91. Article — nav piemērojams, bet pietiktu ar to, ka tiek izvērtēta

apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 109. pantam. 13. Pieaicinātā persona - Latvijas Zinātnes padomes eksperte Ph. D. Olga Rajevska - norāda, ka faktiski attiecībā uz pirktspēju kopš 2020. gada, kad minimālās invaliditātes pensijas apmērs tika palielināts, nav sasniegts pat 1996. gada līmenis. Starptautiskās Darba organizācijas Konvencija par minimālajiem sociālā nodrošinājuma standartiem paredzot, ka minimālajam invaliditātes nodrošinājuma apmēram jābūt tādam pašam kā minimālajam vecuma nodrošinājumam, proti, vismaz 40 procentu apmērā no vidējā darba ņēmēja algas. Pašreizējās minimālās invaliditātes pensijas pat I invaliditātes grupas gadījumā 2019. gadā esot segušas tikai 16 procentus no vidējās bruto algas valstī. Invaliditāte esot saistīta ar dubultu finansiālo nastu - ienākumu samazinājumu un izdevumu pieaugumu. Invaliditātes pensija esot galvenais līdzeklis, ar kuru persona ar invaliditāti var uzturēt savus ienākumus. Pēc Olgas Rajevskas ieskata, pat ierobežotus resursus ir iespējams un nepieciešams izmantot optimālā un taisnīgā veidā. 14. Pieaicinātā persona - Dr. oec. Irina Možajeva - norāda, ka minimālais invaliditātes pensijas apmērs, kas ir noteikts no 2020. gada 1. janvāra, personai ar I grupas invaliditāti nenodrošina pat trešdaļu no ienākuma, kas uzskatāms par nabadzības riska slieksni. Savukārt personai ar III grupas invaliditāti šis apmērs esot četras reizes mazāks par nabadzības riska slieksni. Arī personām ar I grupas invaliditāti kopš bērnības minimālais invaliditātes pensijas apmērs sasniedzot tikai nepilnu pusi no iepriekš minētā līmeņa. Personām ar invaliditāti gan esot paredzēti dažādi atvieglojumi un pabalsti, taču šo personu izdevumi par veselības aprūpes pakalpojumiem un medikamentiem esot ļoti lieli un medikamentu iegādei atvieglojumi vai pabalsti neesot paredzēti. 15. Pieaicinātā persona - Latvijas Pašvaldību savienība - norāda, ka personām ar invaliditāti ir tiesības saņemt vairākus un dažādus sociālos pakalpojumus un pabalstus, tostarp arī tādus, kas attiecas uz šādu personu iekļaušanu darba tirgū. Par personu ar invaliditāti iekļaušanu darba tirgū rūpējoties ne tikai pašvaldības, bet arī valsts. Invaliditātes sekas varot mazināt arī ar brīvprātīgo iniciatīvu palīdzību. Proti, pašvaldības pašas varot radīt papildu instrumentus to uzņēmēju atbalstīšanai, kuri pieņem darbā personas ar invaliditāti, proti, pašvaldības varot subsidēt darba vietas, palīdzēt pielāgot telpas. Taču tāpat kā valsts, arī pašvaldību iespējas esot ierobežotas ar budžeta iespējām. Satversmes tiesa secināja: 16. Tiesībsargs lūdzis vērtēt likuma "Par valsts pensijām" 16. panta pirmās daļas 2. punkta un otrās daļas, kā arī Noteikumu Nr. 1605 2.2. un 2.3. apakšpunkta atbilstību Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam. Pieteikums iesniegts par normām, kas bija spēkā līdz 2020. gada 31. decembrim. 2020. gada 24. novembrī likumdevējs pieņēma grozījumus likumā "Par valsts pensijām". Tostarp tika grozīta likuma "Par valsts pensijām" 16. panta pirmā un otrā daļa. Minētie grozījumi stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī. Satversmes tiesas likuma 29. pants reglamentē tiesvedības izbeigšanu lietā. Atbilstoši šā panta pirmās daļas 2. punktam tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku. Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Izlemjot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, izšķirošais apstāklis ir tas, vai apstrīdētā norma ir zaudējusi savu spēku (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu). Tomēr Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā noteiktais dod Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet neparedz pienākumu to darīt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 12. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-11-01 8.1. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa izvērtēs, vai tai ir pamats izskatāmajā lietā izbeigt tiesvedību. 17. Lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu, Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01 10. punktu). 18. Lai secinātu, ka apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku, nepietiek ar konstatējumu, ka no regulējuma ir izslēgts apstrīdētās normas teksts. Satversmes tiesai ir jānoskaidro veikto grozījumu apjoms, lai secinātu, vai tiesību normas saturs ir mainījies pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 7. punktu un 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 9. punktu). 18.1. Kā norādīts šā lēmuma 16. punktā, grozījumi likumā "Par valsts pensijām" stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī. Likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 74. punkts noteic: "Par periodu no 2021. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 30. aprīlim vecuma pensiju, invaliditātes pensiju un apgādnieka zaudējuma pensiju, kas nosakāma minimālās pensijas apmērā, izmaksā minimālās pensijas apmērā, kāds bija noteikts atbilstoši normatīvajiem aktiem līdz 2020. gada 31. decembrim, un ne vēlāk kā līdz 2021. gada maijam veic šo minimālo pensiju pārrēķinu, un starpību izmaksā vienlaikus ar 2021. gada maijā izmaksājamo pensiju." Tātad jaunais regulējums ir spēkā un, kaut arī Saeima noteikusi pārejas periodu, lai personas un valsts iestādes varētu tam sagatavoties un pielāgoties, jau šobrīd noteic minimālās invaliditātes pensijas aprēķinu. 18.2. 2020. gada 24. novembrī likumdevējs pieņēma grozījumus ne tikai likumā "Par valsts pensijām", bet arī likumā "Par sociālo drošību". Likums "Par sociālo drošību" tika papildināts ar 2.2 pantu. Šā panta pirmā daļa noteic: "Minimālo ienākumu sliekšņi ir atsevišķai personai vai vienas personas mājsaimniecībā dzīvojošai personai sniegtā atbalsta apmērs sociālās aizsardzības jomā (noapaļots līdz veseliem euro). Minimālo ienākumu sliekšņu apmērus nosaka attiecīgos sociālos pakalpojumus reglamentējošajos normatīvajos aktos, nosakot šo sliekšņu piemērošanas kritērijus, pakalpojumu piešķiršanas un izmaksas kārtību." Likumprojekta "Grozījumi likumā "Par sociālo drošību"" anotācijā un likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" anotācijā norādīts, ka minimālais ienākumu slieksnis citstarp ir minimālā invaliditātes pensija (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par sociālo drošību"" anotācijas I daļas 2. punktu un likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" anotācijas I daļas 2. punktu). Likuma "Par valsts pensijām" 16. panta pirmās daļas 2. punkts (redakcijā, kas ir spēkā no 2021. gada 1. janvāra) noteic, ka invaliditātes pensiju III grupas invaliditātes gadījumā piešķir invaliditātes pensijas aprēķina bāzes līmenī, kas ir 136 euro, bet personām ar invaliditāti kopš bērnības - 163 euro (turpmāk - invaliditātes pensijas aprēķina bāze). Saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām" 16. panta otro daļu (redakcijā, kas ir spēkā no 2021. gada 1. janvāra) I un II grupas invaliditātes gadījumos pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par attiecīgo invaliditātes pensijas aprēķina bāzi, proti, 136 euro vai 163 euro, kurai piemērots šāds koeficients: I grupas invaliditātes gadījumā - 1,6; II grupas invaliditātes gadījumā - 1,4. Savukārt saskaņā ar apstrīdētajām normām līdz 2020. gada 31. decembrim minimālās invaliditātes pensijas apmērs bija noteikts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta līmenī - 80 euro, bet personām ar invaliditāti kopš bērnības - 122,69 euro. Aprēķinot invaliditātes pensiju personai ar I vai II grupas invaliditāti, iepriekš minētajai summai, proti, 80 euro vai 122,69 euro, piemērojams koeficients 1,6 (I grupas invaliditātes gadījumā) vai 1,4 (II grupas invaliditātes gadījumā). Satversmes tiesa konstatē, ka minimālās invaliditātes pensijas apmērs, kas noteikts ar šobrīd spēkā esošajām tiesību normām, salīdzinājumā ar to apmēru, kāds bija noteikts ar apstrīdētajām normām, ir būtiski palielināts. 18.3. Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka likumdevējam ir pienākums sociālā nodrošinājuma minimuma apmēru noteikt ar tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19. punktu un 2020. gada 10. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 22. punktu). No likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" anotācijas izriet, ka metodoloģiskā pieeja minimālās invaliditātes pensijas apmēra aprēķināšanai un konkrētas summas noteikšanai ir balstīta uz relatīvo metodi. Savukārt relatīvā metode balstīta uz reālo sociālekonomisko situāciju valstī, ņemot vērā ienākumus dažādās sabiedrības grupās un tādējādi nosakot minimālo ienākumu sliekšņus sociālās aizsardzības jomā kā proporciju no ienākumu mediānas. Nacionālā ienākumu mediāna ir atskaites punkts sociālās aizsardzības jomu ietvaros noteikto atbalsta pasākumu nodrošināšanai. Minimālā invaliditātes pensija noteikta 25 procentu apmērā no 2018. gada ienākumu mediānas, personām ar invaliditāti kopš bērnības - 30 procentu apmērā no šīs ienākumu mediānas (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" anotācijas I daļas 2. punktu). Ar minētajiem grozījumiem likumdevējs ir mainījis kārtību, kādā aprēķināma minimālā invaliditātes pensija. Proti, no 2021. gada 1. janvāra tās apmērs vairs netiek saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. Likumā expressis verbis noteikts minimālās invaliditātes pensijas bāzes līmenis kā konkrēta summa, kas aprēķināta, balstoties uz relatīvo metodi. 18.4. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums regulāri vērtēt sniegtā sociālās palīdzības apmēra pietiekamību, lai garantētu, ka tas atbilst sociālajai realitātei un trūcīgām personām tiek nodrošināta tām nepieciešamā palīdzība. Tātad valstij ir pienākums periodiski pārskatīt sociālās palīdzības apmēru (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.2. punktu). Likuma "Par valsts pensijām" 16. pants no 2021. gada 1. janvāra ir papildināts ar 2.1 daļu, kas noteic: "Invaliditātes pensijas apmēru, kāds atbilstoši invaliditātes grupai noteikts šā panta pirmās daļas 2. punktā un šā panta otrajā daļā, pārskata atbilstoši likumā "Par sociālo drošību" noteiktajai minimālo ienākumu sliekšņu pārskatīšanas kārtībai." Likuma "Par sociālo drošību" 2.2 panta trešā daļa no 2021. gada 1. janvāra noteic: "Minimālo ienākumu sliekšņus pārskata vienlaikus ne retāk kā reizi trijos gados." Tātad no 2021. gada 1. janvāra ir noteikts, ka minimālās invaliditātes pensijas apmērs tiks periodiski pārskatīts. Ņemot vērā minēto, likuma "Par valsts pensijām" 16. panta pirmās daļas 2. punkts un otrā daļa ir zaudējusi spēku. Šo normu saturs ir mainījies pēc būtības. 18.5. Tiesībsargs ir lūdzis vērtēt minimālās invaliditātes pensijas apmēra satversmību. Minimālās invaliditātes pensijas apmēra noteikšanā līdz 2020. gada 31. decembrim bija piemērojamas vairākas tiesību normas, tostarp Noteikumu Nr. 1605 2.2. un 2.3. apakšpunkts, kas attiecas uz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. No pieteikuma neizriet, ka tiesībsargs būtu lūdzis apstrīdētās noteikumu normas vērtēt atsevišķi, proti, vērtēt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. Likuma "Par valsts pensijām" 16. panta pirmās daļas 2. punkts un otrā daļa (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020. gada 31. decembrim) noteica kārtību, kādā piešķirama invaliditātes pensija personai atkarībā no tai noteiktās invaliditātes grupas. Savukārt Noteikumu Nr. 1605 2.2. un 2.3. apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020. gada 31. decembrim) noteica, kādā apmērā šī pensija piešķirama. Tātad minimālās invaliditātes pensijas apmērs bija nosakāms, kopsakarā piemērojot šīs normas, un tās veidoja vienotu tiesisko regulējumu. Kā norādīts šā lēmuma 18.3. punktā, no 2021. gada 1. janvāra minimālās invaliditātes pensijas apmērs vairs netiek saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. Likuma "Par valsts pensijām" 16. panta pirmās daļas 2. punktā un otrajā daļā (redakcijā, kas ir spēkā no 2021. gada 1. janvāra) ir noteikts šīs pensijas minimālais apmērs. Bez tam 2021. gada 1. janvārī stājās spēkā Ministru kabineta 2020. gada 17. decembra noteikumi Nr. 788 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 788) un līdz ar to spēku zaudēja Noteikumi Nr. 1605. Ar Noteikumiem Nr. 788 ir regulēti procesuāla rakstura jautājumi, proti, ir noteikta pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtība. Tādējādi Noteikumu Nr. 1605 2.2. un 2.3. apakšpunkts ir zaudējis spēku. Šo normu saturs ir mainījies pēc būtības. Ņemot vērā minēto, no 2021. gada 1. janvāra spēku ir zaudējušas gan apstrīdētās likuma "Par valsts pensijām" normas, gan apstrīdētās Noteikumu Nr. 1605 normas. Likumdevējs ir pēc būtības mainījis apstrīdēto normu saturu. 19. Noskaidrojot, vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt, Satversmes tiesa galvenokārt vērtē, vai tas, ka apstrīdētā norma zaudējusi spēku, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka ir novērstas visas negatīvās sekas, kuras personai radušās sakarā ar šo normu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 12. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-23-01 9. punktu). Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā iespējams novērst personas pamattiesību aizskārumu, īpaši gadījumos, kad lieta ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Izskatāmā lieta ir ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Pēc šāda pieteikuma ir veicama normu abstraktā kontrole. Tas nozīmē, ka Satversmes tiesa izskatāmajā lietā varētu pārbaudīt apstrīdēto normu konstitucionalitāti, bet nevarētu vērtēt kādu konkrētu gadījumu un personas pamattiesību aizskārumu. Pieteikumā arī nav lūgts atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no kāda brīža pagātnē. Turklāt izskatāmajā lietā izteikti argumenti par regulējumu, kas bija spēkā līdz 2020. gada 31. decembrim. Satversmes tiesai nav zināmi lietas dalībnieku apsvērumi par tā regulējuma atbilstību Satversmei, kurš stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī. Tādēļ lietā sniegtā juridiskā pamatojuma ietvaros nav iespējams izvērtēt šobrīd spēkā esošā likuma "Par valsts pensijām" 16. panta pirmās daļas 2. punkta un otrās daļas atbilstību Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam. Tādējādi lietā nav apstākļu, kas prasītu tiesvedību turpināt, un tiesvedība lietā ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2020-19-0103 "Par likuma "Par valsts pensijām" 16. panta pirmās daļas 2. punkta un otrās daļas, kā arī Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2.2. un 2.3. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētāja S. Osipova