110. Article — neprasa, lai valsts tikai un vienīgi ar sociālās

drošības sistēmas palīdzību pilnībā nodrošinātu katra bērna materiālo labklājību (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr.2006-10-03 13.4.punktu). Šāda pilnīga valsts aprūpe nonāktu pretrunā ar Satversmes 110. panta pirmo teikumu, jo visupirms vecākiem pašiem ir pienākums rūpēties par saviem bērniem un gādāt par bērna vajadzību apmierināšanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01 14.2. punktu). Valstij ir pienākums sniegt saprātīgu un mērķētu sociālo atbalstu ģimenei bērna pirmajos dzīves gados. Tieši neilgi pēc bērna dzimšanas atbalsts ģimenei ir visvairāk nepieciešams, jo bērns ir pilnībā atkarīgs no vecāku aprūpes un vecāki bērna kopšanas dēļ var nespēt gūt pietiekamus ienākumus ģimenes vajadzību apmierināšanai. Tādējādi no Satversmes 110. panta valstij izriet pienākums izveidot un uzturēt tādu sociālās drošības sistēmu, kura atbalsta ģimeni bērna pirmajos dzīves gados. 11. Satversmes tiesa atzinusi, ka kritēriji, pēc kuriem vērtējama tiesību normas atbilstība sociālajām tiesībām, var atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma ierobežo personai piešķirtās tiesības vai arī nosaka valsts pozitīvo pienākumu izpildi (sal.: Satversmes tiesas 2016. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-21-01 10.1. punkts). Izskatāmajā lietā ar apstrīdētajām normām nav ierobežotas Pieteikuma iesniedzējai jau piešķirtas sociālās tiesības. Pieteikuma iesniedzēja saņēma vecāku pabalstu līdz bērna pusotra gada vecumam un bērna kopšanas pabalstu līdz bērna divu gadu vecumam. Tomēr Pieteikuma iesniedzējai bērns piedzima priekšlaikus un maternitātes pabalsts tika piešķirts tikai pēc bērna dzimšanas, tāpēc vecāku pabalsts un bērna kopšanas pabalsts tika izmaksāti īsāku laika periodu nekā tiem vecākiem, kuru bērns dzimis ārsta prognozētajā laikā. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, valsts ir pārkāpusi vienlīdzības principu un bērna vislabāko interešu prioritātes principu, jo priekšlaikus dzimuša bērna vecāki vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu saņem īsāku laiku, turklāt priekšlaikus dzimušam bērnam esot nepieciešama īpaša kopšana un tādēļ minētie pabalsti būtu jāmaksā līdz brīdim, kad bērns sasniedz koriģēto, nevis hronoloģisko divu gadu vecumu. Līdz ar to Satversmes tiesai šajā lietā ir jāizvērtē, vai valsts, ar apstrīdētajām normām nosakot vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta izmaksas ilgumu, ir izpildījusi tai no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu izveidot un uzturēt tādu sociālās drošības sistēmu, kura atbalsta ģimeni bērna pirmajos dzīves gados. To izvērtējot, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai: 1) ir veikti pasākumi, lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi, citstarp bērna vislabāko interešu prioritātes princips un Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais vienlīdzības princips (sal.: Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.4. punkts). 12. Satversmes tiesa visupirms noskaidros, vai valsts ir izveidojusi tādu sociālās drošības sistēmu, kura atbalsta ģimeni bērna pirmajos dzīves gados, un paredzējusi sociālo atbalstu attiecīgajām ģimenēm, tostarp arī Pieteikuma iesniedzējas ģimenei. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir rīcības brīvība to metožu un mehānismu izvēlē, ar kādiem sociālās tiesības īstenojamas un aizsargājamas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 14. punktu). Turklāt valsts rīcībai, paredzot pasākumus sociālās drošības sistēmas izveidei, ir jāatbilst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem (sal.: Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 20.2. punkts). Sociālās drošības sistēmas ietvaros ģimenei bērna pirmajos dzīves gados primāri ir paredzēts vecāku pabalsts un bērna kopšanas pabalsts. Katram no šiem pabalstiem ir savs mērķis un izmaksas nosacījumi. Vecāku pabalsta mērķis ir kompensēt vecākiem, kuri uzņemas zīdaiņa aprūpi un līdz ar to, pārtraucot profesionālo darbību, nespēj gūt ienākumus tādā pašā līmenī kā pirms bērna piedzimšanas, zaudētos ienākumus apmērā, kas atkarīgs no vecāka veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, kā arī aizsargāt bērna tiesības, nodrošinot tam vecāka klātbūtni un pilnvērtīgu aprūpi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01 15.1. punktu). Savukārt bērna kopšanas pabalsts ir universāls un tā mērķis ir sniegt atbalstu naudas izmaksu veidā ikvienai personai, kura kopj bērnu vecumā līdz diviem gadiem, situācijā, kad ir nepieciešami papildu izdevumi vai kad šī persona nespēj gūt ienākumus (sk. Valsts sociālo pabalstu likuma 2. un 7. pantu). Patlaban līdz brīdim, kad bērns sasniedz pusotra gada vecumu, ir iespējams vienlaikus saņemt gan vecāku pabalstu, gan bērna kopšanas pabalstu. Savukārt laika posmā no bērna pusotra gada līdz divu gadu vecumam vecāks turpina saņemt bērna kopšanas pabalstu. Arī Pieteikuma iesniedzēja saņēma vecāku pabalstu līdz bērna pusotra gada vecumam un bērna kopšanas pabalstu līdz bērna divu gadu vecumam. Papildus vecāku pabalstam un bērna kopšanas pabalstam valsts izveidotā sociālās drošības sistēma paredz ģimenei bērna pirmajos dzīves gados, tostarp ģimenei ar bērnu līdz divu gadu vecumam, šādus sociālā atbalsta veidus: 1) tiesības uz maternitātes pabalstu, kuru piešķir un izmaksā par visu grūtniecības atvaļinājuma un dzemdību atvaļinājuma laiku, ja sieviete neieradās darbā un tādējādi zaudēja algotā darbā gūstamos ienākumus (sk. likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 5.-10. pantu); 2) tiesības uz paternitātes pabalstu, kuru piešķir un izmaksā bērna tēvam par bērna piedzimšanas sakarā piešķirtā atvaļinājuma desmit kalendāra dienām (sk. likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 10.1-10.3 pantu); 3) tiesības uz bērna piedzimšanas pabalstu bērna piedzimšanas gadījumā (sk. Valsts sociālo pabalstu likuma 8. pantu); 4) tiesības uz ģimenes valsts pabalstu, kuru piešķir personai, kura audzina bērnu vecumā no viena gada līdz 15 gadiem (sk. Valsts sociālo pabalstu likuma 6. pantu); 5) tiesības uz piemaksām pie bērna kopšanas pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem (sk. Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta trešo daļu); 6) tiesības atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 32. pantam saņemt sociālo palīdzību - materiālu atbalstu krīzes situācijā nonākušām trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm (personām), lai apmierinātu to pamatvajadzības. Tādējādi, lai personas varētu izmantot savas sociālās tiesības, valsts sociālās drošības sistēmā ir ieviesusi vairākus pasākumus, kas vērsti uz ģimenes atbalstīšanu bērna pirmajos dzīves gados. Šajā atbalstā ietilpst sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi. Līdz ar to valsts ir veikusi pasākumus, lai izveidotu tādu sociālās drošības sistēmu, kura atbalsta ģimeni bērna pirmajos dzīves gados. 13. Satversmes tiesai jāpārbauda, vai valsts veiktie pasākumi sociālās drošības sistēmas izveidošanai ir veikti pienācīgi, proti, vai ģimenei bērna pirmajos dzīves gados ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. No likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" izriet, ka nodarbinātām un sociāli apdrošinātām personām ir tiesības saņemt vecāku pabalstu, ja par vienu un to pašu bērnu un par vienu un to pašu laika posmu jau netiek saņemts maternitātes pabalsts. Vecāku pabalsta apmērs ir atkarīgs no personas veikto obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēra un nav ierobežots noteiktā minimālā līmenī. Vecāku pabalstu piešķir un izmaksā vienlaikus ar bērna kopšanas pabalstu. Savukārt no Valsts sociālo pabalstu likuma izriet: ja persona nav veikusi obligātās iemaksas un tai nav tiesību saņemt vecāku pabalstu, tad tā var saņemt bērna kopšanas pabalstu. Pieteikuma iesniedzējai bērns piedzima 28. grūtniecības nedēļā un tātad ir uzskatāms par priekšlaikus dzimušu bērnu (sk.: Kreicberga I. Jaundzimušais. Grām.: Rezeberga D. (zin.red.) Dzemdniecība. Rīga: Medicīnas apgāds, 2016, 816. lpp.). Pēc Pasaules Veselības organizācijas definīcijas par iznēsātu grūtniecību uzskata grūtniecību, kas ilgst no 260 līdz 293 dienām jeb no 37 nedēļām līdz 41 nedēļai (sk.: World Health Organization. What is a preterm baby. Pieejams: www.who.int). Saskaņā ar likumu "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" parasti grūtniecības atvaļinājuma 56-70 kalendāra dienas piešķir pirms ārsta prognozētā bērna dzimšanas brīža, savukārt dzemdību atvaļinājuma 56-70 kalendāra dienas piešķir pēc tam, kad ir beidzies grūtniecības atvaļinājums. Grūtniecības atvaļinājuma un dzemdību atvaļinājuma kalendāra dienas summē un sociāli apdrošinātajām sievietēm par tām piešķir maternitātes pabalstu. Sievietēm, kurām dzemdības notikušas pirms grūtniecības atvaļinājuma noteikšanas termiņa, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kā arī maternitātes pabalstu piešķir par 140 kalendāra dienām jau pēc bērna dzimšanas. Tādējādi valsts ir izveidojusi tādu sociālās drošības sistēmu, ka sociāli apdrošinātām sievietēm neatkarīgi no bērna dzimšanas brīža tiek piešķirts maternitātes pabalsts par visu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku. Savukārt pēc tam vienam no vecākiem tiek piešķirts vecāku pabalsts līdz bērna gada vai pusotra gada vecumam un bērna kopšanas pabalsts līdz bērna divu gadu vecumam. Arī Pieteikuma iesniedzējai tika nodrošināta iespēja saņemt minētos pabalstus līdz bērna divu gadu vecumam. Tādējādi valsts ir nodrošinājusi ģimenei bērna pirmajos dzīves gados iespēju izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. 14. Satversmes tiesai jāpārbauda arī tas, vai valsts, pildot savus pozitīvos pienākumus sociālo tiesību jomā, ir ievērojusi vispārējos tiesību principus, proti, vai apstrīdētajās normās iekļautie nosacījumi attiecībā uz vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta izmaksas ilgumu atbilst bērna vislabāko interešu prioritātes principam un Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. 14.1. Satversmē noteikto valsts pienākumu aizsargāt bērna tiesības konkretizē Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pants. Tā pirmā daļa noteic, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, ir prioritāras bērna tiesības un intereses. Panta otrā daļa noteic, ka visām darbībām attiecībā uz bērnu, ko citstarp veic valsts, prioritāri ir jānodrošina bērna intereses. Satversmes tiesa atzinusi, ka tādējādi arī likumdevējam jārūpējas par to, lai tā pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna intereses iespējami labākajā veidā (sal.: Satversmes tiesas 2018. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01 15.1. punkts). Arī Bērna tiesību konvencijas 3. panta pirmā daļa nostiprina bērna interešu prioritāti. Šā panta otrā daļa noteic, ka dalībvalstis apņemas nodrošināt ikvienam bērnam tādu aizsardzību un gādību, kāda nepieciešama viņa labklājībai, ņemot vērā viņa vecāku, aizbildņu vai citu par bērnu tiesiski atbildīgu personu tiesības un pienākumus, un šajā nolūkā veic visus attiecīgos likumdošanas un administratīvos pasākumus. Bērna tiesību konvencijas 26. pants citstarp paredz, ka dalībvalstis atzīst ikviena bērna tiesības izmantot sociālās drošības sistēmas pabalstus, ieskaitot sociālo apdrošināšanu, un pabalsti vajadzības gadījumā būtu jāpiešķir, ņemot vērā pieejamos resursus, kā arī bērna un to personu apstākļus, kuras ir atbildīgas par bērna uzturēšanu. Pēc Pieteikuma iesniedzējas un tiesībsarga ieskata, apstrīdētās normas liedz priekšlaikus dzimušiem bērniem saņemt iespējami labāko aprūpi. Tādējādi tās neatbilstot bērna vislabāko interešu prioritātes principam. Savukārt Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija norādījusi: jo agrākā grūtniecības nedēļā bērns dzimis, jo lielāki ir viņa veselības apdraudējumi, un tāpēc izskatāmajā lietā lielāka nozīme jāpiešķir priekšlaikus dzimuša bērna interesēm, pagarinot bērna kopšanas pabalsta un vecāku pabalsta izmaksas ilgumu par to laiku, kura bērnam pietrūcis līdz ārsta prognozētajam piedzimšanas laikam. 14.1.1. Ikvienai sociāli apdrošinātajai personai, kura kā viens no vecākiem bērna kopšanas laikā līdz brīdim, kad bērns sasniedz viena vai pusotra gada vecumu, negūst ienākumus, ir tiesības uz vecāku pabalstu. Tāpat ikvienai personai, kurai ir iestājusies attiecīga dzīves situācija - bērna piedzimšana, kas no ģimenes prasa papildu izdevumus, ir tiesības uz bērna kopšanas pabalstu līdz bērna divu gadu vecumam. Šādu salīdzināmu pabalstu izmaksas periods Polijā un Vācijā ir astoņi mēneši, Itālijā un Somijā - seši mēneši, Horvātijā un Beļģijā - četri mēneši, Igaunijā - 15 mēneši un Lietuvā - 24 mēneši (sk.: OECD Family Database, pieejams: www.oecd.org). Labklājības ministrijas pasūtītā pētījuma "Par bērna kopšanas pabalstu, tā efektivitāti un vēlamajiem izmaksas periodiem" ietvaros tika aptaujāti vecāki, kuriem ir bērns līdz astoņu gadu vecumam, un secināts, ka respondentiem vēlamais bērna kopšanas pabalsta izmaksas ilgums ir līdz bērna divu gadu vecumam (sk. Labklājības ministrijas pasūtīto pētījumu "Par bērna kopšanas pabalstu, tā efektivitāti un vēlamajiem izmaksas periodiem". Latvijas Universitāte, 2002, 51. lpp.). Tātad likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ievēroja vēlamo bērna kopšanas pabalsta izmaksas termiņu un noteica salīdzinoši ilgu vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta izmaksas periodu. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka gan vecāku pabalsts, gan bērna kopšanas pabalsts pēc būtības ir vērsti uz to, lai nodrošinātu iespējami labāko aprūpi un vecāku klātbūtni bērnam līdz divu gadu vecumam, tādējādi ievērojot bērna vislabākās intereses (sal.: Satversmes tiesas 2018. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01 15.1. punkts). Paredzot tiesības uz vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu, kā arī nosakot minēto pabalstu izmaksas nosacījumus, tiek sekmēts tas, lai bērnam viņa attīstībai izšķirīgā laika posmā pastāvīgi būtu nodrošināta vecāka klātbūtne un aprūpe. 14.1.2. Darba likuma 154. panta pirmā daļa noteic, ka grūtniecības atvaļinājuma 56 kalendāra dienas un dzemdību atvaļinājuma 56 kalendāra dienas aprēķina kopā un piešķir 112 kalendāra dienas neatkarīgi no tā, cik grūtniecības atvaļinājuma dienu izmantots līdz dzemdībām. Tā paša panta otrā daļa paredz iespēju pagarināt grūtniecības atvaļinājumu par 14 dienām sievietei, kurai sakarā ar grūtniecību medicīniskā aprūpe uzsākta ārstnieciski profilaktiskajā iestādē līdz 12. grūtniecības nedēļai un turpināta visu grūtniecības laiku. Savukārt Darba likuma 156. panta trešā daļa noteic, ka sievietei piešķir 14 dienas ilgu papildatvaļinājumu, pievienojot to dzemdību atvaļinājumam, grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību sarežģījumu dēļ, kā arī tad, ja dzimuši divi vai vairāki bērni. Saskaņā ar Darba likuma 156. panta pirmo daļu ikvienam darbiniekam ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu sakarā ar bērna dzimšanu vai adopciju. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kas nav ilgāks par pusotru gadu, līdz dienai, kad bērns sasniedz astoņu gadu vecumu. No Darba likuma izriet, ka persona nevar vienlaikus atrasties divos atvaļinājumos, tāpēc bērna kopšanas atvaļinājumu piešķir pēc tam, kad ir beidzies dzemdību atvaļinājums. Bērna kopšanas atvaļinājums arī ir noteikts kā kalendāra periods, un šos atvaļinājumus summē. Tātad bērna kopšanas atvaļinājums, kas izmantots uzreiz pēc dzemdību atvaļinājuma, noslēdzas pēc tam, kad bērns jau ir sasniedzis pusotra gada vecumu. Savukārt tad, ja grūtniecības un dzemdību atvaļinājums tiek piešķirts pēc bērna dzimšanas, bērna kopšanas atvaļinājums var ilgt, līdz bērns sasniedz lielāku vecumu, kā tas bijis arī Pieteikuma iesniedzējas gadījumā. Vienlaikus laika periodā no bērna dzimšanas līdz bērna divu gadu vecumam Pieteikuma iesniedzēja saņēma atbalstu no valsts, proti, maternitātes pabalstu par visu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu līdz bērna pusotra gada vecumam, bet no bērna pusotra gada vecuma līdz divu gadu vecumam - bērna kopšanas pabalstu. Tas nozīmē, ka valsts izveidotās sociālās drošības sistēmas ietvaros Pieteikuma iesniedzēja varēja nodrošināt savam bērnam nepārtrauktu klātbūtni teju līdz divu gadu vecumam. 14.1.3. Vecāku pabalsts un bērna kopšanas pabalsts nav paredzēti tam, lai risinātu ar bērna veselības stāvokli saistītas situācijas. Gadījumiem, kad ģimenei nepieciešams papildu valsts sociālais atbalsts bērna veselības stāvokļa dēļ, valsts ir paredzējusi vecāku tiesības uz slimības pabalstu slima bērna kopšanai līdz pat darbnespējas 21. dienai (sk. likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 13. panta otro daļu). Saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 11. pantu slimības pabalstu piešķir, ja persona darbnespējas dēļ neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus. Tātad ģimene, kurai bērna pirmajos dzīves gados rastos nepieciešamība ilgāk kopt bērnu viņa veselības stāvokļa dēļ, varētu izmantot savas tiesības uz slimības pabalstu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām. Satversmes tiesa norāda, ka no 2020. gada 1. janvāra valsts ir paredzējusi papildu atbalstu strādājošiem vecākiem gadījumos, kad bērnam ir smaga slimība. Proti, likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 13. pants ir papildināts ar 2.1 daļu, kas noteic: "Ja bērnam, kurš nav sasniedzis 18 gadu vecumu, ir smaga slimība, kuras dēļ nepieciešama ilgstoša ārstēšanās stacionārā, bet nav prognozējami nepārejoši smagi vai ļoti smagi veselības traucējumi un pēc ārstēšanās ir iespējama dzīves kvalitātes atjaunošanās, un valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca" ārstu konsīlijs noteicis, ka viņam nepieciešama nepārtraukta vecāka klātbūtne, tad slimības pabalstu piešķir un izmaksā par ārstu konsīlija noteikto laiku, kas vienā reizē nevar būt ilgāks par trim mēnešiem, bet kopā - par 26 nedēļām, skaitot no darbnespējas pirmās dienas, ja darbnespēja ir nepārtraukta, vai nevar būt ilgāks par trim gadiem piecu gadu periodā, ja darbnespēja atkārtojas ar pārtraukumiem. Valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca" ārstu konsīlijs izvērtē, vai bērnam nepieciešama nepārtraukta vecāka klātbūtne, un vienā reizē to nosaka uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem." Lai arī šo sociālā atbalsta veidu Pieteikuma iesniedzēja nevarēja izmantot pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām, Satversmes tiesa secina, ka valsts ir turpinājusi pilnveidot sociālā atbalsta sistēmu, lai sniegtu pēc iespējas bērna vajadzībām piemērotu atbalstu tiem vecākiem, tai skaitā priekšlaikus dzimuša bērna vecākiem, kuru bērna veselības stāvoklis prasa īpašu aprūpi un nepārtrauktu vecāka klātbūtni. Turklāt priekšlaikus dzimušiem bērniem valsts ir nodrošinājusi dalību priekšlaikus dzimušo bērnu dinamiskās novērošanas programmā, kuras ietvaros tiek veiktas regulāras bērna apskates. Tās līdz koriģētajam divu gadu vecumam veic neonatologs (sk.:"Follow up" programma. Mātes un bērna veselības konsultatīvās padomes 2015. gada 28. augusta sēdes protokola 2. punkts. Pieejams: www.vm.gov.lv). Šajās apskatēs neonatologs izvērtē bērna attīstību, neiroloģisko statusu, bērna augšanu un uzturu atbilstoši augšanas un attīstības līknēm, bērna uzvedību, kā arī sniedz ieteikumus par turpmāko rīcību (sk.: Neonatologs. Konsultācijas norise. Pieejams: www.bkus.lv). Līdz ar to valsts veiktie pasākumi tādas sociālās drošības sistēmas izveidošanai, kura atbalsta ģimeni bērna pirmajos dzīves gados, atbilst bērna vislabāko interešu prioritātes principam. 14.2. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 15. punkts). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama (sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 15. punkts). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 18. punkts). Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst vienlīdzības principam, jānoskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 13. punktu). 14.2.1. Satversmes tiesa atzinusi, ka, izvērtējot, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno attiecīgās personu grupas vienojošo pazīmi. Tāpat ir jāizvērtē, vai nepastāv kādi būtiski papildu apsvērumi, kas norāda uz to, ka attiecīgās personu grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017-15-01 18. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norāda gan to, ka sociāli apdrošināti vecāki, kuru bērns ir dzimis ārsta prognozētajā laikā, un sociāli apdrošināti vecāki, kuru bērns ir dzimis priekšlaikus, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, gan arī to, ka šīs grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Viedoklim, ka grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, pievienojas arī tiesībsargs un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Savukārt Saeima, tāpat kā Labklājības ministrija un Tieslietu ministrija, norāda, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visi vecāki, kuriem ir bērns līdz divu gadu vecumam, jo šajā periodā visiem vecākiem rodas papildu vajadzības - gan finansiālajā aspektā, gan arī attiecībā uz personiskam kontaktam ar bērnu nepieciešamā laika izbrīvēšanu. Lietā aplūkojamie tiesību jautājumi par bērna kopšanu līdz noteiktam vecumam ir cieši saistīti ar grūtniecību un bērna piedzimšanu. Tādēļ, noskaidrojot to, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams kopsakarā izvērtēt ne tikai vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta, bet arī maternitātes pabalsta piešķiršanas nosacījumus. 14.2.2. Saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 5. panta otro daļu grūtniecības atvaļinājuma 56 kalendāra dienas, kuras piešķir pirms ārsta prognozētā bērna dzimšanas brīža, un dzemdību atvaļinājuma 56 kalendāra dienas, kuras piešķir pēc tam, kad ir beidzies grūtniecības atvaļinājums, summē un maternitātes pabalstu piešķir par 112 kalendāra dienām. Minētā panta trešā daļa paredz: ja sievietei sakarā ar grūtniecību medicīniskā aprūpe ārstnieciski profilaktiskajā iestādē uzsākta līdz 12. grūtniecības nedēļai un turpināta visu grūtniecības laiku, maternitātes pabalstu piešķir par 14 dienu ilgu papildu atvaļinājumu, kas tiek pievienots grūtniecības atvaļinājumam. Tādējādi sievietei kopā tiek piešķirts pabalsts par 70 kalendāra dienām. Savukārt likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 5. panta ceturtā daļa noteic, ka grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību perioda sarežģījumu dēļ, kā arī tad, ja piedzimuši divi vai vairāki bērni, sievietei piešķir pabalstu par 14 dienu ilgu papildu atvaļinājumu, kas tiek pievienots dzemdību atvaļinājumam. Tātad arī šādā gadījumā sievietei kopā tiek piešķirts pabalsts par 70 kalendāra dienām. Tas nozīmē, ka sieviete var atrasties grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā un saņemt maternitātes pabalstu maksimāli par 140 dienām un vispārīgā gadījumā maternitātes pabalsta saņemšanas periods nav atkarīgs no bērna dzimšanas brīža. Proti, ja bērns, piemēram, piedzimst priekšlaikus, bet jau pēc tam, kad sievietei ir piešķirts grūtniecības atvaļinājums un par to aprēķinātais maternitātes pabalsts, tad dzemdību atvaļinājums un par to aprēķinātais maternitātes pabalsts tiek piešķirts ar nākamo dienu pēc grūtniecības atvaļinājuma beigām. Sievietei, kurai dzemdības notikušas pirms grūtniecības atvaļinājuma piešķiršanas brīža, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kā arī maternitātes pabalstu piešķir par 140 kalendāra dienām pēc bērna dzimšanas. Tādējādi sieviete, kurai bērns ir dzimis pirms grūtniecības atvaļinājuma un par to aprēķinātā maternitātes pabalsta piešķiršanas brīža, un sieviete, kurai bērns ir dzimis pēc grūtniecības atvaļinājuma un par to aprēķinātā maternitātes pabalsta piešķiršanas brīža, atrodas atšķirīgos apstākļos, jo viņas tiesības uz maternitātes pabalstu un tā apmēru ir atkarīgas no bērna dzimšanas brīža. Tāpēc sievietei, kurai bērns ir dzimis pirms grūtniecības atvaļinājuma un par to aprēķinātā maternitātes pabalsta piešķiršanas brīža, likumdevējs ir paredzējis atšķirīgu maternitātes pabalsta izmaksas kārtību. Proti, viņai tiek saglabātas tiesības uz maternitātes pabalstu arī par grūtniecības atvaļinājumu, kuru viņa bērna priekšlaicīgās dzimšanas dēļ nevarēja izmantot. Saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 10. pantu maternitātes pabalstu piešķir 80 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Savukārt šā likuma 10.6 panta otrā daļa noteic, ka vecāku pabalstu piešķir 60 procentu apmērā no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, ja vecāks ir izvēlējies šo pabalstu saņemt bērna kopšanai līdz viena gada vecumam, un 43,75 procentu apmērā no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, ja vecāks ir izvēlējies šo pabalstu saņemt bērna kopšanai līdz pusotra gada vecumam. Tātad maternitātes pabalsts, ņemot vērā tā aprēķināšanas nosacījumus, parasti ir lielāks nekā vecāku pabalsts un bērna kopšanas pabalsts abi kopā. Turklāt sievietei ir tiesības izmantot to sociālā atbalsta veidu, kurš viņai un viņas ģimenei ir izdevīgāks. Proti, sievietei ir tiesības izvēlēties nesaņemt maternitātes pabalsta daļu par grūtniecības atvaļinājumu, bet tās vietā sākt saņemt vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu un tādējādi saņemt šos pabalstus tikpat ilgi, kā tos saņēma tie vecāki, kuri maternitātes pabalstu izmantojuši tikai 70 dienas pēc bērna dzimšanas. Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs, paredzot atšķirīgu regulējumu, kas ļauj sievietei, kurai bērns ir dzimis pirms grūtniecības atvaļinājuma un par to aprēķinātā maternitātes pabalsta piešķiršanas brīža, saņemt maternitātes pabalstu pilnā apmērā pēc bērna piedzimšanas, ir nodrošinājis šai sievietei tādu sociālo atbalstu, kas ir līdzvērtīgs sociālajam atbalstam, ko saņēmusi sieviete, kurai bērns dzimis pēc grūtniecības atvaļinājuma un par to aprēķinātā maternitātes pabalsta piešķiršanas brīža. 14.2.3. Satversmes tiesa, ņemot vērā vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta piešķiršanas nosacījumus, tālāk izvērtēs, vai sociāli apdrošināti vecāki, kuru bērns ir dzimis priekšlaikus, un sociāli apdrošināti vecāki, kuru bērns ir dzimis ārsta prognozētajā laikā, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Veseli bērni, kuriem nav hronisku slimību, kuru orgāni un to sistēmas funkcionē bez patoloģijas un kuru fiziskā attīstība ir atbilstoša viņu vecumam, Latvijā vidēji veido ne vairāk kā 60 procentus no visu jaundzimušo skaita, bet pārējie bērni saskaras ar kādām no iepriekš minētajām komplikācijām. Priekšlaikus dzimušie bērni Latvijā veido aptuveni 5 procentus no visiem jaundzimušajiem (sk. Ministru kabineta 2018. gada 6. jūnija rīkojumu Nr. 259 "Par mātes un bērna veselības uzlabošanas plānu 2018.-2020. gadam". Latvijas Vēstnesis, 113, 08.06.2018., 6. attēls. Jaundzimušo sadalījums veselības grupās, procentos 2008.-2016. gadā). Saeima norādījusi, ka ne visos gadījumos, kad bērns piedzimis priekšlaikus, viņam ir nepieciešama īpaša vai ilgāka vecāku nodrošināta aprūpe, tāpēc neesot iespējams bērna priekšlaicīgo dzimšanu izcelt kā vienīgo atšķirīgo pazīmi. Savukārt Latvijas Neonatologu biedrība norādījusi, ka tikai neliela daļa priekšlaikus dzimušo bērnu cieš no vidēji smagiem vai smagiem veselības traucējumiem, kuri saistīti ar priekšlaicīgām dzemdībām un kuru dēļ viņiem nepieciešama īpaša aprūpe. Bērni, kuriem ir sevišķas vajadzības un nepieciešama īpaša aprūpe, var būt gan priekšlaikus, gan ārsta prognozētajā laikā dzimuši. Satversmes tiesa secina, ka katra bērna gadījums ir individuāls. Tāpēc bērna dzimšanas brīdi un bērna veselības stāvokli nevar uzskatīt par tādām pazīmēm, kuras nošķirtu salīdzināmās grupas un kuru dēļ būtu pielāgojams bērna kopšanas pabalsta un vecāku pabalsta izmaksas termiņš. Paredzot diferencētu vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta izmaksas termiņu tikai tiem vecākiem, kuru bērns piedzimis priekšlaikus, tiktu nonivelētas to vecāku tiesības, kuru bērnam ir veselības vai attīstības traucējumi, kaut arī viņš dzimis ārsta prognozētajā laikā vai vēlāk. Satversmes tiesa lietā Nr. 2006-07-01, vērtējot, vai nosacījumi, ar kādiem bērna kopšanas pabalsts tiek piešķirts līdz bērna viena gada vecumam, atbilst vienlīdzības principam, ir atzinusi, ka ģimenes ar bērnu līdz viena gada vecumam atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, proti, tām rodas papildu vajadzības - gan finansiālā aspektā, gan arī attiecībā uz personiskam kontaktam ar bērnu nepieciešamā laika izbrīvēšanu (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 15. punktu). Ņemot vērā to, ka izskatāmajā lietā apstrīdēts vecāku pabalsta un līdz pat bērna divu gadu vecumam izmaksājamā bērna kopšanas pabalsta izmaksas ilgums, un to, ka šajā periodā visiem vecākiem rodas papildu vajadzības - gan finansiālajā aspektā, gan arī attiecībā uz personiskam kontaktam ar bērnu nepieciešamā laika izbrīvēšanu, atzīstams, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visi vecāki, kuriem ir bērns līdz divu gadu vecumam. Tādējādi sociāli apdrošināti vecāki, kuru bērns ir dzimis ārsta prognozētajā laikā, un sociāli apdrošināti vecāki, kuru bērns ir dzimis priekšlaikus, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. 14.2.4. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm salīdzināmajām personu grupām. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas radījušas atšķirīgu attieksmi pret sociāli apdrošinātajiem vecākiem, kuru bērns ir dzimis priekšlaikus, un tiem sociāli apdrošinātajiem vecākiem, kuru bērns ir dzimis ārsta prognozētajā laikā, jo pirmā grupa saņemot vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu īsāku laiku nekā otra. Proti, visi vecāki saņemot minētos pabalstus līdz bērna pusotra gada un divu gadu vecumam. Taču, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, sociāli apdrošinātie vecāki, kuru bērns piedzimis priekšlaikus, un sociāli apdrošinātie vecāki, kuru bērns dzimis ārsta prognozētajā laikā, atrodoties būtiski atšķirīgās situācijās, bet attieksme pret viņiem esot vienāda. Proti, priekšlaikus dzimušam bērnam esot nepieciešams ilgāks kopšanas periods līdz bioloģiskā divu gadu vecuma sasniegšanai, taču tiesiskais regulējums paredzot vienādus vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta izmaksas kritērijus, t. i., pabalstus maksājot tik ilgi, līdz bērns sasniedz hronoloģisko divu gadu vecumu. Savukārt Saeima norādījusi, ka apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi pret sociāli apdrošinātiem vecākiem, kuru bērns ir dzimis priekšlaikus, un sociāli apdrošinātiem vecākiem, kuru bērns ir dzimis ārsta prognozētajā laikā. Viens no likumdevēja izraudzītajiem sociālās drošības sistēmas elementiem ir valsts mērķēts atbalsts ģimenei bērna pirmajos dzīves gados. Likumdevējs ir paredzējis visām sievietēm neatkarīgi no bērna dzimšanas brīža tiesības saņemt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kā arī maternitātes pabalstu pilnā apmērā. Tāpat likumdevējs noteicis, ka visiem vecākiem neatkarīgi no bērna dzimšanas brīža ir tiesības uz valsts atbalstu vecāku pabalsta veidā līdz bērna pusotra gada vecumam un bērna kopšanas pabalstu līdz bērna divu gadu vecumam. Tādējādi attieksme pret sociāli apdrošinātiem vecākiem, kuriem bērns piedzimis ārsta prognozētajā laikā, un sociāli apdrošinātiem vecākiem, kuru bērns piedzimis priekšlaikus, ir vienāda. Lai gan Pieteikuma iesniedzējai vecāku pabalsts un bērna kopšanas pabalsts tika izmaksāts īsāku laiku nekā tiem vecākiem, kuru bērns dzimis ārsta prognozētajā laikā, tomēr arī viņa visu laiku, kamēr nesaņēma darba algu, saņēma konkrētu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu un valsts sociālo pabalstu. Savukārt pēc tam, kad Pieteikuma iesniedzējas bērns kļuva pusotru gadu vecs, valsts turpināja viņai sniegt atbalstu līdz bērna divu gadu vecumam, tāpat kā citiem vecākiem ar bērnu līdz divu gadu vecumam. Sociālo tiesību jomā ne vienmēr ir iespējams izvairīties no tā, ka personas reālā situācija katrā konkrētajā gadījumā varētu atšķirties no prezumētās situācijas. Likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir tiesīgs vadīties no saprātīgiem, iepriekšējā pieredzē balstītiem priekšstatiem par sociālo realitāti (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01 14.1. punktu). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajās normās ietvertais regulējums attiecībā uz vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta izmaksas ilgumu ir saskanīgs ar lietpratēju atziņām. Proti, Latvijas Neonatologu biedrība norādījusi, ka lielākā daļa priekšlaikus dzimušo bērnu savā attīstībā panāk vienaudžus koriģētajā pusotra gada līdz divu gadu vecumā svarīgākajos psihomotorās attīstības punktos. Arī zinātniskajā literatūrā ir akceptēts uzskats, ka, lai gan katra bērna gadījums ir skatāms individuāli, priekšlaikus dzimuši bērni savā attīstībā lielā mērā panāk vienaudžus līdz brīdim, kad sasniedz divu gadu vecumu (sk., piemēram: Samantha L. Wibon, MS, Mary Michaeleen Cradock, PhD, Review: Accounting for Prematurity in Developmental Assessment and the Use of Age-Adjusted Scores, Journal of Pediatric Psychology, Volume 29, Issue 8, December 2004, p. 641-649. Pieejams: academic.oup.com). Tādējādi likumdevējs, ar apstrīdētajām normām nosakot vienādu attieksmi pret sociāli apdrošinātiem vecākiem, kuru bērns ir dzimis ārsta prognozētajā laikā, un sociāli apdrošinātiem vecākiem, kuru bērns ir dzimis priekšlaikus, nav pārkāpis vienlīdzības principu. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. 15. Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka valsts ar apstrīdētajām normām ir izpildījusi tai no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt ģimenes sociālās drošības sistēmu, kā arī ievērojusi bērna vislabāko interešu prioritātes principu un Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 110. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 10.4 panta ceturtās daļas 2. punktu un Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta 1.1 daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 110. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja S. Osipova