16. Article

Lietā nav strīda un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka Pieteikuma iesniedzēja ir Latvijas pilsone, proti, Pieteikuma iesniedzēja ir Satversmes 98. panta otrajā teikumā ietverto tiesību subjekts. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētā norma patiesi liedza Pieteikuma iesniedzējai iespēju brīvi atgriezties Latvijā. Atbilstoši apstrīdētajai normai Pieteikuma iesniedzēja varēja ieceļot Latvijā tad, ja tā 72 stundas pirms ieceļošanas veikusi Covid-19 testu, vai tad, ja tā varējusi uzrādīt citu medicīnisku dokumentu, kas apliecina, ka tā nav infekcioza. Personai ieceļojot ar starptautiskā pasažieru pārvadātāja transportlīdzekli, Covid-19 testa rezultātam bija jābūt negatīvam. Pieteikuma iesniedzēja savu Satversmes 98. pantā ietverto pamattiesību brīvi atgriezties Latvijā iespējamo aizskārumu saista ar to, ka apstrīdētās normas spēkā esības laikā tā atradusies Vācijā un vēlējusies ceļot uz Latviju ar starptautiskā pasažieru aviopārvadātāja transportlīdzekli, taču apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai uzlikusi pienākumu uzrādīt starptautiskajam pārvadātājam negatīvu Covid-19 testa rezultātu. Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētā norma tās spēkā esības laikā - no 2021. gada 12. februāra līdz 2021. gada 15. jūnijam - bija tikai daļa no tiesiskā regulējuma attiecībā uz pilsoņa tiesībām atgriezties Latvijā Covid‑19 pandēmijas laikā. Atbilstoši racionāla likumdevēja principam likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvarā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑37‑0103 26.4. punktu). Arī apstrīdētā norma aplūkojama sistēmiski un kopsakarā ar pārējo Covid‑19 pandēmijas laikā pieņemto tiesisko regulējumu. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 360 35.5 punktu Latvijas pilsoņiem, kuri Latvijā ieceļoja ar tādu transportlīdzekli, kas neveic komercpārvadājumus, un kuriem veiktā Covid-19 testa rezultāts bija pozitīvs, ieceļošana Latvijas teritorijā netika ierobežota. Turklāt Noteikumu Nr. 360 35.4 punktā bija noteikti izņēmumi no apstrīdētajā normā paredzētā pienākuma, tostarp atbilstoši minēto noteikumu 35.4 8. apakšpunktam šis pienākums neattiecās uz tādām personu kategorijām, attiecībā uz kurām Valsts robežsardze konstatēja, ka to ieceļošana Latvijā atbilst starptautiskajām tiesību normām, Latvijas valsts interesēm vai ir saistīta ar neatliekamiem apstākļiem, nepārvaramu varu vai humāniem apsvērumiem. No lietas materiāliem izriet, ka Valsts robežsardze, piemērojot apstrīdēto normu, ir vērtējusi katra ieceļotāja individuālo situāciju (sk. Valsts robežsardzes viedokli lietas materiālu 2. sēj. 105. lp.). Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienai Noteikumos Nr. 360 bija paredzēti vēl stingrāki ierobežojumi starptautisko pasažieru pārvadājumu veikšanai. Proti, Noteikumu Nr. 360 35. punkts vispār liedza starptautiskos pasažieru pārvadājumus caur lidostām, ostām, ar autobusiem un dzelzceļa transportu no/uz Slimību profilakses un kontroles centra tīmekļvietnē norādītajām valstīm, kurās reģistrēta tāda Covid-19 infekcijas izplatība, kas var radīt nopietnu sabiedrības veselības apdraudējumu. Ar apstrīdēto normu šis vēl stingrākais ieceļošanas režīms tika mīkstināts (sk. arī Ministru kabineta noteikumu projekta "Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju) lietas materiālu 1. sēj. 87. lp.). Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā to, ka atbilstoši Konsulārās palīdzības un konsulāro pakalpojumu likuma 1. pantam, 2. panta pirmās daļas 1. punktam un 6. pantam Latvijas pilsoņiem, kas atrodas ārpus Latvijas, ārkārtas situācijās var tikt sniegta konsulārā palīdzība. Saskaņā ar minētā likuma 12. panta pirmo daļu un Ministru kabineta 2018. gada 9. oktobra noteikumu Nr. 630 "Materiālās palīdzības piešķiršanas un atmaksāšanas kārtība" 4.1. un 4.2. apakšpunktu Latvijas pilsoņiem var tikt piešķirta arī materiālā palīdzība, lai segtu citstarp ceļa izdevumus no personas atrašanās vietas uz galamērķa valsti, kā arī ar izceļošanas formalitātēm saistītos izdevumus. Ievērojot minēto, jāatzīst, ka apstrīdētajā normā personai paredzētais pienākums starptautiskajam pasažieru aviopārvadātājam uzrādīt negatīvu Covid-19 testa rezultātu vai citu dokumentu, kas apliecina to, ka persona nav infekcioza, pirms ieceļošanas Latvijā varēja radīt personai zināmu apgrūtinājumu, jo kavēja ieceļošanu tai vēlamajā veidā. Tomēr tas nav uzskatāms par nepārvaramu šķērsli - Latvija savam pilsonim nebija aizliegusi ieceļot un nebija slēgusi savas robežas. Tādējādi nav konstatējams, ka Pieteikuma iesniedzējai būtu aizskartas Satversmes 98. panta otrajā teikumā ietvertās tiesības brīvi atgriezties Latvijā. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2021‑10‑03 "Par Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumu Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 35.3 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 98. panta otrajam teikumam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš