24. Article

Pieteikuma iesniedzēji Davids Džibuti un Dana Džibuti uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst tiesiskās paļāvības principam. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības princips, kas aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā tiesību principa kodols. Savukārt valstij ir pienākums savā darbībā šo principu ievērot (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot nekonsekventu valsts rīcību. Šā principa pamatā ir šāda ideja: indivīds var paļauties uz to, ka valsts rīkojas tiesiski un konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības principa kā viena no vispārējiem tiesību principiem pastāvēšana ir saistīta ne tikai ar uzticēšanos valsts varai, bet arī ar pašu tiesību normu adresātu rīcības brīvības īstenošanas iespējām. Tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t. i., persona var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktā laika posmā tiks saglabātas un reāli īstenotas. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas likumīgā un tiesiskā veidā. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir tas, ka šādā gadījumā likumdevējs nosaka "saudzējošu" pārejas periodu vai pienācīgu kompensāciju (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). 24.1. Pieteikuma iesniedzēji Davids Džibuti un Dana Džibuti uzskata, ka viņiem bija radusies aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka viņu izglītības process privātajā izglītības iestādē tiks īstenots atbilstoši tai izglītības programmai, kas attiecīgajā izglītības iestādē bija licencēta un akreditēta brīdī, kad tika noslēgti līgumi par viņu izglītošanu. Savā rakstveida viedoklī viņi papildus norāda, ka viņiem bijusi tiesiskā paļāvība uz iespēju visu pamatizglītības procesu pabeigt atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas, taču apstrīdētās normas dēļ izglītības iestādes esot spiestas grozīt savas vispārējās izglītības programmas, lai nodrošinātu to atbilstību izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtajam tiesiskajam regulējumam. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes normai ir sava noteikta vieta konstitucionālajā sistēmā (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006‑04‑01 15.3. punktu). Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, kas ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑60‑01 11. punktu). Atbilstoši Izglītības likuma 1. panta 11. punktam izglītības programmas licencēšana nozīmē to, ka izglītības iestādei vai citai šajā likumā noteiktai institūcijai tiek piešķirtas tiesības īstenot noteiktu izglītības programmu. Atbilstoši Izglītības likuma 38. panta otrās daļas 1. punktam un 40. panta otrajai daļai vispārējās izglītības programmas un īpašo veidu programmas, tai skaitā mazākumtautību izglītības programmas, licencējamas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Savukārt Izglītības likuma 25. panta otrā daļa paredz, ka izglītības iestāde ir tiesīga īstenot šajā likumā noteiktu licencējamu izglītības programmu, izņemot interešu izglītības programmu, tikai pēc attiecīgās izglītības programmas licencēšanas. Savukārt izglītības programmas akreditācija saskaņā ar Izglītības likuma 1. panta 10. punktu ir process, kurā tiek vērtēta attiecīgās izglītības programmas īstenošanas kvalitāte un kura noslēgumā pozitīva novērtējuma gadījumā izglītības iestādei vai citai šajā likumā noteiktai institūcijai tiek piešķirtas tiesības izsniegt valsts atzītu izglītības dokumentu par konkrētai izglītības programmai atbilstošas izglītības ieguvi. Atbilstoši Ministru kabineta 2016. gada 20. decembra noteikumu Nr. 831 "Izglītības iestāžu, eksaminācijas centru, citu Izglītības likumā noteiktu institūciju, vispārējās un profesionālās izglītības programmu akreditācijas un izglītības iestāžu vadītāju profesionālās darbības novērtēšanas kārtība" normām konkrētu izglītības programmu atkarībā no tās novērtējuma var akreditēt uz laiku līdz sešiem gadiem. Izglītojamie vai viņu vecāki, izdarot izvēli par labu konkrētai izglītības iestādei, citstarp var ņemt vērā termiņu, uz kuru ir akreditēta konkrētā izglītības programma. Tātad, izglītojamiem uzsākot mācības konkrētās izglītības programmas ietvaros, viņiem var rasties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz iespēju pabeigt mācības attiecīgajā izglītības pakāpē atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam un izglītības programmai, kas bija spēkā attiecīgā līguma noslēgšanas brīdī, vai vismaz turpināt mācības atbilstoši šai izglītības programmai līdz tās akreditācijas termiņa beigām. Taču tas pats par sevi nenozīmē, ka likumdevējs nebūtu tiesīgs ieviest izmaiņas tiesiskajā regulējumā, kas skar šīs izglītības programmas, ciktāl attiecīgās izmaiņas nerada būtisku ietekmi uz izglītības procesu, vai - ja izmaiņas atzīstamas par būtiskām - ir paredzēts saudzējošs pārejas regulējums. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam ir vērtējama kopsakarā ar pie mazākumtautībām piederošo personu tiesībām, kas izriet no Satversmes 112. panta pirmā teikuma un 114. panta. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās paļāvības principam, Satversmes tiesai visupirms ir jānoskaidro, vai izmaiņas, kas ieviestas ar apstrīdēto normu, ir uzskatāmas par būtiskām un, ja izmaiņas ir būtiskas, vai likumdevējs ir noteicis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. 24.2. Satversmes tiesa šā sprieduma 22.2. punktā jau ir konstatējusi, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās normas, kas ieviestas konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros, ir daļa no plašākas izglītības sistēmas reformas, kas pakāpeniski īstenota vairāk nekā 20 gadu garumā, pakāpeniski stiprinot ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības sistēmu un valsts valodas lietojumu, ņemot vērā izglītojamo, viņu vecāku un pedagogu pielāgošanās iespējas. Tiesībsargs pauž bažas par to, ka skaidra iecere attiecībā uz valsts valodas lietojuma paplašināšanu esot pausta tikai attiecībā uz valsts un pašvaldību izglītības iestādēm Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punktā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 136. lp.). Šajā aspektā jāņem vērā tas, ka privātās izglītības iestādes, kas izvēlējušās nodrošināt vispārējo izglītību, vienmēr ir bijušas iekļautas valsts vispārējās izglītības sistēmā. Proti, arī privātajām izglītības iestādēm, ja tās vēlējās izglītojamiem pēc vispārējās izglītības mazākumtautību programmas apguves izsniegt vispārējo izglītību apliecinošu dokumentu, bija jāievēro attiecīgajā laika posmā spēkā bijušais tiesiskais regulējums, kas citstarp noteica valsts valodas un mazākumtautību valodu lietojuma proporcijas. Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta pirmajā teikumā tieši norādītas tikai valsts un pašvaldību izglītības iestādes. Taču šā punkta otrais teikums paredz grozījumu izdarīšanu vidējās izglītības standartos. Savukārt šie standarti bija jāievēro arī privātajām izglītības iestādēm, kas izvēlējās nodrošināt vispārējo izglītību un vēlējās saviem absolventiem izsniegt oficiālu izglītību apliecinošu dokumentu. Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta pirmajā teikumā ietvertā norāde uz valsts un pašvaldību skolām radītu privātajām izglītības iestādēm, kas īsteno vispārējās izglītības programmas, tiesības īstenot izglītības programmas ar tādu mācību valodu lietojumu, kas neatbilst valsts noteiktajam vidējās izglītības standartam. 24.3. Līdz 2019. gada 31. augustam Izglītības likuma 41. panta pirmā daļa noteica, ka mazākumtautību izglītības programmas izstrādā izglītības iestāde, izvēloties kādu no valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijās vai attiecīgajā valsts izglītības standartā ietvertajiem izglītības programmu paraugiem. Savukārt Noteikumu Nr. 468 25. pielikumā bija vairāki mazākumtautību izglītības programmu modeļi, kuros ietverts mācību priekšmetu, mācību stundu un izmantojamo mācību valodu plāns. Katrs modelis paredzēja atšķirīgu mācību valodu lietojuma proporciju un plašāku vai šaurāku izglītības iestādes rīcības brīvību, konkrētu modeļu ietvaros arī ļaujot izglītības iestādei izvēlēties, vai konkrēti priekšmeti pasniedzami tikai valsts valodā vai bilingvāli. Konkrētu mazākumtautības izglītības programmas modeli izglītības iestāde varēja izvēlēties atkarībā no izglītojamo valsts valodas priekšzināšanām un valsts valodas lietošanas pieredzes. Atbilstoši Noteikumu Nr. 468 normām izglītības iestāde, īstenojot mazākumtautību izglītības programmu, bija tiesīga noteikt, ka vairāk nekā puse no mācību priekšmetiem tiek pasniegta mazākumtautības valodā vai bilingvāli. Savukārt vidējās izglītības pakāpē saskaņā ar Noteikumu Nr. 281 7. un 8. punktu mazākumtautību izglītības programmas ietvaros mācību satura apguve mazākumtautības valodā bija nodrošināma ne vairāk kā divās piektdaļās no kopējās mācību slodzes gadā, turklāt izglītojamiem katrā mācību gadā apgūstot valsts valodā ne mazāk par pieciem mācību priekšmetiem, neskaitot latviešu valodu un literatūru. Tātad vidējās izglītības pakāpē mazākumtautību izglītības programmas ietvaros bija pieļaujama mācību priekšmetu apguve mazākumtautības valodā līdz pat 40 procentu apmēram no kopējās mācību slodzes gadā. Šā sprieduma 14.-14.4. punktā jau aprakstītas mācību valodu lietojuma proporciju izmaiņas, kas konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros ieviestas pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā un ar to sistēmiski saistītajās tiesību normās paredzētās izmaiņas attiecībā uz mācību valodu lietojumu mazākumtautību izglītības programmās ir būtiskas. Taču, vērtējot to, vai konkrētajā gadījumā ir ievērots tiesiskās paļāvības princips, atkārtoti jāuzsver, ka saskaņā ar šo tiesisko regulējumu pamatizglītības pakāpē privātās izglītības iestādes ir tiesīgas īstenot mazākumtautību izglītības programmu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām mācību valodu lietojuma proporcijām un patstāvīgi noteikt, kuri mācību priekšmeti pasniedzami latviešu valodā, mazākumtautības valodā vai bilingvāli, savukārt vidējās izglītības pakāpē privātās izglītības iestādes ir tiesīgas vispārējās vidējās izglītības programmās iekļaut specializētu kursu "Mazākumtautības valoda un literatūra" un papildus arī standartā neminētus, ar mazākumtautības dzimto valodu un mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītus mācību priekšmetus. Šā sprieduma 22.2. punktā jau secināts, ka arī vidējās izglītības pakāpē mācību priekšmeti, kas saistīti ar mazākumtautības valodu un identitāti, ir pasniedzami, kā mācību valodu izmantojot mazākumtautības valodu. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs ir paredzējis saudzējošu pārejas regulējumu šo izmaiņu ieviešanai citstarp arī attiecībā uz privātajām izglītības iestādēm. 24.4. Grozījumi Izglītības likumā un Grozījumi Vispārējās izglītības likumā tika pieņemti 2018. gada 22. martā, izsludināti 2018. gada 2. aprīlī un stājās spēkā 2018. gada 16. aprīlī. Gan Grozījumi Izglītības likumā, gan Grozījumi Vispārējās izglītības likumā paredz papildināt attiecīgos likumus ar pārejas noteikumiem, kuros noteikts apstrīdētās normas un ar to saistīto normu spēkā stāšanās termiņš. Arī šā sprieduma 14.2. un 14.3. punktā minētais Ministru kabineta noteikumu regulējums par mācību valodu vispārējās izglītības procesā, kas pieņemts konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros, stājas spēkā tādos pašos termiņos kā apstrīdētā norma un ar to saistītās likumu normas. Tādējādi apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas stājas spēkā 2019. gada 1. septembrī - attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 1.-7. klasē; 2020. gada 1. septembrī - attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 8. klasē un vidējās izglītības programmu īstenošanu 10. un 11. klasē; 2021. gada 1. septembrī - attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 9. klasē un vidējās izglītības programmu īstenošanu 12. klasē. Tātad viss konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtais regulējums attiecībā uz mācību valodu lietojumu stājas spēkā pakāpeniski un spēkā stāšanās termiņi ir savstarpēji saskaņoti. Apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās normas ir stājušās spēkā attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 1.-7. klasē pēc aptuveni viena gada un pieciem mēnešiem, savukārt attiecībā uz 8., 10. un 11. klasi vēl stāsies spēkā pēc aptuveni diviem gadiem un pieciem mēnešiem, bet attiecībā uz 9. un 12. klasi - pēc aptuveni trim gadiem un pieciem mēnešiem no to izsludināšanas dienas. Iespēja pabeigt izglītības ieguves procesu pamatizglītības pakāpē atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms izglītības sistēmas reformas, būs tiem izglītojamiem, kuri 2019. gada 1. septembrī uzsākuši mācības 8. vai 9. klasē, bet vidējās izglītības pakāpē - tiem izglītojamiem, kuri 2019. gada 1. septembrī uzsākuši mācības 11. vai 12. klasē. Attiecībā uz pārējiem izglītojamiem ir paredzēts, ka izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtais tiesiskais regulējums stāsies spēkā no 2019. gada 1. septembra, izņemot tos izglītojamos, kuri 2019. gada 1. septembrī uzsāk mācības 10. klasē un kuriem šis tiesiskais regulējums tiks piemērots tikai no 2020. gada 1. septembra, kad viņi uzsāks mācības 11. klasē. 24.5. Tātad konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtais tiesiskais regulējums paredz būtiskas izmaiņas attiecībā uz mazākumtautību valodu lietojuma proporciju vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs. Taču, lai gan mācību valodu lietojuma proporcijas izmaiņas ir uzskatāmas par būtiskām, jāņem vērā arī tas, ka jau pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas privātajās izglītības iestādēs, kuras īstenoja mazākumtautību izglītības programmas, vairumā klašu ievērojama mācību priekšmetu daļa bija apgūstama valsts valodā. Konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtajā tiesiskajā regulējumā saglabāts mazākumtautības valodas kā mācību valodas lietojums vispārējās izglītības procesā. Pamatizglītības pakāpē mazākumtautības valodu joprojām ir iespējams izmantot kā mācību valodu atbilstoši noteiktajām proporcijām un privātā izglītības iestāde pati var noteikt, kuri mācību priekšmeti tiek pasniegti pilnīgi vai daļēji mazākumtautības valodā. Savukārt vidējās izglītības pakāpē mazākumtautības valoda var tikt izmantota kā mācību valoda šīs pašas valodas kā mācību priekšmeta, kā arī citu ar mazākumtautības identitāti un kultūru saistītu mācību priekšmetu pasniegšanā. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas, nodrošināja privātajām izglītības iestādēm un to izglītojamiem vismaz gadu un piecus mēnešus garu pārejas periodu no minētā tiesiskā regulējuma izsludināšanas dienas līdz tā spēkā stāšanās dienai. Šajā periodā tās varēja pielāgot mācību procesu, kā arī nodrošināt izglītojamiem iespēju uzlabot savu valsts valodas prasmi. Turklāt likumdevējs ir nodrošinājis iespēju tiem izglītojamiem, kuru mācību process attiecīgajā vispārējās izglītības pakāpē tuvojas noslēgumam, pabeigt to atbilstoši tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas. Ņemot vērā minēto, secināms, ka likumdevējs ir noteicis saudzējošu pāreju uz apstrīdētajā normā un ar to sistēmiski saistītajās tiesību normās ietverto tiesisko regulējumu. Tādējādi apstrīdētā norma atbilst tiesiskās paļāvības principam un līdz ar to arī Satversmes 1. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Izglītības likuma 9. panta 1.1 daļu par atbilstošu Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele