48. Article

No ilgstošas un konsekventas Eiropas Savienības tiesu judikatūras izriet, ka nelikumīga vai nepamatota valsts atbalsta atgūšana nav sods, bet gan loģiskas sekas, kas izriet no nepamatotu priekšrocību atņemšanas komersantam (sk. Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 15. novembra sprieduma lietā T-207/10 "Deutsche Telekom AG" 35. punktu ar tajā norādīto judikatūru). Pienākuma atmaksāt valsts atbalstu par attiecīgo periodu un obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas mērķis ir nevis komersanta sodīšana, bet gan iepriekšējās tiesiskās un sabiedrības labklājības interesēm atbilstošās situācijas atjaunošana, kas nepieļauj ne pagātnē bijušu, ne uz nākotni vērstu nepamatotu priekšrocību piešķiršanu komersantam, kurš neievēro ar valsts atbalstu saistītos noteikumus (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2023-35-03 17.1. punktu). Šāds secinājums izriet arī no Eiropas Komisijas 2019. gada 23. jūlija paziņojuma par nelikumīga un nesaderīga valsts atbalsta atgūšanu (2019/C 247/01) 26. punkta. Turklāt gadījumos, kad atbalsts saņemts nepamatoti vai nelikumīgi, tā atgūšanas procedūrai ir jānoslēdzas ar faktisku visu nepamatoti saņemto summu atmaksu (sal.: Eiropas Savienības Tiesas 2005. gada 12. maija sprieduma lietā C-415/03 "Komisija pret Grieķiju" 44. punkts). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka, pēc tās ieskata, uz apstrīdētajās noteikumu normās ietverto regulējumu ir attiecināma Eiropas Savienības Tiesas judikatūra par gadījumiem, kad atbalsta saņēmējam ir pienākums atmaksāt atbalsta summas kā sodu par noteiktiem attiecīgā atbalsta administrēšanas regulējuma pārkāpumiem, un atsaukusies uz Eiropas Savienības Tiesas 2004. gada 1. jūlija spriedumu lietā C-295/02 "Gerken", kā arī 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C-286/05 "Haug". Tomēr abi minētie Eiropas Savienības Tiesas spriedumi attiecas uz Eiropas Savienības Kopējo lauksaimniecības politiku, kura ietverta LESD 3. sadaļā "Lauksaimniecība un zivsaimniecība" un uz kuru neattiecas LESD nosacījumi par valsts atbalstu. Tādējādi secināms, ka konkrēto jautājumu Eiropas Savienības Tiesa jau ir izskaidrojusi. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka tai nav nepieciešams vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu pieņemt prejudiciālu nolēmumu. 13. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētās likuma normas trešais teikums neatbilst Satversmes 92. pantam, bet apstrīdētās noteikumu normas - Satversmes 105. pantam. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu vērtēt vairāku tiesību normu atbilstību Satversmes 105. pantam. Ja ir apstrīdēta vairāku dažāda juridiska spēka tiesību normu atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 21. punktu). 13.1. Apstrīdētās likuma normas trešais teikums ir procesuālā tiesību norma, kas nosaka elektroenerģijas ražotāja pierādīšanas pienākumu administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu. Savukārt apstrīdētās noteikumu normas ir materiālās tiesību normas, kas paredz pārkāpumus, par kuriem atceļamas elektroenerģijas ražotājam piešķirtās tiesības uz valsts atbalstu, kā arī nosaka elektroenerģijas ražotāja pienākumu atmaksāt nepamatoti vai nelikumīgi saņemto valsts atbalstu un periodu, par kuru saņemtais atbalsts ir atmaksājams. Ņemot vērā apstrīdēto normu saturu, lietas faktiskos apstākļus un pieteikumā norādītos argumentus, efektīvākai lietas izskatīšanai Satversmes tiesa vispirms izvērtēs apstrīdēto noteikumu normu atbilstību Satversmes 105. pantam, bet pēc tam - apstrīdētās likuma normas trešā teikuma atbilstību Satversmes 92. pantam. 13.2. Pieteikuma iesniedzēja ir elektroenerģijas ražotāja, kas izmanto biomasu. Tomēr apstrīdētās noteikumu normas attiecās ne tikai uz komersantiem, kas elektroenerģijas ražošanai izmanto biomasu, bet arī uz tādiem komersantiem, kas tam pašam nolūkam izmanto citus atjaunojamos energoresursus - hidroenerģiju, biogāzi un vēja enerģiju (sk. apstrīdēto noteikumu 3. punktu). Savukārt apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunkts bija formulēts tādējādi, ka tas attiecās uz dažādiem elektroenerģijas ražotāju pieļautajiem pārkāpumiem. Tā kā apstrīdētās noteikumu normas regulē dažādas situācijas, nepieciešams precizēt, kādā apjomā izvērtējama to satversmība (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2023-34-01 15. punktu). 13.2.1. Saskaņā ar apstrīdēto noteikumu 21. punktu komersantam bija jāaprīko elektrostacija ar tā izraudzītajam elektroenerģijas ražošanas veidam nepieciešamajiem mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām, kā arī jānodrošina to atbilstība normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Tātad dažādas tehnoloģijas izmantojošiem ražotājiem varēja būt atšķirīgi mēraparāti vai mērlīdzekļu sistēmas, kuri tiem bija jāuzstāda elektrostacijā un kuru darbība tiem bija jānodrošina ar pašu saražoto elektroenerģiju. Tomēr apstrīdētās noteikumu normas visiem elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto atjaunojamos energoresursus obligātā iepirkuma sistēmas ietvaros, paredzēja vienādas tiesiskās sekas, kas iestājās gadījumos, ja elektrostacijā nebija uzstādīti normatīvo aktu prasībām atbilstoši mēraparāti vai mērlīdzekļu sistēmas vai uzstādīto mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai verifikācijas termiņi bija nokavēti ilgāk par 10 dienām, kā arī tad, ja elektrostacijā netika nodrošināta saražotās elektroenerģijas izlietošana elektrostacijas darbības nodrošināšanai. Satversmes tiesa atzīst: izvērtējot apstrīdēto noteikumu normu ietekmi uz visiem komersantiem neatkarīgi no tā, kādu atjaunojamo energoresursu tie izmanto elektroenerģijas ražošanai, var nodrošināt to, ka Satversmei neatbilstošs regulējums tiek novērsts pēc iespējas efektīvi. Turklāt konkrētajā gadījumā lietā esošie materiāli, tostarp Ministru kabineta atbildes rakstā ietvertie apsvērumi, ir pietiekami, lai apstrīdēto noteikumu normu satversmību izvērtētu attiecībā uz visiem komersantiem, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs apstrīdēto noteikumu normu satversmību attiecībā uz komersantiem, kas elektroenerģijas ražošanai izmanto jebkuru no apstrīdēto noteikumu 3. punktā norādītajiem atjaunojamiem energoresursiem. 13.2.2. Apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunkts paredzēja valsts atbalsta atmaksas pienākumu vairākos gadījumos, kad pieļauti šajos noteikumos paredzētie pārkāpumi. No lietas materiāliem secināms, ka Pieteikuma iesniedzējai obligātā iepirkuma tiesības tika atceltas un pienākums atmaksāt saņemto valsts atbalstu par attiecīgo periodu tika uzlikts tāpēc, ka tā bija pieļāvusi apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktā paredzētos pārkāpumus. Minētās tiesību normas attiecās uz gadījumiem, kad elektrostacijā nebija uzstādītas normatīvo aktu prasībām atbilstošas mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmas vai uzstādīto mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai verifikācijas termiņi bija nokavēti ilgāk par 10 dienām un kad elektrostacijā netika nodrošināta saražotās elektroenerģijas izlietošana elektrostacijas darbības nodrošināšanai. Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzējas situāciju un lietā sniegtos argumentus, Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās noteikumu normas kā vienotu tiesisko regulējumu, kas paredz atcelt iepriekš piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros un uzlikt pienākumu atmaksāt saņemto valsts atbalstu, ja pieļauti apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktā paredzētie pārkāpumi. 14. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Ņemot vērā to, ka izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, apstrīdētās noteikumu normas vērtējamas Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu tvērumā. Ar tiesībām uz īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, tostarp personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar komercdarbību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 17.1. punktu). Tiesības uz īpašumu ietver arī līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības uz īpašumu aizsargā ar Ekonomikas ministrijas izdoto administratīvo aktu un ar publisko tirgotāju noslēgto līgumu piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju par paaugstinātu cenu obligātā iepirkuma ietvaros. Šādos gadījumos tiesību uz īpašumu objekts ir ražotāja iegūtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros (sal.: Satversmes tiesas 2021. gada 28. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-52-01 13.1. punkts un 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 20. punkts). No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja Elektrostacijā ražo elektroenerģiju. Uz Ekonomikas ministrijas lēmuma pamata Pieteikuma iesniedzēja ieguvusi tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Tādējādi šīs Pieteikuma iesniedzējai ar administratīvo aktu piešķirtās tiesības ietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā. Apstrīdētās noteikumu normas ierobežo minētās tiesības, jo gadījumā, ja komersants elektrostacijā nav uzstādījis normatīvo aktu prasībām atbilstošus mēraparātus vai mērlīdzekļu sistēmas vai uzstādīto mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai verifikācijas termiņi ir nokavēti ilgāk par 10 dienām, kā arī tad, ja elektrostacijā netiek nodrošināta saražotās elektroenerģijas izlietošana elektrostacijas darbības nodrošināšanai, proti, netiek ievērots pašpatēriņa princips, tās paredz gan obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu, gan pienākumu atmaksāt valsts atbalstu par periodu kopš pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa. Līdz ar to apstrīdētās noteikumu normas Pieteikuma iesniedzējai ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu. 15. Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai tas ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tostarp ievērojot labas likumdošanas principu (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21. marta sprieduma lietā Nr. 2022-06-03 19. punktu). Satversmes tiesa jau vairākkārt secinājusi, ka tiesības uz īpašumu var ierobežot arī ar Ministru kabineta noteikumiem (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 32. punktu un 2023. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2022-28-03 13.1. punktu). Tomēr Ministru kabineta tiesības izdot ārējus normatīvus aktus sniedzas vien tiktāl, ciktāl likumā Ministru kabinetam ir piešķirts šāds pilnvarojums. Apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas, pamatojoties citstarp uz Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta ceturto daļu un apstrīdēto likuma normu. Šajās normās paredzēts, ka Ministru kabinets nosaka obligātā iepirkuma uzraudzības kārtību, pārkāpumus, par kuriem atceļamas obligātā iepirkuma tiesības, kā arī kārtību, kādā tās atceļamas. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas, pārkāpjot parlamenta virsvadības principu, jo tajās ietvertie obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas pamati un uzliktais pienākums atmaksāt saņemto valsts atbalstu ir atzīstami par tik svarīgiem valsts un sabiedrības dzīves jautājumiem, ka tie bija jāizlemj pašam likumdevējam. Turklāt apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunkts esot izdots, pārkāpjot likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, jo paredzot elektroenerģijas ražotāja pienākumu atmaksāt visu saņemto valsts atbalstu par periodu kopš pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa, nevis tikai tāda valsts atbalsta apmēra atgūšanu, kas ir saņemts nepamatoti vai nelikumīgi. Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka Saeima ir noregulējusi svarīgākos jautājumus attiecībā uz ražotāju tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligāti iepērkamā elektroenerģijas apjoma veidā, savukārt Ministru kabinetam piešķirtais pilnvarojums neizvirza konkrētus kritērijus obligātā iepirkuma tiesību saņemšanai, īstenošanai vai atcelšanai. Ministru kabinets, rīkojoties pilnvarojuma ietvaros, šos kritērijus var noteikt pats (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 32.1. punktu). Apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunkts nosaka divus no gadījumiem, kad tiesības piedalīties obligātajā iepirkumā ir atceļamas. Savukārt apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunktā ir noteikts komersanta pienākums atmaksāt nepamatoti saņemto valsts atbalstu, proti, tādu atbalstu, ko komersants ieguvis, neizpildot normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, par periodu kopš pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa. Tādējādi apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas uz Elektroenerģijas tirgus likuma 29. panta ceturtajā daļā un apstrīdētajā likuma normā ietvertā pilnvarojuma pamata. Tas, vai apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunktā noteiktais pienākums atmaksāt visu saņemto valsts atbalstu par attiecīgo periodu ir samērīgs, ir tāds apsvērums, kas saistīts ar minētās normas satversmības vērtējumu pēc būtības. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās noteikumu normas ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām un ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdēto noteikumu normu izdošanas procesā nav ievērots arī labas likumdošanas princips, jo nav ņemtas vērā Eiropas Savienības tiesību prasības. Proti, apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktā noteiktās tiesiskās sekas nevarot tikt pielāgotas vai individuāli izvērtētas atkarībā no konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem, kā to paredz samērīguma princips un Eiropas Savienības Tiesas judikatūra. Savukārt apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunkts nenosakot tādu valsts atbalsta atgūšanas kārtību, kura būtu vērsta uz iepriekšējās situācijas atjaunošanu un atbilstoši kurai tiktu atgūta tikai tā valsts atbalsta daļa, kura faktiski ir saņemta nepamatoti. Ja Ministru kabinets būtu ņēmis vērā Eiropas Savienības tiesību prasības, tas būtu paredzējis mazāk ierobežojošus līdzekļus apstrīdētajās noteikumu normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Kā Satversmes tiesa jau norādīja šā sprieduma 12.3. punktā, no ilgstošas un konsekventas Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka nelikumīga vai nepamatota valsts atbalsta atgūšana nav sods, bet gan loģiskas sekas, kas izriet no nepamatotu priekšrocību atņemšanas komersantam, un ka gadījumos, kad atbalsts saņemts nepamatoti vai nelikumīgi, tā atgūšanas procedūrai ir jānoslēdzas ar faktisku visu nepamatoti saņemto summu atmaksu. Pieteikuma iesniedzējas apsvērumi pēc būtības ir saistīti ar jautājumu par to, vai Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās noteikumu normas, ir ievērojis samērīguma principu. Tādējādi attiecīgos argumentus Satversmes tiesa pārbaudīs, vērtējot apstrīdētajās noteikumu normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts, pamatojoties uz likumu. 16. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētajās noteikumu normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Apstrīdētās noteikumu normas padarot valsts atbalsta shēmu efektīvāku, novēršot nepamatotu valsts atbalsta saņemšanu. Tādējādi tiekot samazinātas elektroenerģijas galalietotāju izmaksas, vienlaikus izskaužot nesaimniecisku un negodprātīgu rīcību nozarē un stiprinot Latvijas tautsaimniecību. Arī Pieteikuma iesniedzēja piekrīt, ka pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - nodrošināt sabiedrības labklājības aizsardzību. Jebkura valsts atbalsta shēma tiek veidota un valsts atbalsts tiek piešķirts ar noteiktu mērķi. Valsts atbalsts enerģētikas jomā Eiropas Savienībā ir nozīmīgs instruments virzībai uz klimatneitralitāti (sk.: Schöning F., Ziegler C. What is State Aid. In: Hancher L., de Hauteclocque A., Salerno F. M. (Eds.) State Aid and The Energy Sector. Oxford: Hart, 2018, p. 4). Tādēļ arī Latvijā ieviestās atbalsta shēmas - obligātā iepirkuma sistēmas - mērķis ir veicināt atjaunojamo energoresursu un augstas efektivitātes koģenerācijas izvēršanu (sk. Eiropas Komisijas lēmuma 4. punktu). Valsts atbalsts sniedz komersantiem priekšrocības darboties attiecīgajā komercdarbības nozarē. Tādēļ sabiedrības labklājības interesēs ir nodrošināt to, lai valsts atbalsts būtu mērķēts un tiktu sniegts tikai tādiem komersantiem, kuri ievēro tiesību normās noteiktās prasības un ar savu darbību veicina valsts atbalsta shēmas mērķa sasniegšanu. Attiecīgi valstij ir pienākums uzraudzīt valsts atbalsta izmantošanu un nodrošināt to, ka tiek saglabāts konkurētspējīgs tirgus un novērsts nesamērīgs un nepamatots tirgus izkropļojums (sal.: Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 13. punkts un 2023. gada 21. marta sprieduma lietā Nr. 2022-06-03 22. punkts). Obligātā iepirkuma tiesību atcelšana gadījumā, ja netiek ievērots pašpatēriņa princips vai netiek izpildīta prasība aprīkot elektrostaciju ar normatīvo aktu prasībām atbilstošiem mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām vai prasība savlaicīgi kalibrēt vai verificēt šos mēraparātus vai mērlīdzekļu sistēmas, un nepamatoti saņemtā atbalsta atmaksāšana par periodu kopš pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa nodrošina to, ka komersantam, kurš neievēro valsts atbalsta saņemšanai noteiktās prasības, vairs netiek piešķirtas nepamatotas priekšrocības un nepamatoti piešķirtais valsts atbalsts tiek atgūts. Tātad apstrīdētās noteikumu normas ir vērstas uz sabiedrības kopējo interesi sniegt efektīvu un mērķtiecīgu valsts atbalstu elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto atjaunojamos energoresursus, neliekot galalietotājiem pārmaksāt par izmantoto elektroenerģiju. Tādējādi ar apstrīdētajām noteikumu normām tiek aizsargātas visas sabiedrības intereses saistībā ar obligātā iepirkuma tiesību sniegto priekšrocību mērķētu piešķiršanu. Līdz ar to apstrīdētajās noteikumu normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība. 17. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai vispirms jāpārbauda tas, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi. Pieteikuma iesniedzēja neiebilst un arī Ministru kabinets atbildes rakstā norādījis, ka apstrīdētās noteikumu normas ir piemērotas pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo palīdz elektroenerģijas tirgū novērst nepamatotus konkurences izkropļojumus, kas savukārt ietekmē elektroenerģijas gala cenu. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka apstrīdētajos noteikumos ietvertās normas, kuras pilnvaro Biroju izdot administratīvo aktu, ar kuru tiek atceltas obligātā iepirkuma tiesības gadījumā, kad elektroenerģijas ražotājs nespēj izpildīt normatīvajos aktos noteiktās prasības, ir piemērotas tam, lai izslēgtu negodprātīgus un nesaimnieciskus ražotājus no obligātā iepirkuma sistēmas (sal.: Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 42. punkts). Tāpat Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valsts, atceļot obligātā iepirkuma tiesības un uzliekot pienākumu atmaksāt saņemto valsts atbalstu par attiecīgo periodu gadījumā, ja ražotājs ir pārkāpis normatīvajos aktos noteiktās prasības valsts atbalsta saņemšanai, var novērst nepamatotu tirgus izkropļojumu (sal.: Satversmes tiesas 2024. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2023-35-03 16. punkts). Elektroenerģijas tirgus likuma 30. panta 1.1 daļā ietvertais pašpatēriņa princips paredz, ka publiskais tirgotājs no elektroenerģijas ražotāja iepērk visu saražotās elektroenerģijas atlikumu, kas palicis pēc tās izlietošanas elektrostacijas vajadzībām. Pašpatēriņa principa neievērošana izpaužas tādējādi, ka elektrostacijas darbība tiek nodrošināta nevis ar elektrostacijā saražoto elektroenerģiju, bet gan ar elektroenerģiju, kas iepirkta par tirgus cenu. Šādos apstākļos elektrostacijā saražotās elektroenerģijas atlikums, kas pārdodams publiskajam tirgotājam par cenu, kas ir augstāka nekā tirgus cena, ir ievērojami lielāks un līdz ar to komersantam var rasties iespēja saņemt nepamatoti lielu valsts atbalstu. Tas secīgi ietekmē arī elektroenerģijas gala cenu, kas jāmaksā elektroenerģijas galalietotājiem. Savukārt apstrīdētajos noteikumos ietvertā prasība aprīkot elektrostaciju ar normatīvo aktu prasībām atbilstošiem mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām, kā arī prasība savlaicīgi kalibrēt vai verificēt šos mēraparātus vai mērlīdzekļu sistēmas ir būtisks instruments, lai uzraudzības iestāde varētu efektīvi pārliecināties par to, vai ražotāja sniegtā informācija, citstarp par pašpatēriņa principa ievērošanu, ir ticama (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu). Proti, tad, ja elektroenerģijas ražotājs nav aprīkojis elektrostaciju ar normatīvo aktu prasībām atbilstošiem mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām vai nav tos savlaicīgi kalibrējis vai verificējis, rodas šaubas par to, vai komersanta sniegtā informācija un aprēķinu formulās izmantotie dati ir precīzi un pamatoti un neietekmē ražotājam izmaksājamā atbalsta apmēru. Tātad valsts, komersantam atceļot obligātā iepirkuma tiesības un uzliekot pienākumu atmaksāt saņemto valsts atbalstu par attiecīgo periodu tādā gadījumā, ja komersants nav ievērojis pašpatēriņa principu vai nav uzstādījis elektrostacijā atbilstošus mēraparātus vai mērlīdzekļu sistēmas, vai ir ilgāk par 10 dienām nokavējis termiņus uzstādīto mēraparātu vai mērlīdzekļu kalibrācijai vai verifikācijai, var novērst nepamatotu tirgus izkropļojumu un nodrošināt to, ka valsts atbalstu saņem tikai tādi komersanti, kuri ir ievērojuši normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai. Tādējādi apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunktā paredzētā obligātā iepirkuma tiesību atcelšana un izmaksātā valsts atbalsta atgūšana gadījumā, kad pieļauti apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktā paredzētie pārkāpumi, ir piemērots līdzeklis sabiedrības labklājības aizsardzībai. Līdz ar to izraudzītais līdzeklis ir piemērots pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. 18. Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda arī tas, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētajās noteikumu normās noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Turklāt saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106 20. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli, kas iepriekš bijis ietverts un arī šobrīd esot ietverts tiesību normās, - brīdinājumu, kas komersantam nosūtāms apstrīdēto noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktā paredzēto pārkāpumu konstatācijas gadījumā, nosakot termiņu šo pārkāpumu novēršanai. Tāpat alternatīvs līdzeklis būtu tāda regulējuma paredzēšana apstrīdētajās noteikumu normās, kas tiesību piemērotājam ļautu ņemt vērā to, vai elektroenerģijas ražotājs pārkāpumus ir pieļāvis apzināti un ar mērķi nepamatoti gūt valsts atbalstu. Turklāt attiecībā uz apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunktā noteikto nepamatoti saņemtā valsts atbalsta atmaksas pienākumu personas tiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu paredzēt, ka šāds pienākums attiecas tikai uz gadījumiem, kad pārkāpums, kura dēļ tiek atceltas obligātā iepirkuma tiesības, nav formāls un reāli rada iespēju saņemt nepamatotu valsts atbalstu. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka nepastāv citi tikpat iedarbīgi līdzekļi, kas pamattiesības ierobežotu mazāk. Valsts baudot plašu rīcības brīvību, lemjot par to, kādā veidā ir sasniedzami valsts atbalsta shēmas mērķi. Elektroenerģijas ražotājam kā atbildīgam un gādīgam komersantam esot zināmi obligātā iepirkuma sistēmas ietvaros tam uzliktie pienākumi, citstarp par verificētām vai kalibrētām mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmām un saražotās elektroenerģijas izlietošanu elektrostacijas darbības nodrošināšanai. Tādēļ papildu mehānisms šo pienākumu izpildes nodrošināšanai neesot nepieciešams. Turklāt likumdevējs, pieņemot grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā, esot uzdevis Ministru kabinetam pilnveidot obligātā iepirkuma tiesību sistēmu un uzlikt lielāku atbildību elektroenerģijas ražotājiem, lai tādējādi nodrošinātu valsts atbalstu regulējošajās tiesību normās noteikto pienākumu izpildi. 18.1. Lai novērtētu, vai komersanta individuāla brīdināšana kā obligātā iepirkuma sistēmas īstenošanā ietilpstoša procesuālā kārtība varētu būt uzskatāma par tādu pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli, kas ļautu sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi tikpat efektīvi, Satversmes tiesai jāņem vērā, cik būtiskas ir apstrīdētajos noteikumos ietvertās prasības ievērot pašpatēriņa principu un aprīkot elektrostaciju ar normatīvo aktu prasībām atbilstošiem mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām, kā arī savlaicīgi kalibrēt vai verificēt šos mēraparātus vai mērlīdzekļu sistēmas. Kā jau iepriekš tika norādīts, no LESD 108. panta trešās daļas izriet dalībvalsts atbildīgo iestāžu pienākums pēc savas iniciatīvas atgūt nepamatoti vai nelikumīgi sniegtu valsts atbalstu. Valsts atbalsts sniedz komersantiem priekšrocības darboties attiecīgajā komercdarbības nozarē un rada konkurences ierobežojumus, tādēļ ir svarīgi, lai tas būtu mērķēts un tiktu sniegts tikai tādiem komersantiem, kuri ievēro tiesību normās noteiktās prasības. Tātad atbildīgajai iestādei ir jāraugās, lai komersanti ievērotu visas ar obligātā iepirkuma sistēmu saistītās normatīvo aktu prasības. Savukārt šo prasību neievērošanas gadījumā tai pēc iespējas ātrāk ir jāpārtrauc un jāatgūst nepamatoti izmaksātais valsts atbalsts. Saeima atbildes rakstā norāda, ka viens no mērķiem, kuru labad tika pieņemts 2020. gada 30. janvāra likums "Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā", kas ietvēra apstrīdēto likuma normu, ar kuru Ministru kabinets tika pilnvarots noteikt pārkāpumus, par kuriem atceļamas komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, bija efektīva obligātā iepirkuma tiesību izmantošanas uzraudzības un kontroles mehānisma nostiprināšana likuma līmenī. Likumprojekta Nr. 77/Lp13 "Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā" (turpmāk - Likumprojekts) sagatavošanas un izskatīšanas gaitā vairākkārt ticis uzsvērts, ka iepriekš to elektroenerģijas ražotāju, kuri neatbilst valsts atbalsta saņemšanas kritērijiem vai neievēro normatīvās prasības valsts atbalsta saņemšanai, uzraudzība un tiem piešķirto valsts atbalsta tiesību atcelšana neesot bijusi pienācīgi reglamentēta normatīvajos tiesību aktos. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdēs ticis diskutēts par to, kādi elektroenerģijas ražotāja pārkāpumi būtu uzskatāmi par tik būtiskiem, lai tam atceltu piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības un liktu atmaksāt izmaksāto valsts atbalstu, taču ar apstrīdētās likuma normas pirmo teikumu šādu pārkāpumu noteikšana tikusi atstāta Ministru kabineta ziņā. Ministru kabinets, izpildot minēto pilnvarojumu un izdodot apstrīdētos noteikumus, ir lēmis, ka divi no pārkāpumiem, kuri uzskatāmi par tik būtiskiem, lai par tiem komersantam atceltu piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības un liktu atmaksāt saņemto valsts atbalstu par attiecīgo periodu, ir pašpatēriņa principa neievērošana un normatīvo aktu prasībām atbilstošu mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu neuzstādīšana elektrostacijā vai uzstādīto mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai verifikācijas termiņa ilgstošs nokavējums. Šā sprieduma 17. punktā Satversmes tiesa jau secināja, ka pašpatēriņa principa neievērošana var novest pie elektrostacijas pārkompensācijas - tādas situācijas, kad elektroenerģijas ražotājs valsts atbalsta ietvaros saņem lielāku finansiālu labumu, nekā nepieciešams ar obligāto iepirkumu saistīto izmaksu segšanai un saprātīgas peļņas nodrošināšanai. Savukārt dati, kurus sniedz elektrostacijā uzstādītie mēraparāti vai mērlīdzekļu sistēmas, citstarp tiek izmantoti, lai aprēķinātu elektroenerģijas ražotājam piešķiramā valsts atbalsta apmēru un pārbaudītu, vai nav notikusi elektrostacijas pārkompensācija. Ja elektrostacijā nav uzstādīti normatīvo aktu prasībām atbilstoši mēraparāti vai mērlīdzekļu sistēmas vai uzstādītie mēraparāti vai mērlīdzekļu sistēmas nav kalibrētas vai verificētas, uzraugošā iestāde nevar pārliecināties par ražotāja iesniegto datu precizitāti un ticamību. Tādējādi dati, kas iegūti no šādiem mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām, var novest pie tā, ka elektroenerģijas ražotājam tiek aprēķināts pārāk liels valsts atbalsta apmērs. LESD 107. panta pirmā daļa paredz, ka ar iekšējo tirgu nav saderīgs tāds valsts atbalsts, kas rada vai var radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem. Tas, ka elektroenerģijas ražotājs saņem lielāku finansiālo labumu nekā tam obligātā iepirkuma ietvaros pienāktos, rada nepamatotu tirgus izkropļojumu un attiecīgi ir pretrunā ar valsts atbalsta piešķiršanas mērķi. Tādējādi Satversmes tiesa atzīst, ka pašpatēriņa principa neievērošana, normatīvo aktu prasībām atbilstošu mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu neuzstādīšana, kā arī šo mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai verifikācijas termiņa ilgstošs nokavējums ir uzskatāmi par būtiskiem valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību pārkāpumiem. Satversmes tiesa uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēja attiecīgo alternatīvo līdzekli norādījusi, vēlēdamās panākt, lai normatīvajos aktos tiktu paredzēta cita procesuālā kārtība jeb priekšrocība gadījumā, kad pieļauts būtisks normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību pārkāpums. Faktiski Pieteikuma iesniedzēja vēlas, lai tad, ja komersants nav ievērojis pašpatēriņa principu vai elektrostacijā nav uzstādījis normatīvo aktu prasībām atbilstošus mēraparātus vai mērlīdzekļu sistēmas, vai nav veicis šo mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrāciju vai verifikāciju ilgāk par 10 dienām, neiestātos tiesību normās skaidri noteiktās sekas - tiesību piedalīties obligātajā iepirkumā atcelšana un valsts atbalsta atmaksas pienākums -, bet komersantam tiktu atgādināts par nepieciešamību ievērot tiesību normās noteiktās prasības valsts atbalsta saņemšanai un tas tiktu individuāli brīdināts par sekām, kuras jau tā skaidri izriet no tiesību normām. Brīdinājuma nosūtīšana gadījumā, kad komersants ir pieļāvis būtisku normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību pārkāpumu, nemainītu tiesiskās sekas, kas būtu radušās pieļautā pārkāpuma rezultātā, proti, to, ka konkrētā laika periodā valsts atbalsts būtu saņemts nepamatoti. Brīdinājums kalpotu tikai kā atgādinājums komersantam par to, ka turpmāk tam jāievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības. Gadījumā, ja konstatētais pārkāpums noteiktajā termiņā netiktu novērsts, brīdinājums faktiski sniegtu komersantam priekšrocību - iespēju vēl kādu laiku piedalīties obligātajā iepirkumā - un tikai aizkavētu tiesiskās sekas, kas attiecināmas uz komersantu, kurš neievēro tam normatīvajos aktos noteiktās prasības. Turklāt arī tādā gadījumā, ja komersants pēc brīdinājuma saņemšanas novērstu konstatētos pārkāpumus, viņam būtu priekšrocība salīdzinājumā ar citiem komersantiem, kuri ievērojuši tiem normatīvajos aktos noteiktās prasības un pamatoti saņēmuši valsts atbalstu. Ņemot vērā nepieciešamību pēc iespējas ātrāk pārtraukt un atgūt nepamatoti sniegtu valsts atbalstu, komersanta brīdināšana nevar tikt uzskatīta par tādu līdzekli, ar kuru pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. 18.2. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka alternatīvs līdzeklis apstrīdētajās noteikumu normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai būtu arī tāda regulējuma paredzēšana, kas tiesību piemērotājam ļautu ņemt vērā to, vai elektroenerģijas ražotājs pārkāpumus ir pieļāvis apzināti un ar mērķi nepamatoti gūt valsts atbalstu. Visiem komersantiem, kuri saņem valsts atbalstu, īstenojot tiem piešķirtās tiesības, ir jārīkojas kā rūpīgiem un atbildīgiem saimniekiem un jāizpilda visi tiesību normās noteiktie pienākumi. Šāds pienākums ir jo īpaši nozīmīgs, ņemot vērā to, ka apstrīdēto noteikumu normu spēkā esības laikā par valsts atbalstu citstarp maksāja elektroenerģijas galalietotāji (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2023-35-03 18. punktu). Viens no Elektroenerģijas tirgus likuma mērķiem ir nodrošināt to, lai visiem elektroenerģijas lietotājiem, ievērojot normatīvo aktu prasības, visefektīvākajā iespējamā veidā un par pamatotām cenām tiktu droši un kvalitatīvi piegādāta elektroenerģija. Pašpatēriņa principa neievērošana, normatīvo aktu prasībām atbilstošu mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu neuzstādīšana vai to kalibrācijas vai verifikācijas neveikšana noteiktajā termiņā apdraud minētā mērķa sasniegšanu un sabiedrības labklājību neatkarīgi no tā, vai komersants šos pārkāpumus ir pieļāvis ar nodomu vai aiz neuzmanības. Proti, tiesiskās sekas, kas iestājas pārkāpumu rezultātā gadījumos, kad valsts atbalsts tiek saņemts nepamatoti, - tirgus izkropļojums un elektroenerģijas kopējās cenas palielināšanās - neatšķiras atkarībā no pieļautās vainas pakāpes. Tātad piedāvātā alternatīva neveicinātu apstrīdēto noteikumu normu leģitīmā mērķa sasniegšanu, jo nenodrošinātu to, ka komersantam, kurš neievēro valsts atbalsta saņemšanai noteiktās prasības, vairs netiek piešķirtas nepamatotas priekšrocības un nepamatoti piešķirtais valsts atbalsts tiek atgūts. Tādējādi, ievērojot nepieciešamību pārtraukt un atgūt nepamatoti sniegtu valsts atbalstu un elektroenerģijas ražotāja pienākumu rīkoties kā rūpīgam un atbildīgam saimniekam, tāda regulējuma noteikšana, kurš uzliktu pienākumu tiesību piemērotājam, lemjot par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un nepamatoti saņemtā valsts atbalsta atmaksu, ņemt vērā ražotāja vainas pakāpi, nevar tikt uzskatīta par līdzekli, ar kuru pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. 18.3. Pieteikuma iesniedzēja kā saudzējošāku līdzekli ir norādījusi arī pienākumu atmaksāt saņemto valsts atbalstu tikai tādā gadījumā, ja komersanta pieļautais normatīvo aktu pārkāpums nav formāls, bet ir reāli radījis iespēju saņemt nepamatotu valsts atbalstu. Lai pamatotu to, kāpēc šāds līdzeklis būtu uzskatāms par saudzējošāku līdzekli, Pieteikuma iesniedzēja ir izvērsti skaidrojusi, kāpēc tās pieļautie pārkāpumi nav varējuši ietekmēt saņemtā valsts atbalsta - obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas - apmēru. Satversmes tiesa, vērtējot komersanta individuālu brīdināšanu kā komersanta pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli, jau secināja, ka pašpatēriņa principa neievērošana, normatīvo aktu prasībām atbilstošu mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu neuzstādīšana, kā arī šo mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrācijas vai verifikācijas termiņa ilgstošs nokavējums ir uzskatāmi par būtiskiem valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību pārkāpumiem, kas var novest pie tādas situācijas, ka elektroenerģijas ražotājs saņem lielāku finansiālo labumu nekā tam obligātā iepirkuma ietvaros pienāktos saņemt. Tādējādi minētie pārkāpumi nav uzskatāmi par formāliem pārkāpumiem, jo reāli rada komersantam iespēju nepamatoti saņemt valsts atbalstu. Savukārt attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējas argumentiem par to, ka tās pieļautie pārkāpumi bijuši formāli, jo nav ietekmējuši saņemtā valsts atbalsta apmēru, Satversmes tiesa norāda, ka tās kompetencē nav pārbaudīt, vai vispārējā tiesa konkrētajā lietā ir pareizi piemērojusi tiesību normas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-08-01 13. punktu). Līdz ar to nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. 19. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurai no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte. Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas, no vienas puses, tāda komersanta intereses, kurš bija ieguvis tiesības saņemt valsts atbalstu, un, no otras puses, ar apstrīdētajās noteikumu normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi aptvertās sabiedrības labklājības intereses. Viena no Eiropas Savienības galvenajām politiskajām prioritātēm ir Eiropas zaļais kurss, kura mērķis ir sasniegt klimatneitralitāti līdz 2050. gadam. Eiropas Komisija ir atzinusi: lai šo mērķi sasniegtu, nepieciešams veicināt arī atjaunojamo energoresursu izmantošanu (sk. Eiropas Komisijas paziņojumu - Eiropas zaļais kurss (COM/2019/640) - un Eiropas Komisijas paziņojuma - Pamatnostādnes par valsts atbalstu klimata, vides aizsardzības un enerģētikas pasākumiem (2022) (2022/C 80/01) - 1. punktu). Tā kā klimata mērķu sasniegšana un Latvijas enerģētiskās neatkarības veicināšana ir visas sabiedrības interesēm atbilstoši mērķi, tad sabiedrības interesēs ir arī tas, lai obligātā iepirkuma tiesības tiktu piešķirtas un saglabātas tikai tādiem elektroenerģijas ražotājiem, kuri ar savu darbību palīdz šos mērķus sasniegt. Tādējādi efektīva kontrole pār valsts atbalstu saņemoša komersanta darbību ir veids, kādā tiek nodrošināta sabiedrības labklājības interešu aizsardzība valsts atbalsta jomā. Satversmes tiesa šā sprieduma 12.2. punktā jau konstatēja, ka prasība aprīkot elektrostaciju ar normatīvo aktu prasībām atbilstošiem mēraparātiem un prasība ievērot pašpatēriņa principu pastāvēja gan laikā, kad Pieteikuma iesniedzējai tika piešķirtas tiesības pārdot Elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, gan laikā, kad Eiropas Komisija vērtēja Latvijas īstenotās valsts atbalsta shēmas saderību ar iekšējo tirgu. Tādējādi minētās prasības komersantam bija zināmas un nav tādas, kurām tam būtu vajadzējis īpaši pielāgoties. Turklāt apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunkts paredz elektroenerģijas ražotāja pienākumu atmaksāt saņemto valsts atbalstu tikai par periodu kopš pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa, nevis atmaksāt visu atbalstu, ko tas saņēmis kopš obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanas brīža. Tieši gada pārskatā ietvertā informācija un dati ļauj uzraugošajai iestādei pārliecināties par valsts atbalsta saņemšanai normatīvajos aktos noteikto prasību ievērošanu. Ja gada pārskatā ietvertā informācija vai dati uzraugošajai iestādei rada šaubas par elektrostacijas atbilstību normatīvo aktu prasībām un vēlāk elektrostacijā veiktā pārbaude šīs šaubas apstiprina, tad secināms, ka par attiecīgo periodu izmaksātais atbalsts ir saņemts nepamatoti. Tādējādi valsts atbalsta atmaksāšana par periodu kopš pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa ir pamatota un samērīga. Ja komersants nepilda tiesību normās noteiktās prasības, tas nevar paļauties uz to, ka valsts joprojām tam sniegs atbalstu un neliks atmaksāt jau saņemto atbalstu par attiecīgo periodu. Turklāt ikvienā gadījumā, kad uzraugošā iestāde lemj par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu, tiek sniegts individuāls novērtējums Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā (sal.: Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 42. punkts). Arī Pieteikuma iesniedzējas gadījumā pirms apstrīdētajās noteikumu normās ietverto tiesisko seku - obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas un attiecīgajā periodā saņemtā valsts atbalsta atmaksas pienākuma uzlikšanas - piemērošanas ir veikts individuāls novērtējums par iemesliem un apstākļiem, kuru dēļ Birojs secinājis, ka Pieteikuma iesniedzēja ir pārkāpusi normatīvajos aktos noteiktās prasības ievērot pašpatēriņa principu un aprīkot elektrostaciju ar normatīvo aktu prasībām atbilstošiem mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām. Tādējādi Ministru kabinets, apstrīdētajās noteikumu normās nosakot pamattiesību ierobežojumu, ir rūpējies par visas sabiedrības interesēm, lai valsts atbalstu saņemtu tikai tie komersanti, kuri izpilda prasības saistībā ar obligātā iepirkuma sistēmu, un līdzsvarojis šīs intereses ar personas pamattiesību ierobežojumu. Līdz ar to labums, ko sabiedrība gūst no tā, ka komersantam, kurš nav ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības, proti, nav ievērojis pašpatēriņa principu, nav aprīkojis elektrostaciju ar atbilstošiem mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmām, kā arī nav savlaicīgi veicis mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmu kalibrāciju vai verifikāciju, tiek atceltas obligātā iepirkuma tiesības un uzlikts pienākums atmaksāt valsts atbalstu par attiecīgo periodu, ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas komersantam rodas tā pamattiesību ierobežojuma rezultātā. Tātad apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētās noteikumu normas atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. 20. Pieteikuma iesniedzēja lūdz izvērtēt arī apstrīdētās likuma normas trešā teikuma atbilstību Satversmes 92. pantam. Tā uzskata, ka minētā norma pārkāpj Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietverto nevainīguma prezumpciju, jo paredz fakta legālo prezumpciju par elektroenerģijas ražotāja pieļautu normatīvo aktu pārkāpumu un pienākums atspēkot šo prezumpciju ir uzlikts pašam ražotājam. Ja Satversmes tiesa secinātu, ka apstrīdētās likuma normas trešais teikums neskar nevainīguma prezumpcijas principu, tad Pieteikuma iesniedzēja lūdz vērtēt minētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām. Saeima piekrīt, ka apstrīdētās likuma normas trešais teikums vispār ietilpst Satversmes 92. pantā garantēto tiesību uz taisnīgu tiesu tvērumā, taču uzskata, ka izskatāmajā lietā vērtējama minētās normas atbilstība vienīgi Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 21. Satversmes 92. panta pirmie divi teikumi nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu." Atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Savukārt Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertais nevainīguma prezumpcijas princips liedz pret personu izturēties tā, it kā būtu jau pierādīts, ka tā ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Tas prasa nodrošināt personas tiesības tikt uzskatītai par nevainīgu izvirzītajās apsūdzībās, kamēr tās vaina netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-08-01 8. punktu). Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai nevainīguma prezumpcija, lai gan tā tieši attiecas uz krimināltiesību jomu, tomēr kopumā veido arī tiesību uz taisnīgu tiesu saturu tā plašākajā nozīmē. Proti, šis princips ietilpst arī Konvencijas 6. panta 1. punkta tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 13. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai konkrētā lieta ir skatāma Konvencijas 6. panta krimināltiesiskajā aspektā, tā jāizvērtē pēc trim kritērijiem - pēc konkrētā nodarījuma kvalifikācijas valsts tiesību aktos, pēc tā rakstura un smaguma, kā arī pēc personai par to draudošā soda bardzības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. The Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71, Nr. 5101/71, Nr. 5102/71, Nr. 5334/72 un Nr. 5370/72, 82. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai vispirms jānoskaidro, vai apstrīdētās likuma normas trešais teikums reglamentē tādu tiesību jomu, uz kuru attiecināma nevainīguma prezumpcija. 21.1. Tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros elektroenerģijas ražotājam tiek piešķirtas ar administratīvo aktu. Ja elektroenerģijas ražotājs neievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības valsts atbalsta saņemšanai, tad uzraugošajai iestādei ir jāpieņem administratīvais akts, ar kuru tam piešķirtās tiesības tiek atceltas un uzlikts pienākums atmaksāt nepamatoti saņemto valsts atbalstu. Apstrīdētās likuma normas trešais teikums ir procesuāla tiesību norma, kas administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu paredz elektroenerģijas ražotāja pienākumu pierādīt līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai. Šo prasību neievērošana Latvijas tiesību sistēmā nav kvalificēta nedz kā krimināli sodāms noziedzīgs nodarījums, nedz kā administratīvs pārkāpums, par kuru paredzams administratīvais sods. Tādējādi apstrīdētās likuma normas trešais teikums neattiecas uz nodarījumu, kas paredzēts ar krimināltiesībām saistītos tiesību aktos. 21.2. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka attiecībā uz otro un trešo kritēriju, proti, konkrētā nodarījuma raksturu un smagumu un personai par to draudošā soda bardzību, jāņem vērā nodarījuma būtība un par to paredzētās sankcijas raksturs. Ja normai ir vispārējs raksturs un sankcijai ir gan preventīvs, gan sodošs mērķis, tad atzīstams, ka attiecīgais nodarījums ir pielīdzināms autonomajam noziedzīga nodarījuma jēdzienam Konvencijas 6. panta izpratnē (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1984. gada 21. februāra sprieduma lietā "Ozturk v. Germany", pieteikums Nr. 8544/79, 53. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pienākumam atmaksāt saņemto valsts atbalstu par visu periodu kopš pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa ir sodošs raksturs. Arī valsts atbalsta apmērs, kas elektroenerģijas ražotājam saskaņā ar apstrīdētajām noteikumu normām ir jāatmaksā, liecinot par tāda nodarījuma raksturu un smagumu, kas attiecas uz krimināltiesību jomu. Gan apstrīdētās noteikumu normas, gan apstrīdētās likuma normas trešais teikums pēc sava rakstura ir vispārsaistošas normas, proti, tās attiecas uz visiem elektroenerģijas ražotājiem, kuri pārdod saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Minētās normas ir pieņemtas tādēļ, lai uzraugošā iestāde varētu veikt efektīvu obligātā iepirkuma tiesību izmantošanas uzraudzību un gadījumā, ja tā konstatē normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību pārkāpumu, lemt par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atmaksas pienākuma uzlikšanu. Satversmes tiesa jau konstatēja, ka nelikumīga vai nepamatota valsts atbalsta atgūšana nav sankcija, bet gan loģiskas sekas, kas izriet no nepamatotu priekšrocību atņemšanas. Proti, pienākuma atmaksāt valsts atbalstu par attiecīgo periodu un obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas mērķis ir nevis komersanta sodīšana, bet gan iepriekšējās tiesiskās un sabiedrības labklājības interesēm atbilstošās situācijas atjaunošana, kas nepieļauj ne pagātnē bijušu, ne uz nākotni vērstu nepamatotu priekšrocību piešķiršanu komersantam, kurš neievēro ar valsts atbalstu saistītos noteikumus (sk. šā sprieduma 12.3. punktu). Tātad apstrīdēto noteikumu 60.1. apakšpunktā paredzētais elektroenerģijas ražotāja pienākums atmaksāt nepamatoti saņemto valsts atbalstu par periodu kopš pēdējā gada pārskata iesniegšanas termiņa pēc sava rakstura nav sodošs. Tādējādi apstrīdētās likuma normas trešais teikums neattiecas uz tādu nodarījumu, par kuru, ņemot vērā tā raksturu un smagumu, tiek piemērots sods. Līdz ar to secināms, ka apstrīdētās likuma normas trešais teikums nereglamentē tādu tiesību jomu, uz kuru attiecināma nevainīguma prezumpcija. Izskatāmajā lietā vērtējams tas, vai apstrīdētās likuma normas trešais teikums atbilst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā paredzētajām procesuālajām garantijām. 22. No pieteikuma izriet Pieteikuma iesniedzējas uzskats, ka apstrīdētās likuma normas trešais teikums pārkāpj pušu līdzvērtīgu iespēju principu, jo uz elektroenerģijas ražotāju esot pārnests nesamērīgs pierādīšanas pienākums. Minētā norma paredzot izņēmumu no Administratīvā procesa likumā ietvertā vispārīgā principa, ka iestādei, pieņemot nelabvēlīgu administratīvu aktu, ir jāpierāda, ka persona ir pieļāvusi tiesību normu pārkāpumu, jo administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu uzraugošā iestāde esot atbrīvota no pienākuma pierādīt, ka elektroenerģijas ražotājs ir pieļāvis valsts atbalsta saņemšanai normatīvajos aktos noteikto prasību pārkāpumu. Elektroenerģijas ražotājam atbilstoši apstrīdētās likuma normas trešajam teikumam esot pienākums pierādīt atbilstību visām un jebkādām uz valsts atbalsta saņemšanu attiecināmām tiesību normu prasībām, kas uz viņu bijušas attiecināmas visā laika periodā, kurā tas saņēmis valsts atbalstu. Apstrīdētās likuma normas trešais teikums nenodrošinot ražotājam iespēju ar tā rīcībā jau esošiem vai tam vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem šo pierādīšanas pienākumu izpildīt. Turklāt neesot saprotams, kas tieši elektroenerģijas ražotājam ir jāpierāda, jo apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā neesot paredzēti nekādi ierobežojoši kritēriji attiecībā uz tiesību normu prasībām vai pierādāmajiem apstākļiem. Arī pieaicinātā persona Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija norāda, ka publiskajās tiesībās pierādīšanas pienākumam sākotnēji ir jāgulstas tieši uz valsti, nevis otrādi. Savukārt Saeima norāda: apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā paredzētā pierādīšanas pienākuma saturs un apjoms tiek interpretēts un konkretizēts katrā individuālajā gadījumā, kurā tiek piemērotas apstrīdētajos noteikumos ietvertās normas, kas vērstas uz komersanta darbību uzraugošās iestādes veikto dažāda rakstura pārbaužu ietvaros. Ja normatīvo aktu prasības valsts atbalsta saņemšanai ir ievērotas, tad pierādīšanas pienākuma izpilde esot atkarīga vienīgi no paša komersanta rīcības - gan no to pierādījumu saglabāšanas, kuri apliecina normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību ievērošanu, gan no aktīvas un pienācīgas šo prasību izpildes pamatošanas ar saviem paskaidrojumiem un pierādījumiem administratīvā procesa ietvaros. Šādam Saeimas viedoklim pievienojas arī lietā pieaicinātā persona Tieslietu ministrija. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums prasa ikvienā tiesvedības procesā nodrošināt pušu līdzvērtīgu iespēju principa piemērošanu attiecīgā tiesvedības procesa raksturam atbilstošā veidā. Minētais princips paredz to, ka lietas izskatīšanas gaitā procesa dalībnieku tiesībām jābūt taisnīgi līdzsvarotām. Proti, katram procesa dalībniekam jābūt nodrošinātām adekvātām iespējām izmantot procesuālos līdzekļus, un neviens procesa dalībnieks nedrīkst tikt nepamatoti nostādīts nelabvēlīgākā situācijā kā citi procesa dalībnieki (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 33. punktu). Kā jau iepriekš šajā spriedumā tika secināts, obligātā iepirkuma tiesību atcelšana un nepamatoti saņemtā valsts atbalsta atmaksāšana par attiecīgo periodu nodrošina to, ka komersantam, kurš neievēro atbalsta saņemšanai noteiktās prasības, vairs netiek piešķirtas nepamatotas priekšrocības un nepamatoti piešķirtais valsts atbalsts tiek atgūts. Šāds regulējums ir vērsts uz sabiedrības kopējo interesi par efektīvu un mērķtiecīgu valsts atbalsta sniegšanu elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto atjaunojamos energoresursus, neliekot galalietotājiem pārmaksāt par izmantoto elektroenerģiju. Apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā paredzētais elektroenerģijas ražotāja pienākums līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei pierādīt, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, ir daļa no tiesiskā regulējuma, kas kopsakarā ar apstrīdētajos noteikumos ietvertajām normām veido vienotu uzraudzības un kontroles mehānismu nolūkā novērst to, ka valsts atbalsts elektroenerģijas ražotājam tiek izmaksāts nepamatoti. Tādējādi izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētās likuma normas trešais teikums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un sabiedrības interesi, lai valsts atbalstu saņemtu tikai tādi komersanti, kuri ievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai. 23. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās likuma normas trešais teikums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un attiecīgo sabiedrības interesi, Satversmes tiesa vispirms vērtēs, vai elektroenerģijas ražotājam administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu var tikt uzlikts minētās normas trešajā teikumā paredzētais pierādīšanas pienākums. Ja šādu pienākumu var uzlikt, tad Satversmes tiesai jāpārbauda, vai elektroenerģijas ražotājam - vērtējot procesu kopumā - ir nodrošinātas nepieciešamās procesuālās garantijas, lai tas varētu pierādīt, ka ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības valsts atbalsta saņemšanai. 24. Ņemot vērā to, ka privātpersona, pārsūdzot administratīvo aktu vai faktisko rīcību, neapšaubāmi nav līdzvērtīgs pretinieks strīdā ar valsti, Administratīvā procesa likumā ir nostiprināts objektīvās izmeklēšanas princips. Tas paredz, ka tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas, lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu (sk. Administratīvā procesa likuma 107. panta ceturto daļu). Tādējādi objektīvās izmeklēšanas princips kalpo procesa dalībnieku objektīvās nevienlīdzības mazināšanai administratīvajā procesā tiesā. Objektīvās izmeklēšanas princips ir jāievēro ne vien administratīvajai tiesai, bet arī iestādei. Administratīvajā procesā iestādē tas izpaužas tādējādi, ka nepieciešamās informācijas iegūšana jeb pierādījumu nasta primāri gulstas uz iestādi (sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A. Administratīvā procesa tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2023, 135. lpp.). Proti, Administratīvā procesa likuma 59. panta pirmā un otrā daļa paredz, ka iestādei ir jāiegūst informācija, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu. Iegūstot informāciju, iestāde var izmantot visas tiesiskās metodes, arī iegūt informāciju no administratīvā procesa dalībniekiem, citām institūcijām, kā arī ar liecinieku, ekspertu, apskates, dokumentu un cita veida pierādījumu palīdzību. Tomēr tas nenozīmē, ka privātpersonai administratīvajā procesā nebūtu pienākuma piedalīties lietas apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu vākšanā. Lai nonāktu pie objektīvi pamatota lēmuma, bieži vien ir nepieciešama visu procesa dalībnieku aktīva līdzdalība. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 59. panta ceturtajai daļai procesa dalībniekam ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas ir viņa rīcībā, un paziņot iestādei par faktiem, kas viņam ir zināmi un konkrētajā lietā varētu būt būtiski. Turklāt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 150. pantu administratīvajā procesā tiesā iestādei ir jāpierāda tie apstākļi, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu iebildumu pamatojumu, bet pieteicējam atbilstoši savām iespējām jāpiedalās pierādījumu savākšanā. Tātad vienlaikus ar objektīvās izmeklēšanas principu administratīvajā procesā darbojas arī līdzdarbības princips. No iepriekš minētā ir secināms, ka parasti pierādīšanas pienākums administratīvajā procesā gulstas uz iestādi. Tomēr ir jomas, kurās loģisku apsvērumu dēļ tieši privātpersonai var tikt uzlikts pienākums pierādīt tās darbības atbilstību likuma prasībām vai tās lūgumu pamatotību. Proti, lielāks pierādīšanas pienākums privātpersonai ir saprātīgs situācijās, kad tieši tai var būt pieejami konkrēti pierādījumi vai vislabāk zināmi kādi lietā nozīmīgi apstākļi. Kā Saeima atbildes rakstā norāda: tieši elektroenerģijas ražotāja rīcībā ir informācija par elektrostacijas darbību un rādītāji attiecībā uz saražoto elektroenerģiju, pēc kuriem nosakāma elektrostacijas darbības atbilstība obligātā iepirkuma prasībām. Piemēram, lai pārbaudītu, vai komersants ir ievērojis pašpatēriņa principu, ir nepieciešama informācija par kopējo elektrostacijā saražotās elektroenerģijas daudzumu, taču šī informācija ir pieejama tikai pašam ražotājam. Tāpat tikai ražotāja rīcībā ir dokumenti, kas apliecina specifisku prasību izpildi, skaitītāju verificēšanas apliecinājumi, kā arī informācija par elektrostacijas pamatlīdzekļu pilna nolietojuma sasniegšanu, kas nepieļauj tālāku valsts atbalsta saņemšanu. Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka ievērojama daļa informācijas, kas nepieciešama uzraugošajai iestādei, lai tā varētu pārliecināties par to, ka komersants, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, ir tikai un vienīgi paša elektroenerģijas ražotāja rīcībā un nav iegūstama no citām personām vai valsts institūcijām. Svarīgi norādīt, ka administratīvais process par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu nav vienīgā to lietu kategorija, kurās pierādīšanas pienākums sākotnēji gulstas uz privātpersonu. Tā, piemēram, arī likuma "Par nodokļiem un nodevām" 38. pants paredz: "Ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina nodokļu maksātājs." Vērtējot pierādīšanas pienākuma sadalījumu starp nodokļu maksātāju un nodokļu administrāciju, Senāts norādīja, ka tieši nodokļu maksātājam pašam ir informācija par tā ienākumu un izdevumu veidošanos, tādēļ tam ir pienākums iesniegt pierādījumus par skaidras naudas uzkrājumu veidošanos vai vismaz norādīt ticamu pamatojumu un apstākļus, kādos tas veidojies, kurus Valsts ieņēmu dienests tad varētu pārbaudīt (sk. Senāta 2015. gada 5. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-102/2015 (A420615511) 10. punktu). Ievērojot to, ka lielākā daļa informācijas, kas nepieciešama uzraugošajai iestādei, lai tā varētu pārliecināties par to, ka komersants, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, ir paša elektroenerģijas ražotāja rīcībā un ka valsts atbalsts sniedz elektroenerģijas ražotājam priekšrocības darboties attiecīgajā komercdarbības nozarē, ir tikai pamatoti tas, ka administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu pierādīšanas pienākums gulstas tieši uz elektroenerģijas ražotāju. Turklāt, jo lielāka ir privātpersonas interese attiecīga administratīvā akta pieņemšanā, jo lielāks ir tās pienākums līdzdarboties nepieciešamo apstākļu noskaidrošanā. Attiecībā uz faktiem, kas veicina privātpersonai labvēlīga lēmuma pieņemšanu, ir dabiski un atbilstoši pierādījumu nastu uzlikt privātpersonai, nevis valsts pārvaldei (sk. Senāta 2012. gada 6. novembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-868/2012 (A42429006) 9. punktu). Satversmes tiesa atzīst, ka minētā atziņa pēc analoģijas ir piemērojama arī gadījumā, kad attiecībā uz komersantu jau ir pieņemts labvēlīgs lēmums par obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu un valsts atbalsta izmaksāšanu. Tā kā minētās tiesības sniedz komersantam vērtīgas priekšrocības, tad tā interesēs ir šīs tiesības saglabāt un censties novērst tam labvēlīgā lēmuma atcelšanas iespējamību, administratīvā procesa ietvaros aktīvi līdzdarbojoties un iesniedzot nepieciešamos paskaidrojumus un pierādījumus, kas pamato normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību ievērošanu. Tādējādi elektroenerģijas ražotājam administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu var tikt uzlikts apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā paredzētais pienākums līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei pierādīt, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai. 25. Turpmāk Satversmes tiesa pārbaudīs, vai elektroenerģijas ražotājam - vērtējot procesu kopumā - ir nodrošinātas nepieciešamās procesuālās garantijas, lai tas varētu līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei pierādīt, ka, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai. 25.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka elektroenerģijas ražotājam atbilstoši apstrīdētās likuma normas trešajam teikumam esot pienākums pierādīt atbilstību visām un jebkādām uz valsts atbalsta saņemšanu attiecināmām tiesību normu prasībām, jo minētajā normā neesot paredzēti nekādi ierobežojoši kritēriji attiecībā uz tiesību normu prasībām vai pierādāmajiem apstākļiem, savukārt uzraugošā iestāde esot atbrīvota no pienākuma pierādīt, ka elektroenerģijas ražotājs ir pieļāvis normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību pārkāpumu. Apstrīdēto noteikumu regulējums paredz vairākus līdzekļus, kurus uzraugošā iestāde var izmantot obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzībai. Satversmes tiesa jau atzina, ka viens no šādiem līdzekļiem ir elektroenerģijas ražotāja gada pārskats, kurā jābūt ietvertai informācijai, kas ļauj uzraugošajai iestādei pārliecināties par normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību ievērošanu (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2023-35-03 16. punktu). Ja uzraugošajai iestādei rodas šaubas par elektrostacijas atbilstību normatīvo aktu prasībām un iesniegtās informācijas ticamību, tai ir tiesības veikt elektrostacijas pārbaudi (sk. apstrīdēto noteikumu 47. punktu). Mēneša laikā pēc veiktās pārbaudes uzraugošā iestāde sagatavo pārbaudes aktu, kurā norāda pārbaudē konstatēto, un nosūta šo aktu komersantam (sk. apstrīdēto noteikumu 47.7. apakšpunktu). No lietai pievienotā materiāla - Pārbaudes akta, ko Birojs sastādīja pēc pārbaudes veikšanas Elektrostacijā - redzams, ka Birojs tajā ir detalizēti norādījis gan pārbaudāmos kritērijus, gan Elektrostacijas un Pieteikuma iesniedzējas rīcības atbilstību šiem kritērijiem. Turklāt gadījumos, kad konstatēta neatbilstība, Birojs ir sniedzis attiecīgu pamatojumu. Tādējādi secināms, ka elektroenerģijas ražotājam ir zināmi tie apstākļi un tās normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteiktās prasības, kuru ievērošana tam atbilstoši apstrīdētās likuma normas trešajam teikumam ir jāpierāda līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei. Ja uzraugošā iestāde, izvērtējusi administratīvās lietas materiālus, proti, pārbaudes aktā konstatētos apstākļus un elektroenerģijas ražotāja iesniegtos pierādījumus un paskaidrojumus, secina, ka ražotājs nav līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei pierādījis, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis visas normatīvajos aktos šā atbalsta saņemšanai noteiktās prasības, tad iestāde pieņem lēmumu, ar kuru ražotājam atceļ piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības un uzliek pienākumu atmaksāt nepamatoti saņemto valsts atbalstu. Tomēr tas, ka pierādīšanas pienākums administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu sākotnēji gulstas uz elektroenerģijas ražotāju, neatbrīvo iestādi no pienākuma pienācīgi pamatot savu lēmumu. Proti, Administratīvā procesa likuma 67. panta otrās daļas 6. punkts paredz, ka viena no rakstveidā izdota administratīva akta būtiskajām sastāvdaļām ir administratīvā akta pamatojums. Turklāt tiesu praksē ir atzīts, ka gadījumos, kad iestāde atceļ personai labvēlīgu administratīvu aktu, tai ir pienākums sniegt izvērstāku pamatojumu nekā gadījumos, kad tā atceļ personai nelabvēlīgu administratīvu aktu (sk. Senāta 2017. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-177/2017 (A420225414) 12. punktu). Arī no Atcelšanas lēmuma, kas pievienots lietas materiāliem, ir redzams, ka Birojs, pieņemot minēto lēmumu, ir detalizēti izvērtējis gan Pārbaudes aktā konstatēto, gan Pieteikuma iesniedzējas sniegtos pierādījumus un paskaidrojumus un sniedzis izvērstu pamatojumu tam, kāpēc atzīstams, ka Pieteikuma iesniedzēja nav pienācīgi izpildījusi tai no apstrīdētās likuma normas trešā teikuma izrietošo pienākumu. Tāpat arī no citiem administratīvo tiesu nolēmumiem ar atsauci uz apstrīdētās likuma normas trešo teikumu var secināt, ka Birojs, lemjot par komersantam piešķirto obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā atbalsta atmaksas pienākuma uzlikšanu, lēmumā ietver tā pamatojumu pēc būtības (sk., piemēram, Administratīvās rajona tiesas 2023. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. A420280922 un 2023. gada 24. februāra spriedumu lietā Nr. A420133222). Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka uzraugošā iestāde administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu sniedz pamatojumu attiecībā uz apstākļiem un faktiem, pēc kuriem konstatējusi, ka elektroenerģijas ražotājs ir pieļāvis normatīvajos aktos valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību pārkāpumu. 25.2. Pieteikuma iesniedzēja apgalvo, ka apstrīdētās likuma normas trešais teikums nenodrošina elektroenerģijas ražotājam iespēju ar tā rīcībā jau esošiem vai tam vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem izpildīt minētajā normā ietverto pierādīšanas pienākumu. Satversmes tiesa jau secināja, ka tieši elektroenerģijas ražotāja rīcībā atrodas lielākā daļa informācijas, kas nepieciešama uzraugošajai iestādei, lai tā varētu pārliecināties par to, ka komersants, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, un šī informācija nav iegūstama no citām personām vai valsts institūcijām. Turklāt Satversmes tiesa atzina, ka visiem komersantiem, kuri saņem valsts atbalstu, ir, īstenojot tiem piešķirtās tiesības, jārīkojas kā rūpīgiem un atbildīgiem saimniekiem un jāpilda visi tiem tiesību normās noteiktie pienākumi (sk. šā sprieduma 18.2. un 24. punktu), citstarp arī elektroenerģijas ražotāja pienākums atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām glabāt dokumentus, kas apliecina valsts atbalsta saņemšanas pamatotību. Tādējādi apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā ietvertā pierādīšanas pienākuma izpilde ir atkarīga vienīgi no paša komersanta rīcības, proti, no tā, vai komersants, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai un vai atbilstoši rūpīga un atbildīga saimnieka būtībai ir glabājis nepieciešamos šo prasību ievērošanu pamatojošos dokumentus. Pieteikuma iesniedzējas nespēja konkrētajos apstākļos izpildīt apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā ietverto pierādīšanas pienākumu nenozīmē, ka tai tiesības iesniegt pierādījumus ir atņemtas pēc būtības. 25.3. Tāpat Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka atbilstoši apstrīdētās likuma normas trešajam teikumam elektroenerģijas ražotājam ir pienākums glabāt un iesniegt pierādījumus, kas apliecina tā darbības atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām atbalsta saņemšanai, par visu atbalsta saņemšanas periodu. No Likumprojekta izstrādes materiāliem ir konstatējams, ka Saeima otrajā lasījumā atbalstīja tādu apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā ietvertā tiesiskā regulējuma redakciju, kas paredzēja komersanta pienākumu pierādīt līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei, ka tas visā atbalsta periodā atbalstu ir saņēmis, ievērojot likumos un Ministru kabineta noteikumos noteiktās prasības atbalsta saņēmējiem (sk. Likumprojekta priekšlikumu tabulas 2. lasījumam priekšlikumu Nr. 28. Pieejams: saeima.lv). Tomēr Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdēs, diskutējot par komersantam uzliktā pierādīšanas pienākuma samērīgumu, tika secināts, ka atsevišķi ir vērtējams tā perioda samērīgums, par kuru komersantam jāglabā un jāiesniedz pierādījumi, kas pamatotu valsts atbalsta saņemšanai noteikto prasību ievērošanu. Uzklausot Ekonomikas ministrijas, Saeimas Juridiskā biroja, Finanšu ministrijas pārstāvju un Saeimas deputātu viedokļus, komisijas sēdēs tika secināts, ka pierādīšanas pienākums attiecībā uz visu valsts atbalsta saņemšanas periodu nebūtu uzskatāms par samērīgu, jo tiesiskais regulējums neparedz tik ilgu dokumentu glabāšanu lietvedībā. Par samērīgu tika atzīts piedāvājums veidot jaunu normas redakciju, izslēdzot no tās vārdus "visā atbalsta periodā" un tādējādi pierādīšanas pienākumu attiecinot tikai uz to laika periodu, kurā komersantam atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām ir pienākums glabāt ar valsts atbalstu saistītos dokumentus. Finanšu ministrijas pārstāve norādīja, ka atbilstoši Eiropas Savienības tiesību aktu prasībām ar valsts atbalstu saistītie dokumenti jāglabā 10 gadus, skaitot no atbalsta saņemšanas brīža (sk. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2019. gada 20. novembra sēdes audioierakstu. Pieejams: saeima.lv). Tātad secināms, ka elektroenerģijas ražotājam atbilstoši apstrīdētās likuma normas trešajam teikumam nav pienākuma glabāt un iesniegt pierādījumus, kas apliecina tā darbības atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām atbalsta saņemšanai, par visu atbalsta saņemšanas periodu. Ja ražotājs ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai un atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām dokumentu glabāšanas prasībām ir saglabājis ar valsts atbalstu saistītos dokumentus, tad apstrīdētās likuma normas trešajā teikumā ietvertā pierādīšanas pienākuma izpilde tam nevar radīt nesamērīgu apgrūtinājumu. Tādējādi attiecīgās prasības ir pamatotas un tiesiskas un elektroenerģijas ražotājam administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu ir nodrošinātas tiesības iesniegt pierādījumus. 25.4. Kopumā vērtējot administratīvo procesu par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu, jāņem vērā, ka saskaņā ar apstrīdēto noteikumu 47. punktu Birojs, uzsākot elektrostacijas pārbaudes procesu, pieprasa no komersanta nepieciešamos dokumentus, paskaidrojumus un pierādījumus. Pēc veiktās pārbaudes Birojs sagatavo pārbaudes aktu un to nosūta komersantam, kuram savukārt ir tiesības izteikt viedokli par šajā aktā konstatētajiem apstākļiem, kā arī iesniegt papildu paskaidrojumus un pierādījumus. Ja Birojs ir pieņēmis lēmumu par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un nepamatoti saņemtā valsts atbalsta atgūšanu, tad sakarā ar to komersants atbilstoši Administratīvā procesa likuma 188. panta otrajai daļai viena mēneša laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas var iesniegt pieteikumu administratīvajai rajona tiesai. Komersantam kā pieteicējam ir tiesības lūgt tiesu izskatīt lietu mutvārdu procesā tiesas sēdē. Ja šāds lūgums ir izteikts pirmās instances tiesai, tad tai atbilstoši Administratīvā procesa likuma 112.1 panta ceturtajai daļai ir pienākums izskatīt lietu mutvārdu procesā tiesas sēdē. Savukārt Administratīvā procesa likuma 145. pants paredz, ka pieteicējam, tāpat kā atbildētājam lietā, ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, piedalīties tiesas sēdē, pieteikt noraidījumus, iesniegt pierādījumus, piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, pieteikt lūgumus, dot tiesai mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus, izteikt savus argumentus un apsvērumus, celt iebildumus pret cita administratīvā procesa dalībnieka lūgumiem, argumentiem un apsvērumiem, pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzēt gan apelācijas, gan kasācijas kārtībā, saņemt lietā esošo spriedumu un lēmumu, kā arī izmantot citas procesuālās tiesības, kuras administratīvā procesa dalībniekiem piešķirtas ar šo likumu. Turklāt atbilstoši Administratīvā procesa likuma 107. panta ceturtajai daļai tiesa, lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu, dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas. Tādējādi apstrīdētās likuma normas trešais teikums neierobežo tiesas iespējas veikt vispusīgu un pilnīgu pierādījumu pārbaudi un nodrošina tiešuma un mutiskuma principu ievērošanu šajā procesā. Tātad elektroenerģijas ražotājam administratīvajā procesā par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu un saņemtā valsts atbalsta atgūšanu - vērtējot procesu kopumā - ir nodrošinātas procesuālās garantijas, lai tas varētu līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei pierādīt, ka, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai. Līdz ar to apstrīdētās likuma normas trešais teikums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un sabiedrības interesi, lai valsts atbalstu saņemtu tikai tādi komersanti, kuri ievēro normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai. Tādējādi apstrīdētās likuma normas trešais teikums atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.2 panta trešās daļas pirmā un otrā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam. 2. Atzīt Elektroenerģijas tirgus likuma 31.2 panta trešās daļas trešo teikumu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 3. Atzīt Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 560 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību" 48.5., 48.8. un 60.1. apakšpunktu, ciktāl tas attiecas uz šo noteikumu 48.5. un 48.8. apakšpunktu, (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 31. martam) par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Kucina