemšanas. Tādējādi acte clair doktrīna konkrētajā gadījumā nebūtu piemērojama un pastāv šaubas par to, vai Regula 2016/679 patiešām izvirza īpašas prasības tādu personas datu apstrādei, kuri attiecas uz sodāmību administratīvo pārkāpumu lietās.