13. Article

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka viņas pamattiesību aizskārumu izraisījusi tieši apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz personas tiesības vērsties tiesā ar prasību konstatēt noteiktu tiesisko attiecību saturu. Pieteikuma iesniedzēja savā pieteikumā norādījusi argumentus par apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību Satversmei, balstoties uz tādu apstrīdētās normas interpretāciju, kādā šī norma viņai piemērota konkrētajā civillietā (sk. lietas materiālu 1.-7. lp.). Turpretim Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu ir izraisījusi apstrīdētās normas interpretācija un piemērošana konkrētajā civillietā, nevis pati apstrīdētā norma. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma neliedz personai tiesības savu likumisko interešu aizsardzības nolūkā vērsties tiesā ar prasību par tiesisko attiecību pastāvēšanas vai nepastāvēšanas atzīšanu, ciktāl šāda prasība nav hipotētiska un ir vērsta uz personas tiesību vai likumisko interešu aizsardzību (sk. lietas materiālu 45.-52. lp.). Saskaņā ar Satversmes 85. pantu, kā arī Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu Satversmes tiesas kompetencē neietilpst vispārējās jurisdikcijas tiesu un citu tiesību normu piemērotāju nolēmumu un sniegtās tiesību normu interpretācijas pārvērtēšana. Satversmes tiesa var iesaistīties kāda tiesību jautājuma izlemšanā tad, ja nepastāv vai jau ir pilnībā izmantoti visi citi tiesību sistēmā pieejamie līdzekļi, lai atrisinātu tiesisko strīdu, un konkrētajā situācijā tā ir atzīstama par galīgo tiesību aizsardzības instanci. Par minētajiem līdzekļiem uzskatāma arī tāda tiesību normu interpretācija un piemērošana, kas novērš radušos vai iespējamo kādas tiesību normas neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 7. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012‑25‑01 14.3. punktu). Taisnīga rezultāta sasniegšanas interesēs tiesību normas piemērotājam ir pienākums normu interpretēt atbilstoši augstāka juridiska spēka tiesību normām. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 8. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010‑52‑03 7. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka tās uzdevums nav izlemt to, kā katrā konkrētā gadījumā pareizi interpretējamas vai piemērojamas tiesību normas. Tomēr atsevišķos gadījumos Satversmes tiesai var būt nepieciešams interpretēt tiesību normas: pirmkārt, ja kāda norma tikai konkrētā interpretācijā atbilst vai neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām; otrkārt, ja no konkrētu normu interpretācijas ir atkarīgas prasījuma robežas Satversmes tiesas lietā vai personas tiesības iesniegt konkrēto pieteikumu; treškārt, citos gadījumos, kad tas nepieciešams Satversmes tiesas procesa ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 7. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012‑25‑01 14.3. punktu). Ja Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu ir izraisījusi apstrīdētās normas interpretācija un piemērošana konkrētajā civillietā, tad Satversmes tiesai nav pamata izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei un tiesvedība izskatāmajā lietā būtu izbeidzama. Ievērojot lietā izteiktos atšķirīgos viedokļus par apstrīdētās normas saturu, Satversmes tiesai, lai izlemtu jautājumu par tiesvedības turpināšanu izskatāmajā lietā, ir nepieciešams izvērtēt, vai Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu izraisījusi tieši apstrīdētā norma vai tikai tās interpretācija un piemērošana konkrētajā civillietā. Šajā nolūkā Satversmes tiesai jānoskaidro apstrīdētās normas mērķis un patiesā jēga.