12. Article

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." 12.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā lietotais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process nozīmē valsts pienākumu paredzēt garantijas tiesiskuma un taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014‑13‑01 11. punktu). Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības, tai skaitā tiesības uz pieeju tiesai (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2016‑01‑01 9. punktu). Atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam valstij ir pienākums noteikt tādu tiesas procesu, kas ļautu ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir prettiesiski aizskartas vai pārkāptas, panākt savu tiesību un likumisko interešu efektīvu aizsardzību (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014‑13‑01 11. punktu). Satversmes 92. panta pirmais teikums negarantē personai tiesības uz jebkura tai svarīga jautājuma izlemšanu tiesā. Tomēr valstij ir jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 13. punktu). Satversmes 92. panta pirmais teikums ietver personas pamattiesības uz tās tiesību aizsardzību taisnīgā tiesā. Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē jēdziens "tiesības" apzīmē personas subjektīvās tiesības, kas šai personai izriet no tiesību normām. Satversmes 92. panta pirmais teikums ietver arī personas pamattiesības uz tās likumisko interešu aizsardzību taisnīgā tiesā. Ar jēdzienu "likumiska interese" nav saprotama abstrakta personas interese saņemt skaidrojumu par to interesējošu tiesību jautājumu vai noskaidrot to interesējošus faktiskos apstākļus. Skaidrojot jēdzienu "likumiska interese", jau 20. gadsimta trīsdesmitajos gados tiesību zinātnē tika atzīts, ka personas likumiska interese ir tās interese gūt saistošu apstiprinājumu pastāvošajām tiesiskajām attiecībām, ja šāds apstiprinājums ir nepieciešams, lai novērstu kaitējumu personas tiesībām. Atšķirībā no personas subjektīvajām tiesībām, personas likumiskās intereses parasti nav tieši norādītas tiesību normās, bet ir konstatējamas katrā konkrētā gadījumā, pamatojoties uz lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Jebkura personas subjektīvo tiesību aizskāruma gadījumā personai ir likumiska interese aizsargāt savas subjektīvās tiesības. Taču likumiska interese personai rodas arī gadījumā, kad tās subjektīvās tiesības vēl nav aizskartas, bet ir objektīvs pamats uzskatīt, ka konkrētajos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos neskaidrība par pastāvošo tiesisko stāvokli var izraisīt personas subjektīvo tiesību aizskārumu (sal. sk.: Kantors L. Atzīšanas prasība Latvijas civīlprocesā. Rīga, Grāmatrūpnieks, 1936; Lange V. Atzīšanas prasība un mūsu Senāta judikatūra. Rīga, EXTRA, 1937). Arī mūsdienās tiesību zinātnē, skaidrojot jēdzienu "likumiska interese", ir atzīts, ka personas likumiska interese ir tiesiski novērtējams labums (mantisks vai nemantisks), ko materiālās tiesību normas aizsargā. Šis labums tiek ietekmēts vienmēr, kad notiek personai nevēlamas tās tiesiskā stāvokļa (esošās situācijas) izmaiņas (tiesiska līdzsvara traucēšana). Likumisko interesi atzīst tad, ja tiesiskajās attiecībās pastāv nenoteiktība, kas personas tiesisko stāvokli apdraud vai aizskar, un ar spriedumu šī nenoteiktība var tikt novērsta. Likumiskas intereses esības atzīšanai nav vajadzīgs tas, lai fakts, kas dod šai interesei pamatu, jau būtu sagādājis prasītājam zaudējumu vai būtu atklājis nepieciešamību novērst šo zaudējumu (sk.: Kārkliņš J., Brants E. Negatīvā atzīšanas prasība civilprocesā. Jurista Vārds, 2017. gada 28. marts, Nr. 13, 24. lpp.). Tātad personas likumiska interese, kuras aizsardzību prasa nodrošināt Satversmes 92. panta pirmais teikums, ir tikai tāda personas interese, kas ir nesaraujami saistīta ar konkrētās personas subjektīvajām tiesībām. Proti, ar jēdzienu "likumiska interese" ir saprotama personas interese gūt saistošu apstiprinājumu noteiktu tiesisko attiecību pastāvēšanai vai nepastāvēšanai, kā arī to saturam, ja no šāda apstiprinājuma ir atkarīgas tieši šīs personas subjektīvās tiesības vai juridiskie pienākumi. Savukārt personas likumiskas intereses aizsardzību var nodrošināt saistošs apstiprinājums konkrētu tiesisko attiecību pastāvēšanai vai nepastāvēšanai, kā arī to saturam. Atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam gan personas tiesību, gan personas likumisko interešu aizsardzības labad personai ir nodrošināma pieeja tiesai. Tā kā personas likumiskās intereses izriet no personas subjektīvajām tiesībām, personas tiesību aizsardzības līdzekļi vienlaikus nodrošina arī no šīm tiesībām izrietošo personas likumisko interešu aizsardzību. Tādēļ gadījumā, kad personas tiesības vēl nav aizskartas, atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam persona ir tiesīga aizsargāt savas likumiskās intereses, vēršoties tiesā ar prasību sniegt saistošu apstiprinājumu konkrētu, personas tiesisko stāvokli ietekmējošu tiesisko attiecību pastāvēšanai vai nepastāvēšanai, kā arī to saturam. Savukārt gadījumā, kad personas tiesības jau ir aizskartas, persona ir tiesīga aizsargāt savas tiesības un no tām izrietošās likumiskās intereses, izmantojot citus tai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tātad, lai noteiktu, vai izskatāmajā lietā ir aizskartas tādas personas pamattiesības, kas ietilpst Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, Satversmes tiesai ir jāizvērtē lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi un jānoskaidro, vai Pieteikuma iesniedzējai izskatāmās lietas apstākļos ir likumiska interese vērsties tiesā ar prasību sniegt saistošu apstiprinājumu konkrētu tiesisko attiecību pastāvēšanai vai nepastāvēšanai, kā arī to saturam. Pēc tam Satversmes tiesai jāpārbauda, vai Pieteikuma iesniedzējai konkrētajā gadījumā tika nodrošināta pieeja tiesai, lai tā varētu aizsargāt savas likumiskās intereses. 12.2. No lietas materiāliem izriet, ka dzīvojamās mājas pārvaldnieks izrakstīja Pieteikuma iesniedzējai vairākus rēķinus, pieprasot tajos norādīto parādu un no šiem parādiem izrietošu līgumsodu samaksu. Turpretim Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka viņai nav juridiska pienākuma veikt šos maksājumus. Pieteikuma iesniedzēja pēc būtības uzskata, ka šajā situācijā viņai ir likumiska interese noskaidrot savu tiesisko stāvokli, vēršoties tiesā ar prasību par viņas un dzīvojamās mājas pārvaldnieka tiesisko attiecību saturu (sk. lietas materiālu 1.-33. lp.). Kreditors ir tiesīgs vērsties tiesā ar prasības pieteikumu par nesamaksāta parāda piedziņu. Ja tiesa, izskatot lietu pēc kreditora pieteikuma, secina, ka parāda samaksas pieprasījums ir pamatots, parādniekam ar tiesas spriedumu tiek uzlikts juridisks pienākums samaksāt pieprasīto summu. Tomēr vēl pirms vēršanās tiesā ar prasības pieteikumu kreditors ir tiesīgs saskaņā ar Parādu ārpustiesas atgūšanas likumu veikt parādu ārpustiesas atgūšanu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt personu ilgstošā laika posmā un aizskart citas šīs personas tiesības. Turklāt saskaņā ar minētā likuma 12. pantu parāda atgūšanas pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs iekļaut informāciju par parādnieku un attiecīgo parādu savā parādvēstures datubāzē. Saskaņā ar šā panta ceturtās daļas 3. punktu parādu atgūšanas pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs iekļaut šo informāciju parādvēstures datubāzē arī tad, ja parādnieks ir izteicis iebildumus pret parāda esību vai apmēru, ja vien parāda atgūšanas pakalpojumu sniedzējs rakstveidā pamato parāda esību un apmēru un izsniedz parādniekam parādu pamatojošo dokumentu kopijas. Atbilstoši šā panta trešajai daļai parādvēstures datubāzes mērķis ir sniegt informāciju trešajām personām, lai tās varētu novērtēt fiziskās personas spēju izpildīt maksājuma saistības. Tādējādi personas iespējamā iekļaušana parādvēstures datubāzē saistībā ar pieprasīto parāda maksājumu var nelabvēlīgi ietekmēt citas šīs personas tiesiskās attiecības. Līdz ar to ir secināms, ka personai šādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos ir likumiska interese noskaidrot savu tiesisko stāvokli. Attiecīgi Satversmes 92. panta pirmais teikums šādos apstākļos prasa nodrošināt personai pieeju tiesai, proti, tiesības savu likumisko interešu aizsardzībai vērsties tiesā ar prasību konstatēt konkrētu tiesisko attiecību pastāvēšanu vai nepastāvēšanu, kā arī to saturu. 12.3. No pieteikuma, tam pievienotajiem dokumentiem, kā arī Tiesu informācijas sistēmā pieejamās informācijas izriet, ka pirmās instances tiesa izbeidza tiesvedību civillietā, kas tika ierosināta pēc Pieteikuma iesniedzējas prasības pieteikuma, kurā pēc būtības tika lūgts atzīt tiesisko attiecību nepastāvēšanu. Izskatījusi Pieteikuma iesniedzējas sūdzību, apelācijas instances tiesa nolēma atstāt pirmās instances tiesas lēmumu negrozītu, bet Augstākās tiesas tiesnešu kolēģija atteicās izskatīt Pieteikuma iesniedzējas blakus sūdzību par apelācijas instances tiesas lēmumu (sk. lietas materiālu 19.-25. un 30. lp.). Pirmās instances tiesa citstarp secināja, ka saskaņā ar apstrīdēto normu persona ir tiesīga vērsties tiesā tikai tās tiesību aizskāruma gadījumā, bet nav tiesīga vērsties tiesā ar prasību par tiesisko attiecību pastāvēšanu vai nepastāvēšanu. Izskatījusi Pieteikuma iesniedzējas sūdzību par pirmās instances tiesas lēmumu, apelācijas instances tiesa atstāja minēto lēmumu spēkā, pievienojoties pirmās instances tiesas secinājumam par apstrīdētās normas saturu un papildus uzsverot Augstākās tiesas judikatūras atziņas, kas šo secinājumu apstiprina (sk. lietas materiālu 19.-25. lp.). Tādējādi no lietas faktiskajiem apstākļiem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējai izskatāmajā lietā, citstarp pamatojoties uz apstrīdēto normu, tika liegta iespēja aizsargāt savu likumisko interesi tiesā. Konkrētajos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos Pieteikuma iesniedzējai nav pieejami arī citi līdzekļi, ko viņa varētu izmantot savas likumiskās intereses aizsardzībai. Tādējādi secināms, ka izskatāmās lietas faktiskajos apstākļos Pieteikuma iesniedzējai ir aizskartas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības.