56. Article — veidojot ārvalstu uzņēmumiem grūti pārvaramu barjeru

ienākšanai Latvijas augstākās izglītības tirgū. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru jēdziens "ierobežojums" Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. un 56. panta izpratnē attiecas uz pasākumiem, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu uzņēmējdarbības brīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanu. Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants liedz piemērot valsts tiesību aktus, kas padara pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm grūtāku par pakalpojumu sniegšanu tikai vienas dalībvalsts teritorijā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2007. gada 5. jūlija sprieduma lietā C‑522/04 "Komisija/Beļģija", ECLI:EU:C:2007:405, 37. punktu). Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra direktīvā 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (turpmāk - Pakalpojumu direktīva) ietverti vispārīgi noteikumi, lai atvieglinātu pakalpojumu sniedzējiem uzņēmējdarbības brīvības īstenošanu un pakalpojumu brīvu apriti. Pakalpojumu direktīvas 14. panta 1. punkts noteic, ka dalībvalstis nedrīkst noteikt, ka pakalpojumu īstenošana ir apgrūtināta saistībā ar diskriminējošām prasībām. Tāpat ierobežojuma jēdziens aptver arī nediskriminējošus dalībvalsts pasākumus, kas ietekmē citu dalībvalstu uzņēmumu piekļuvi tirgum un līdz ar to traucē Eiropas Savienības iekšējo tirdzniecību (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 28. aprīļa sprieduma lietā C-518/06 "Komisija/Itālija", ECLI:EU:C:2009:270, 62. un 64. punktu). Ar netiešo diskrimināciju saprot jebkuru valsts pasākumu, kas, lai gan ir piemērojams neatkarīgi no pilsonības, padara mazāk pievilcīgu Līgumā garantētās brīvības izmantošanu (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 3.marta sprieduma lietā C-75/18 "Vodafone Magyarország", ECLI:EU:C:2020:139, 42. un 43. punktu). No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka valsts pasākumi, ar kuriem var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu ar Līgumu noteikto pamatbrīvību īstenošanu, var būt pieļaujami ar nosacījumu, ka tiem ir ar Līgumu saderīgs leģitīms mērķis, tie ir attaisnojami ar obligātiem vispārējo interešu iemesliem, tie ir atbilstoši tajos izvirzītā mērķa sasniegšanai un tie nepārsniedz to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2007. gada 5. jūlija sprieduma lietā C‑522/04 "Komisija/Beļģija", ECLI:EU:C:2007:405, 47. punktu). Eiropas Savienības Tiesa ir vērtējusi uzņēmējdarbības brīvības ierobežojumus augstākās izglītības jomā, tomēr līdz šim tiesa tos vērtējusi saistībā ar dalībvalstu nosacījumiem par piekļuvi profesijai un augstākās izglītības diplomu atzīšanu (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-307/07 "Komisija/Portugāle", ECLI:EU:C:2008:402, un 2009. gada 29. janvāra spriedumu lietā C-311/06 "Consiglio Nazionale degli Ingegneri", ECLI:EU:C:2009:37). Pēc Satversmes tiesas ieskata, izskatāmajā lietā strīdus priekšmets ir pieeja augstākās izglītības pakalpojumu tirgum. Eiropas Savienības Tiesa vēl nav aplūkojusi uzņēmējdarbības īstenošanu augstākās izglītības jomā. Eiropas Savienības Tiesa līdz šim nav vērtējusi, vai dalībvalsts regulējums, kas noteic pienākumu izkopt valsts valodu un izmantot to augstākās izglītības jomā, tostarp privātajās augstskolās, ierobežo uzņēmējdarbības brīvību, kā arī, ja šāds ierobežojums pastāv, vai tas ir attaisnojams, atbilstošs un nepārsniedz to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai. Šajā situācijā varētu būt nozīmīga arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūra lietās, kuru faktiskie un tiesiskie apstākļi atšķiras no izskatāmās lietas apstākļiem. Tā, piemēram, Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka dalībvalsts uzlikts pienākums televīzijas raidorganizācijām atvēlēt noteiktu peļņas daļu darbiem, kuru oriģinālvaloda ir kāda no šīs dalībvalsts oficiālajām valodām, uzskatāms par pakalpojumu sniegšanas brīvības, uzņēmējdarbības brīvības, kapitāla brīvas aprites un darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu. Šāds ierobežojums atzīts par saderīgu ar Eiropas Savienības tiesībām (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 5. marta sprieduma lietā C-222/07 "UTECA", ECLI:EU:C:2009:124, 24. punktu). Tāpat Eiropas Savienības Tiesa ir secinājusi, ka regulējumam, kas uzliek par pienākumu slēgt darba līgumus dalībvalsts oficiālajā valodā, var būt atturoša iedarbība uz attiecīgajā valodā nerunājošiem darbiniekiem un darba devējiem no citām dalībvalstīm un tādējādi tas ir darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums. Šis ierobežojums tika atzīts par neatbilstošu Līguma par Eiropas Savienības darbību 45. pantam (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 16. aprīļa sprieduma lietā C-202/11 "Las", ECLI:EU:C:2013:239, 22. punktu). Papildus jāatzīmē, ka 2020. gada 5. martā Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāte Juliana Kokote savos secinājumos vērtēja Ungārijas regulējumu, kas noteica, ka ārvalstu augstskolas, kuras vēlas veikt uzņēmējdarbību Ungārijā, to darīt drīkst tikai tad, ja augstskola sniedz augstākās izglītības pakalpojumu savā reģistrācijas valstī un starp Ungāriju un attiecīgo valsti ir noslēgts starpvalstu līgums. Lai gan Ungārijas valdība norādīja, ka šāds regulējums nepieciešams sabiedriskās kārtības aizsardzībai un augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanai, ģenerāladvokāte secināja, ka tas nav saderīgs ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantu kopsakarā ar 54. pantu, Pakalpojumu direktīvas 16. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā nostiprināto darījumdarbības brīvību (sk. Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokātes Julianas Kokotes secinājumu lietā C-66/18 "Komisija/Ungārija", ECLI:EU:C:2020:172, 130.-140., 153.-161. un 175. punktu). 9.2. Augstskolu likuma 5. pants uzliek visām augstskolām, kas vēlas izsniegt Latvijas Republikas atzītu augstākās izglītības diplomu, par pienākumu attīstīt un izkopt valsts valodu - latviešu valodu. Savukārt Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa ierobežo privāto augstskolu iespējas veidot un īstenot studiju programmas svešvalodās, jo tas iespējams tikai šajā normā noteiktajos gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 29.4. punktu). Abās normās ietvertais regulējums tiek attiecināts vienādi uz valsts un privātajām augstskolām, kā arī uz Latvijā un ārvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem. Taču saskaņā ar Rīgas Juridiskās augstskolas likuma 21. pantu un likuma "Par Rīgas Ekonomikas augstskolu" 19. panta pirmo daļu Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa nav jāpiemēro divām Latvijā dibinātām augstskolām - Rīgas Juridiskajai augstskolai un Rīgas Ekonomikas augstskolai. Tādējādi Satversmes tiesa secina: iepriekš minētā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra liecina, ka pienākums izmantot dalībvalsts oficiālo valodu vai veicināt tās attīstību kādā uzņēmējdarbības aspektā varētu tikt uzskatīts par uzņēmējdarbības brīvības ierobežojumu. Tomēr, ņemot vērā dalībvalstu kompetenci izglītības jomā, nav skaidrs, vai arī privāto augstskolu pienākums izkopt un attīstīt dalībvalsts oficiālo valodu un izmantot to augstākās izglītības studiju programmu īstenošanā ir uzskatāms par uzņēmējdarbības brīvības ierobežojumu. Apstrīdētās normas tiek piemērotas vienādi Latvijas uzņēmumiem un citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un uzņēmumiem, un šis apstāklis varētu apliecināt to, ka iespējamais ierobežojums nav diskriminējošs. Tomēr, pēc Satversmes tiesas ieskata, no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras nav gūstama skaidrība par to, vai fakts, ka divām Latvijā reģistrētām augstskolām atļauts nepiemērot Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu, ietekmē šā ierobežojuma dabu. Proti, nav iespējams nepārprotami secināt, vai regulējums, kas tiek vienādi attiecināts uz Latvijas un ārvalstu uzņēmumiem, tai pat laikā paredzot no tā izņēmumus diviem Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem, nav diskriminējošs. Eiropas Savienības Tiesas praksē ir plaši aplūkots samērīguma princips (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 22. janvāra sprieduma lietā C-283/11 "Sky Österreich", ECLI:EU:C:2013:28, 50. punktu un 2014. gada 8. aprīļa sprieduma apvienotajās lietās C‑293/12 un C‑594/12 "Digital Rights Ireland un Seitlinger u.c.", ECLI:EU:C:2014:238, 46. punktu). Tomēr, ja tiek pieņemts, ka izskatāmajā lietā apstrīdētās normas ierobežo uzņēmējdarbības brīvību, tad nav nepārprotami skaidrs, vai, interpretējot Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantu, var secināt, ka šāds ierobežojums ir attaisnojams, atbilstošs un nepārsniedz to, kas vajadzīgs šī ierobežojuma leģitīmā mērķa - valsts valodas aizsardzības - sasniegšanai. Satversmes tiesas ieskatā valsts valoda uzskatāma par vienu no nacionālās identitātes izpausmēm. 10. Satversmes 68. pants noteic un Satversmes tiesa ir atzinusi, ka līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu. Tādējādi Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija ir jāņem vērā, noskaidrojot nacionālo normatīvo aktu saturu un piemērojot tos (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 16.2. punktu). No saistībām, ko Latvija uzņēmusies līdz ar dalību Eiropas Savienībā, izriet tas, ka Satversmes 105. pants ir konkretizējams kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 23.1. punktu). Tādēļ izskatāmajā lietā ir nepieciešams noskaidrot Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. panta saturu. Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pants noteic, ka Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Eiropas Savienības līgumu interpretāciju un Eiropas Savienības tiesību aktu spēkā esību un interpretāciju. Satversmes tiesa ir tiesa, kuras lēmumi nav pārsūdzami Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. panta trešās daļas izpratnē. Tādēļ tai ir pienākums vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar prejudiciālo jautājumu, ja vien Satversmes tiesa nekonstatē, ka jautājums nav būtisks vai ka Eiropas Savienības Tiesa jau ir interpretējusi izskatāmo tiesību normu, vai ka tas, kā pareizi piemērot tiesības, ir tik acīmredzams, ka par šo tiesību piemērošanu nevar būt nekādu pamatotu šaubu (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 1982. gada 6. oktobra sprieduma lietā C-283/81 "CILFIT/Ministero della Sanità", ECLI:EU:C:1982:335, 21. punktu). Kā izriet no šajā lēmumā iepriekš aplūkotās Eiropas Savienības Tiesas judikatūras, Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. panta interpretācijas un piemērošanas pareizība nav tik acīmredzama, ka neatstātu vietu nekādām saprātīgām šaubām. Kaut arī Eiropas Savienības Tiesa ir vairākkārt interpretējusi šo līguma normu, interpretācija nav sniegta attiecībā uz uzņēmējdarbības brīvības ierobežošanu augstākās izglītības jomā. Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka lietā Nr. 2020-33-01 pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ pieņemams lēmums par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmo daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pantu, Satversmes tiesa nolēma: 1. Uzdot Eiropas Savienības Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus: 1.1. Vai tāds tiesiskais regulējums, kas apstrīdēts pamatlietā, ierobežo Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā noteikto brīvību veikt uzņēmējdarbību vai - alternatīvi - 56. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī darījumdarbības brīvību, kas ir aizsargāta ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantu? 1.2. Kādi apsvērumi būtu ņemami vērā, izvērtējot šāda tiesiskā regulējuma attaisnojamību, atbilstību un samērīgumu ar tā leģitīmo mērķi - valsts valodas kā nacionālās identitātes izpausmes aizsardzību? 2. Apturēt tiesvedību lietā līdz brīdim, kad stājas spēkā Eiropas Savienības Tiesas nolēmums. Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas priekšsēdētāja I. Ziemele