10. Article

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-14-03 17.2. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka abas grupas ir salīdzināmas iemaksātās valsts nodevas atmaksas aspektā. To regulējot apstrīdētā norma, nosakot gadījumus, kad samaksātā valsts nodeva ir pilnīgi vai daļēji atmaksājama. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka personām, kas ceļ prasību, valsts nodeva gadījumā, ja tiesa atsakās ierosināt tiesvedību tādēļ, ka prasības pieteikums neatbilst attiecībā uz tā saturu noteiktajām formālajām prasībām, atbilstoši Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 2. punktam tiek atmaksāta, savukārt apelācijas sūdzību iesniedzējiem gadījumā, ja uz šā procesuālā dokumenta saturu attiecināto formālo prasību neizpildes dēļ atteikts ierosināt apelācijas tiesvedību, valsts nodevas atmaksa apstrīdētajā normā nav paredzēta. Tādējādi attieksme pret šīm grupām esot atšķirīga (sk. pieteikuma 16.2. punktu lietas materiālu 1. sēj. 9. lp.). Pieteikuma iesniedzējas uzskatam par atšķirīgas attieksmes esību pēc būtības ir pievienojusies arī Tieslietu ministrija. Saeima atbildes rakstā norāda uz apstrīdētās normas izņēmuma raksturu un uzsver, ka pieteikuma iesniedzējas identificētās personu grupas neatrodas salīdzināmos apstākļos (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 31. lp.). Pēc vispārīgā principa valsts nodeva nav atmaksājama. Tās atmaksa paredzēta tikai izņēmuma gadījumos (sk. arī Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 26. lp.). Satversmes tiesa arī guvusi apstiprinājumu šādai apstrīdētās normas piemērošanas praksei tiesās, tostarp no Pieteikuma iesniedzējas izskatāmās lietas apstākļiem (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 5. lp.; Senāta Civillietu departamenta 2015. gada 30. oktobra sprieduma lietā SKC-224/2015 7.6.-7.8. punktu, 2016. gada 31. marta lēmuma lietā Nr. SKC-1878/2016 5.1.-5.2. punktu un 2016. gada 16. septembra sprieduma lietā Nr. SKC-0298-16 8. punktu). Satversmes tiesa atzīst Saeimas argumentus par pamatotiem. Atbilstoši principam, ka izņēmumi nav piemērojami paplašināti, arī likumdevēja noteiktie konkrētie gadījumi nav interpretējami paplašināti un līdz ar to nav piemērojami pēc analoģijas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 13. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01 9.5. punktu). Citiem vārdiem, ja kāds likuma noteikums paredzēts konkrētam izņēmuma gadījumam vai šādu gadījumu grupai, tad šajā noteikumā paredzētās tiesiskās sekas nav attiecināmas uz gadījumiem, kuri nav konkrēti norādītie izņēmuma gadījumi (sk. turpat). Saeima uzsver, ka tiesvedības ierosināšana civillietā un apelācijas tiesvedības ierosināšana ir atšķirīgi procesuālo tiesību institūti. Civillietas izskatīšana pirmās instances tiesā ir obligāta civilprocesa stadija, savukārt apelācijas tiesvedība - fakultatīva tiesvedības stadija, kurā tiesa izskata civillietu tikai pārsūdzētajā daļā, pārbaudot pirmās instances tiesas nolēmuma tiesiskumu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 29. lp.). No Saeimas atbildes raksta gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs nav uzskatījis Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošās lietas pamatā esošo situāciju par šādu izņēmuma gadījumu (sk. turpat 31. lp.). Līdz ar to secināms, ka apstrīdētajā normā likumdevējs ir izsmeļoši uzskaitījis izņēmuma gadījumus, attiecībā uz kuriem tas ir izšķīries par valsts nodevas atmaksāšanu, un šie gadījumi nav savstarpēji salīdzināmi, jo īpaši starp atšķirīgām civilprocesa stadijām. Privāttiesisko attiecību pamatā ir privātās autonomijas princips. Izvēle uzsākt civilprocesuālās darbības tiesā ir tieši atkarīga no personas subjektīvajiem ieskatiem. Personas subjektīvās tiesības tiesā ir īstenojamas procesuālo tiesību normās noteiktajā kārtībā, tostarp arī attiecībā uz procesuālo dokumentu iesniegšanu. Lietas dalībnieka izraudzītā pārstāvja pilnvarojuma apjoms attiecībā uz procesuālo darbību veikšanu ir lietas dalībnieka tiesisko situāciju tieši ietekmējošs apstāklis. Līdz ar to lietas dalībniekam ir jāapzinās visi riski saistībā ar paša izraudzīto pārstāvju veiktajām procesuālajām darbībām, tostarp jāpārliecinās par to, vai apelācijas sūdzību viņa vārdā ir iesniegusi atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai pilnvarota persona. No tā, cik atbildīgi tiek izpildīti likumā noteiktie procesuālie pienākumi, ir atkarīgs tiesvedības procesa ilgums, kā arī to procesuālo darbību apjoms, kuras ir jāveic tiesai. Saeima pamatoti norādījusi, ka viens no būtiskiem apsvērumiem tiesvedības procesa noregulēšanai ir šā procesa efektivitāte un tiesu noslodzes mazināšana. Atbilstoši "Likuma par budžetu un finanšu vadību" 5. panta pirmajai daļai gan par pieteikumu, gan par apelācijas sūdzību valsts budžetā iemaksājamā valsts nodeva ir viens no valsts budžetu veidojošiem līdzekļiem, un tās mērķis ir atturēt varbūtējos prāvniekus no nepamatotu tiesvedības ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu iesniegšanas un darboties kā saprātīgam ieturējumam par tiesu varas nodarbināšanu. Tas izriet arī no likuma "Par nodokļiem un nodevām", kas citstarp noteic nodevu veidus, kā arī reglamentē nodevu noteikšanas un iekasēšanu kārtību. Šā likuma 1. panta 2. punkts paredz, ka valsts nodeva ir obligāts maksājums valsts budžetā par valsts institūcijas veicamo darbību, kas izriet no šīs institūcijas funkcijām. Valsts nodevas mērķis ir personu darbību regulēšana (kontrolēšana, veicināšana, ierobežošana). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts valsts nodevas procesuāli regulējošais raksturs (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 5. aprīļa sprieduma lietā "Zubac v. Croatia", pieteikums Nr. 40160/12, 83. punktu). Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka likumdevējam ir rīcības brīvība gan pieņemt procesuālos likumus un noteikt lietu kategorijas, kuras attiecīgajos procesos tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu izskatīšanas kārtību (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 11.1. punktu). Efektīva tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana prasa pasargāt katru civilprocesā paredzēto tiesvedības stadiju no nepamatotas pārslodzes, kas rodas, personām nepārdomāti vēršoties tiesā. Tādējādi likumdevējs ir tiesīgs, ievērojot vispārējos tiesību principus un citas Satversmes normas, noteikt izņēmumus no vispārīgā principa, ka valsts nodeva nav atmaksājama. Pēc Satversmes tiesas ieskata, Pieteikuma iesniedzējas identificētās personu grupas, kas, īstenojot savu izvēli privātās autonomijas ietvaros, aizstāv savas tiesības un likumiskās intereses atšķirīgās civilprocesa tiesvedības stadijās, izskatāmās lietas apstākļos nav salīdzināmas vienlīdzības principa aspektā. Turklāt Satversmes tiesa uzsver: tā kā civilprocess veido vienotu publiski tiesisku attiecību sistēmu, tā regulējums ir nosakāms, ievērojot no Satversmes 92. panta izrietošo tiesiskas valsts pienākumu - ikvienā tiesas instancē noteikt tādu procesu, lai, tiesiskajām attiecībām un to izpratnei attīstoties, netiktu mazināta tiesību uz taisnīgu tiesu efektivitāte un uzticēšanās tiesu varai. Tā kā pieteikuma iesniedzējas identificētās personu grupas neatrodas salīdzināmos apstākļos, apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Civilprocesa likuma 37. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz par apelācijas sūdzību iemaksātās valsts nodevas atmaksāšanu gadījumā, kad tiek atteikts pieņemt apelācijas sūdzību satura formālās prasības neizpildes dēļ, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja