20. Article

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu un 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 24. punktu). Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka daudzu personu izslēgšana no dienesta, tostarp arī tādu personu, kuras pēc individuāla izvērtējuma visdrīzāk tiktu atzītas par piemērotām dienestam, nekalpojot sabiedrības interesēm, bet - tieši pretēji - vājinot dienestu un traucējot tam pilnvērtīgi veikt savas funkcijas sabiedrības drošības aizsardzībā. Arī pieaicinātā persona Dr. iur. Kitija Bite norāda, ka, atvaļinot no dienesta personas, kurām ir pieredze un kuru apmācībā un kvalifikācijas paaugstināšanā valsts ieguldījusi dažāda veida resursus, sabiedrības drošība tiekot pakļauta riskam, ka Valsts policija nebūs spējīga nodrošināt likumā noteikto funkciju izpildi personāla trūkuma dēļ. Savukārt Saeima uzskata, ka likumdevējs ir līdzsvarojis dažādu personu tiesības un sabiedrības intereses un izšķīries par to, kurai no šīm interesēm piešķirama augstāka prioritāte. Ievērojot citu personu pamattiesības un sabiedrības drošības riskus, kuri turklāt var apdraudēt demokrātisko tiesisko valsts iekārtu un sabiedrības labklājības priekšnosacījumus, esot jāatzīst, ka pamattiesību ierobežojuma nelabvēlīgās sekas personām, kuras sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Satversmes tiesa jau secināja, ka izskatāmajā lietā liela nozīme ir konkrētā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajam mērķim - demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība. Tāpat tika secināts, ka demokrātiska tiesiska valsts spēj efektīvi funkcionēt tikai tādos apstākļos, kad sabiedrība uzticas valsts dienestā esošu personu darbībai, un ka aizliegums attiecas tikai uz tādām personām, kurām noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams leģitīmo mērķu sasniegšanai. Noziedzīgs nodarījums pēc būtības no citiem likumpārkāpumiem atšķiras ar lielāku radītā kaitējuma vai iespējamā radītā kaitējuma smaguma pakāpi, un likumdevējs ar krimināltiesību līdzekļiem paredzējis nodrošināt pašas svarīgākās un nozīmīgākās intereses (sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 14. lpp.). Turklāt apstrīdētā norma ierobežo tiesības dienēt Valsts policijā tikai tādām personām, kuras izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Kā jau iepriekš šajā spriedumā tika norādīts, tādā situācijā, kad dienestu Valsts policijā pildītu persona, kura pati ir izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, pat ja tai sodāmība būtu dzēsta vai noņemta, veidotos vērtību konflikts. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums skar tikai tādas personas, kuras ir izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, bet ar leģitīmo mērķi aizsargātās tiesības un sabiedrības intereses ir būtiskas valstij un līdz ar to arī visai sabiedrībai. Satversmes tiesa šajā spriedumā jau secināja: lai Valsts policija varētu nodrošināt efektīvu savu funkciju izpildi, tostarp nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzību, svarīga ir arī sabiedrības uzticēšanās Valsts policijas amatpersonām kā valsts varas pārstāvjiem, kas pilda valsts funkcijas un nodrošina personu tiesību un sabiedrības drošības aizsardzību. Ar apstrīdēto normu tiek stiprināta sabiedrības uzticēšanās Valsts policijas amatpersonām, kas rīkojas valsts vārdā, un līdz ar to arī demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai kopumā. Apkopojot visu iepriekš minēto, secināms, ka ierobežojums, kas liedz dienēt Valsts policijā personai, kura ir sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, nav uzskatāms par nesamērīgu. Sabiedrības ieguvums no aizlieguma dienēt Valsts policijā personai, kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir lielāks nekā indivīda tiesībām nodarītais kaitējums. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir atbilstošs jeb labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4. punktu, ciktāl tas liedz atrasties dienestā Valsts policijā personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja S. Osipova