16. Article

No Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punkta izriet, ka Satversmes tiesai pirms apstrīdētās normas satversmības izvērtēšanas pēc būtības ir jāpārliecinās par pieteikuma atbilstību arī Satversmes tiesas likuma 18. un 19.-19.3 panta prasībām. Proti, saskaņā ar šo Satversmes tiesas likuma normu Satversmes tiesa tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja lēmums par lietas ierosināšanu neatbilst šā likuma 20. panta piektās daļas prasībām. Tātad lietas izskatīšanas gaitā, lai lemtu par to, vai ir pamats turpināt tiesvedību, Satversmes tiesai jāpārliecinās arī par to, vai pieteikumi atbilst arī citām Satversmes tiesas likuma 18. un 19.2 panta prasībām, tostarp par to, vai Pieteikumu iesniedzējas ir ievērojušas termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā. Attiecībā uz termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai jāņem vērā tas, ka Satversmes tiesas likumā noteiktais termiņš ir konstitucionālās sūdzības saturu veidojošs noteikums, kura neievērošana liedz pieeju Satversmes tiesai (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. un 2. punktu). Izbeidzoties Satversmes tiesas likumā noteiktajam termiņam, zūd personas tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā. Tādēļ tad, ja Satversmes tiesa konstatē, ka pieteikuma iesniedzējs nav ievērojis Satversmes tiesas likumā noteikto termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā, tiesvedība lietā ir izbeidzama. 16.1. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtā daļa noteic, ka konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās. Ja nav iespēju Satversmē noteiktās pamattiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņa noteikšanu pamato vairāki apsvērumi. Citstarp šāds termiņš kalpo tiesiskās drošības principa elementa - tiesiskās stabilitātes - nodrošināšanai. Tā mērķis ir nodrošināt, lai ātri un saprātīgā laikā būtu iespējams reaģēt uz tiesību pārkāpumiem. Vienlaikus tas nodrošina arī otras puses paļāvību uz to, ka konflikta risinājums vēlāk netiks pārskatīts. Tāpat termiņa noteikšana ir saistīta ar izpratni par konstitucionālo sūdzību kā līdzekli, kas visupirms kalpo tieši konkrētās personas pamattiesību aizsardzībai. Paredzot šo termiņu, likumdevējs ir prezumējis, ka gadījumā, ja apstrīdētā norma personai rada būtisku pamattiesību aizskārumu, tā nekavējoties vērsīsies Satversmes tiesā. Jo ilgāk persona pacieš savu tiesību aizskārumu, jo mazāk tā ir ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu un 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 22.3. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes tiesas likumā noteiktais termiņš konstitucionālās sūdzības iesniegšanai ir uzskatāms par samērīgu un pietiekami garu, lai persona varētu sagatavot un iesniegt konstitucionālo sūdzību (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 2.1. punktu). Kā norādīts tiesību doktrīnā, Latvijā konstitucionālās sūdzības iesniegšanai atvēlētais sešu mēnešu termiņš ir viens no garākajiem Eiropas konstitucionālās kontroles modeļa ietvaros (sk.: Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2009, 199. lpp.). Persona tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā var īstenot jebkurā brīdī likumā noteiktajā sešu mēnešu laikā. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā izsmeļoši noteikts, kas uzskatāms par konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņa skaitījuma sākumu, - tā ir diena, kad pēdējās institūcijas nolēmums ir stājies spēkā, ja personai ir iespēja Satversmē noteiktās pamattiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, vai pamattiesību aizskāruma rašanās brīdis, ja personai tādas iespējas nav. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmo daļu procesuālo termiņu skaitīšanai piemērojami Civilprocesa likuma noteikumi. Atbilstoši Civilprocesa likuma 48. panta pirmajai un otrajai daļai termiņš, kas skaitāms mēnešos, izbeidzas termiņa pēdējā mēneša attiecīgā datumā. Ja termiņa pēdējā diena ir sestdiena, svētdiena vai likumā noteikta svētku diena, par termiņa pēdējo dienu uzskatāma nākamā darba diena. Savukārt Civilprocesa likuma 48. panta ceturtajā daļā ir reglamentēta kārtība, kādā procesuālās darbības iespējams izpildīt termiņa pēdējā dienā. Proti, saskaņā ar šo normu gadījumā, ja procesuālā darbība izpildāma tiesā, termiņš izbeidzas tajā stundā, kad tiesa beidz darbu. Ja prasības pieteikums, sūdzība vai citi pasta sūtījumi nodoti sakaru iestādē termiņa pēdējā dienā līdz pulksten divdesmit četriem, tie uzskatāmi par nodotiem termiņā. Tātad, ja procesuālo darbību var izdarīt arī ārpus tiesas, tad to var izdarīt termiņa pēdējā dienā līdz pulksten divdesmit četriem. Augstākās tiesas Civillietu departaments ir atzinis, ka Civilprocesa likuma 48. panta ceturtās daļas otrajā teikumā paredzētā kārtība ir attiecināma arī uz tiem procesuālajiem dokumentiem, kas tiesai nosūtīti, izmantojot elektronisko pastu (sk., piemēram, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 11. marta lēmuma lietā Nr. SKC-1350/2016 4.2. punktu). Tādējādi Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteiktais termiņš ir ievērots, ja pieteikums, izmantojot elektronisko pastu, Satversmes tiesai ir nosūtīts termiņa pēdējā dienā līdz pulksten divdesmit četriem. 16.2. Izskatāmajā lietā pieteikumi Satversmes tiesai iesniegti elektroniskā formā, izmantojot elektronisko pastu. Elektroniskā dokumenta un elektroniskā paraksta tiesisko statusu, kā arī elektronisko dokumentu apriti un glabāšanas noteikumus regulē Elektronisko dokumentu likums un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta 2005. gada 28. jūnija noteikumi Nr. 473 "Elektronisko dokumentu izstrādāšanas, noformēšanas, glabāšanas un aprites kārtība valsts un pašvaldību iestādēs un kārtība, kādā notiek elektronisko dokumentu aprite starp valsts un pašvaldību iestādēm vai starp šīm iestādēm un fiziskajām un juridiskajām personām" (turpmāk - noteikumi Nr. 473). Saskaņā ar Elektronisko dokumentu likuma 1. panta 3. punktu elektronisks dokuments ir jebkāds saturs, kas tiek glabāts elektroniskā formā, jo īpaši teksta vai skaņas, vizuāls vai audiovizuāls ieraksts. Elektroniskais dokuments uzskatāms par pašrocīgi parakstītu, ja tam ir drošs elektroniskais paraksts. Elektronisko dokumentu apritē starp valsts un pašvaldību iestādēm vai starp šīm iestādēm un fiziskajām un juridiskajām personām elektroniskais dokuments uzskatāms par parakstītu, ja tam ir ne tikai drošs elektroniskais paraksts, bet arī laika zīmogs (sk. Elektronisko dokumentu likuma 3. panta otro un piekto daļu). Laika zīmoga pievienošanas datums un laiks ir elektroniskā dokumenta parakstīšanas laiks (sk. noteikumu Nr. 473 8. punktu). Noteikumu Nr. 473 14. punkts noteic, ka elektronisko dokumentu apriti nodrošina, citstarp izmantojot elektronisko pastu. Saskaņā ar šo noteikumu 24. punktu iestāde reģistrē elektroniskā dokumenta nosūtīšanas vai saņemšanas datumu, laiku un elektroniskā dokumenta adresātu. Elektroniska dokumentu aprite, izmantojot elektronisko pastu, ir ātrs personas un tiesas savstarpējās saziņas veids. Tai raksturīga gandrīz vienlaicīga sūtījuma nosūtīšana un tā saņemšana tiesas norādītajā elektroniskā pasta adresē. Kā jau tika norādīts iepriekš, Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteiktais termiņš ir ievērots, ja pieteikums, izmantojot elektronisko pastu, Satversmes tiesai ir nosūtīts termiņa pēdējā dienā līdz pulksten divdesmit četriem. Tātad izšķirošais brīdis ir tas, kad elektroniskais dokuments nosūtīts Satversmes tiesai, nevis tas, kad tiesa to saņēmusi savā elektroniskā pasta adresē. Par apliecinājumu tam, ka attiecīgais dokuments patiešām ir nosūtīts attiecīgajā datumā, var kalpot vienīgi tādi pierādījumi, kas ir objektīvi pārbaudāmi, piemēram, izdrukā no pieteikuma iesniedzēja elektroniskā pasta adreses norādītais dokumenta nosūtīšanas laiks. Ja Satversmes tiesa vērtējumā par konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņa ievērošanu pamatotos vienīgi uz pieteikuma iesniedzēja apgalvojumiem par dokumenta nosūtīšanas laiku, tā rīkotos pretēji no tiesiskās drošības principa atvasinātajai prasībai pēc paredzamības un noteiktības. Savukārt laika zīmoga pievienošanas datums un laiks uz elektroniskā dokumenta ir apliecinājums tam, ka dokuments parakstīts tajā norādītajā datumā un laikā. Tādēļ laika zīmogs uz elektroniskā dokumenta nav uzskatāms par dokumenta nosūtīšanas laiku apliecinošu pierādījumu. 16.3. Satversmes tiesas kolēģija, lemjot par lietas ierosināšanu, jau ir atzinusi un arī Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētais regulējums ir formulēts nepārprotami un Pieteikumu iesniedzējas atrodas šā regulējuma tvērumam tipiskā situācijā. Tādējādi konkrētajā gadījumā Pieteikumu iesniedzēju rīcībā nav tādu reālu un efektīvu vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu, ar kuriem tās varētu aizsargāt savas tiesības uz īpašumu, kas noteiktas Satversmē. To ievērojot, atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajai daļai konkrētajā gadījumā termiņš pieteikumu iesniegšanai Satversmes tiesā ir skaitāms no brīža, kad apstrīdētais regulējums stājies spēkā, proti, no 2020. gada 15. februāra. Tā kā termiņa pēdējā diena - 2020. gada 15. augusts - bija sestdiena, atbilstoši Civilprocesa likuma 48. panta otrajai daļai par termiņa pēdējo dienu ir uzskatāms 2020. gada 17. augusts. Tātad, ja pieteikumi ir iesniegti, izmantojot elektronisko pastu, tie Satversmes tiesai bija jānosūta līdz 2020. gada 17. augustam pulksten divdesmit četriem. Pieteikumi ar drošu elektronisko parakstu parakstīti termiņa pēdējā dienā, 2020. gada 17. augustā, plkst. 17.23 un plkst. 17.25, un to apliecina laika zīmogs uz attiecīgajiem dokumentiem. Satversmes tiesas elektroniskajā lietvedības sistēmā esošās elektroniskā pasta izdrukas rāda, ka Satversmes tiesai tie nosūtīti jau pēc Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteiktā sešu mēnešu termiņa, tas ir, 2020. gada 18. augustā plkst. 00.16. Savukārt Satversmes tiesā pieteikumi saņemti 2020. gada 18. augustā plkst. 00.21. Neilgi pēc tam Pieteikumu iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis informējis Satversmes tiesu, ka pieteikumi Satversmes tiesai elektroniskā pasta sūtījumā izsūtīti uzreiz pēc to parakstīšanas, taču lielā apjoma dēļ ilgstoši palikuši izsūtnē līdz pārbaudes beigām. Tādēļ kā pieteikumu nosūtīšanas datums esot reģistrējams 2020. gada 17. augusts plkst. 17.25. Taču Pieteikumu iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis nav iesniedzis Satversmes tiesai pierādījumus, kas apstiprinātu viņa apgalvojumu par pieteikumu nosūtīšanu 2020. gada 17. augustā plkst. 17.25. Tātad pieteikumi Satversmes tiesā iesniegti nevis 2020. gada 17. augustā, kā to, lemjot par lietas ierosināšanu, konstatējusi Satversmes tiesas kolēģija, bet gan 2020. gada 18. augustā. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējas nav ievērojušas Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteikto konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2020-52-01 "Par Elektroenerģijas tirgus likuma 1. panta otrās daļas 3.1 punkta vārdu "vai citu darbības atbalstu elektroenerģijas ražošanai", 30.4 panta pirmās un otrās daļas, 31.4 panta pirmās daļas otrā teikuma un pārejas noteikumu 83. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam teikumam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētāja S. Osipova