9. Article

Satversmes tiesa savā iepriekšējā praksē konsekventi atzinusi, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004‑02‑0106 11. punktu). Turklāt bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu). Spriedumā pamatoti norādīts, ka atbilstoši Bērnu tiesību konvencijas 19. panta pirmajai daļai valstij ir pienākums aizsargāt bērnus no vardarbības un apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir vērsts uz šā pienākuma izpildi. Vienlaikus valstij, cik vien tas iespējams, jānodrošina, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu). Turklāt, lai būtu nodrošināta bērna vislabāko interešu ievērošana, ģimenei atbilstoši Satversmes 110. pantam ir nepieciešama valsts juridiska, ekonomiska un sociāla aizsardzība. Gan bērna tiesības uz aizsardzību no vardarbības, gan bērna tiesības uzaugt ģimeniskā vidē ir vienlīdz prioritāri ar bērnu tiesību aizsardzību saistīti apsvērumi, un tie abi atbilst bērna vislabākajām interesēm. Gadījumos, kad starp šiem apsvērumiem pastāv kolīzija, tos nepieciešams savstarpēji līdzsvarot, lai atrastu bērna vislabākajām interesēm atbilstošu situācijas risinājumu [sk.: UN Committee on the Rights of the Child (CRC), General comment No. 14 (2013) on the right of the child to have his or her best interests taken as a primary consideration (art. 3, para. 1), 29 May 2013, CRC /C/GC/14, para. 4, 81]. Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums ir samērīgi līdzsvarot nepieciešamību nodrošināt bērnu aizsardzību pret vardarbību un nepieciešamību pēc iespējas nodrošināt to, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē. Tādējādi izskatītajā lietā Satversmes tiesai bija jāvērtē, kā likumdevējs ir līdzsvarojis šos dažādos aspektus, lai atrastu bērna vislabākajām interesēm atbilstošu situācijas risinājumu. Likumdevējs, nosakot aizliegumu par vardarbību vai tās piedraudējumu sodītai personai kļūt par adoptētāju, uzskatījis, ka bērna vislabākajām interesēm atbilst tāds regulējums, kas viņu pasargā pat no vismazākā vardarbības riska. Uzsveru, ka jebkāda veida vardarbība pret bērnu ir nepieļaujama un valstij ir pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai pēc iespējas aizsargātu bērnu no tās. Taču, kā jau iepriekš tika minēts, bērna tiesības uzaugt ģimeniskā vidē arī ir tāds ar bērnu tiesību aizsardzību saistīts apsvērums, kas atbilst bērna vislabākajām interesēm. Atsevišķos izņēmuma gadījumos, kad persona pēc tam, kad tai sodāmība ir dzēsta vai noņemta, iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai un starp šo personu un tās laulātā bērnu jau izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, apstrīdētajā normā ietvertais izliegums kļūt par adoptētāju var neatbilst bērna vislabākajām interesēm. Tā tas varētu būt gadījumos, kad persona, kura iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, jau ilgstoši dzīvo kopā ar bērnu un starp šo personu un bērnu ir izveidojušās patiesas vecāka un bērna attiecības. Taču vēlreiz uzsveru, ka šādos izņēmuma gadījumos adopcija var tikt pieļauta vienīgi tad, ja personas sodāmība ir noņemta vai dzēsta. Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, šaurā aspektā tomēr nav samērīgi līdzsvarojis nepieciešamību nodrošināt bērnu aizsardzību pret vardarbību un nepieciešamību pēc iespējas nodrošināt to, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē. Tādēļ uzskatu, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums nav samērīgs un līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka aizliegumu attiecībā uz personām, kas pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, neatbilst Satversmes 110. pantam. Satversmes tiesas tiesnesis A. Laviņš Rīgā 2019. gada 18. decembrī