12. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā regulējuma pieņemšanas laikā tika pārkāpti tiesiskuma, tiesiskās drošības un labas likumdošanas principi, jo likumdevējs neesot nedz noteicis Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktam atbilstošu finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksai, nedz, pieņemot apstrīdēto regulējumu, grozījis vai no tiesību sistēmas izslēdzis Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktu. Arī Saeimā notikušajās diskusijās opozīcijas pārstāvji norādīja uz to, ka Ministru kabinets nav pildījis Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteikto pilnā apmērā (sk. Saeimas 2019. gada 30. oktobra ārkārtas sēdes stenogrammu). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Saeimas rīcība, valsts budžeta apspriešanas un pieņemšanas procesā nepildot likumus, kurus tā iepriekš pieņēmusi, neatbilst tiesiskas valsts principam un apdraud demokrātiskas valsts iekārtas pamatus (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2019-29-01 20. un 23. punktu). Likumdevējam, citstarp ņemot vērā arī tiesiskuma principu, ir pienākums nodrošināt tiesību sistēmas iekšējo saskaņotību un harmoniju. Tas nozīmē, ka no tiesību sistēmas pēc iespējas būtu jāizslēdz tādas tiesību normas, kuras vairs nav nepieciešamas tiesisko attiecību noregulēšanai (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 12. punktu). Tiesiskums un tiesiskā drošība būtu apdraudēta, ja Saeima apzināti pieņemtu savstarpēji pretrunīgus likumus. Atbilstoši Likuma par budžetu un finanšu vadību 22. pantam Saeima likumdošanas kārtībā pārbauda un apstiprina Ministru kabineta iesniegto gadskārtējo valsts budžeta likumprojektu paketi. No Satversmes 21. panta pirmā teikuma izriet, ka Saeima pati nosaka savu iekšējo darbību un kārtību. Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pants paredz, ka budžeta likumprojektu paketi veido gadskārtējā valsts budžeta likuma projekts un ar budžetu saistīti likumprojekti. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir pienākums pārliecināties, ka valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē iekļauti visi jautājumi, kas attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu. Saeimai ir jāizvērtē, vai visi Ministru kabineta iesniegtie valsts budžeta paketes likumprojekti atbilst Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pantā norādītajiem kritērijiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 18.1. punktu). Likumprojekts "Par valsts budžetu 2020. gadam" tika izskatīts Ministru kabineta 2019. gada 11. oktobra sēdē (sk. Ministru kabineta 2019. gada 11. oktobra ārkārtas sēdes protokola Nr. 47 6. paragrāfu) un 2019. gada 14. oktobrī iesniegts Saeimai. Likumprojekta "Par valsts budžetu 2020. gadam" paskaidrojumu 7. nodaļā netika norādīts, ka Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punkts būtu grozāms vai izslēdzams. Attiecīgi grozījumi netika sagatavoti arī Saeimas komisijās. Saeima pieņēma Ministru kabineta iesniegto gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu, vienlaikus negrozot Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktu. Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka Saeima, pieņemot likumu "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam", atzina, ka uzdevums, ko tā Ministru kabinetam noteikusi Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā, ir izpildīts. Proti, līdz ar likuma "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam" pieņemšanu šis uzdevums pats par sevi Ministru kabinetam vairs nebija saistošs. Turklāt, ņemot vērā budžeta sastādīšanas pamatprincipus, ir jāatzīst, ka šim uzdevumam jau sākotnēji nebija tiešas ietekmes uz likumu "Par valsts budžetu 2020. gadam". Tādējādi Ministru kabinetam, iesniedzot Saeimai likumprojektu "Par valsts budžetu 2020. gadam", nebija jāiesniedz arī likumprojekts par grozījumiem Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā un Saeimai tas nebija jāgroza. Tāpat Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā ietvertais uzdevums, kas sākotnēji attiecās uz likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam un pēc tam tika attiecināts uz nākamo vidēja termiņa budžeta ietvara projektu, nav tāda tiesību norma, kas noteiktu konkrētu summu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā, bet gan Saeimas lēmums par vidēja termiņa budžeta prioritāti. Tādējādi apstrīdētais regulējums atbilst tiesiskuma, tiesiskās drošības un labas likumdošanas principiem un līdz ar to arī Satversmes 1. pantam kopsakarā ar 66. pantu. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likuma "Par valsts budžetu 2020. gadam" programmas un apakšprogrammas, kas nosaka veselības aprūpes darbinieku darba samaksu, ciktāl tās neparedz Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteikto valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā, par atbilstošām Satversmes 1. un 66. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja Sanita Osipova