109. Article — garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un

prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālo nodrošinājumu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.2. punktu). Konkretizējot Satversmes 109. pantā ietverto sociālā nodrošinājuma jēdzienu, Satversmes tiesa norādījusi, ka ar to ir saprotami dažādi sociālā atbalsta pasākumi (sal. sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 7. punktu). Valstij ir rīcības brīvība to metožu un mehānismu izvēlē, ar kādiem sociālās tiesības īstenojamas un aizsargājamas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010‑29‑01 14. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka likumdevējam ir pienākums noteikt valsts sociālās drošības sistēmas tiesisko regulējumu un tā pieņemtajiem lēmumiem jābūt atbilstošiem vispārējiem tiesību principiem. Tātad, ja valsts īpaša sociālā nodrošinājuma iespēju ir paredzējusi likumā, Satversmes 109. pants prasa, lai valsts rīcība šajā jautājumā atbilstu no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 14. punktu un 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 13.3. punktu). Turklāt valstij neatkarīgi no tās ekonomiskās situācijas saglabājas noteikts pienākumu kopums sociālo tiesību jomā, un no šiem pienākumiem atkāpties valsts nav tiesīga (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011‑03‑01 15.1. punktu). Lai personas varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu, likumdevējs dažādos normatīvajos aktos ir paredzējis pasākumus, kas vērsti uz likumā "Par sociālo drošību" noteiktās sociālās drošības sistēmas izveidi. Šajā sistēmā ietilpst sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 18.2. punktu). Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts ir likumdevēja ieviests sociālās drošības sistēmas pasākums. Tātad valsts rīcībai attiecībā uz šo pabalstu ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem, tostarp Satversmes 91. pantā ietvertajiem vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principiem. 20.3. Satversmes 91. pants nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Satversmes 91. pantā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips - panta pirmajā teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.3. punktu). 20.3.1. Vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu). Tomēr vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004‑18-0106 secinājumu daļas 13. punktu). Noskaidrojot, vai tiesību norma nav pretrunā ar vienlīdzības principu, Satversmes tiesa ņem vērā tiesību nozari, kurā ietilpst apstrīdētā norma (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu). Savukārt diskriminācijas aizlieguma princips papildina, precizē un palīdz piemērot vienlīdzības principu konkrētās situācijās. Diskriminācijas aizlieguma būtība un mērķis ir novērst personas pamattiesību ierobežojumus un izskaust nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑25‑01 16. punktu). 20.3.2. Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija rakstura, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamības iespēja. Proti, pastāv tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī tādi kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var attaisnot (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu). Satversmes 91. panta tekstā nav minēti kritēriji, uz kuru pamata diskriminācija ir aizliegta. Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 91. panta saturu, jau ir norādījusi, ka šādi kritēriji var būt, piemēram, dzimums, rase, nacionālā piederība, reliģiskā pārliecība, piederība pie noteiktas sociālās grupas. Lai noteiktu, kuri kritēriji ietilpst Satversmes 91. panta saturā, Satversmes normas konkretizējamas citstarp kopsakarā ar starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertajām normām, meklējot tādu risinājumu, kas nodrošinātu šo normu savstarpēju harmoniju (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑25‑01 17. punktu). 20.3.3. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts) 2. panta otrajā daļā invaliditāte nav tieši minēta kā diskriminācijas kritērijs. Šī norma nosaka: "Šā pakta dalībvalstis apņemas garantēt, lai šajā paktā pasludinātās tiesības tiktu īstenotas bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, tautības vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem." Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas 1994. gada 9. decembra Vispārējā komentārā Nr. 5 par personām ar invaliditāti norādīts, ka invaliditāte ir viens no "citiem apstākļiem", kas minēti Pakta 2. panta otrajā daļā. Pakts attiecas uz pilnīgi visiem sabiedrības locekļiem, un personām ar invaliditāti ir visas Paktā noteiktās tiesības. Turklāt valstīm savu iespēju robežās ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai ļautu personām ar invaliditāti bez jebkādiem šķēršļiem baudīt Paktā noteiktās tiesības (sk.: Committee on Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No 5: Persons with Disabilities, 9 December 1994, U.N. Doc. E/1995/22, para 5). Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk - Konvencija) Latvijai ir saistoša kopš 2010. gada 31. marta. Konvencija par diskrimināciju invaliditātes dēļ atzīst jebkāda veida nošķiršanu, izslēgšanu vai ierobežošanu invaliditātes dēļ, kuras mērķis ir traucēt vai pilnībā nepieļaut visu politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras, pilsonisko vai citu cilvēktiesību un pamatbrīvību atzīšanu, izmantošanu vai īstenošanu vienlīdzīgi ar citiem vai kurai ir tādas sekas (sk. Konvencijas 2. pantu). Konvencijas 5. panta otrā daļa aizliedz diskrimināciju invaliditātes dēļ. Saskaņā ar šā panta ceturto daļu īpašie pasākumi, kas ir nepieciešami, lai paātrinātu vai sasniegtu personu ar invaliditāti vienlīdzību, nav uzskatāmi par diskrimināciju. Savukārt Konvencijas 28. pants nosaka dalībvalstu pienākumu bez diskriminācijas īstenot personu ar invaliditāti sociālās tiesības. Konvencijas 3. pantā kā viens no principiem minēta iespēju vienlīdzība. Personu ar invaliditāti tiesību komiteja norādījusi, ka Konvencijas pamatā ir iekļaujošās vienlīdzības (angļu val. - inclusive equality) modelis, kas paredz visaptverošu vienlīdzības izpratni vairākās dimensijās, citstarp attiecībā uz taisnīgu līdzekļu pārdali un personu ar invaliditāti līdzdalību sabiedriskajos procesos, lai nodrošinātu šo personu pilnīgu iekļaušanu sabiedrībā (sk.: Committee on the Rights of Persons with Disabilities, General Comment No 6 (2018) on equality and non-discrimination, 26 April 2018, U.N.Doc. CRPD/C/GC/6, para 11). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantā minēto atšķirīgās attieksmes kritēriju uzskaitījums nav izsmeļošs un šīs normas tvērumā ietilpst arī diskriminācija uz invaliditātes pamata. Atsaucoties uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2003. gada 29. janvārī pieņemto rekomendāciju 1592 (2003), kas vērsta uz personu ar invaliditāti pilnīgu iekļaušanu sabiedrībā, un Konvenciju, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka Eiropā un visā pasaulē pastāv vienprātība par nepieciešamību aizsargāt personas ar invaliditāti no diskriminējošas attieksmes (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 30. aprīļa sprieduma lietā "Glor v. Switzerland", pieteikums Nr. 13444/04, 53. un 80. punktu). Invaliditāte kā diskriminācijas kritērijs izriet arī no Sociālās hartas. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk - Pamattiesību harta) 21. panta pirmā daļa kā diskriminācijas kritēriju citstarp nosaka invaliditāti: "Aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ." Saskaņā ar Pamattiesību hartas 26. pantu Eiropas Savienība atzīst un ievēro personu ar invaliditāti tiesības izmantot pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu šo personu neatkarību, sociālo un profesionālo integrāciju un dalību sabiedrības dzīvē. Tādējādi, ņemot vērā Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas, invaliditāte ir atzīstama par vienu no tiem Satversmes 91. panta saturā ietilpstošajiem kritērijiem, uz kuru pamata diskriminācija ir aizliegta. Turklāt personas ar invaliditāti ir īpaši aizsargājama personu grupa un valstij citstarp ir jāīsteno arī īpaši pasākumi, lai nodrošinātu šīm personām vienlīdzīgas iespējas un likumiskās brīvības. 20.3.4. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka cilvēktiesības nosaka diskriminācijas aizliegumu personas vecuma dēļ. Tomēr atšķirīga attieksme vecuma dēļ var būt attaisnojama, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi pamatota ar leģitīmu mērķi un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un nepieciešami (sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 1. punktu). Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas 1995. gada 8. decembra Vispārējā komentārā Nr. 6 par senioru ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām norādīts, ka no Pakta neizriet vispārējs aizliegums noteikt atšķirīgu attieksmi uz vecuma pamata un atsevišķos gadījumos atšķirīgu attieksmi pret senioriem var atzīt par attaisnojamu, taču dalībvalstīm ir jāvelta īpaša uzmanība tam, lai tiktu veicinātas un aizsargātas senioru ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības (sk.: Committee on Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No 6: The Economic, Social and Cultural Rights of Older Persons, 8 December 1995, U.N.Doc. E/1996/22, paras 12 and 13). Ar ANO Ģenerālās asamblejas 1991. gada 16. decembra rezolūciju 46/91 apstiprinātajos Principos par attieksmi pret senioriem uzsvērta nepieciešamība veicināt viņu neatkarību, iesaistīšanos sabiedrības dzīvē, pašizpausmi, kā arī rūpes par senioriem un cieņpilnu attieksmi pret šo personu grupu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka vecums ir Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. panta tvērumā ietilpstošs kritērijs (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 25. jūlija sprieduma lietā "Carvalho Pinto de Sousa Morais v. Portugal", pieteikums Nr. 17484/15, 45. punktu). Savukārt Pamattiesību hartas 21. pantā vecums ir tieši minēts kā diskriminācijas kritērijs, bet 25. pantā noteikts, ka Eiropas Savienība atzīst un ievēro senioru tiesības dzīvot cienīgu un neatkarīgu dzīvi un piedalīties sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Tiesību doktrīnā uzsvērts, ka diskriminācijas aizliegums vecuma dēļ balstās uz mūsdienu tiesībfilozofisko atziņu, ka visi cilvēka mūža posmi ir vienvērtīgi. Tādēļ īpašu vecuma grupu, piemēram, senioru, aizsardzība sociālu iemeslu dēļ ir pieļaujama un nepieciešama (sk.: Levits E. 91. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 112. lpp.). Tādējādi arī vecums ir uzskatāms par vienu no Satversmes 91. panta saturā ietilpstošajiem kritērijiem un valstij ir atbilstoši jārūpējas par senioriem, citstarp sekmējot viņu sociālo iekļaušanu un mazinot viņu sociālo atstumtību. 20.4. Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 14.2. punktu). Izvērtējot apstrīdēto normu, ir jāņem vērā tas, ka šī norma nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru divām personu grupām, uz kurām attiecināmi Satversmes 91. panta saturā ietilpstoši kritēriji: pirmkārt, īpaši aizsargājamai personu grupai - personām ar invaliditāti - un, otrkārt, senioriem, par kuriem valstij ir atbilstoši jārūpējas. Savukārt lietas pamatjautājums, proti, jautājums par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, ietilpst sociālo tiesību jomā. Tāpēc Satversmes tiesa, citstarp ņemot vērā Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas, izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantā ietvertajiem vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principiem kopsakarā ar Satversmes 1. un 109. pantu. 21. Ņemot vērā to, ka abi Satversmes 91. pantā ietvertie principi ir cieši saistīti un panta otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas aizlieguma princips papildina pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu, Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam. Tātad Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu; 4) vai šāda attieksme ir attaisnojama, proti, vai tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 18. punktu). 22. Lai konstatētu, vai un kuras personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir jānoskaidro valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta būtība un tā saņēmēju loks. 22.1. Valsts sociālie pabalsti ir sociālās drošības sistēmas daļa. Pabalstu likuma 2. pants noteic, ka valsts sociālie pabalsti ir vienreizējs vai regulāri izmaksājams valsts atbalsts naudas izmaksu veidā, kas tiek piešķirts pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām situācijās, kad tām nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt ienākumus. Saskaņā ar Pabalstu likuma 13. panta pirmo daļu "[v]alsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir personai, kurai nav tiesību saņemt valsts pensiju (izņemot apgādnieka zaudējuma pensiju invalīdam) vai apdrošināšanas atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību, ja persona: 1) nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") un ir sasniegusi vecumu, kāds saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām" noteikts personai, lai tā iegūtu tiesības uz vecuma pensiju. Šīm personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz mūžu; 2) atzīta par invalīdu un pārsniegusi 18 gadu vecumu. Šīm personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz noteikto invaliditātes laiku." No šīs tiesību normas izriet, ka tiesību uz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu nav senioriem, kuri ir nodarbinātie - darba ņēmēji vai pašnodarbinātie saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" - un attiecīgi gūst ienākumus, piemēram, darba samaksas vai ienākumu no saimnieciskās darbības formā. Savukārt personas ar invaliditāti ir tiesīgas saņemt pabalstu arī tad, ja tās pabalsta saņemšanas laikā ir nodarbinātas. Tātad visas personas, kurām saskaņā ar Pabalstu likuma 13. panta pirmās daļas 1. un 2. punktu ir tiesības uz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, var sagrupēt šādi: 1) personas ar invaliditāti, kuras pabalsta saņemšanas laikā ir nodarbinātas un gūst ienākumus; 2) personas ar invaliditāti, kuras pabalsta saņemšanas laikā nav nodarbinātas un negūst ienākumus; 3) seniori, kuri pabalsta saņemšanas laikā nav nodarbināti un negūst ienākumus. Saskaņā ar Labklājības ministrijas sniegto informāciju valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts 2020. gada janvārī bija piešķirts 19 707 personām ar invaliditāti, no kurām nodarbināta bija 5421 persona, kā arī 1711 senioriem (sk. lietas materiālu 3. sēj. 38. lp.). Tātad ievērojams skaits - gandrīz 16 tūkstoši - pabalsta saņēmēju nebija nodarbināti un neguva ienākumus. 22.2. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas izteikuši dažādus, pat pretrunīgus viedokļus par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta mērķi. Tiesībsargs norādījis, ka ar šo pabalstu būtu jānodrošina personas pamatvajadzības. Savukārt Ministru kabineta un Labklājības ministrijas pārstāves tiesas sēdē norādīja, ka pabalsta mērķis ir sniegt papildu atbalstu konkrētai personu grupai noteiktā dzīves situācijā, kad šīm personām rodas papildu izdevumi, taču pabalsta mērķis nav segt konkrētas personas pamatvajadzības. Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja, bijusī Saeimas deputāte un Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča tiesas sēdē norādīja, ka pabalsts ieviests ar mērķi aizvietot iztikas līdzekļu avotu nestrādājošai personai (sk. 2020. gada 3. jūnija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 40. un 41. lp.). Arī Saeimas 2010. gada 4. marta sēdē, kad otrajā lasījumā tika apspriests likumprojekts "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā", deputāte Dagnija Staķe, runājot Sociālo un darba lietu komisijas vārdā, norādīja, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta mērķis, tāpat kā invaliditātes pensijas mērķis, ir aizvietot tā saņēmēja ienākumus (sk. 9. Saeimas 2010. gada 4. marta sēdes stenogrammu). Savukārt nodibinājuma "APEIRONS" pārstāve Daina Podziņa tiesas sēdē uzsvēra, ka nodarbinātie un nenodarbinātie pabalsta saņēmēji, proti, tie, kuri ienākumus gūst, un tie, kuri negūst, atrodas atšķirīgā situācijā (sk. 2020. gada 9. jūnija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 76. un 79. lp.). Satversmes tiesa secina, ka lietas dalībnieku un pieaicināto personu atšķirīgie argumenti par pabalsta mērķi sniegti attiecībā uz dažādām pabalsta saņēmēju grupām. Proti, Ministru kabineta un Labklājības ministrijas argumenti attiecas galvenokārt uz nodarbinātiem pabalsta saņēmējiem. Savukārt tiesībsarga, tāpat arī vairāku pieaicināto personu, tostarp nodibinājuma "APEIRONS", biedrības "EAPN-Latvia", Jāņa Lazdiņa un Aijas Riebas, argumenti attiecas lielākoties uz tiem pabalsta saņēmējiem, kuri nav nodarbināti un negūst ienākumus. Pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti, kuras ir nodarbinātas un tādējādi gūst ienākumus, - pabalsts ir papildu atbalsts, kuru persona var izlietot pēc saviem ieskatiem. Līdz ar to šajā gadījumā pabalsts uzskatāms par īpašo pasākumu, ar kuru valsts sekmē personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes paaugstināšanos un sociālo iekļaušanu. No tiesas sēdē Ministru kabineta un Labklājības ministrijas pārstāvju paustajiem viedokļiem izriet, ka tieši šāds arī, viņuprāt, ir valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta mērķis un būtība. Tomēr ne katrai personai ar invaliditāti ir iespēja būt nodarbinātai un gūt ienākumus. Šādu iespēju var liegt objektīvi iemesli - funkcionāli traucējumi, kas noved pie darbspēju zuduma, kā arī tas apstāklis, ka darba tirgus ir ierobežots un nav speciāli piemērots personām ar invaliditāti. Savukārt senioriem pabalsts tiek izmaksāts vienīgi tādā gadījumā, ja viņi nav nodarbinātie. Šīm personām pabalsts ir pamata iztikas līdzekļu avots, kam visupirms jākalpo pamatvajadzību apmierināšanai. 22.3. Termins "pamatvajadzības" primāri tiek lietots saistībā ar personai sniegto sociālo palīdzību. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 4. panta pirmajā daļā un 32. pantā noteikto sociālā palīdzība personai tiek sniegta, pamatojoties uz tās individuālo vajadzību un resursu novērtējumu, un ir vērsta uz personas pamatvajadzību nodrošināšanu. Satversmes tiesa ir secinājusi: lai dzīvotu tādu dzīvi, kas atbilstu cilvēka cieņai, personai ir jāspēj nodrošināt sev vismaz pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību - visu to, kas ir nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam, kā arī iespēju izmantot savas tiesības uz pamatizglītību. Tāpat personai jābūt iespējai piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, tādējādi nodrošinot sev pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑24-03 17.3. punktu). Savukārt attiecībā uz sociāli neapdrošinātām personām ar invaliditāti Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šo personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiek īstenotas vienā no alternatīviem veidiem: saņemot valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu vai atrodoties pilnā valsts apgādībā. Atrašanās pilnā valsts apgādībā nozīmē to, ka persona atrodas no valsts pamatbudžeta finansētā iestādē, kura tiesību normās paredzētajā kārtībā nodrošina personas pamatvajadzību apmierināšanu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-20-01 12.1. un 14. punktu). Satversmes tiesa piekrīt tiesībsarga viedoklim, ka nenodarbinātiem pabalsta saņēmējiem pabalsts primāri kalpo pamatvajadzību apmierināšanai. Situācijā, kad valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts tā saņēmējam ir pamata iztikas līdzekļu avots, visupirms tas tiks izmantots pamatvajadzību apmierināšanai. Tātad nenodarbinātie un nodarbinātie pabalsta saņēmēji atrodas atšķirīgos apstākļos. Tādējādi likumdevējs tiesības saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu ir attiecinājis uz vairākām atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām: pirmkārt, uz nodarbinātiem pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti - un, otrkārt, uz nenodarbinātiem pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti un senioriem. Turklāt gan nenodarbinātās personas ar invaliditāti, gan seniori uzskatāmi par tādām personu grupām, kas faktiskās situācijas un tiesiskās aizsardzības ziņā atrodas atšķirīgos apstākļos un savstarpēji nav salīdzināmas. Šīs grupas Satversmes 91. panta ietvarā vērtējamas atsevišķi, jo uz katru no tām attiecas cits šīs normas saturā ietilpstošs kritērijs. 23. No apstrīdētās normas izriet, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs personām ar invaliditāti kopš bērnības ir 122,69 euro mēnesī, pārējām personām ar invaliditāti - 80 euro mēnesī, bet senioriem - 64,03 euro mēnesī. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 1605 2.1 punktu personām ar I invaliditātes grupu pabalsta apmērs tiek noteikts, piemērojot koeficientu 1,3, bet personām ar II invaliditātes grupu - koeficientu 1,2. Tādējādi Noteikumos Nr. 1605 ir noteikts atšķirīgs pabalsta apmērs senioriem un personām ar invaliditāti, kā arī personām ar invaliditāti atkarībā no invaliditātes grupas. Taču ne apstrīdētā norma, nedz arī kāda cita tiesību norma nediferencē pabalsta apmēru atkarībā no tā, vai pabalsts tā saņēmējam ir galvenais iztikas līdzekļu avots vai arī tikai papildu iztikas līdzekļu avots, jo viņš ir nodarbināts un gūst ienākumus. Tātad Ministru kabinets, nosakot valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, nav ņēmis vērā to, vai šā pabalsta saņēmējs ir nodarbināts un gūst ienākumus. Tādējādi ar apstrīdēto normu ir pieļauta vienāda attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām. 24. Vienāda attieksme pret atšķirīgā situācijā esošām personu grupām var tikt noteikta saskaņā ar likumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 14. punktu). Vārds "likums" nav interpretējams gramatiski un aptver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus to formālajā nozīmē, bet arī citus ārējos normatīvos aktus, ja vien tie: 1) izdoti, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) ir pietiekami skaidri formulēti, lai persona varētu izprast no tiem izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas, kā arī nodrošina aizsardzību pret to patvaļīgu piemērošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 20. punktu). Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas nav apšaubījuši to, ka apstrīdētā norma atbilst minētajām prasībām. Noteikumi Nr. 1605 ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī pietiekami skaidri formulēti. Noteikumos Nr. 1605 ir norādīts, ka tie izdoti citstarp saskaņā ar Pabalstu likuma 15. panta pirmo daļu, kas noteic, ka valsts sociālo pabalstu apmēru un pārskatīšanas kārtību nosaka šis likums un Ministru kabinets. Tātad likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru likumdevēja noteiktajiem pabalsta saņēmējiem. Savukārt tas, vai Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, ir ievērojis tam Saeimas piešķirto pilnvarojumu, izvērtējams, noskaidrojot, vai ar apstrīdēto normu noteiktā vienādā attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām ir pieļaujama pēc būtības. Tādējādi tas, vai vienādā attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tiks noskaidrots, vērtējot, vai ar apstrīdēto normu noteiktā attieksme ir attaisnojama, proti, vai tai ir objektīvs un saprātīgs pamats. 25. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka likumdevējam ir pienākums izstrādāt tādas normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ja vien nav kādu saprātīgu un objektīvu iemeslu to nedarīt (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015‑10‑01 15. punktu). Savukārt tiesību doktrīnā atzīts, ka gadījumā, ja divās dažādās situācijās konstatēta vienāda attieksme, tā uzskatāma par prettiesisku vienlīdzības principa pārkāpumu tad, ja šī vienādā attieksme ir patvaļīga, tas ir, noteikta bez jebkāda saprātīga pamatojuma. Likumdevējam šādā gadījumā ir pienākums attiecīgo attieksmi mainīt, nosakot diferencētāku regulējumu katrai atšķirīgajai situācijai (sk.: Levits E. 91. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 117. lpp.). Vērtējot to, vai vienādā attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām ir attaisnojama, proti, vai tai ir objektīvs un saprātīgs pamats, izskatāmajā lietā vērā ņemams tas, ka apstrīdētā norma attiecas, pirmkārt, uz nenodarbinātām personām ar invaliditāti, proti, īpaši aizsargājamu personu grupu, kuras vienlīdzīgo iespēju, un likumisko brīvību nodrošināšanai valstij ir jāveic īpaši pasākumi, un, otrkārt, uz senioriem, par kuriem valstij ir atbilstoši jārūpējas. Turklāt abas šīs personu grupas uzskatāmas par tādām, kas īpaši pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam. 25.1. Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir jo īpaši būtiskas gadījumā, kad persona pati nevar nodrošināt sev pietiekamu dzīves standartu, jo bezdarba, vecuma vai invaliditātes dēļ nestrādā un nenopelna sev iztiku (sk.: Rodriguez-Pinzón D., Martin C. The International Human Rights Status of Elderly Persons. American University International Law Review, 2003, Vol. 18, Issue 4, p. 958). Nabadzības un sociālās atstumtības riskam īpaši ir pakļautas personas, kurām dažādu sociālu vai ekonomisku faktoru, diskriminācijas vai piederības pie noteiktas sociālās grupas dēļ, ir ierobežotas iespējas gūt ienākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu savu pamatvajadzību apmierināšanu. Valsts kontrole arī atzinusi, ka valstī nepieciešams pilnveidot sadarbības mehānismu vienotai un koordinētai sociālās iekļaušanas politikas uzraudzībai. Turklāt, neveicot kompleksus pasākumus nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai, būtiski uzlabojumi nav sagaidāmi (sk. Valsts kontroles revīzijas ziņojumu "Vai valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā?", 2020, 11. un 39. lpp.). Uz Latvijā pastāvošajām problēmām nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas jomā norādījušas arī dažādas starptautiskās organizācijas. Tā, piemēram, Eiropas Sociālo tiesību komiteja ir atzinusi, ka situācija Latvijā neatbilst Sociālās hartas 30. pantam. Šī norma paredz tiesības uz aizsardzību pret trūkumu un sociālo nevienlīdzību, kā arī valsts pienākumu veikt vispārējus un koordinētus pasākumus sistēmas ietvaros, lai personas un to ģimenes, kas dzīvo trūkumā vai ir pakļautas riskam dzīvot trūkumā vai sociālās nevienlīdzības apstākļos, nodrošinātu galvenokārt ar darbu, dzīvesvietu, apmācību, izglītību, kultūru un sociālo un medicīnisko aprūpi. Komiteja secinājusi, ka Latvijā nav visaptverošas un koordinētas pieejas nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, kā arī norādījusi, ka daudzu personu ar invaliditāti un senioru rīcībā esošie iztikas līdzekļi ir būtiski zemāki par nabadzības slieksni (sk.: European Committee of Social Rights, Conclusions 2017: Articles 3, 11, 12, 13, 14, 23 and 30 of the European Social Charter, January 2018, p. 664). Savā ziņojumā par Latvijas nepieņemtajiem Sociālās hartas noteikumiem Eiropas Sociālo tiesību komiteja rekomendējusi Latvijai atzīt par saistošu arī Sociālās hartas 23. pantu, kas nosaka senioru tiesības uz sociālo aizsardzību (sk.: European Committee of Social Rights, First report on the non-accepted provisions of the European Social Charter by Latvia, September 2018, p. 20). Savukārt Personu ar invaliditāti tiesību komiteja 2017. gadā paudusi bažas par personām ar invaliditāti piešķirto sociālo pabalstu un pensiju apmēru. Komiteja citstarp Latvijai rekomendē nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni personām ar invaliditāti un to ģimenēm, tostarp garantējot, ka sociālās aizsardzības un nabadzības mazināšanas programmās tiek ņemtas vērā ar invaliditāti saistītās papildu izmaksas (sk.: Committee on the Rights of Persons with Disabilities, Concluding Observations on the initial report of Latvia, 28 August 2017, U.N.Doc. CRPD/C/LVA/1, paras 48 and 49). 25.2. Nabadzības un sociālās atstumtības mazināšana ir izvirzīta par vienu no prioritārajiem mērķiem Eiropas Savienības stratēģijā "Eiropa 2020", kā arī Latvijas Nacionālajā reformu programmā šīs stratēģijas īstenošanai. Arī Latvijas ilgtermiņa un vidēja termiņa politikas plānošanas dokumentos izvirzīta šāda prioritāte. 2010. gadā pieņemtajā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam norādīts: lai pilnībā izmantotu savā rīcībā esošo cilvēkkapitālu, valstij jāstrādā pie nabadzības, sociālās atstumtības un sociālekonomiskās nevienlīdzības strukturālo cēloņu novēršanas, radot visiem sabiedrības locekļiem vienlīdzīgas iespējas iesaistīties sabiedriskajos, ekonomiskajos un kultūras procesos (sk. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam 106. punktu). Latvijas mērķi attiecībā uz nabadzības mazināšanu ir noteikti arī Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020. gadam. Arī ar Saeimas 2020. gada 2. jūlija lēmumu apstiprinātajā Nacionālajā attīstības plānā 2020.-2027. gadam kā viens no rīcības virzieniem prioritātes "Stipras ģimenes, veseli un aktīvi cilvēki" ietvaros paredzēta sociālā iekļaušana, citstarp mazinot nabadzību, materiālo nenodrošinātību un ienākumu nevienlīdzību, īpaši nabadzības riskam visvairāk pakļauto iedzīvotāju - personu ar invaliditāti un senioru - vidū (sk.: Nacionālais attīstības plāns 2020.-2027., 25. un 28. lpp.). Koordinējošais rīcībpolitikas dokuments nabadzības riska mazināšanai un šim riskam visvairāk pakļauto iedzīvotāju sociālās situācijas uzlabošanai ir Labklājības ministrijas izstrādātā un ar Ministru kabineta 2014. gada 30. oktobra rīkojumu Nr. 619 apstiprinātā koncepcija "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" (turpmāk - Koncepcija). Tajā konstatēts, ka Latvijā jau ilgstoši saglabājas relatīvi augsts nabadzības risks, jo iedzīvotāju minimālie ienākumi gan no algota darba, gan sociālās drošības sistēmas, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, nav pietiekami, lai mazinātu nabadzību valstī. Kā viena no problēmjomām Koncepcijā atzīmēta valsts un pašvaldību sniegtā atbalsta mērķētības trūkums. Tāpat uzsvērta nepieciešamība pilnveidot atbalstu trūcīgākajiem iedzīvotājiem. Savukārt starp galvenajām mērķgrupām, kuru atbalsta pasākumus nepieciešams pilnveidot, minētas personas ar invaliditāti un seniori. Šo personu situāciju citstarp bija plānots uzlabot, izvērtējot valsts un pašvaldību ieviesto atbalsta pasākumu mērķi un efektivitāti. Ar Ministru kabineta 2019. gada 22. augusta rīkojumu Nr. 408 tika apstiprināts politikas plānošanas dokuments "Plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam" (turpmāk - Plāns). Tas ir īstermiņa plānošanas dokuments, kas tika izstrādāts, lai noteiktu konkrētus pasākumus pakāpeniskai Koncepcijas īstenošanai. Ar šiem pasākumiem plānots pilnveidot minimālo ienākumu atbalsta sistēmu, lai palielinātu ienākuma atbalstu nabadzības un ienākumu nevienlīdzības riskiem visvairāk pakļautajām sabiedrības grupām. Viens no Plānā paredzētajiem pasākumiem ir 2020. gada pirmajā pusgadā palielināt valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta bāzes apmēru līdz 99 euro. Arī Deklārācijā par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību ietverts mērķis pakāpeniski pilnveidot minimālo ienākumu atbalsta sistēmu, citstarp palielinot valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, tostarp personām ar invaliditāti, un veicot pabalsta ikgadēju indeksāciju ar patēriņa cenu indeksu. Tāpat plānots sadarbībā ar pašvaldībām pārskatīt sociālās palīdzības sistēmu, lai nodrošinātu iedzīvotājiem adekvātu atbalstu un vienlaikus motivētu cilvēkus uzlabot savu situāciju un iesaistīties darba tirgū (sk. Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 111. punktu). Tādējādi dažādos valsts politikas plānošanas dokumentos nabadzības riskam pakļauto personu, tostarp nenodarbinātu personu ar invaliditāti un senioru, situācijas uzlabošana ietverta kā viena no valsts prioritātēm. Noteikumu Nr. 603 anotācijā norādīts, ka to izstrādāšanas pamats ir Plāns, kurā paredzēta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra palielināšana (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumos Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību"" anotāciju, 2. lpp.). Satversmes tiesa jau secināja, ka apstrīdētā norma nosaka atšķirīgu pabalsta apmēru dažādām personu grupām, taču nediferencē šo apmēru atkarībā no tā, vai pabalsta saņēmējs ir nodarbināts vai nav (sk. šā sprieduma 23. punktu). Lai noskaidrotu, vai ar apstrīdēto normu noteiktā vienādā attieksme ir attaisnojama, Satversmes tiesa katras pabalsta saņēmēju grupas, proti, nenodarbināto personu ar invaliditāti un senioru, situāciju vērtēs atsevišķi, jo abas šīs grupas atrodas atšķirīgos apstākļos. 26. Valsts īpašie pasākumi personu ar invaliditāti vienlīdzīgo iespēju un likumisko brīvību nodrošināšanai izpaužas kā zināmu priekšrocību noteikšana šīm personām, lai mazinātu vēsturiski vai sistēmiski radušos tiesību ierobežojumus. Šādi pasākumi ietver, piemēram, dažāda veida informācijas un atbalsta programmas, resursu, aprūpes un palīglīdzekļu piešķiršanu, pasākumus nodarbinātības jomā. Pārsvarā tie ir pagaidu rakstura pasākumi, taču dažkārt nepieciešami arī pastāvīgi īpašie pasākumi, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus, citstarp nozīmīgas problēmas vai strukturālas barjeras sabiedrībā (sk.: Committee on the Rights of Persons with Disabilities, General Comment No 6 (2018) on equality and non-discrimination, 26 April 2018, U.N.Doc. CRPD/C/GC/6, paras 25(c) and 28). Satversmes tiesa secina, ka valsts īstenotajiem pasākumiem jābūt visaptverošiem un vērstiem uz personu ar invaliditāti vienlīdzīgo iespēju un likumisko brīvību nodrošināšanu. Tādējādi tiek veicināta personu ar invaliditāti sociālā iekļaušana, kā arī mazināta nabadzība un sociālā atstumtība, sekmējot iekļaujošās vienlīdzības mērķu sasniegšanu. 26.1. Ministru kabinets atbildes rakstā un pieaicinātās personas, tostarp Labklājības ministrija un Tieslietu ministrija, savos rakstveida viedokļos, kā arī tiesas sēdē uzsvēra, ka apstrīdētajā normā noteiktais pabalsta apmērs nevar tikt aplūkots atrauti no pārējiem valsts un pašvaldību sociālā atbalsta pasākumiem, kas tiek nodrošināti personām ar invaliditāti. Šo pasākumu mērķis neesot aizstāt pabalstu, bet tie atvieglojot personas iespējas stiprināt savu finansiālo kapacitāti un radot tiešu, pozitīvu ietekmi uz ikdienas vajadzību nodrošināšanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 65. un 74. lp., 2. sēj. 38. un 139. lp.). Papildus valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam nenodarbinātai personai ar invaliditāti ir pieejami arī citi valsts un pašvaldību atbalsta pasākumi. Šāda persona var saņemt citus regulāri izmaksājamos vai vienreizējos noteiktās situācijās izmaksājamos valsts sociālos pabalstus, piemēram, ģimenes valsts pabalstu, bērna piedzimšanas pabalstu. Persona ar invaliditāti var saņemt arī pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai, ja tai ir apgrūtināta pārvietošanās, īpašās kopšanas pabalstu smagu funkcionālo traucējumu gadījumā, kā arī pabalstu par asistenta izmantošanu personai ar I grupas redzes invaliditāti. Ja personai noteikts trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss, tā var saņemt dažādus valsts un pašvaldību atbalsta pasākumus gan monetārā, gan pakalpojumu un atvieglojumu veidā. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmo un otro daļu pašvaldība var izmaksāt šādus sociālās palīdzības pabalstus: pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa pabalstu, kā arī pabalstu krīzes situācijā. Savukārt šā panta trešā daļa noteic: ja ir apmierināts pamatots pašvaldības iedzīvotāju pieprasījums pēc pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsta, pašvaldība, izvērtējot personas ienākumus, ir tiesīga no pašvaldības pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus personas pamatvajadzību apmierināšanai. Personām ar invaliditāti pieejami arī citi valsts un pašvaldības nodrošināti atbalsta pasākumi un atvieglojumi, piemēram, asistenta pakalpojumi izglītības iestādē, tehniskie palīglīdzekļi, surdotulka pakalpojumi, Nodarbinātības valsts aģentūras un Sociālās integrācijas valsts aģentūras sniegtie pakalpojumi. Tādējādi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējiem - nenodarbinātām personām ar invaliditāti - ir paredzēta virkne dažāda veida valsts un pašvaldības sniegtu sociālās drošības sistēmas pasākumu. 26.2. Satversmes tiesa secina: katrs sociālās drošības sistēmas pasākums, kas pieejams nenodarbinātām personām ar invaliditāti, ir nozīmīgs, tomēr katram no šiem pasākumiem ir savs mērķis. No Labklājības ministrijas sniegtās informācijas izriet, ka nodarbināti ir tikai 27,5 procenti no pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti (sk. lietas materiālu 3. sēj. 38. lp.). Savukārt pieaicinātā persona Aija Rieba norāda, ka no viņas pētījuma izlasē ietvertajiem pabalsta saņēmējiem gandrīz 70 procentiem ir piešķirts trūcīgas personas statuss (sk. lietas materiālu 2. sēj. 123. lp.). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka trūcīgām personām pieejamo valsts sociālo pabalstu mērķis ir sniegt atbalstu pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām konkrētās situācijās un tie nav vērsti uz personas pamatvajadzību apmierināšanu. Tāpēc šādu pabalstu esība pati par sevi neapliecina to, ka likumdevējs būtu nodrošinājis trūcīgām personām iespēju izmantot sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Savukārt sociālās palīdzības ietvaros personu tiesības saņemt sociālo atbalstu ir atšķirīgas un atkarīgas no pašvaldības, kurā persona deklarējusi savu dzīvesvietu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.5. punktu). Turklāt Ministru kabineta noteiktais GMI līmenis šobrīd ir 64 euro, bet apstrīdētajā normā noteiktais zemākais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs personām ar invaliditāti - 80 euro. Tādējādi nenodarbinātam valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējam pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai var tikt piešķirts vienīgi tādā gadījumā, ja viņš dzīvo pašvaldībā, kas ir noteikusi augstāku GMI līmeni par valsts noteikto. Tiesības noteikt augstāku GMI līmeni 2018. gadā izmantojušas 27 pašvaldības jeb 22,7 procenti no visām pašvaldībām (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 18.1. punktu). Satversmes tiesa, vērtējot GMI līmeņa atbilstību Satversmei, ir secinājusi, ka personas pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamo izdevumu, kā arī sociālo pakalpojumu un normatīvajos aktos noteikto atvieglojumu novērtējums, kas ļautu pārliecināties par to, cik lielā mērā šādi atbalsta pasākumi sasniedz mērķgrupas vajadzības un ļauj nodrošināt ikvienai personai iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, valstī nav veikts (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.4. un 22.5. punktu). Šis secinājums izskatāmajā lietā attiecināms arī uz pabalsta saņēmējiem - nenodarbinātām personām ar invaliditāti. No lietas materiāliem un arī tiesas sēdē paustajiem viedokļiem neizriet, ka Latvijā būtu veikts visaptverošs novērtējums par nenodarbinātām personām ar invaliditāti pieejamo valsts un pašvaldību atbalsta pasākumu atbilstību šo personu vienlīdzīgo iespēju un likumisko brīvību nodrošināšanai, tostarp to, cik lielā mērā šīs personas var apmierināt savas pamatvajadzības. Arī Personu ar invaliditāti tiesību komiteja ir norādījusi uz tādu datu trūkumu, kas attiecas uz nabadzības apstākļos dzīvojošām personām ar invaliditāti (sk.: Committee on the Rights of Persons with Disabilities, Concluding Observations on the initial report of Latvia, 28 August 2017, U.N.Doc. CRPD/C/LVA/1, para 48). 26.3. Vērtējot Ministru kabineta noteikto GMI līmeni, Satversmes tiesa arī secināja, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet Ministru kabineta pienākums noteikt šo līmeni pēc pamatotas un argumentētas metodes, jo tikai tādā veidā iespējams pārliecināties par to, ka tas kalpo cilvēka cieņas aizsardzībai, sociālās nevienlīdzības mazināšanai un valsts ilgtspējīgai attīstībai. Proti, valstij sava izvēle jābalsta uz konstitucionāli pamatotiem apsvērumiem un pierādījumos balstītu metodoloģiju (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.2. un 22.4. punktu). Noteikumu Nr. 603 projekta anotācijā norādīts, ka, pārskatot valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, plānots palielināt valsts sniegto finansiālo atbalstu vienai no nabadzības un sociālās atstumtības riskam visvairāk pakļautajām sabiedrības grupām - personām ar invaliditāti. Tomēr valsts fiskālās telpas ierobežojumu dēļ Ministru kabinets nav pilnā apmērā izpildījis Plānā paredzēto (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumos Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību"" anotāciju, 1. un 2. lpp.). Proti, ar Noteikumiem Nr. 603 pabalsta bāzes apmērs netika palielināts līdz 99 euro, bet tika noteikts, ka personām ar III invaliditātes grupu tas ir 80 euro. Attiecīgi mazāki par Plānā paredzēto ir arī personām ar I un II invaliditātes grupu piešķiramā pabalsta apmēri. Satversmes tiesa secina, ka Ministru kabinets, nosakot valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, gadiem ilgi ir noteicis pabalsta apmēru atkarībā no valsts budžeta iespējām, neizvērtējot ekonomisko situāciju valstī un neņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes noteikto vidējo faktisko patēriņa cenu indeksu, kā tas paredzēts Noteikumu Nr. 1605 3. punktā. To tiesas sēdē atzina gan Ministru kabineta, gan Labklājības ministrijas pārstāves, un tas izriet arī no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem. Tādējādi Ministru kabinets nav paredzējis kritērijus, kas ļautu objektīvi noteikt tādu pabalsta apmēru, kas kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nodrošinātu tā saņēmēja pamatvajadzību apmierināšanu un ļautu viņam dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. 26.4. Ministru kabineta pārstāve Jana Muižniece, Saeimas pārstāvis Jānis Priekulis un Labklājības ministrijas pārstāve Elīna Celmiņa tiesas sēdē uzsvēra personas pašas atbildību par savu labklājību, kā arī ģimenes pienākumu rūpēties par savu tuvinieku - personu ar invaliditāti (sk. 2020. gada 2. jūnija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 91., 93., 125., 143. un 144. lp.). Savukārt nodibinājuma "APEIRONS" pārstāve Daina Podziņa tiesas sēdē norādīja, ka Latvijā izveidotā atbalsta sistēma neļauj personai ar invaliditāti dzīvot patstāvīgi, piemēram, atsevišķi no vecākiem, un tādējādi ierobežo šādas personas neatkarību un tiesības uz privātautonomiju (sk. 2020. gada 9. jūnija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 77. lp.). Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas uzsver to, cik nozīmīga personai ar invaliditāti ir neatkarība, personīgās izvēles brīvība un pilnvērtīga dalība visās dzīves jomās, tostarp tiesības izvēlēties dzīvesvietu, proti, tiesības izvēlēties, kur un ar ko kopā dzīvot (sk., piemēram, Konvencijas 3. un 19. pantu). Valstij ir pienākums izveidot visaptverošu personām ar invaliditāti paredzētu sociālā nodrošinājuma standartu. Šim standartam ir jāsekmē ikvienas personas ar invaliditāti sociālā iekļaušana, kā arī jāmazina šādu personu un to ģimenes locekļu nabadzība un sociālā atstumtība neatkarīgi no tā, kurā pašvaldībā šīs personas dzīvo. Šobrīd valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts ir vienīgais valsts piešķirtais sociālā atbalsta pasākums nenodarbinātu personu ar invaliditāti pamatvajadzību nodrošināšanai. Šis pabalsts visā valstī tiek izmaksāts pēc vienotiem kritērijiem visām pabalsta saņēmēju grupām neatkarīgi no tā, vai pabalsta saņēmēji ir vai nav nodarbināti. Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts kopsakarā ar pārējiem pieejamiem valsts un pašvaldību atbalsta pasākumiem pabalsta saņēmējiem - nenodarbinātām personām ar invaliditāti - ļautu apmierināt vismaz viņu pamatvajadzības un dotu šīm personām iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi nevar atzīt, ka valsts būtu izpildījusi savu pienākumu īstenot īpašos pasākumus attiecībā uz personām ar invaliditāti kā īpaši aizsargājamu personu grupu un sekmēt iekļaujošās vienlīdzības mērķu sasniegšanu. Satversmes tiesa secina, ka ar apstrīdēto normu pieļautā attieksme pret pabalsta saņēmējiem - nenodarbinātām personām ar invaliditāti - nav attaisnojama, proti, tai nav objektīva un saprātīga pamata. 26.5. No tiesiskuma un varas dalīšanas principiem kā demokrātiskas tiesiskas valsts eksistences pamata, kā arī no racionāla likumdevēja principa izriet tas, ka Ministru kabinets drīkst izdot tikai tādas normas, kas sasniedz likumdevēja noteikto mērķi un nav pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, kā arī citiem likumiem. Ministru kabinetam, raugoties, vai tā izdotās tiesību normas atbilst likumdevēja piešķirtajam pilnvarojumam, jāņem vērā tas, ka likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019‑10‑0103 32.3.1. punktu). Tikai interpretējot likumdevēja doto pilnvarojumu visas tiesību sistēmas ietvarā, Ministru kabinets var izdot ilgtspējīgu tiesisko regulējumu, kas citstarp tādējādi atbilst labas likumdošanas principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018‑11‑01 18.1. punktu). Saeima, piešķirot Ministru kabinetam pilnvarojumu noteikt valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, atbilstoši racionāla likumdevēja principam nevarēja būt vēlējusies, lai Ministru kabinets pieļauj vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, proti, nodarbinātajiem un nenodarbinātajiem pabalsta saņēmējiem. Tādējādi Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, nav ievērojis likumdevēja pilnvarojumu. Tātad no apstrīdētās normas izrietošā attieksme pret nenodarbinātām personām ar invaliditāti nav noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti, neatbilst Satversmes 91. pantam kopsakarā ar Satversmes 1. un 109. pantu. 27. Satversmes tiesai vēl jāizvērtē, vai no apstrīdētās normas izrietošā attieksme pret pabalsta saņēmējiem - senioriem - ir attaisnojama, proti, vai valsts ir atbilstoši rūpējusies par senioriem, citstarp sekmējot viņu sociālo iekļaušanu un mazinot nabadzību un sociālo atstumtību. To vērtējot, vērā ņemami Satversmes tiesas argumenti par personām ar invaliditāti pieejamiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem un to ietekmi uz personas pamatvajadzību nodrošināšanu, ciktāl šie pasākumi senioriem ir pieejami un neattiecas vienīgi uz personām ar invaliditāti. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valstij ir jānodrošina senioriem iespēja dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, tostarp iespēja aktīvi piedalīties valsts sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31. punktu). Satversme neparedz personas tiesības uz konkrētu pabalsta summu. Cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts pienākums ir izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas vērsta uz cilvēka cieņas aizsardzību, sociālās nevienlīdzības mazināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai formālā nozīmē, bet arī nodrošinot šīs atbalsta sistēmas efektīvu funkcionēšanu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.1. punktu). Atšķirībā no Plānā paredzētā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra pieauguma līdz 99 euro, pabalsta apmērs senioriem ar Noteikumiem Nr. 603 netika palielināts un palika līdzšinējā līmenī - 64,03 euro. Noteikumu Nr. 603 anotācijā norādīts, ka apsvērumi, kuru dēļ nolemts pieejamā finansējuma ietvaros nepalielināt pabalsta apmēru senioriem, ir saistīti ar to, ka viņiem nav bijusi noteikta invaliditāte un darbspēju zudums, tātad viņiem esot bijusi iespēja gūt patstāvīgus un pastāvīgus ienākumus, uzkrājot nepieciešamo apdrošināšanas stāžu, lai iegūtu tiesības saņemt vecuma pensiju. Ierobežota finansējuma apstākļos valsts esot tiesīga primāri atbalstu sniegt iedzīvotājiem, kuriem ir objektīvi iemesli, kas traucē gūt ienākumus pilnvērtīgā apmērā un nodrošināt savas materiālās situācijas uzlabošanos (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumos Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību"" anotāciju, 4. un 5. lpp.). Tādējādi pabalsta apmērs senioriem nav paaugstināts jau gandrīz 15 gadus, kopš 2006. gada 1. janvāra, neraugoties uz valsts ekonomisko izaugsmi un faktisko patēriņa cenu pieaugumu šajā laikā. Satversmes tiesa ar 2020. gada 25. jūnija spriedumu lietā Nr. 2019-24-03 atzina par neatbilstošu Satversmei Ministru kabineta noteikto GMI līmeni, kurš saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni" 2. punktu ir 64 euro, tātad faktiski tāds pats kā senioriem noteiktā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs. Satversmes tiesa citstarp atzina, ka tas nav pietiekami, lai segtu trūcīgas personas izdevumus kaut vai tikai par pārtiku (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.5. un 23. punktu). Senioriem tiesības saņemt pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai ir tikai tādā gadījumā, ja attiecīgā pašvaldība noteikusi augstāku GMI līmeni par valsts noteikto. Tātad parasti seniors saņem vienu no šiem pabalstiem - vai nu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, vai pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai - un Satversmes tiesas argumentus par GMI līmeņa satversmību var attiecināt arī uz valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru. Satversmes tiesa atzīst, ka valsts izveidotajai sociālās drošības sistēmai citstarp ir jābūt taisnīgai un jāmotivē darbspējīgās personas stāties darba tiesiskajās attiecībās. Tomēr tajos atsevišķajos gadījumos, kad persona nav varējusi uzkrāt likumā vecuma pensijas saņemšanai noteikto darba stāžu, valstij ir pienākums nodrošināt to, lai persona ar tai pieejamiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem varētu apmierināt vismaz savas pamatvajadzības, tādējādi mazinot sociālo nevienlīdzību un veicinot šādu personu sociālo iekļaušanu. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka pastāvošā sociālās apdrošināšanas sistēma pat nodarbinātajiem nesniedz vienlīdzīgas garantijas. Piemēram, kā tiesas sēdē norādīja Valsts kontroles pārstāve Inga Vārava, atsevišķām grupām piederoši nodokļu maksātāji minimālās pensijas slieksni varētu nesasniegt (sk. 2020. gada 3. jūnija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 16. lp.). Tātad arī personas, kuras ir nodarbinātas, nākotnē var kļūt par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējiem. Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts kopsakarā ar citiem valsts un pašvaldību sociālā atbalsta pasākumiem nodrošinātu pabalsta saņēmēju - senioru - pamatvajadzību apmierināšanu un dotu šīm personām iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Šāda valsts attieksme neveicina senioru sociālo iekļaušanu un nemazina viņu sociālo atstumtību, tāpēc nav vērtējama kā atbilstošas rūpes par senioriem un nav attaisnojama, proti, tai nav objektīva un saprātīga pamata. Turklāt Satversmes tiesa jau secināja, ka Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, nav ievērojis likumdevēja pilnvarojumu (sk. šā sprieduma 26.5. punktu). Tātad no apstrīdētās normas izrietošā attieksme pret senioriem nav noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru senioriem, neatbilst Satversmes 91. pantam kopsakarā ar Satversmes 1. un 109. pantu. 28. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu). Proti, likums tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu). Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma attiecas uz sociāli nozīmīgu jomu, proti, tā noteic valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti un senioriem, kuriem nav tiesību uz valsts pensiju. Ja Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža, tad normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts pabalsta apmērs, kas liegtu šīm personām pabalstu izmaksāt. Tas radītu būtisku apdraudējumu cilvēkiem, nevis nodrošinātu sociālajā realitātē tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru. Lemjot par sprieduma spēku laikā, jāņem vērā arī tas, ka valsts budžets ir nozīmīga valsts darbības joma, pabalsta apmēra noteikšana ir cieši saistīta ar valsts budžetā paredzētajiem izdevumiem un to plānošanu un valsts budžetam ir ietekme uz tautsaimniecību kopumā (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 25. punktu). Tādēļ apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē izraisītu tiesiskās drošības principa apdraudējumu. Izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju Ministru kabinetam, ievērojot šajā spriedumā secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu, ievērojot katras pabalsta saņēmēju grupas atšķirīgos apstākļus. Tā kā attiecīgās izmaiņas ir iespējams saskaņot ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam gadam, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2. punktu, ciktāl tas nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti un senioriem, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1. janvāra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2020. gada 9. jūlijā. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele