18. Article

Ievērojot to, ka pamattiesību aizskārumu, pret kuru iebilst Pieteikuma iesniedzējs, izraisa nevis apstrīdētā norma, bet citas tiesību normas, Satversmes tiesai ir jālemj par iespēju un nepieciešamību paplašināt prasījuma robežas (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010‑31‑01 12.6. un 12.7. punktu). Atbilstoši Satversmes tiesas likumā ietvertajam pieteikuma principam Satversmes tiesa nav tiesīga pati pēc savas iniciatīvas uzsākt tiesvedību bez pieteikuma, kurā ietverts konkrēts prasījums. Taču Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka noteiktos gadījumos var tikt paplašinātas prasījuma robežas jau ierosinātās lietās, ja ir ievēroti divi kumulatīvi kritēriji. Proti, lai secinātu, vai kādā konkrētā gadījumā prasījuma robežas ir iespējams un nepieciešams paplašināt, jānoskaidro, vai tiesību norma, attiecībā uz kuru prasījums būtu paplašināms, ir tik cieši saistīta ar lietā tieši apstrīdēto normu, ka tās izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai. Vienlaikus Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai prasījuma robežu paplašināšana nepārkāpj Satversmes tiesas procesa principus (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2014‑06‑03 17. punktu). Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 20. panta devītās daļas 1.-3. punktam gadījumā, ja pēc Satversmes tiesā iesniegta pieteikuma ir ierosināta lieta, Satversmes tiesa nosūta lietas dalībniekam - institūcijai vai amatpersonai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - lēmuma par lietas ierosināšanu un pieteikuma norakstu, kā arī uzaicina attiecīgo institūciju iesniegt atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu. Šajās Satversmes tiesas likuma normās ietverts princips, ka Satversmes tiesas procesā institūcijai vai amatpersonai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, ir jāpiedalās lietā kā lietas dalībniekam. Pieteikuma iesniedzēja pieteikumā sniegtais juridiskais pamatojums ir balstīts uz viņa viedokli, ka Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu konkrētajos apstākļos rada tieši apstrīdētā norma, kuru pieņēmis Ministru kabinets. Attiecīgi tieši Ministru kabinets izskatāmajā lietā tika atzīts par institūciju, kas izdevusi apstrīdēto aktu, un uzaicināts iesniegt atbildes rakstu. Pieteikuma iesniedzējs savu pamattiesību aizskārumu nav saistījis ar Dienesta gaitas likuma normām, no kurām izriet tas, ka Iekšlietu ministrijas sistēmas koledžas direktora amats ir amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi amats, nav apstrīdējis šo normu satversmību un līdz ar to nav arī sniedzis juridisko pamatojumu par šo normu neatbilstību Satversmei. Savukārt Saeima - institūcija, kas pieņēmusi Dienesta gaitas likumu, - nav izskatāmās lietas dalībniece un nav sniegusi viedokli par šā likuma normu satversmību. Tādējādi prasījuma robežu paplašināšanai izskatāmajā lietā nav pamata. Līdz ar to izskatāmajā lietā nav iespējams paplašināt prasījuma robežas un turpināt tiesvedību. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2020-66-03 "Par Ministru kabineta 2016. gada 13. decembra noteikumu Nr. 810 "Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm amatu klasifikāciju" 1. pielikuma, ciktāl tajā 2.1. saimes VII līmeņa koledžas direktora amatam noteikta augstākā speciālā dienesta pakāpe - pulkvedis, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētāja S. Osipova