92. Article — negarantē personai tiesības uz jebkura tai subjektīvi

svarīga jautājuma izlemšanu tiesā. Atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu aizsardzību ikvienai personai, ja ir aizskartas tās tiesības vai likumiskās intereses (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 13. punktu). Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē jēdziens "tiesības" apzīmē subjektīvās tiesības, kas personai izriet no tiesību normām. Savukārt ar jēdzienu "likumiska interese" saprotama personas interese gūt saistošu apstiprinājumu noteiktu tiesisko attiecību pastāvēšanai vai nepastāvēšanai, kā arī to saturam, ja no šāda apstiprinājuma ir atkarīgas tieši konkrētās personas subjektīvās tiesības vai juridiskie pienākumi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-08-01 12.1. punktu). Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību saturs ir interpretējams kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu. Konvencijas 6. panta 1. punkts nosaka: ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā. Tātad šajā Konvencijas pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt vērtētas vai nu civiltiesiskajā, vai krimināltiesiskajā aspektā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi uz trim kritērijiem, pēc kuriem var konstatēt, vai lieta skatāma Konvencijas 6. panta krimināltiesiskajā aspektā: pirmkārt, konkrētā tiesību pārkāpuma kvalifikācija nacionālajā tiesību sistēmā; otrkārt, pārkāpuma raksturs; treškārt, sankcijas bardzība (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the Netherlands", pieteikums Nr. 5100/71 u. c., 81. un 82. punktu un 2025. gada 24. aprīļa sprieduma lietā "Sytnyk v. Ukraine", pieteikums Nr. 16497/20, 64. punktu). Pieteikuma iesniedzēja pārkāpums, par kuru tika pieņemts Administratīvās komisijas lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu, Latvijas tiesību sistēmā ir kvalificēts kā administratīvais pārkāpums. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pants nosaka administratīvo atbildību par vardarbību pret bērnu, kura nesasniedz tādu smaguma pakāpi, par kādu Krimināllikums paredz kriminālatbildību (piemēram, Krimināllikuma 174. pants). Proti, šāds pārkāpums pēc tā rakstura nepieder pie tiem pārkāpumiem, par kuriem personai jāpiemēro krimināltiesiskas sekas, jo ir ar mazāku kaitīguma pakāpi. Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pantam par šajā pantā paredzēto administratīvo pārkāpumu piemērojamā sankcija ir brīdinājums vai naudas sods līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām (šobrīd - 700 euro). Krimināllikumā brīdinājums kā sankcija nav paredzēts, bet minētajā Bērnu tiesību aizsardzības likuma normā noteiktais maksimālais naudas soda apmērs nesasniedz minimālo Krimināllikumā paredzēto naudas soda apmēru, kas ir viena minimālā mēnešalga (šobrīd - 730 euro). Tādējādi Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pantā ietvertās sankcijas nesasniedz Krimināllikumā noteiktā soda bardzību un līdz ar to tām nav krimināltiesiska rakstura. Turklāt, kā noteikts Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmajā daļā, par maznozīmīgu administratīvo pārkāpumu personai var tikt izteikts aizrādījums, bet tas nav sods un tādējādi nav uzskatāms par sankciju. Tātad pret Pieteikuma iesniedzēju uzsāktais administratīvā pārkāpuma process nav aplūkojams Konvencijas 6. panta 1. punkta krimināltiesiskajā aspektā. Kā izriet no šā lēmuma 8. punktā norādītā, Pieteikuma iesniedzējs vēlas pārbaudīt Administratīvās komisijas lēmuma tiesiskumu tādēļ, lai izvairītos no iespējamām nelabvēlīgām sekām citos tiesvedības procesos, novērstu iespējamu savas reputācijas aizskārumu un vēlāk panāktu kaitējuma atlīdzinājumu no valsts. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi: lai personai būtu tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā, jāpastāv strīdam par kādu no šīs personas civilajām tiesībām vai pienākumiem. No tā izriet, ka attiecīgās tiesvedības rezultātam jābūt tieši izšķirošam šādu tiesību vai pienākuma kontekstā. Ar netiešu saistību vai attāli izrietošām sekām vien nepietiek, lai rastos tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā saskaņā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu (sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1990. gada 21. septembra sprieduma lietā "Fayed v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 17101/90, 56. punkts). Tiesības uz reputācijas aizsardzību Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē tiek uzskatītas par civilām tiesībām Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991. gada 29. oktobra sprieduma lietā "Helmers v. Sweden", pieteikums Nr. 11826/85, 27. punktu). Arī tiesības uz kompensāciju, tostarp tiesības uz kompensāciju par valsts amatpersonu rīcību, Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē tiek aplūkotas kā civiltiesiska rakstura tiesības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 29. oktobra sprieduma lietā "Chaudet v. France", pieteikums Nr. 49037/06, 30. un 31. punktu un 1996. gada 18. decembra sprieduma lietā "Aksoy v. Turkey", pieteikums Nr. 21987/93, 92. punktu). Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē atzīts, ka uz lietām par vecāku atbildību un saskarsmes tiesībām ir attiecināms Konvencijas 6. panta 1. punkts tā civiltiesiskajā aspektā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998. gada 19. februāra sprieduma lietā "Paulsen-Medalen and Svensson v. Sweden", pieteikums Nr. 16817/90, 37. un 38. punktu). Līdz ar to izskatāmajā lietā saistībā ar Pieteikuma iesniedzēja administratīvā pārkāpuma procesu varētu rasties strīds par civilajām tiesībām vai pienākumiem Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē. Taču, kā jau tika norādīts, Konvencijas 6. panta 1. punkts tā civiltiesiskajā aspektā ir piemērojams tikai tādiem strīdiem, kuru iznākums ir izšķirošs attiecībā uz personas civilajām tiesībām un pienākumiem. Tātad ne Satversme, ne Konvencija neparedz valsts pienākumu nodrošināt personai iespēju vērsties tiesā par jebkuru tai subjektīvi svarīgu jautājumu. Tiesības uz pieeju tiesai attiecas tikai uz tādiem gadījumiem, kad tiešā veidā tiek lemts par personas tiesībām vai pienākumiem, kas ir juridiski aizsargājami. Lai noteiktu, vai izskatāmajā lietā ir aizskartas pamattiesības, kas ietilpst Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētā norma aizskar Pieteikuma iesniedzēja tiesības vai likumiskās intereses. 11. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 5. panta pirmo daļu administratīvais pārkāpums ir personas prettiesiska, vainojama rīcība - darbība vai bezdarbība -, par kuru likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēta administratīvā atbildība. Lai konstatētu administratīvā pārkāpuma esību, jāvērtē, vai konkrētā persona ir izdarījusi darbību vai pieļāvusi bezdarbību, par kuru normatīvajos tiesību aktos ir paredzēta administratīvā atbildība, kā arī jānoskaidro, vai nepastāv apstākļi, kas saskaņā ar Administratīvās atbildības likumu izslēgtu personas vainojamību. Tādējādi katrā administratīvā pārkāpuma procesā, arī tad, ja administratīvā pārkāpuma process tiks izbeigts pārkāpuma maznozīmīguma dēļ, vispirms jāpārbauda, vai konkrētā persona ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu. Tikai pēc tam iespējams izvērtēt, vai konkrētajos lietas apstākļos pārkāpums ir radījis tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai par to piemērotu sodu, un vai nepastāv apstākļi, kas izslēdz personas vainojamību. Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība noteikt, kāda rīcība ir uzskatāma par administratīvo pārkāpumu, paredzēt sodus par konkrētiem nodarījumiem, kā arī noteikt gadījumus, kad personu var atbrīvot no administratīvās atbildības. Administratīvās atbildības piemērošana personai rada tiesiskās sekas, kas izpaužas kā administratīvais sods par prettiesisku rīcību. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 24. panta pirmo daļu administratīvā sodāmība ir administratīvo pārkāpumu izdarījušas personas soda piemērošanas administratīvi tiesiskās sekas, kas ir spēkā lēmuma par sodu izpildes laikā un turpina pastāvēt līdz administratīvās sodāmības dzēšanai. Administratīvais sods kopā ar administratīvo sodāmību veido administratīvās atbildības tiesiskās sekas. Šīs sekas var izpausties, piemēram, kā personu raksturojošs elements, kas tiek ņemts vērā, nosakot administratīvā soda veidu un mēru, ja sodāmības termiņa laikā izdarīts jauns administratīvais pārkāpums. Tāpat administratīvās atbildības tiesiskās sekas var izpausties kā ierobežojums, kas likumā noteiktos gadījumos neļauj personai pretendēt uz speciālo tiesību iegūšanu (sk. Smiltēna A. 4. nodaļa. Administratīvā soda piemērošana. Grām: Danovskis E., Kūtris G. (zin. red.) Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 140.-141. lpp.). Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmo daļu persona var tikt atbrīvota no administratīvās atbildības, ja izdarītais administratīvais pārkāpums konkrētajos apstākļos nav radījis tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai būtu pamats soda piemērošanai. Šāds pārkāpums tiek kvalificēts kā maznozīmīgs. Proti, lai gan pārkāpums ir izdarīts un formāli pastāv pamats piemērot administratīvo atbildību, šis pārkāpums pēc sava rakstura un kaitīguma pakāpes ir neliels, jo tā ietekme uz citu personu vai sabiedrības interesēm ir minimāla. Minētā tiesību norma arī paredz, ka amatpersona (iestāde) maznozīmīga pārkāpuma gadījumā var izteikt personai aizrādījumu, ja to konkrētajā situācijā uzskata par lietderīgu. Aizrādījuma mērķis ir preventīvs - tas kalpo kā audzinošs līdzeklis, lai personai izskaidrotu tās rīcības kaitīgumu un iespējamo apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm. Aizrādījums nerada tiesiskas sekas un nav uzskatāms par sodu Administratīvās atbildības likuma 14. panta izpratnē. Tā kā ar lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu netiek piemērots sods, tas nerada arī sekas, kas izrietētu no administratīvās sodāmības. Tādējādi lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ Administratīvās atbildības likuma izpratnē nerada personai tiesiskas sekas. Taču izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs paudis bažas, ka Administratīvā komisija lēmumā par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu bez pierādījumiem konstatējusi, ka viņš ir izdarījis administratīvo pārkāpumu. Satversmes tiesa nevar pārvērtēt, vai Administratīvā komisija, pieņemot konkrēto lēmumu, rīkojās tiesiski un pareizi piemēroja Administratīvās atbildības likuma normas. Kā atzīts Satversmes tiesas judikatūrā, ir būtiski nošķirt jautājumu par apstrīdētās normas satversmību no jautājuma par tās piemērošanu konkrētajā gadījumā. Pat ja tiesību norma konkrētajā gadījumā ir piemērota kļūdaini, tas pats par sevi nav pamats tās satversmības izvērtēšanai Satversmes tiesā (sal. Satversmes tiesas 2022. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2021-23-01 14.1. punkts). Pieteikuma iesniedzēja ieskatā viņa tiesības var tikt aizskartas citos tiesvedības procesos, kā arī var tikt aizskarta viņa reputācija un viņam var tikt liegtas tiesības prasīt atlīdzinājumu par nepamatotu administratīvā pārkāpuma procesu. Tādēļ ir būtiski izvērtēt, vai tas, ka apstrīdētā norma neparedz iespēju iesniegt sūdzību par Administratīvās komisijas lēmumu un tajā ietvertais konstatējums netiek pārbaudīts tiesā, var aizskart Pieteikuma iesniedzēja tiesības, radot citas nelabvēlīgas sekas. 12. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Administratīvās komisijas lēmumā konstatētais varētu tikt izmantots kā pamats prezumpcijai par viņa vainu iespējamā kriminālprocesā par vardarbību pret bērnu. Šīs Pieteikuma iesniedzēja bažas balstītas uz Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmās daļas 3. punktā noteikto. Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis, ka pret viņu būtu uzsākts kriminālprocess vai tiktu lemts par tā uzsākšanu. Pieteikumā pausta vien hipotētiska iespējamība, ka šāds kriminālprocess varētu tikt uzsākts un tajā kā legālā prezumpcija varētu tikt izmantots Administratīvās komisijas lēmumā konstatētais fakts. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 124. panta pirmo daļu pierādīšanas priekšmets ir visu kriminālprocesa gaitā pierādāmo apstākļu kopums un ar tiem saistītie fakti un palīgfakti. Savukārt likuma 125. panta pirmās daļas 3. punkts nosaka: bez papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādītu uzskatāms apstāklis, ja vien kriminālprocesa gaitā netiek pierādīts pretējais, ka likumā noteiktajā kārtībā fiksēts administratīvā pārkāpuma fakts, ja persona par to ir zinājusi. Līdz ar to kriminālprocesā vispārējā kārtībā pierādāmi visi nozīmīgie fakti, izņemot tos, kurus likums īpaši atzīst par patiesiem bez pierādīšanas nepieciešamības. Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmās daļas 3. punktā lietotais formulējums "fiksēts likumā noteiktajā kārtībā" ir interpretējams kā "konstatēts vai atzīts likumā noteiktajā kārtībā". No tā izriet, ka fakta sākotnējā fiksācija pati par sevi nav pietiekama, jo kritērijs "likumā noteiktajā kārtībā" ietver vismaz minimālo procesuālo standartu - personas tiesības sniegt paskaidrojumus par faktu, kā arī tiesības prasīt šā fakta pārskatīšanu administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros. Tātad, lai konkrēts fakts varētu tikt atzīts par legāli prezumētu, tam jābūt konstatētam ar pietiekamu procesuālo drošību, kas ietver ne vien iespēju personai izteikties, bet arī efektīvu mehānismu šā fakta pārsūdzēšanai. Ja persona nevar iesniegt sūdzību par lēmumu, kurā fakts fiksēts, tad tas nav uzskatāms par pilnvērtīgi pārbaudītu un līdz ar to nevar kalpot par pamatu legālajai prezumpcijai kriminālprocesā. Arī šajā normā ietvertā prasība, ka personai jābūt informētai par fakta fiksāciju, norāda uz to, ka legālā prezumpcija attiecībā uz šo faktu piemērojama tikai tad, ja persona administratīvā pārkāpuma procesā bija tiesīga iesniegt sūdzību par attiecīgo lēmumu, kurā ietverta šāda fiksācija. Tieši iespēja pārsūdzēt attiecīgo lēmumu nodrošina jēgpilnu personas informētību par pārkāpuma fiksāciju. Tā kā lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ nav pārsūdzams un saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmo daļu nerada tiesiskas sekas, attiecīgais administratīvais pārkāpums netiek fiksēts Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmās daļas 3. punkta izpratnē un līdz ar to nerada fakta legālo prezumpciju. Savukārt tad, ja kriminālprocesā Administratīvās komisijas lēmums tiktu izmantots kā pierādījums, tas būtu jāvērtē kopsakarā ar visiem pārējiem kriminālprocesā iegūtajiem pierādījumiem, ņemot vērā to savstarpējo saistību. Fakts par Pieteikuma iesniedzēja izdarīto maznozīmīgo administratīvo pārkāpumu būtu tikai viens no visa kriminālprocesa ietvaros iegūstamo un vērtējamo pierādījumu kopuma. Līdz ar to šajā aspektā nav konstatējams Pieteikuma iesniedzēja tiesību aizskārums. 13. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka bērnu māte varētu celt prasību civilprocesuālā kārtībā, lai tiek ierobežota viņa saskarsmes tiesība ar bērniem. Šādā civillietā fakts, kas konstatēts Administratīvās komisijas lēmumā, varētu tikt izmantots pret Pieteikuma iesniedzēju. Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis, ka pret viņu būtu celta šāda prasība. Šādas prasības esību nekonstatē arī Satversmes tiesa, pārbaudot informāciju Tiesu informācijas sistēmā (informācija aplūkota [datums]). Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93. panta pirmo daļu prasītājam jāpierāda fakti, uz kuriem balstīts prasījums, savukārt atbildētājam jāpamato savi iebildumi un jāpierāda to pamatotība. Izņēmuma gadījumi, kad pusei nav jāpierāda lietas izspriešanai nozīmīgi fakti, ir noteikti Civilprocesa likuma 96. pantā. Civilprocesa likums neparedz, ka administratīvā pārkāpuma procesā konstatētiem faktiem būtu iepriekš noteikts (prejudiciāls) spēks. Taču apstākli, ka persona administratīvā kārtībā ir atzīta par vainīgu un saukta pie administratīvās atbildības, var izmantot par pierādījumu civillietā (sk. Senāta paplašinātā sastāva 2023. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-1/2023 13.1. un 13.2. punktu). Šāda pierādījumu izpratne civilprocesā var tikt attiecināta arī uz lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ. Proti, faktam, kas konstatēts Administratīvās komisijas lēmumā, nav prejudiciāla spēka, bet to var izmantot kā vienu no pierādījumiem. Prasības pierādījumu novērtēšanai ir noteiktas Civilprocesa likuma 97. pantā. Saskaņā ar šā panta pirmo daļu tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem. Savukārt atbilstoši šā panta otrajai daļai nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu. Saskarsmes tiesība netiek noteikta viena vai otra vecāka interešu aizsardzībai. Tiesa lietās, kas saistītas ar saskarsmes tiesības īstenošanu, primāri apsver, kas ir bērna vislabākajās interesēs. Šāds vērtējums paredz nevis kāda atsevišķa pierādījuma, piemēram, maznozīmīga administratīvā pārkāpuma izdarīšanas fakta, bet visa pierādījumu kopuma un apstākļu kontekstuālu izvērtēšanu, ievērojot bērna vislabākās intereses. Tādējādi maznozīmīgs administratīvais pārkāpums viens pats nevarētu pamatot saskarsmes tiesības ierobežošanu, ja vien netiktu konstatēti arī citi nelabvēlīgi apstākļi. To apstiprina arī paša Pieteikuma iesniedzēja papildu paskaidrojumos norādītie tiesu prakses piemēri, proti, tiesas konkrētajās lietās maznozīmīga administratīvā pārkāpuma faktu vērtējušas kopsakarā ar citiem pierādījumiem (sk. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2024. gada 16. aprīļa lēmumu lietā Nr. C770764124, ECLI:LV:RAT:2024:0416.C770764124.11.L un Rīgas pilsētas tiesas 2025. gada 15. janvāra spriedumu lietā Nr. C771356323, ECLI:LV:RPT:2025:0115.C771356323.10.S). Tātad arī gadījumā, ja tiesa iespējamā civilprocesā Administratīvās komisijas lēmumu pieņemtu kā pierādījumu, tā pārbaudītu, vai šajā lēmumā konstatētais kopsakarā ar citiem pierādījumiem tiešām liecina par nepieciešamību ierobežot Pieteikuma iesniedzēja saskarsmes tiesību ar bērniem. Līdz ar to šajā aspektā nav konstatējams Pieteikuma iesniedzēja tiesību aizskārums. 14. Pieteikuma iesniedzējs ir argumentējis, ka Administratīvās komisijas lēmums par procesa izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ var ietekmēt viņa reputāciju, ja citas personas šo lēmumu vai tajā ietvertos faktus izmantos pret viņu. 14.1. Administratīvā pārkāpuma procesa norisi nodrošina Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēma. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 296. panta pirmo daļu tā ir sistēma, kas nodrošina administratīvā pārkāpuma procesu elektroniskajā vidē. Atbilstoši šā panta otrajai daļai informācijas sistēmā tiek apstrādāti personu identificējošie dati, kontaktinformācija un citi personas dati, tostarp īpašo kategoriju dati, lai identificētu personu un ar to sazinātos, nodrošinātu efektīvu administratīvā pārkāpuma procesu, kā arī noskaidrotu apstākļus, kam ir nozīme administratīvā pārkāpuma lietas pareizā izlemšanā. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 298. panta pirmo daļu informācijas sistēmā tiek sagatavota vai augšupielādēta un glabāta ar administratīvā pārkāpuma procesu saistītā informācija. Administratīvās atbildības likuma 299. panta pirmajā daļā ir noteiktas personas, kuras var apstrādāt personas datus minētajā informācijas sistēmā. Tās ir: persona, kura veic administratīvā pārkāpuma procesu, prokurors un iestāde, kura organizē un kontrolē nolēmuma par sodu izpildi, kā arī nodarbinātais, kurš īsteno nepieciešamās atbalsta funkcijas. Šā panta otrā daļa nosaka: personai, kura veic administratīvā pārkāpuma procesu, un iestādei, kura organizē un kontrolē nolēmuma par sodu izpildi, ir tiesības piekļūt administratīvā pārkāpuma lietai attiecīgajā administratīvā pārkāpuma procesā. Prokuroram ir tiesības piekļūt visām administratīvā pārkāpuma lietām. Savukārt saskaņā ar minētā panta trešo daļu personai, kura veic administratīvā pārkāpuma procesu, ir tiesības izmantot pie administratīvās atbildības saucamās personas vai aizskartā mantas īpašnieka personas datus, lai noskaidrotu citu administratīvā pārkāpuma procesu, kurā tā pati persona ir pie administratīvās atbildības saucamā persona, sodītā persona vai aizskartais mantas īpašnieks, un piekļūt šai administratīvā pārkāpuma lietai. No minētā izriet, ka Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēmā tiek nodrošināta visu darbību veikšana, kuras nepieciešamas administratīvā pārkāpuma procesa norisei - no tā ierosināšanas līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, tostarp tāda administratīvā pārkāpuma procesa norise, kas noslēdzas ar lēmumu par tā izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ. Tādējādi Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēma darbojas kā elektroniska platforma, kurā personas dati tiek apstrādāti ar mērķi nodrošināt efektīvu administratīvā pārkāpuma procesa norisi un lietas apstākļu objektīvu izvērtēšanu. Lai to nodrošinātu, piekļuve sistēmā iekļautajai informācijai ir atļauta tikai ierobežotam personu lokam. Tādējādi administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēmā ir pieejama informācija par administratīvā pārkāpuma procesu pret Pieteikuma iesniedzēju un šai informācijai var piekļūt citas kompetentās amatpersonas vai iestādes. Taču no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka pat tad, ja ir sastādīti dokumenti, piemēram, izmeklēšanas ziņojums vai, kā tas ir izskatāmajā lietā, Administratīvās komisijas lēmums, ko varētu izmantot citas kompetentās iestādes un kas varētu kaitēt personas reputācijai, tas pats par sevi vēl neliecina, ka patiešām pastāv strīds par tiesībām Konvencijas 6. panta 1. punkta civiltiesiskajā aspektā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1990. gada 21. septembra sprieduma lietā "Fayed v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 17101/90, 61. punktu). 14.2. Pieteikuma iesniedzējs paudis bažas, ka informāciju no Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēmas var pieprasīt arī trešās personas un tādējādi uzzināt Administratīvās komisijas lēmumā par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ konstatēto. Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5. panta otrās daļas 4. punktam un 8. pantam informācija par fiziskās personas privāto dzīvi ir ierobežotas pieejamības informācija un tā tiek aizsargāta ar likumu. Satversmes tiesa atzīst, ka dati, kuri izriet no administratīvā pārkāpuma procesa, kas vērsts pret konkrētu personu, ietilpst fiziskās personas privātās dzīves jēdzienā un līdz ar to ir aizsargājami (sal. Satversmes tiesas 2022. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2022-09-01 10. punkts). Tādi ir arī dati, kas izriet no informācijas par Pieteikuma iesniedzēja administratīvā pārkāpuma procesu. Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 11. panta ceturtajai daļai personai, pieprasot ierobežotas pieejamības informāciju, jāpamato savs pieprasījums un jānorāda mērķis, kādam informācija tiks izmantota. Ja ierobežotas pieejamības informācija tiek izsniegta, tās saņēmējs uzņemas saistības šo informāciju izmantot tikai tiem mērķiem, kuriem tā pieprasīta. Informācijas atklātības likuma 16. pants paredz, ka personai, kas ieguvusi šādu informāciju, ir pienākums to saglabāt. Tātad Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēmā esošā informācija nav vispārpieejama. Fiziskās personas dati trešajām personām var tikt izsniegti tikai tad, ja konkrētajā gadījumā ir konstatējami apstākļi, kuros informācijas pieprasītāja leģitīmā interese ir aizsargājama lielākā mērā nekā attiecīgās personas datu aizsardzības interese. Šāda pieeja izriet arī no Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 6. panta 1. punkta "e" un "f" apakšpunkta. Ja informācija tiek izsniegta, tad personai, kas to iegūst, ir noteikti pienākumi attiecībā uz tās izmantošanu. Izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka papildus tam, ka informācija par Pieteikuma iesniedzēja administratīvā pārkāpuma procesu iekļauta Administratīvā pārkāpuma atbalsta sistēmā, attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju būtu veiktas kādas citas darbības, piemēram, ka šo informāciju ieguvušas trešās personas, tā tikusi publicēta vai izmantota kādā citā veidā. Ievērojot minēto, secināms, ka kaut kad nākotnē iespējamais Pieteikuma iesniedzēja reputācijas risks vērtējams vienīgi kā attāli saistītas sekas, kas varētu izrietēt no Administratīvās komisijas lēmuma par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ (sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2024. gada 9. janvāra lēmuma lietā "Aktay v. Türkiye", pieteikums Nr. 56064/16, 44. punkts). 14.3. Iespējamais Pieteikuma iesniedzēja reputācijas aizskāruma risks neizriet no Administratīvās komisijas lēmuma, bet gan no tā, vai un kā citas personas šo informāciju izmantotu. Latvijas tiesību sistēma paredz tiesību aizsardzības līdzekļus, lai Pieteikuma iesniedzējs tad, ja patiesi tiktu aizskarta viņa reputācija, varētu vērsties tiesā. Ja kāda persona prettiesiski izpaustu iegūto informāciju par Pieteikuma iesniedzēju un attiecīgo administratīvā pārkāpuma procesu, Informācijas atklātības likuma 16. panta otrā daļa paredz viņam tiesības prasīt kaitējuma atlīdzināšanu vai aizskarto tiesību atjaunošanu. Savukārt saskaņā ar šā panta trešo daļu persona, kura neatļauti izpaudusi ierobežotas pieejamības informāciju, saucama pie disciplināratbildības vai kriminālatbildības. Citos gadījumos, ja Pieteikuma iesniedzēja reputācijai tiktu nodarīts kaitējums, tās aizsardzībai ir paredzēti civiltiesiski aizsardzības līdzekļi. Proti, ja kāda persona izpaustu informāciju par Pieteikuma iesniedzēja izdarīto maznozīmīgo administratīvo pārkāpumu, tādējādi aizskarot viņa reputāciju un nodarot viņam kaitējumu, Pieteikuma iesniedzējs varētu vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā. Ņemot vērā minēto, nav konstatējams, ka Pieteikuma iesniedzējam būtu radies tāds reputācijas aizskāruma risks, lai varētu uzskatīt, ka šajā aspektā ir aizskartas viņa tiesības Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē. 15. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka nav izdarījis administratīvo pārkāpumu un tādēļ Administratīvās komisijas lēmums ir prettiesisks. Viņam vajadzētu būt tiesīgam saņemt kaitējuma atlīdzinājumu, proti, atlīdzinājumu par nepamatotu administratīvā pārkāpuma procesu. Tomēr, tā kā Pieteikuma iesniedzējam nav tiesību sakarā ar Administratīvās komisijas lēmumu vērsties tiesā, kas varētu atzīt tā prettiesiskumu, viņam nav arī tiesību prasīt kaitējuma atlīdzinājumu. Satversmes 92. panta trešais teikums ietver vispārēju taisnīgas tiesas garantiju - ja kādas personas tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses ir pārkāptas, tad personai ir tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu. Pieņemot Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu, likumdevējs ir izveidojis regulējumu, kurā konkretizētas Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par kaitējumu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 7. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2019-21-01 10.1. punktu). Administratīvā pārkāpuma procesā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas tiesiskos pamatus nosaka Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 2. un 5. pants. Šā likuma 5. pants nosaka konkrētus gadījumus, kad personai ir tiesības uz atlīdzinājumu, savukārt 2. pants paredz iespēju prasīt atlīdzinājumu arī likumā tieši neminētos gadījumos, ja kaitējums radies iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas rīcības rezultātā kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma procesā. No Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 2. panta otrās daļas, 6. panta pirmās daļas un 18. panta otrās un trešās daļas izriet, ka atlīdzinājuma pamats arī likumā tieši neminētos gadījumos ir kompetentās iestādes vai tiesas nolēmums, ar kuru konkrētā rīcība tiek atzīta par prettiesisku. Parasti prettiesiskums tiek konstatēts tajā pašā procesā, kurā radies kaitējums, tādēļ iebildumi par procesuālās rīcības tiesiskumu jāizvirza šā paša procesa ietvaros. Taču, kā Senāts vairākkārt atzinis, izņēmuma gadījumos var pieļaut, ka administratīvā procesa kārtībā tiek izskatīts pieteikums arī par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas privātpersonai nodarīts ar iestādes rīcību, kuras prettiesiskums pamatprocesā nav ticis konstatēts. Šādi gadījumi administratīvo tiesu praksē ir identificēti tieši administratīvo pārkāpumu procesos, kad tiesiskais regulējums neparedz personai iespēju panākt kaitējumu izraisījušās rīcības prettiesiskuma vērtējumu pamatprocesā (sk. Senāta 2023. gada 14. jūlija lēmuma lietā Nr. SKA-423/2023 8. punktu un 2021. gada 8. novembra lēmuma lietā Nr. SKA-619/2021 15. punktu). Minētais ir attiecināms arī uz Pieteikuma iesniedzēju, kurš, ievērojot Administratīvā procesa likumā noteiktos priekšnoteikumus, tostarp termiņu, varēja vērsties tiesā ar prasījumu konstatēt konkrētajā administratīvā pārkāpuma procesā pieļautās rīcības prettiesiskumu un pieprasīt atlīdzinājumu par šīs rīcības rezultātā viņam nodarīto kaitējumu. Satversmes tiesa norāda arī uz to, ka no 2025. gada 1. janvāra Administratīvās atbildības likuma 32.1 nodaļa nosaka procesuālo kārtību prettiesiskas rīcības konstatēšanai administratīvā pārkāpuma procesā, kas var būt pamats prasījumam par kaitējuma atlīdzināšanu. Tomēr pret Pieteikuma iesniedzēju uzsāktais administratīvā pārkāpuma process tika pabeigts 2024. gada 21. jūnijā un, tā kā likumdevējs nav paredzējis Administratīvās atbildības likuma 32.1 nodaļas piemērošanai atpakaļejošu spēku, minētā kārtība uz Pieteikuma iesniedzēja situāciju neattiecas. Tā kā Pieteikuma iesniedzējam bija iespēja vērsties administratīvajā tiesā ar prasījumu konstatēt Administratīvās komisijas rīcības prettiesiskumu un piešķirt viņam kaitējuma atlīdzinājumu, nav konstatējams Pieteikuma iesniedzēja tiesību uz atlīdzinājumu aizskārums. Līdz ar to arī šajā aspektā nav skartas Pieteikuma iesniedzēja tiesības Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē. 16. Apkopojot visu iepriekš minēto, atzīstams: apstrīdētā norma neskar tādas Pieteikuma iesniedzēja tiesības, kuru aizsardzība taisnīgā tiesā paredzēta Satversmes 92. panta pirmajā teikumā. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā "Par Administratīvās atbildības likuma 183. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Kucina