26. Article — tieši aizliedz diskrimināciju personas dzimuma

dēļ. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai Konvencijas 14. pants pēc būtības ietver arī ar seksuālo orientāciju saistītas diskriminācijas aizliegumu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2013. gada 7. novembra sprieduma lietā "Vallianatos and others v. Greece", pieteikumi Nr. 29381/09 un Nr. 32684/09, 76.-77. punktu). Arī Hartas 21. pants noteic, ka ir aizliegta diskriminācija citstarp dzimuma un dzimumorientācijas dēļ. Šis aizliegums Eiropas Savienības tiesībās ir konkretizēts, piemēram, Eiropas Savienības Padomes 2000. gada 27. novembra direktīvā 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju. Turklāt likumdevējam jāņem vērā tas, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā. Turklāt bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.1. punktu). Valstij, cik vien tas iespējams, jānodrošina, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu). Izstrādājot tiesisko regulējumu, kas skar bērnu, likumdevējam ir pienākums izvērtēt tā ietekmi uz skartajām bērnu tiesībām un skaidri jāpamato tas, ka izraudzītais risinājums atbilst bērna vislabākajām interesēm, norādot: 1) kas konkrētā tiesiskā regulējuma izstrādes procesā ir uzskatāms par bērna vislabākajām interesēm; 2) uz kādiem kritērijiem attiecīgais bērna interešu novērtējums ir balstīts; 3) kā bērna vislabākās intereses ir svērtas attiecībā pret citiem apsvērumiem (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.1. punktu). Atbilstoši Satversmes 110. panta pirmajam teikumam likumdevējam ir pienākums nodrošināt citstarp arī viendzimuma partneru ģimenes juridisku aizsardzību un paredzēt arī šādai ģimenei atbilstošus sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus, ievērojot vispārējos tiesību principus un citas Satversmes normas. Lai gan likumdevējs bauda noteiktu rīcības brīvību gan viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskā regulējuma, gan ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības pasākumu formas un satura noteikšanā, tam nav rīcības brīvības izvēlēties, vai šādai ģimenei vispār ir jānodrošina juridiskā aizsardzība, kā arī ekonomiskā un sociālā aizsardzība un atbalsts. Līdz ar to Satversmes 110. panta pirmais teikums prasa, lai likumdevējs nodrošina ikvienas ģimenes, tai skaitā arī viendzimuma partneru ģimenes, juridisko aizsardzību un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus. 13. Ņemot vērā pieteikumā ietverto prasījumu un no Satversmes 110. panta pirmā teikuma izrietošā likumdevēja pozitīvā pienākuma raksturu, pārbaudot, vai apstrīdētā norma, ciktāl tā sakarā ar bērna piedzimšanu neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei, atbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir jānoskaidro: 1) vai likumdevējs ir noteicis viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesisko regulējumu un paredzējis viendzimuma partneru ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus sakarā ar bērna piedzimšanu; 2) vai noteiktais ģimenes attiecību tiesiskais regulējums un paredzētie sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumi ļauj vismaz minimālā apmērā nodrošināt viendzimuma partneru ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību un atbalstu sakarā ar bērna piedzimšanu; 3) vai noteiktais ģimenes attiecību tiesiskais regulējums un paredzētie sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumi atbilst vispārējiem tiesību principiem. 14. Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kāds tiesiskais regulējums ir attiecināms uz viendzimuma partneru ģimeni sakarā ar bērna piedzimšanu. 14.1. Saeima norāda, ka normatīvajos aktos ir paredzēti vairāki aizsardzības mehānismi, kas piemērojami viendzimuma partneru ģimenēm, piemēram, Kriminālprocesa likuma tiesiskais regulējums, kas ļauj viendzimuma partneriem neliecināt pret savu partneri, kā arī Civilprocesa likuma tiesiskais regulējums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību (sk. lietas materiālu II sēj. 44. un 46.-47. lp.). Tieslietu ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka uz viendzimuma partneriem ir attiecināmas arī Krimināllikuma normas, kas vērstas uz kopīgi nedalītā saimniecībā dzīvojošu personu aizsardzību. Viendzimuma partneri esot tiesīgi izmantot arī normatīvajos aktos paredzētās tiesības norādīt savu partneri kā labuma guvēju, apdrošinot savu dzīvību pret nelaimes gadījumu, noslēgt ar savu partneri nākotnes pilnvarojuma līgumu un pilnvarot savu partneri dot piekrišanu ārstniecībai (sk. lietas materiālu II sēj. 71.-72. lp.). Tiesas sēdē Saeimas un Tieslietu ministrijas pārstāvji norādīja, ka minētais tiesiskais regulējums apliecinot to, ka likumdevējs ir respektējis viendzimuma partneru ģimenes, taču savas rīcības brīvības ietvaros izvēlējies regulēt šo ģimeņu aizsardzību un atbalstu, nosakot atsevišķus pasākumus noteiktās jomās (sk. lietas materiālu II sēj. 44.-47. un 71. lp.). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka norādītie mehānismi ir pieejami arī viendzimuma partneriem, taču tie neesot pietiekami viendzimuma partneru ģimenes aizsardzības un atbalsta nodrošināšanai (sk. lietas materiālu III sēj. 22. lp.). No Kriminālprocesa likuma tiesiskā regulējuma secināms, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 12. panta piekto daļu šā likuma izpratnē par fiziskās personas tuviniekiem atzīstami ne vien personas saderinātais, laulātais, vecāki, vecvecāki, bērni, mazbērni, brāļi un māsas, bet arī tā persona, ar kuru attiecīgā persona dzīvo kopā un ar kuru tai ir kopīga saimniecība. Savukārt citas Kriminālprocesa likuma normas attiecībā uz personas tuviniekiem nosaka sevišķus ģimenes aizsardzības mehānismus, piemēram, 110. panta trešās daļas 2. punktā paredzētās liecinieka tiesības neliecināt pret saviem tuviniekiem. No Civilprocesa likuma tiesiskā regulējuma izriet, ka šā likuma 30.5 nodaļā paredzētās tiesības uz aizsardzību pret vardarbību citstarp var izmantot ne vien personas, kuras dzīvo vai dzīvojušas vienā mājsaimniecībā, bet arī personas, starp kurām pastāv vai ir pastāvējušas tuvas personiskas vai intīmas attiecības. Arī saskaņā ar vairākām Krimināllikuma normām, piemēram, Krimināllikuma 126. panta otrās daļas 7. punktu, noziedzīga nodarījuma izdarīšana pret tādu personu, ar kuru noziedzīga nodarījuma izdarītājam ir vai ir bijušas pastāvīgas intīmas attiecības vai ir kopīga saimniecība, ir atzīstama par tādu apstākli, kas prasa piemērot smagāku sodu. Visbeidzot, no Apdrošināšanas līguma likuma 57. panta tiesiskā regulējuma secināms, ka tas paredz apdrošinātās personas tiesības norādīt konkrētu personu kā labuma guvēju, kas saņems apdrošināšanas atlīdzību apdrošinātā nāves gadījumā. Savukārt no Civillikuma un Pacientu tiesību likuma tiesiskā regulējuma izriet, ka gan Civillikuma 2317.1 - 2317.7 pantā paredzēto nākotnes pilnvarojuma institūtu, gan Pacientu tiesību likuma 6. panta septītajā daļā un 7. pantā paredzētās pacienta tiesības pilnvarot citu personu viņa vietā piekrist ārstniecībai kopumā vai ārstniecības metodei un saņemt informāciju par ārstniecību ir tiesīgas izmantot jebkuras personas neatkarīgi no to savstarpējo attiecību rakstura. No minētā tiesiskā regulējuma secināms, ka Saeimas un Tieslietu ministrijas norādītie mehānismi aptver dažādu situāciju kopumu un citstarp var tikt attiecināti arī uz viendzimuma partneriem, kas nonāk šā regulējuma tvērumā. Taču viendzimuma partneru tiesības izmantot atsevišķus normatīvajos aktos paredzētus mehānismus, kas turklāt ir piemērojami specifiskās situācijās, nevar uzskatīt par viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesisko regulējumu. Turklāt šie Saeimas un Tieslietu ministrijas norādītie mehānismi nenodrošina viendzimuma partneru ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību sakarā ar bērna piedzimšanu. 14.2. Saskaņā ar Satversmes 110. panta pirmo teikumu tiesības juridiski nostiprināt savas ģimeniskās attiecības, noslēdzot laulību Civillikumā noteiktajā kārtībā, ir tikai divām dažādu dzimumu personām. Pēc laulības noslēgšanas laulātajiem ir piemērojams Civillikuma un citu normatīvo aktu tiesiskais regulējums, kas noteic laulāto savstarpējās personiskās un mantiskās attiecības (piemēram, Civillikuma pirmās daļas "Ģimenes tiesības" pirmās nodaļas ceturtās apakšnodaļas normas regulē laulāto likumiskās mantiskās attiecības), laulāto tiesības un pienākumus attiecībā pret trešajām personām (piemēram, Civillikuma 87. pantā noteiktās viena laulātā tiesības atvietot otru laulāto mājas saimniecības ietvaros), kā arī nodrošina laulāto ekonomisko un sociālo aizsardzību noteiktās situācijās (piemēram, likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 9. panta pirmā daļa nosaka īrnieka tiesības iemitināt viņa īrētajā dzīvojamā telpā savu laulāto, informējot izīrētāju, bet neprasot izīrētāja piekrišanu). Sociālajā realitātē bērni dzimst arī tādām personām, kas nav noslēgušas laulību. Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2019. gadā laulībā piedzima tikai aptuveni 62 procenti jaundzimušo bērnu (sk. Demogrāfija 2020. Statistisko datu krājums. Rīga: Centrālā statistikas pārvalde, 2020, 66. lpp. Pieejams: https://www.csb.gov.lv/). Civillikuma otrās daļas "Ģimenes tiesības" otrā nodaļa paredz bērna un viņa vecāku ģimenes attiecību tiesisko regulējumu arī tādā divu dažādu dzimumu partneru ģimenē, kurā piedzimst bērns, neatkarīgi no tā, vai starp bērna māti un tēvu ir noslēgta laulība. Šīs Civillikuma nodaļas normas citstarp nosaka vecāku tiesības un pienākumu īstenot aizgādību pār bērnu, rūpējoties par viņu un viņa mantu un pārstāvot viņu personiskajās un mantiskajās attiecībās no bērna piedzimšanas brīža līdz brīdim, kad viņš sasniedz pilngadību. Savukārt Civillikuma 188. pants paredz bērnu pienākumu rūpēties par saviem vecākiem un, ja nepieciešams, - arī par vecvecākiem. Likumdevējs normatīvajos aktos ir noteicis ekonomiskās un sociālās aizsardzības un atbalsta pasākumus dažādu dzimumu partneru izveidotai ģimenei sakarā ar bērna piedzimšanu. Darba likumā citstarp ir paredzētas bērna mātes tiesības uz šā likuma 154. pantā paredzēto grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu. Saskaņā ar šā likuma 156. pantu vienam no bērna vecākiem ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu. Savukārt apstrīdētā norma noteic bērna tēvam tiesības uz 10 dienas ilgu atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu. Turklāt saskaņā ar Darba likuma 155. panta otro un trešo daļu gadījumā, kad bērna māte nevar kopt bērnu laikā līdz 42. pēcdzemdību perioda dienai, bērna tēvam vai citai personai, kas faktiski kopj bērnu, piešķir atvaļinājumu uz laiku, kamēr bērna māte nespēj uzņemties bērna kopšanu. Savukārt tādā gadījumā, ja līdz 42. pēcdzemdību perioda dienai bērna māte ir mirusi vai likumā noteiktajā kārtībā atteikusies no bērna kopšanas, bērna tēvam vai citai personai, kas faktiski kopj bērnu, ir tiesības uz atvaļinājumu, kas ļauj tai uzņemties rūpes par bērnu līdz pat bērna dzīvības 70. dienai. Attiecīgi likums "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" bērna vecākiem paredz vairākus sociālās apdrošināšanas pabalstus, proti, maternitātes, paternitātes un vecāku pabalstu. Šie pabalsti nodrošina vecāku ekonomisko aizsardzību, noteiktā apmērā aizstājot viņiem darba ienākumus tad, ja vecāki sakarā ar bērna piedzimšanu izmanto tiesības doties kādā no Darba likumā paredzētajiem atvaļinājumiem. Savukārt Valsts sociālo pabalstu likums nodrošina vecākiem papildu atbalstu, nosakot viņu tiesības saņemt vairākus valsts sociālos pabalstus - ģimenes valsts pabalstu, bērna kopšanas pabalstu un bērna piedzimšanas pabalstu. Saskaņā ar Civillikuma 146. panta pirmo daļu par bērna māti ir atzīstama sieviete, kas dzemdējusi bērnu. Tādējādi Civillikumā noteiktais ģimenes attiecību tiesiskais regulējums ir vienlīdz piemērojams arī bērna un viņa mātes attiecībām viendzimuma partneru ģimenē. Tātad arī viendzimuma partneru ģimenei ir piemērojams tiesiskais regulējums, kas nosaka sociālās un ekonomiskās aizsardzības pasākumus bērna mātei. Tomēr šā sprieduma 11. punktā Satversmes tiesa jau secināja, ka Civillikuma tiesiskais regulējums izsmeļoši nosaka personas, kuras var tikt atzītas par bērna tēvu, un nepieļauj to, ka par bērna tēvu varētu tikt atzīta sieviete. Bērna mātes partnerei nevar piemērot Civillikumā noteikto bērna un tēva ģimenes attiecību tiesisko regulējumu, kā arī tiesisko regulējumu, kas bērna tēvam piešķir tiesības izmantot ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības pasākumus. Atbilstoši tiesiskajam regulējumam viendzimuma partneru ģimenē juridiskā aizsardzība un sociālās un ekonomiskās aizsardzības pasākumi ir pieejami tikai mātei un viņas bērnam. Tādējādi viendzimuma partneru ģimenei pieejamā aizsardzība un atbalsts pēc būtības neatšķiras no aizsardzības un atbalsta, kas pieejams tādai ģimenei, kura sastāv tikai no mātes un viņas bērna. Tātad spēkā esošais ģimenes attiecību tiesiskais regulējums nenodrošina aizsardzību un atbalstu viendzimuma partnerēm un viņu ģimenē piedzimušiem bērniem kā vienotai ģimenei. Likumdevējs nav noteicis viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesisko regulējumu un nav paredzējis viendzimuma partneru ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus sakarā ar bērna piedzimšanu. Tātad likumdevējs nav izpildījis tam no Satversmes 110. panta pirmā teikuma izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt arī viendzimuma partneru ģimenes juridisko, sociālo un ekonomisko aizsardzību. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam. 15. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Izmantojot minētajā normā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai lietās, kas ierosinātas pēc konstitucionālās sūdzības, pēc iespējas jānovērš personas pamattiesību aizskārums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Vienlaikus Satversmes tiesai jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 26. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu). Lai noteiktu viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesisko regulējumu un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus ar atbilstošu formu un saturu, likumdevējam nepieciešams veikt padziļinātu un kompleksu izpēti. Turklāt viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskais regulējums var būtiski ietekmēt visu tiesību sistēmu. Tāpēc šā tiesiskā regulējuma un sociālās un ekonomiskās aizsardzības pasākumu izstrādāšanai un noteikšanai likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laiks. Pieteikuma iesniedzēja ir izteikusi lūgumu attiecībā uz viņu atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no viņas partneres otrā bērna dzimšanas dienas. No pieteikuma, tam pievienotajiem dokumentiem, kā arī Pieteikuma iesniedzējas pārstāvja paskaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka Pieteikuma iesniedzējai nebija iespējas izmantot apstrīdētajā normā noteikto atvaļinājumu pēc viņas partneres otrā bērna piedzimšanas. Lai novērstu Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu, attiecībā uz viņu ir nepieciešams atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no viņas partneres otrā bērna dzimšanas dienas, kas uzskatāma par viņas pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Darba likuma 155. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2022. gada 1. jūnija. 2. Attiecībā uz personu C atzīt Darba likuma 155. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no viņas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2020. gada 12. novembrī. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētāja S. Osipova